Nedzirdīgajiem

Ielas garumā. Rītabuļļi un Vakarbuļļi

Nedzirdīgajiem

Atslēgas: ««perestroika». Beigu sākums»

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Gribam būt audžuģimene»

Jaunajām audžuģimenēm «sistēmas bērnus» nākas meklēt pašām un «bardakā»

Bardaks bērnu sarakstos, bardaks informācijas apmaiņā starp bāriņtiesām, bardaks arī saziņā ar audžuģimenēm un vienotas un labi strādājošas sistēmas trūkums – tas šobrīd raksturo sistēmu, ar ko jārēķinās topošajām audžuģimenēm. Šādi secinājis LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens”, uzklausot vairāku jaunu audžuģimeņu pieredzi.

Kad topošajām audžuģimenēm visas nepieciešamās izziņas ir atnestas, dzīvesvieta apsekota, nākamais solis ir piedalīties specializētos kursos, kuros māca par bērnu aprūpi, uzvedību un krīzes situāciju risināšanu. Kursus organizē Sociālo pakalpojumu aģentūra, un to noslēgumā ir eksāmens.

Kursa noslēguma pasākumā piedalās arī “Aizliegtais paņēmiens”, lai varētu uzrunāt ģimenes par pieredzi ceļā uz audžuģimenes statusu. Šoreiz Rīgā notiekošos kursus apmeklējušas 14 ģimenes, visas ārpus galvaspilsētas. Kursos iepazītās ģimenes LTV raidījums uzrunāja arī pēc mēneša.

Pēdējais posms ir bērna nonākšana audžuģimenēs, un tajā nav noteikta precīza kārtība, vai audžuģimene zvana bāriņtiesai un pati meklē bērnu, vai pati bāriņtiesa meklē jauno audžuģimeni un piedāvā bērnus.

“Ļoti, ļoti laba attieksme”

Tikko apmācību izgājušajiem audžuvecākiem Lāsmai un Jurim no Jēkabpils acīs mirdz prieks un ir cerība, ka drīz ģimenē nonāks bērniņš.  “Sajūtas ir labas. Es nācu uz nezināmo sākumā, esmu ļoti priecīgs, ka tādi kursi eksistē, ir iespēja uzklausīt ļoti lielu pieredzi. Tādi kursi noderētu pilnīgi visiem vecākiem un it īpaši tiem, kuri domā, ka viņi visu prot. Nu, tagad pēc tiem kursiem ir tik daudz izskaidrojumu par sevi, par kaimiņiem, par pazīstamiem, tas ir ļoti noderīgi.

Būtībā visai sabiedrībai tādi kursi būtu ļoti noderīgi,” saka topošais audžutētis Juris.

Ģimene cer uzņemt mazu bērniņu: “Šeit mēs jau esam sākuši domāt, ka labs izaicinājums būtu arī ar pusaudzi. Pašreiz tās ir bailes, jo nav pieredzes, bet es domāju, ka mēs būsim atvērti jebkura vecuma bērnam. Bet, nu, sākumā gribās zīdaini.”

Pēc mēneša ģimenē nonākusi piecus mēnešus veca meitenīte. Lāsma stāsta, ka pati uzrunājusi bāriņtiesu par konkrētā bērna uzņemšanu: “Es pati zvanīju pēc tā saraksta, kas ir inspekcijas [mājaslapā] nopublicēts, un tur bija Liepājas bāriņtiesa. Mums no Liepājas bāriņtiesas ir šis bērniņš. Un, tur gan sarakstā bija, ka ir četri mēneši, un viņai ir brālītis, septiņi mēneši. Bet brālītis jau ir tā kā ģimenē pie vecmāmiņas, un meitenīte viena pati bija tajā aprūpes namā. Bet, sazvanoties ar Liepāju, ļoti, ļoti laba attieksme un ļoti pretimnākoši. Neviena slikta vārda nav par viņiem. (..) Ir visādas diagnozes meitenītei, bet ar visu var sadzīvot. Tas mums nebija šķērslis.”

Audžuvecāki arī stāsta, ka pirms bērna uzņemšanas ģimenē apzvanījuši ārstus: “Man jau it kā bija pārliecība, ka tas nav nekas traks, un guvu vēl pārliecību, sazvanot citus.

Un, jā, ir atbalsts, līdzko zvanu kaut kur un prasu. Mēs nejūtamies vieni šai visā."

“Ļoti vienkārši – bardaks”

Valmieriešu Ivara un Sanitas ģimenē ir četri puikas un divas meitenes: “Pieteicām vecumu, mums ir no zīdaiņa līdz 10 gadiem. Mēs varētu meitenīti ņemt. Bet arī būs puisītis – būs puisītis. Bērns ir bērns, un mēs esam gatavi.”

Pēc mēneša Ivara un Sanitas ģimenē bērniņš vēl nav nonācis. “Ļoti vienkārši – tur ir bardaks audžuģimeņu uzskaitē. Bāriņtiesām un visiem citiem sociālajiem darbiniekiem informācija ir ļoti skopa. Kaut kur tajā galā ir audžuģimene, un tā ir visa informācija. (..) Mēs pat visu laiku mēģinām kontaktēties ar Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, tur ir tāda kuratore, kas par to atbild. Viņa mēģina it kā palīdzēt, bet vai nu viņa negrib, vai nemāk, grūti pateikt. Jo tā informācija, ko viņa iedod, tā ir novecojusi un nepatiesa. Un bērni tur tādi nav,” stāsta Ivars.

Rezultātā viņi braukuši pat paši uz bērnunamu Pļavniekos: “Vienu bērnu skatīties, un tur parunājām ar sociālo darbinieci. Un tur teica – mēs jau labprāt tos bērnus ieliktu audžuģimenēs, bet viņi nezina, kur viņas ir un kā ar viņām kontaktēties.”

Pilns visu Latvijas audžuģimeņu saraksts nav nevienai bāriņtiesai, bet katrai ir tikai sava novada audžuģimenes.

Un, ja konkrētajā novadā audžuģimeņu vairs nav vai tās ir pilnas, tad bērni paliek bērnunamā.

Bāriņtiesa pati neuzrunā

Egija un Mareks no Madonas audzina dēlu un meitu: “Vēlams būtu pēc iespējas mazāku. Bet mūs vērtēja un teica, ka mums pusaudžus tā kā varētu. (..) Cerams, ka izveidosies laba sadarbība. Mēs esam gatavi arī uzņemties tā kā pusaudžus, varbūt, ka mums tieši kontakts izveidojas.”

“Aizliegtais paņēmiens” viesojas mājās pie Egijas un Mareka. “Bērniem jāaug ģimeniskā vidē. Mēs saprotam, ka mēs varbūt visiem nevaram to sniegt, bet vismaz vienam vai vairākiem. Un vēl iemesls ir tāds, kāpēc mēs vēlamies kļūt par audžuģimeni – tagad arī runā, ka daudzus adoptē uz ārzemēm, un tai pašā laikā Latvijā demogrāfiskais stāvoklis pasliktinās, un mēs arī tādā veidā varam palīdzēt,” saka Mareks.

Uzrunāti pēc mēneša, viņi stāsta, ka ģimenē bērns vēl nav nonācis. “Mēs ar vīru nolēmām, ka mēs mēnesi gaidīsim, tad skatīsimies. Pārējie no mūsu grupas paši zvanīja un meklēja bērnus. Un mēs tā kā domājam, ka mēs tagad pagaidīsim. (..) Lai saprastu, cik tas viss notiek no bāriņtiesas puses, vai viņi sadarbojas vai nē,” stāsta Egija.

Tātad bāriņtiesas pašas nezvana potenciālajiem audžuvecākiem, tā viņi secinājuši no sarunām ar citām audžuģimenēm.

Savukārt saraksts, pēc kura ģimenes bērnus var meklēt pašas, esot gandrīz nelietojams: “Nav to bērnu. Viņi pasaka, ka nav, nezin, kas tajos sarakstos vispār ir. Tad es īsti nezinu, kā viņiem tā sadarbība notiek. Var redzēt, ka tur ir ļoti daudz nepilnību.”

Bērni atgriezās atpakaļ

Antra un Ivo, ģimene no Jelgavas, kuriem pašiem ir deviņus gadus veca meita, cer uzņemt jaunāku bērnu: “Mēs esam diezgan atvērti. Es pieļauju, ka mums pietrūks resursu varbūt bērnam ar speciālām vajadzībām, varētu būt mums būtu par grūtu vai tiešām pietrūkst resursu tam. Bet pārējam, jā.”

Šīs ģimenes stāstā pēc mēneša visa sistēma kā uz delnas: “Es izdrukāju bāriņtiesu sarakstu, es zvanīju visām pēc kārtas, es apzvanīju pāri par 30 un vairākus bērnunamus. Beigās izrādījās, ka mēs varam arī zvanīt uz bērnunamiem. Tad man nākamajā, aiznākamajā dienā atzvanīja Iecavas bāriņtiesa, jo pie viņiem bija meklējuši no krīzes centra Rīgā, bija vienkārši ģimenes meklējuši, interesējās. Un Rīgas bāriņtiesa bija informējusi, ka viņiem audžuģimeņu neesot. Par ko es biju, protams, šokā, jo mēs esam kaut kādas sešas, septiņas ģimenes, kas ir beigušas, un mēs esam Rīgas bāriņtiesā atstājuši savus telefona numurus. Un visu laiku mums sola, ka dos ziņu, dos ziņu, bet nekāda ziņa nav bijusi.”

Gala rezultātā viņi paši devušies uz šo krīzes centru, kur ir divi bērniņi – brālis un māsa. Tad ģimene kārtoja formalitātes ar Rīgas bāriņtiesu un meklēja divstāvu gultu, kur bērniem gulēt.

Taču aptuveni divas nedēļas vēlāk sekoja pārsteigums. “Bērni diemžēl ir nodoti atpakaļ. Mums gāja diezgan traki, jo mājās viņi izrādīja ļoti lielu agresiju. Viss tas notika negaidot, pēkšņi, tur pat nebija jāsagaida kaut kādas konfliktsituācijas. Es arī bāriņtiesai paskaidrojumā rakstīju, kā no 11 dienā, kad mēs atbraucām mājās, līdz pat 9 vakarā, kad viņi aizgāja gulēt, nonstopā agresija nāca ārā, bet tas bija tā – bija nevis kaut kas īpaši jāsagaida, lai būtu, dabūtu sitienus. Pieaugušajiem nē, bet suns, kaķis, mūsu meita dabūja ar kulaku pa seju un tā tālāk,” stāsta Antra.

Pirms tam viņa ar šiem bērniem bija tikusies, abi bijuši hiperaktīvi. Par to viņa bijusi brīdināta gan krīzes centrā, gan arī bāriņtiesā, bet par agresiju neviens neko nav teicis.

Vēlāk viņai bija jāraksta paskaidrojums Rīgas bāriņtiesai, kas solījusi sūdzēties arī viņas pašvaldībai – Jelgavai.

Datu bāze ir, bet nepilnīga

No šī gada sākuma ir kāds jaunums – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas mājaslapā atrodama informācija ar bērniem un viņu vecumu, kuriem nepieciešama ārpusģimenes aprūpe ģimeniskā vidē. Tabulā ir dalījums novadu bāriņtiesās un norādes par brāļiem un māsām.

Lai noskaidrotu, kā darbojas jaunā datu bāze, “Aizliegtais paņēmiens” uzdodas par audžuvecākiem un apzvana bāriņtiesas.

Daugavpils pilsētas bāriņtiesā atklāja, ka jau lūguši atjaunot informāciju datu bāzē, bet tas aizvien nebija izdarīts. Arī Rīgas bāriņtiesas darbiniece saka, ka saraksts nav korekts. Tāpat, sazvanot Liepājas pilsētas bāriņtiesu, izrādās – daži bērni nemaz nav sarakstā. Savukārt Pļaviņu bāriņtiesā par šādu sarakstu vispār neviens neko nezina.

Tātad, no vienas puses, valsts centusies ģimenes ar bērniem savest kopā, bet, no otras puses, līdz galam šis instruments tomēr nestrādā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti