- 21 gadu vecā Elvīra dzīvo pansionātā. Pēc avārijas šī ir vieta, kur par viņu var parūpēties.
- Elvīra vairās teikt ko sliktu par pansionātu, bet nojaušams, ka viņa ilgojas pēc mājām.
- Jaunā sieviete ik dienu vingro un jau kļuvusi patstāvīga.
- Viņai piedāvāts darbs, bet līdz tam vēlas iziet rehabilitāciju un pabeigt manikīra kursus.
- Pēc kursiem Elvīra cer atrast darbu. Taču vispirms vajadzīga dzīvesvieta.
- Saldū pašvaldībai ir divi dzīvokļi, kas piemēroti cilvēkam ar funkcionāliem traucējumiem. Abi jau aizņemti.
- Rūta Dimanta: Ar asistenta atbalstu Elvīra varētu pilnvērtīgi dzīvot ārpus pansionāta.
Par Elvīras stāstu Latvijas Radio uzzināja no organizācijas "Sustento" vadītājas Guntas Ančas: "Faktiski mēs uzskatām, ka tā ir absurda situācija, ka Latvijā pansionātos, kas ir pašvaldības sociālās aprūpes iestādes, nonāk jaunieši ar kustību traucējumiem, kuriem nav nekāda garīga rakstura traucējumu."
Uzrunājot Elvīru, viņa piekrita intervijai, taču kautrīgi palūdza saskaņot Latvijas Radio vizīti ar pansionāta direktori Signi Vinteri. Direktore neiebilst, taču paskaidro, ka bijuši atvērti līdz brīdim, kad Elvīras intervijas kļuvušas par kritiku pansionātam. Jo tieši Tērvetes pansionāts bijis vienīgais, kas ļoti grūtā brīdī piekritis paņemt Elvīru.
Tērvetes pansionāts atrodas nomaļā vietā. Pamatīga sarkanu ķieģeļu būve. Pansionātam ir vairāki korpusi. Pavasarīgajā rītā pie ieejas sēž vairāki kungi.
Sagaidot Latvijas Radio, Elvīra sēž ratiņkrēslā pie dežurantes. Viņa paskaidro, ka jāpagaida sociālā darbiniece. Pēc brīža ar liftu nonākot atpūtas telpā, tur uz galda salikti augļi, cepumi. Jau atpūtas telpā papildus darbiniecei Inai Vilbertei pievienojas arī sociālā aprūpētāja Inese Baroniņa. Piedāvā kafiju vai tēju. Elvīra piekrīt kafijai.
"Mēs esam pēc direktores rīkojuma. Varam teikt, ka mums jāuzņem ciemiņi. Mums jābūt ir lietas kursā un laipniem," stāsta sociālā aprūpētāja. Direktores tajā dienā nav uz vietas.
Jau spēj par sevi parūpēties
Pansionāra darbinieces stāsta, kā Elvīrai veicies, par izietajām rehabilitācijām un pansionāta centieniem palīdzēt jaunajai sievietei. "Es vienīgais varu ļoti priecāties. Kad Elvīra šeit ienāca, bija ļoti maz spēka viņai. Viņa tagad ir ļoti, ļoti augusi. Viņa var visu jau pati gandrīz. Es jau nezinu, ko tu, Elvīra, nevari. Tu, man liekas, vari jau visu," saka Ina Vilberte.
Aprūpētāja Inese Baroniņa papildina: "Pašaprūpi pilnībā nodrošina. Gultā pirmo pusgadu, var teikt, vajadzēja pilnīgi aprūpētājam būt ik uz soļa klāt, lai tiktu no gultiņas ratos. Tagad principā viņa sevi pilnībā pati spēj aprūpēt."
Te gan jāsecina, ka spēja par sevi parūpēties vēl nenozīmē spēju izkļūt no sistēmas.
"Mēs ļoti par to arī domājam, iestādes direktore un sociālie darbinieki domā integrēt tieši sabiedrībā, lai viņa atrod savu vietiņu. Dzīvot veco ļaužu pansionātā tik jaunai meitenei ir diezgan drūmi, smagi šajā vidē," atzīst sociālā aprūpētāja.
Vislabāk ir mājās. Jebkurā vecumā
Darbiniecēm aizejot, par situāciju stāsta pati Elvīra. Pēc avārijas viņa mēģinot sevi stiprināt fiziski un garīgi. Cītīgi vingrojot. "No sākuma, protams, es nedomāju, ka es pēc avārijas nonākšu pansionātā. Es esmu priecīga, ka varbūt nonācu šeit pie cilvēkiem, kas var par mani dienu un nakti parūpēties jebkurā situācijā. Nav tā, ka dažādu apstākļu dēļ par tevi nevar parūpēties, palīdzēt tev to pašu pamperu nomainīt vai palīdzēt tikt ratiņos," stāsta Elvīra.
Noprotams, ka viņa nevēlas lieku reizi teikt ko sliktu par vietu, kur viņai jādzīvo. Tomēr viņas vārdos jūtamas sāpēs: "Es domāju, ka tas varbūt ir pagaidu variants, ja nav citas iespējas. Ja pēc tam mājā viss nokārtojas un varbūt atrod kādu plašāku dzīvesvietu ar labākiem apstākļiem, tad vajag ņemt uz mājām, arī vecākus cilvēkus. Es zinu, ka daži varbūt negrib, dažiem tāpat ir labi. Daži varbūt grib, un nav tās iespējas.
Bet, ja ir pēc tam iespējas, es domāju, ka vajag ņemt savus tuviniekus atpakaļ un rūpēties par viņiem. Ja ir iespēja, protams. Vislabāk jau ir mājās. Jebkurā vecumā.
Mājās novecot līdz pēdējai dienai."
Pirms kāda laika viņu apciemojis tētis. Ar mammu kontaktus neuztur.
Vingrojumi un lielāka patstāvība
Elvīra ir priecīga satikt jaunu cilvēku. Ved uz savu istabiņu. Pa ceļam izstāsta, ka tikai pēc kāda laika dzīves pansionātā sapratusi, ka vajadzētu palūgt istabas atslēgu: "Man bija tāds atgadījums vienreiz. Tās tantes vairs nav. Man liekas, viņu mājās paņēma. Es domāju – es virtuvē esmu, ko es slēgšos iekšā astoņos vakarā. Ieeju istabā, tante jau manā gultā." Kundze bija sajaukusi istabiņas.
Ir iespēja dzīvot vienai. Ir arī televizors. Elvīra atslēdz durvis un aicina iekšā: "Te ir mana istabiņa. Es jau visu sakārtoju. Man daudz mantu."
Istabā liels logs, tā ir gaiša. Stāv funkcionālā gulta, kurai ir pults, un tad var pacelt, piemēram, kājas vai galvu.
"Tās ir manas orhidejas. Vienai jau tur lapas birst. Šī ir lielā. 19 gados man uzdāvināja viena konditorejas meitene, klasesbiedrene. Tā jau aug gandrīz divus gadus. Tā tik izturīga ir. Es neesmu ļoti laba (..) dārzniece, bet viņa mani pacieš, un tātad ir labi," stāsta jaunā sieviete.
Uz viena no krēsliem ir hanteles. "Ar vienu hanteli izdaru šitā vingrinājumus. 20 reizes tā un 20 reizes šādi. Tad es sevi cilāju uz rokām kādas 30 reizes. Tad es iekāpju gultā, izvingrinu kājas." Elvīra rāda un turpina uzskaitīt vingrinājumus. Virtuvē stāv arī lielāks trenažieris.
Elvīra priecīga, ka varējusi kļūt patstāvīgāka. Pati var mazgāties.
Tad viņa uzvelk virsdrēbes un var doties ārā. "Cenšos kaut divreiz izbraukt pa lauku. Apbraucu apkārt sporta laukumam. Pasēžu pie kaķīšiem, paspēlējos, pamīļoju, ja viņi nāk, protams. Tad ar tanti kādu iznāku laukā. Pasēžam, parunājam. Paskatāmies skaisto laiku, un tā tas laiks paiet."
Uz sporta laukumu ved asfaltēts ceļš ar nelieliem uzkalniņiem. Ratiņkrēslā Elvīrai ir jāpiepūlas. Taču no palīdzības atsakās: "Neatkarīgāka esmu vairāk, bet tāpat atkarīga vēl joprojām mazlietiņ. Ļoti daudz [jau varu]. Tu pats savā laikā vari pamperi mainīt, kad tev patiešām vajag. Ģērbties pats vari un grozīties.
Kad tu daudz ko vari izdarīt pats, tad tu vairāk vai mazāk esi pats par sevi. No sākuma ļoti daudz vajadzēja palīdzību."
Grib iziet rehabilitāciju un pabeigt kursus
Vasarā vēl paredzēta rehabilitācija Rīgā, centrā "Poga". Sociālā aprūpētāja Inese Baroniņa pastāsta par Elvīras rehabilitāciju arī pansionātā.
Turklāt bija devušās uz Sociālās integrācijas valsts aģentūru, kur pēc izvērtējuma ieteikuši Elvīrai mācības Jūrmalas Profesionālajā vidusskolā tālākizglītības programmā "Floristika". To gan viņa apgūt nevēlējās, jo grib apmeklēt manikīra kursus. Iespēju apmeklēt šādus kursus piedāvājusi kāda biedrība. Tāpēc tagad Dobeles pieaugušo izglītības centrā Elvīrai mēģinot rakstīt speciālu projektu.
"Ir jāvadā. Un mēs nevaram nodrošināt katru dienu transportu. Uz kursiem katru dienu jāvadā ar specializēto transportu. Tad viņai speciāli rakstīs [projektu]. Ja tas izies, tad viņa mēģināšot. Bet tie ir tādi īstermiņa kursi. Mēnesis vai cik, sertifikāts, un tālāk viņai pašai jādomā, ko viņa darīs," stāsta pansionāta darbiniece.
Pirms Ziemassvētkiem par Elvīru rakstīja žurnāls "Ir". Pēc tam viņai bijuši piedāvājumi pamest pansionātu un strādāt, stāsta raksta autore Ieva Alberte.
Tomēr Elvīra vispirms vēlas iziet rehabilitāciju un pabeigt manikīra kursus: "Es esmu izmācījusies par konditori pirms avārijas. Bet tas ir fizisks darbs cept kūkas. Arī pie kases ne visai, es domāju. Es zinu, ka arī manikīra darbs nav viegls, bet - nepamēģināsi, nezināsi. (..) Man gribas tā, ka pavisam [prom no pansionāta]. Lai nav tā, uz mazu drusciņu. Tā kā bija par vienu dzīvošanu. Tur piedāvāts pusgads, un tad jādomā citur, kur iet dzīvot. Arī tētis teica, ka labāk ir, ja pavisam tu vari iedzīvoties. Tas ir grūti manā stāvoklī atkal varbūt atrast dzīvokli."
Jāatrod dzīvesvieta
Pēc manikīra kursiem viņa cer atrast darbu. Taču vispirms vajag dzīvesvietu.
"Tā pa riktīgo strādāt gribētos, kad es atradīšu to dzīvokli. Es esmu meklējusi gandrīz visur. Jelgavā, varbūt Rīgā [interesētu]. Varbūt Saldū," stāsta jaunā sieviete.
"Ļoti slikti, ka šajos gadījumos, kad, piemēram, nav pietiekama dzīvojamā fonda, sociālie dzīvokļi netiek veidoti no jauna," vērtē Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Maksims Ivanovs.
Šobrīd ministrija īsteno deinstitucionalizācijas projektu, lai cilvēki varētu uzsākt dzīvi, piemēram, grupu dzīvokļos. Tas gan attiecas uz cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem. Ministrijā pieļauj, ka nākamajā plānošanas periodā no 2022. gada lūgs Eiropas finansējumu, lai pašvaldības ierīkotu dzīvokļus arī pieaugušiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Pagaidām ministrija varētu palīdzēt izraudzīties kādu citu pašvaldību, kur dzīvokļu pietiek.
"Šī situācija ir ļoti nestandarta, un tā īstenībā parāda tādu nedaudz apburto loku.
No vienas puses, mēs visi runājam par to, ka mums zema nodarbinātība reģionos. Tad, lūk, mums parādās cilvēks, kas īstenībā ir pilnīgi gatavs iesaistīties darba tirgū, apgūt nepieciešamo profesiju, tikai dodiet viņam to iespēju. Un tad ne profesija netiek piedāvāta, ne darba vieta. Pansionātā arī dīvaini būtu, ja to izmantotu tīri kā rezidenci. Īstenībā pansionāts arī domāts kā aprūpes iestāde. Ja persona ir pilnīgi autonoma un patstāvīga, tad viņai nevajadzētu pansionātā atrasties. Viņai jāatrod dzīvoklis. Tas ir primārais," saka Ivanovs.
Valsts iespējas šajā gadījumā esot diezgan ierobežotas. Tā var palīdzēt ar palīglīdzekļiem un pieejamo rehabilitāciju, arī konsultēt. Liela loma ir pašvaldībai.
Saldū pašvaldībai piemērotu dzīvokļu nav
Saldus Sociālā dienesta darbiniece Inta Vanaga par Elvīras ievietošanu pansionātā pēc tam, kad tēvs viņu atstāja, teic šādi: "Citu variantu mēs tajā brīdī nesaskatījām."
Pašvaldība iepriekš bija piešķīrusi istabu, kura gan nebija pielāgota cilvēkam ratiņkrēslā. Ar dzīvokļiem Saldū esot ļoti bēdīgi. "Uz šo brīdi nav neviena brīva dzīvokļa, nerunājot par pirmo stāvu ar labierīcībām," saka Sociālā dienesta darbiniece.
Vanaga stāsta, ka
pašvaldībā divi dzīvokļi ir piemēroti cilvēkam ar funkcionāliem traucējumiem. Abos jau dzīvo cilvēki.
Viens ir otrajā stāvā, otrs – pirmajā. Tātad patiesībā Elvīrai derētu tikai viens no šiem dzīvokļiem. Vasarā pašvaldībā plāno atvērt sociālo pakalpojumu centru. Tomēr tas būs tālu no Saldus centra. "Ļoti, ļoti skaistā vietā. Bet darba iespējas, nu… droši vien ir grūti," atzīst Vanaga.
Ar asistenta atbalstu spētu dzīvot pilnvērtīgi
Tikmēr Elvīra sevi stiprina, apmeklējot rehabilitācijas pasākumus. Lai varētu saņemt rehabilitāciju "Pogā", Elvīra vērsās pēc palīdzības Ziedot.lv. Organizācija viņai īrēja viesnīcu, lai katru dienu mēneša garumā no Rīgas nebūtu jābrauc atpakaļ uz pansionātu un lai Elvīra izmēģinātu savus spēkus, dzīvojot patstāvīgi.
Labdarības organizācijas vadītāja Rūta Dimanta pārliecinājās, ka ar asistenta palīdzību, kas tobrīd bija viņas tētis, Elvīra varētu pilnvērtīgi dzīvot ārpus pansionāta sienām: "Es domāju, ja mēs atstāsim Elvīru pansionātā, tas arī parādīs, kur visi tie bērni ar kustību traucējumiem, kas tagad ir bērni, kuriem ir vecāki, kur viņi arī nonāks, ja vecāku vairs nebūs. Tad viņi arī nonāks pansionātā. Manuprāt, tā ir sistēma, kas jārisina."
Elvīras stāsts atsedz virkni problēmu. Ne tikai dzīvokļu pieejamība, izglītības un darba iespējas cilvēkam ratiņkrēslā. Arī tas, kā vidē, kur it kā jau nodrošina visas pamatvajadzības, motivēt cilvēku vēlēties un rīkoties šo vidi pamest. Un cik ilgi šāda vēlēšanās strādāt un rīkoties var saglabāties aprūpes sistēmā.
Vai tiešām esam tik bagāti, lai gadiem aprūpētu strādāt gribošus un varošus cilvēkus, kuriem sākuma posmā, iespējams, vajadzīgs lielāks atbalsts?
Vienlaikus redzams, kāda ir sabiedrības gatavība atsaukties: ziedot līdzekļus, piedāvāt iespējas. Arī atbildīgie problēmas apzinās un cenšas meklēt risinājumus.
Tomēr neatbildēts paliek galvenais jautājums. Kamēr meklē risinājumus, cik ilgi vēl 21 gadu vecā Elvīra paliks pansionātā?
