"Es gribu kartupeļu pankūkas, lūdzu!" Ja tētis grib kartupeļu pankūkas, tad Anna un Dace tās arī gatavo. Šis ir viņu pēdējais vakars Rīgā. Vīza ir pasē, tiesas lēmums – pozitīvs. Falkonberiju ģimene šos Ziemassvētkus svinēs kuplākā pulkā, jo sešpadsmit gadus vecā latviete Dace tagad ir viņu meita.
- Aizbrauca kā ciemiņš, palika par savējo
- ...bet man tur ir iespējas
- Nav tiesību atņemt cerību
- Vērtīgākais, ko dzīvē izdarīt - izaudzināt labus cilvēkus
- Latvijā adoptēti 102, uz ārzemēm - 98
Aizbrauca kā ciemiņš, palika par savējo
Kad Daces īstajiem vecākiem viņu atņēma, viņai bija divas izvēles: bērnunams vai audžuģimene. Dace izvēlējās audžuģimeni Rēzeknē. Audžumamma vienmēr teica – mācies labi un mācies angļu valodu – noderēs. Šis padoms izrādījās zelta vērts.
Īpašas programmas ietvaros Daci, tāpat kā citus Latvijas bērnus, izvēlējās vasarai Amerikā. Daudzas amerikāņu ģimenes vasarās mēnesi vai pusotru uzņem bērnus no citām valstīm. Daces programma saucās "Jauni apvāršņi bērniem". "Tur nav nekā obligāta. Tie bērni nav jāadoptē. Bet tā ir lieliska iespēja piecas, sešas nedēļas mācīties angļu valodu un sajust, kā ir būt daļai no amerikāņu ģimenes. Viņi redz pasauli. Tas ir ieguvums abām pusēm, saka Maikls Falkenberijs, kurš ar ģimeni adoptēja Daci.
"Viņa atbrauca kā ciemiņš. Uz brīvdienām. Mēs kopā kāpām kalnos, braucām makšķerēt," piebilst Lusinda Falkenberija, jaunā Daces mamma.
"Mēs jutām īpašu saikni. Mēs bijām kā ģimene, un tā arī jutāmies. Viņa pavisam ātri sāka mūs saukt par mammu un tēti," turpina Maikls. "Tas sanāca tik dabiski. Mums ir pusaudžu māja. Dēlam tikko palika 20, meitai 18, Annai tikko 16 un te nu bija arī Dace. Kā ģimenes daļa," viņš saka. "Mēs nolēmām, ka adoptēt mazāku bērniņu būtu grūtāk. Jo mums ir Anna. Mēs gribējām vecāku," piebilst Lusinda.
Ģimene Daci bija iemīļojusi un uzaicināja pavadīt kopā Ziemassvētkus. Zem egles Dace dabūja divas dāvanas. Jaunu ģitāru, jo viņa māk spēlēt, un jaunu ģimeni. Proti, Lusinda un Maikls vaicāja - vai viņa piekristu adopcijai?
"Pēc Ziemassvētkiem ir tāda iespēja, dodiet man laiku!" bija sākotnējā Daces atbilde.
"Mēs esam kristieši. Mēs ticam, ka Dievs ir pieņēmis mūs savā ģimenē caur Jēzu. Tas ir garīgs piemērs, ko mēs šobrīd darām – mēs savukārt pieņemam kādu savā ģimenē. Tur nav atšķirības. Tā ir svētība abām pusēm. Dacei arī! Bet mēs jutāmies svētīti, kad viņa mums pateica – Jā! " saka Maikls.
"Bērniem, kuriem nav vecāku, nav iespēju, daudzi bērni dzīvo bērnunamā," skaidro Dace.
"Tas ir forši! Man jau ir lielāka māsa Ailīna. Mūsu vecuma starpība ir gads un trīs mēneši, bet vienmēr esam bijušas kā dvīnes. Un nu man ir īsta dvīņu māsa!" priecājas Anna Falkenberija, Daces māsa.
...bet man tur ir iespējas
Dace Atlantā pavadījusi divas vasaras un vienus Ziemassvētkus. Telekompānijas CNN mājvieta, "Coca Cola" galvenā ražotne un vieta, kur Margarita Mičela uzrakstījusi slaveno romānu "Vējiem līdzi" iedzīvotāju ziņā ir tikpat liela, cik divas Latvijas. Tajā dzīvo 5,5 miljonu iedzīvotāju. "Tur viss ir tik milzīgs. Tik sabāzts," saka Dace.
"Mēs vairāk esam kā treneri. Dzīves treneri. Un Dace to zina, ka mēs palīdzēsim viņai. Palīdzēsim veidot attiecības ar citiem, palīdzēsim noticēt sev un palīdzēsim atrast attiecības ar Dievu. Bet stāsts ir par viņas pašas izvēlēm," saka Maikls.
"Mēs negribam viņai ko atņemt, drīzāk iedot! Atlantā ir liela latviešu sabiedrība. Mēs gribam viņus iepazīstināt ar Daci. Vairāki latvieši jau viņu gaida," uzsver Lusinda. "Mēs ļoti mīlam Latviju, un arī citi ir ievērojuši šo īpašo saikni. Vairāki cilvēki ir pamanījuši, ka mēs ar Daci esam līdzīgas. Mēs negribam ļaut viņai aizmirst Latviju. Bijām mazā leļļu veikaliņā un stāstījām īpašniecei par mums. Viņa bija tik aizkustināta, ka noņēma no plaukta lelli un uzdāvināja Dacei," atminas Daces jaunā mamma un piebilst: "Dace ir ļoti pārņemta ar to, ka grib iemācīties braukt. Amerikā jūs varat vadīt auto no 16 gadiem. Bet kā mamma es neesmu par to lielā sajūsmā".
Par Latvijas pamešanu Dace saka. "Man arī žēl, taču neviens manu dzīvi neizdzīvos. (..)
Es apzinos, ka pametu Latviju, bet es saprotu, ka tur man ir iespējas," viņa norāda.
Svētdien agri tētim Dace nebūs jāmodina. Uztraukums ir pārāk liels, lai gulētu. Lidmašīna ir 7.00 no rīta, taksis būs pakaļ 4.00.
Nav tiesību atņemt cerību
Daina Roze 12 gadus vadīja bērnunamu.
Viņa nešaubās, ka bērnunami atšķiras, bet lielākoties tajos aug mazi patērētāji. Brokastis, pusdienas, vakariņas – viss uz galda tiek uzlikts jau gatavs. Izmazgātas drēbes, sakārtotas istabas. Bet ne dzīves.
Tagad viņa ir akreditēta ASV adopcijas pakalpojumu sniedzēja, kas palīdz amerikāņiem kārtot daudzos dokumentus, piedalās ar viņiem bāriņtiesas un tiesas sēdēs.
"Es ar bērniem esmu kopš 1996. gada. Tās patiesībā ir salauztas dzīves. Daudziem vispār nav motivācijas," saka Daina Roze.
Amerikāņi visu citu adoptētāju vidū atšķiras. Ne jau tikai ar plato smaidu un atvērtību. Tieši amerikāņi visbiežāk nebaidās ņemt adopcijā aklus, kurlus, neglābjami slimus latviešu bērnus - arī ar Dauna sindromu vai spītīgos pusaudžus. "Viņi ir no daudzbērnu ģimenēm, pašiem trīs, četri bērnu, bet viņi saka – motivācija ir kādam palīdzēt. Mums bieži to nesaprast, jo tā ir cita domāšana," nosaka Roze.
Pirms adopcijas Amerikā īpaša aģentūra veic ģimenes izpēti. Pēc adopcijas ģimene vēl pastiprināti tiek uzraudzīta divus gadus. Viņi paši uz Latviju sūta sīkas atskaites ar fotogrāfijām: par to, kā klājas, ko bērni iemācījušies. Daudzas ģimenes atgriežas, lai adoptētu vēl kādu bērnu. Kad viņi atbrauc visi kopā, pieņemtos bērnus – latviešus – grūti pazīt. Mazo, bailīgo kamoliņu vietā ir pašapzinīgi jauni cilvēki, kuri zina savu vērtību un lepojas ar savām prasmēm.
Ne visi tiesu lēmumi ir pozitīvi. Ne visi ir stāsti ar laimīgām beigām. Gadās, ka kāds bērns un kāda jaunā ģimene nesaprotas. Gadās, ka bērni atgriežas Latvijā. Bet lielākoties tomēr jaunā dzīve izdodas. Par spīti sabiedrības daļas un dažu politiķu nostājai, ka bērni atdoti ārzemniekiem.
"Kādas mums ir tiesības atņemt šiem bērniem cerību?
Man bija tiesnese, kas tiesas sēdē tā arī pateica – ja ļausim adoptēt mūsu bērnus uz ārvalstīm, kas mums nodokļus pelnīs? Bet šis ir apburtais aplis. Parasti šo bērnu bērni atkal nonāk bērnunamā vai sociālo dienestu redzeslokā. Šis aplis vienreiz ir jāpārgriež," akcentē Roze.
Vērtīgākais, ko dzīvē izdarīt - izaudzināt labus cilvēkus
Maikls un Nikola Kardosi no Vašingtonas ir adopcijas procesa sākumā. Turpmākās divas nedēļas viņi dzīvos kopā ar divām māsām un brāli, kuriem vēlas kļūt par mammu un tēti. Tādu vēlmi, ciemojoties viņu ģimenē Amerikā viesģimeņu programmas laikā izteica paši bērni. "Mēs par Latviju uzzinājām tad, kad sākām uzņemt ciemos bērnus. Viņi visi bija no Latvijas, un kopumā mēs esam uzņēmuši deviņus bērnus. Šie pēdējie divi - brālis un māsa - iederējās mūsu ģimenē tik ļoti, ka nolēmām – gribam, lai viņi ir ar mums uz mūžu," saka Maikls Kardoss.
"Viņi paši vaicāja, vai nevar palikt Amerikā uz visiem laikiem. Mēs arī to gribējām, bet zinājām, ka viņiem vēl ir mazāka māsa. Tas bija jāapspriež. Bet mums spēku deva tas, ka mēs zinājām – viņi to grib tikpat ļoti, cik mēs," atzīmē Nikola Kardosa.
"Tu dzīvē vari darīt daudzas svarīgas lietas, bet vislabākais, ko vari izdarīt – izaudzināt labus cilvēkus. Un, ja mēs varam to dot vēl kādam, tā ir svētība," saka Maikls.
"Mēs viņus mīlam. Tik vienkārši. Es nevarētu viņus mīlēt vairāk pat, ja pati būtu devusi viņiem dzīvību," uzsver Nikola.
Vienam bērnam ir smagas veselības problēmas. Viņš pasauli redz tikai ar vienu actiņu. Latvijā viņš tā arī turpinātu dzīvot, bet jaunie vecāki padoties negrasās. "Man ir ļoti laba veselības apdrošināšana, un es varēšu viņu aizvest pie ļoti laba speciālista. Patiesībā viņš viņu jau ir apskatījis vairākas reizes iepriekšējās ciemošanās laikā. Viņi cer, ka ar operācijas palīdzību izdosies daļēji atjaunot redzi. Vismaz daļēji, pat ja ne pilnībā. Mēs gaidām to brīdi, kad varēsim sākt risināt šo problēmu," norāda Maikls Kardoss.
"Es esmu ASV Gaisa spēku helikoptera pilots," viņš turpina. "Esmu pat nedaudz lidojis ar latviešu helikopteru Afganistānā. Nikola ir mājsaimniece. Ar sešiem bērniem viņai būs ko noņemties. Mēs esam aktīva ģimene, un mums ļoti patīk nodarbes brīvā dabā: kāpšana kalnos, peldēšana, slēpošana," norāda Maikls.
Kardosu ģimenē aug trīs pašu bērni. Viņi jau ir pusaudži un mazākos gaida Amerikā. "Mēs gribam, lai viņi kļūst par daļu no mūsu ģimenes. Iegūst labu izglītību. Mēs ļaujam katram bērnam izvēlēties kādu nodarbi. Vecākais dēls spēlē beisbolu. Vēl mums ģimenē ir dejotājs un jāšanas sporta mīļotājs. Kad mazie iemācīsies angļu valodu un atklās, ko Amerika viņiem var piedāvāt, mums būs interesanti redzēt, ko izvēlēsies viņi? Futbolu? Varbūt kāda būs balerīna?" saka Nikola.
Latvijā adoptēti 102, uz ārzemēm - 98 bērni
Šā gada oktobrī Labklājības ministrijas datu bāzē bija ziņas par 1285 adoptējamiem bērniem. Katram trešajam ir invaliditāte. Diagnozes smagas - epilepsija, garīgā atpalicība, autisms, HIV, Dauna slimība.
Latvijā šogad adoptēti 102 bērni. Pārsvarā zīdaiņi vai mazi bērni vecumā līdz pieciem gadiem. Vecākus par sešiem gadiem īpaši adoptēt negrib.
Uz ārvalstīm šogad adoptēti 98 bērni. Lielākā daļa – 39 - vecumā no 10 līdz 18 gadiem. No visiem šiem bērniem jaunas ģimenes tieši ASV atraduši 76 bērni.
