Jauniešu klimata protesti – pamatots trauksmes sauciens vai politisks manevrs?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Prognozētās klimata pārmaiņu sekas un politiskās elites nepietiekamā rīcība to novēršanai ir raisījusi neapmierinātību pilsoniskajā sabiedrībā, īpaši jaunāko paaudžu vidū. Tieši jaunieši un skolēni visā pasaulē ir aizsākuši vērienīgus klimata protestus, lai veicinātu aktīvāku politiskās elites rīcību, kā arī atgādinātu, ka tieši jaunākās paaudzes būs tās, kas piedzīvos arvien izteiktākas klimata pārmaiņas. Lai arī protesti ir guvuši pietiekamu mediju uzmanību, tie vēl nav panākuši ievērojamu rīcību no politiķu puses, taču noteikti ir likuši gan līderiem, gan vecākajām paaudzēm ieklausīties protestētāju mobilizācijas saucienos.

ĪSUMĀ

  • Klimata protesti ir jauns pilsoniskās sabiedrības neapmierinātības paušanas veids pret politiskās elites nespēju pietiekami cīnīties ar klimata pārmaiņām.
  • Galvenie protestētāji ir jaunieši un skolēni, kuru mobilizācija vairāk nekā 50 valstīs aizsākās ar sešpadsmitgadīgās zviedru meitenes Grētas Tunbergas neapmierinātību ar Zviedrijas valdības attieksmi pret klimata pārmaiņām.
  • Vairums politiķu ir kritiski pret šo jauniešu iniciatīvu un saskata tajā kādu ārēju spēku iejaukšanos, nevis pašiniciatīvu.
  • Lai arī kāds būtu protestu cēlonis, ir skaidrs, ka vairums valstu, īpaši piesārņojuma līderes Ķīna un ASV, nesper pietiekamus soļus, lai samazinātu izmešu daudzumu.
  • Klimata pārmaiņu ietekmes pakāpe nākotnē ir lielā mērā atkarīga no dažu politisko līderu izvēlēm šī jautājuma risināšanā, kas arī veicina jaunāko paaudžu neapmierinātību.

Kā aizsākās jauniešu un skolēnu klimata protesti?

2018. gada izskaņa un 2019. gada sākums ir manāmi "iekustinājuši" diskusiju par globālo sasilšanu no arvien skaļākiem saukļiem līdz diezgan konkrētiem pilsoniskās aktivitātes notikumiem. Vispirms 2018. gada oktobrī "Starpvalstu klimata pārmaiņu panelis" (angliski - IPCC) publicēja jaunāko ziņojumu.

Tas paredzēja klimata pārmaiņu izraisītu problēmu jūtamu klātbūtni jau no 2040. gada, kā arī norādīja, ka valstīm ir atlikuši 12 gadi, lai novērstu globālās sasilšanas nonākšanu neatgriezeniskos un katastrofāli bīstamos apmēros.

Tam sekoja 2018. gada decembra ANO klimata pārmaiņu konference Katovicē, Polijā, kur, lai gan ar neviennozīmīgām atsauksmēm, tomēr tika panākts zināms progress starpvalstu sadarbībai šajā jautājumā. Lai gan starptautiskajā politiskajā arēnā klimata pārmaiņu jautājums arvien biežāk tiek iekļauts dienas kārtībā, tas, šķiet, ir sasniedzis daudz lielāku nozīmi pilsoniskās sabiedrības, īpaši jauniešu vidū. Par to arī liecina arvien vairāk notiekošie studentu un skolēnu klimata protesti visā pasaulē.

Par galveno šīs kustības aizsācēju var uzskatīt 16 gadus veco zviedru meiteni Grētu Tunbergu. Viņa nu jau kļuvusi par pilna laika politisko aktīvisti un simbolu cīņā pret klimata pārmaiņām.

Pusgada laikā zviedru meitenei no skolas sola ir izdevies nokļūt neskaitāmu klimata protestu priekšgalā, tikties ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, uzstāties ar runu Eiropas Komisijā, kā arī kritiski izteikties pret globālo eliti Pasaules ekonomikas forumā Davosā.

Grētas Tunbergas aktīvistes ceļš sākās 2018. gada augustā, kad postošo Zviedrijas mežu ugunsgrēku un karstuma viļņu dēļ viņa izlēma neapmeklēt skolu, lai vairākas dienas pēc kārtas piketētu pie Zviedrijas valdības līdz pat septembrī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām.

Ar interneta starpniecību viņa kļuva par globālu fenomenu, kas iekustināja līdzīgus skolēnu un studentu protestus, pulcējot vairākus desmitus tūkstošus aktīvistu arī citās valstīs.

Šāda veida klimata protesti ir notikuši Beļģijā, Apvienotajā Karalistē, ASV, Austrālijā, Francijā, Vācijā, Nīderlandē, Šveicē, kā arī Ugandā, Kolumbijā, Polijā, Japānā un citur. Protestu apmērs turpina tikai pieaugt, par to arī liecina līdz šim vērienīgākā klimata protestu diena – 2019. gada 15. marts, kas pulcēja aktīvistus vairāk nekā 100 valstīs. Protestētāji iestājas par tūlītēju rīkošanos oglekļa izmešu samazināšanā un atteikšanos no neatjaunojamajiem enerģijas resursiem, kā arī par citām reformām, lai cīnītos ar klimata pārmaiņām, kā paredzēts ANO Parīzes nolīgumā.

Kāda ir politiķu reakcija?

Tā kā protestētāji pārsvarā ir ļoti jauni pilsoņi, kas vēl nevar piedalīties politisko lēmumu pieņemšanā, šādas protesta akcijas ir veids, kā atgādināt arī par bērnu un jauniešu interesēm klimata pārmaiņu jautājumā.

Nereti tiek uzsvērts, ka tieši katra jaunākā paaudze ir tā, kas piedzīvos arvien krasākas klimata pārmaiņas, tāpēc ir gluži saprotama un nepieciešama šāda jauniešu iesaiste.

Kā jau jebkura sociāla mobilizācija, tā neļauj politiskajai elitei aizmirst par šī jautājuma aktīvu iekļaušanu dienas kārtībā. Turklāt klimata pārmaiņas, tāpat kā, piemēram, automatizācija un sabiedrības novecošana, ir problēmas, kas, lai gan šķiet pietiekami attālas, var par sevi atgādināt ātrāk, ja netiks veikti nepieciešamie pasākumi to novēršanai jau šodien.

Lai arī pārsvarā protesti ir guvuši politiķu un sabiedrības atzinību un mudinājuši vairāk iesaistīt jauniešus diskusijās, tie saņēmuši arī virkni negatīvas kritikas.

Piemēram, Ukrainas ārlietu ministrs Pavlo Kļimkins netic jauniešu pašmobilizācijai un uzskata, ka aiz protestētājiem noteikti stāv Krievija vai Kremlim pietuvināti spēki. Tāpat arī, piemēram, Austrālijas premjerministrs Skots Morisons ir norādījis, ka jaunie protestētāji nemaz neinteresējoties par klimatu, bet izmanto iespēju neapmeklēt skolu piektdienās.

Savukārt Beļģijā, kas vēl nav nospraudusi īstenojamu plānu, lai līdz 2030. gadam būtiski samazinātu oglekļa izmešu daudzumu, studentu protesti ir radījuši tveramas, politiskas sekas.

Flandrijas reģiona vides ministre Joke Shauvlīhe kas ir viena no četriem Beļģijas vides ministriem, bija spiesta atkāpties pēc izteikumiem par studentu protestiem. Sākotnēji viņa minēja, ka Beļģijas drošības iestādes ir ziņojušas, ka protesti saistīti ar kādu ārēju spēku iejaukšanos. Tomēr pēc drošības iestāžu paziņojumiem, publikas neapmierinātības, kā arī aptuveni trīs tūkstoš Beļģijas zinātnieku publiska atbalsta iniciatīvai, ministre neizturēja politisko spiedienu un nolēma pamest amatu.

Visbeidzot, arī Minhenes drošības konferences laikā Vācijas kanclere Angela Merkele ir izteikusies, ka, lai arī šādi protesti ir apsveicama lieta, aiz tiem noteikti stāv kādi ārēji spēki.

Savukārt pēc zināmas kritikas saņemšanas par šo izteikumu Merkele precizēja savu nostāju, apstiprinot atbalstu iniciatīvai. Viņa minēja, ka protestētājiem jābūt pacietīgiem, apstiprinot, ka Vācija ir apņēmusies pilnīgi atteikties no akmeņogļu, kas ir videi visnedraudzīgākais no enerģijas resursiem, izmantošanas līdz 2038. gadam, kā arī samazināt siltumnīcefekta gāzu izmešus par deviņdesmit pieciem procentiem, salīdzinot ar 1990. gada līmeni.

Kādus plānus vadošās pasaules ekonomikas ir nolēmušas īstenot, lai samazinātu izmešu līmeni, un vai ar to būs pietiekami?

Līdzīgus mērķus ir arī nospraudušas citas pasaules valstis. Lai gan šobrīd nav novērojams ievērojams oglekļa izmešu samazinājums, ko arī norāda 2018. gada oktobrī publicētais ANO Vides programmas pētījums, 157 no 197 valstīm, kas parakstīja Parīzes nolīgumu, ir norādījušas specifiskus izmešu samazinājuma mērķus nacionālajos attīstības plānos. Savukārt 58 valstis to ir izdarījušas likumdošanas ietvaros un tikai 17 valstu likumdošanā iestrādātie mērķi iet roku rokā ar nacionālajos attīstības plānos paredzētajiem.

Tomēr vislielākā nozīme globālu oglekļa izmešu samazināšanai un klimata pārmaiņu mazināšanai būs lielāko ekonomiku - ASV, Ķīnas, Eiropas Savienības, Indijas un Krievijas - rīcība tuvākajā nākotnē.

Lai arī attīstības valstīm globālās vienošanās paredz iespēju vēl palielināt izmešu daudzumu, attīstītajām valstīm jau labu laiku ir bijis un būs vēl vairāk jāsamazina piesārņojuma līmenis.

Piemēram, Ķīna, kas izmanto vairāk akmeņogļu nekā visas pārējās pasaules valstis kopā un izmešu līmenī ir aptuveni līdzsvarā ar ASV un Eiropas Savienības kopējiem oglekļa izmešiem, ir apņēmusies veikt apjomīgu programmu līdz 2030. gadam, lai cīnītos ar klimata izraisītajām pārmaiņām.

Programmas ietvaros ietilpst ne tikai nopietnāku soļu speršana, lai atbalstītu ražotāju atteikšanos no neatjaunojamiem enerģijas resursiem un pāriešanu uz atjaunojamu enerģijas resursu izmantošanu, bet arī  tirgus mehānisma ieviešana, lai dažādi sektori varētu tirgotos ar pieļaujamajām oglekļa izmešu kvotām.

Lai arī 2017. un 2018. gadā Ķīna pieredzēja diezgan bažīgu izmešu daudzuma palielināšanos, ir novērojams, ka pieauguma līkne tuvojas beigām, un paredzams, ka tuvākajos gados Ķīnas klimata piesārņojuma līmeņi kritīsies. Prognozēts, ka Ķīna spēs izpildīt sev nospraustos mērķus, tomēr globālie ekonomiskie un politiskie satricinājumi tuvākajā nākotnē var apgrūtināt Ķīnas ceļu pretim videi draudzīgākai un ilgtspējīgākai ekonomikai.

Ne tik optimistiska situācija ir ASV, kur kopš demokrātu nākšanas pie varas Pārstāvju palātā notiek aktīva sadursme ar prezidenta Donalda Trampa nostāju pret klimata pārmaiņām, lai noteiktu nākotnes paredzamo attīstības kursu klimata jautājumos.

Šī neskaidrība apgrūtina ASV rīcības prognozēšanu. Tomēr, lai arī kā prezidents Tramps pretotos starptautiskajam un vietējam spiedienam, ASV būs jāīsteno izmešu samazināšanas programma. Turklāt ir novērojama arī izteiktāka  republikāņu politiķu nostājas mainīšana šajā jautājumā, kā arī pieaugoša republikāņu vēlētāju "ticība" klimata pārmaiņām, kam, iespējams, ir "palīdzējušas" nesenās dabas katastrofas - viesuļvētras, mežu ugunsgrēki un plūdi.

Lai arī ASV prezidents Tramps ir bēdīgi slavens klimata pārmaiņu pretinieks, demokrāti ir gatavi dot prettriecienu ar "Jauno zaļo vienošanos" (angliski - Green new deal), kas paredz ievērojami samazināt pašreizējos izmešus līdz 2030. gadam, līdz neitrālam oglekļa izmešu līmenim.

Tomēr šis demokrātu piedāvājums ir uzskatāms par nopietnu, taču pretrunīgu soli, iekarodams lielu atbalstu un kritiku no vēlētājiem un politiķiem.

Tāpēc gaidāms, ka cīņa par šo demokrātu piedāvājumu būs smaga, un, iespējams, ļoti izšķirošas būs 2020. gada prezidenta vēlēšanas ASV, kur jau daudzi demokrātu politiķi ir kā izteiktu fokusu izvirzījuši klimata pārmaiņas. Tas noteikti būs svarīgs solis klimata politikas noteikšanai gan ASV, gan starptautiskā līmenī.

Ko var secināt no jauniešu aktivitātes?

Visbeidzot, lai arī kāds būtu patiesais jauniešu protestu cēlonis – entuziasms, Krievijas vai citu valstu īstenota Eiropas šķelšanas politika - protestētāju viedoklis ir skaidrs - valstis, īpaši attīstītās valstis, nedara pietiekami daudz, lai izpildītu sev nospraustos klimata mērķus.

Var secināt, ka kopumā politiskajiem līderiem klimata pārmaiņu novēršana ir radījusi sarežģītu situāciju, kur nepieciešams rast kompromisu starp šī brīža iedzīvotāju labklājības līmeņa samērošanu ar pietiekamu līdzekļu novirzīšanu cīņai ar tādām ilgtermiņa problēmām kā klimata pārmaiņas.

Turklāt, jo vairāk tiks attālināta reformu veikšana, lai novērstu turpmāku globālo sasilšanu, jo izteiktākas kļūs gan ekonomiskās, gan politiskās sekas.

Tāpēc šāda veida pilsoniskās sabiedrības iesaiste var kalpot kā labs atgādinājums valstu līderiem par tūlītēju nepieciešamību pievērst pastiprinātu uzmanību klimata pārmaiņu jautājuma risināšanai.

Tāpat arī iedzīvotājiem un privātajam sektoram lielā mērā ir jāizdara izvēle, vai turpināt "darām pa vecam" stratēģiju, kas var būtiski ietekmēt planētas ilgtspēju nākamajām paaudzēm, vai tomēr apņemties mainīt ierasto kārtību.

Ļoti iespējams, ka vecākajām paaudzēm ir vērts ieklausīties pārsteidzoši izmisušo skolēnu un jauniešu balsīs, kas atgādina, ka, lai arī laiks vēl ir, drīz jau var būt par vēlu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti