Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Aprit gads kopš pazīstamā Krievijas politiķa Borisa Ņemcova slepkavības

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

C hepatīta programmas pirmie rezultāti: zāles akūtiem gadījumiem, daudziem atsaka

Jaunā aukstā kara elpa: NATO spēki Baltijā un Krievijas bruņošanās

Jaunā aukstā kara elpa: NATO spēki Baltijā un Krievijas bruņošanās

„Eiropu šajās laikā smagi pārbauda gan Dienvidi, gan Austrumi,” tā saka kāds pieredzējis ASV diplomāts, kurš vēl 1990. gados ASV prezidenta administrācijā kaldinājis plānus, kā pēc iespējas nesāpīgāk un bez Krievijas brēkas NATO rindās uzņemt Baltijas valstis. Tagad, daudzus gadus vēlāk, kad tas ir noticis, Baltijai, pat esot aliansē, arvien ir vajadzīga papildu aizsardzība.

 

Pie aukstā kara durvju sliekšņa?

„Putina Krievija ir neprognozējama,” saka vairāki analītiķi, cenšoties šķetināt pēdējo gadu Rietumu un Maskavas attiecību sarežģīto rēbusu.

To, ka pasaule ir atpakaļ pie aukstā kara sliekšņa, pēdējā laikā likusi domāt ļoti straujā un pamatīgā rietumvalstu mobilizācija, solot karavīrus un bruņojumu Centrāleiropas, Austrumeiropas un Baltijas valstīs.

„NATO ministri ir vienojušies par alianses klātbūtnes palielināšanu NATO austrumu valstīs,” tā, stāvot žurnālistu pilnas zāles priekšā, pirms nepilnām trim nedēļām paziņoja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs. Lēmums pieņemts vienbalsīgi, piekrītot visiem 28 NATO dalībvalstu aizsardzības ministriem.

Tobrīd medijos jau parādījās ziņas, ka gatavas savus spēkus sūtīt ASV, Lielbritānija, Vācija. Britu prese vēstīja, ka Apvienotā Karaliste ir gatava nosūti piecus kuģus uz Baltijas jūru ar 530 jūrnieku lielu personālu, savukārt no ASV jau vairākas dienas pirms tam bija atplūdušas ziņas, ka  ASV prezidents Baraks Obama plāno krietni palielināt smago ieroču, militārās tehnikas un cita aprīkojuma klātbūtni Centrālajā un Austrumeiropā, ar mērķi atturēt Krieviju no tālākas agresijas reģionā.

"Tās būs mācības, treniņi, un šie spēki būs daudznacionāli,” tā skaidroja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs. „Tie būs daudznacionāli spēki, lai skaidri un gaiši paustu, ka uzbrukums vienai NATO dalībvalstij ir uzbrukums visām, un šādā situācijā visa alianse kopā arī atbildēs. Šīs būs mācības, kas notiks rotācijas kārtībā. To papildinās nepieciešamā loģistika un infrastruktūra, kas svarīga spēku izvietošanai un papildināšanai. Mūsu militārie padomnieki sniegs savu redzējumu par spēku izmēriem un kompozīciju jau šajā pavasarī," sacīja Stoltenbergs.

Vēl līdz NATO sanāksmei raidsabiedrība BBC bija paguvusi izrādīt filmu "Trešā pasaules kara komandcentrā", izspēlējot situāciju par Krievijas iebrukumu Baltijas valstīs.

Filmas centrālā tēma bija par to, kā prokrieviski separātisti no Latgales pārņem vairākas Latvijas pilsētas, un galu galā Krievija iebrūk Latvijā. Seriālā apspēlēja NATO 5. pantu, kas nosaka – uzbrukums vienai NATO dalībvalstij ir uzbrukumam visām. Tagad filma izrādīta arī Latvijā.

Krievijas bruņošanās un Vladimira Putina pārvērtības

Vai NATO un Rietumi zina ko vairāk un gatavojas kam tādam, kas parastās sabiedrības acīm ir slēpts?

Šāds jautājums pēdējo nedēļu laikā izskanējis visai bieži, redzot lielo uzmanības koncentrēšanos Centrāleiropas, Austrumeiropas, arī Baltijas virzienā. To vaicā arī domu, ideju, interešu, politisko lēmumu, slepeno dienestu, vēstniecību un institūciju centrā Briselē un galvaspilsētās citur Eiropā.

Bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens sarunā ar Latvijas Radio atzīst, ka situācija ir tāda, kas liek aliansei un Rietumiem saausīties.

Nav pēkšņas trauksmes, bet ir process, kas aug un attīstās, piemēram, Krievijas nepārtrauktā bruņošanās.

„Jums nevajadzētu būt pārsteigtiem, jo mēs domājam, ka Latvija un Igaunija jo īpaši lielā krievvalodīgo iedzīvotāju skaita dēļ ir potenciāls Krievijas vismaz hibrīdkara, iebiedēšanas, ja ne bruņota uzbrukuma mērķis," saka Rasmusens. "Mēs jau to esam pieredzējuši, piemēram, nolaupītā Igaunijas drošības dienesta darbinieka vai aizturētā lietuviešu zvejas kuģa gadījumā. Arī jūsu gaisa telpas regulārie pārkāpumi. Mēs redzam, ka Krievija neatslābst un cenšas aizskart savus kaimiņus. Lai atturētu uzbrukumu, ir nepieciešama lielāka NATO klātbūtne tieši austrumu reģionā. Un ne jau tādēļ, lai gaidītu karu, bet gan lai nodrošinātu mieru, tādēļ, ka, mūsuprāt, šī taktika atturēs ikvienu potenciālo agresoru pat no domām par uzbrukšanu Latvijai, Igaunijai vai Lietuvai," saka Rasmusens.

„Tāda Krievija, kāda tā ir tagad, nav prognozējama,” saka Rasmusens,

kurš pirms septiņiem gadiem, 2009. gadā Dānijas premjerministra amatu nomainīja pret NATO ģenerālsekretāra krēslu un par savu pirmo uzdevumu jaunajā amatā izvirzīja attiecību atjaunošanu jeb kā to tolaik mēdza saukt – restartēšanu ar Krieviju. Viņš bija optimisma un apņēmības pilns. Taču piecus gadus vēlāk, aizejot no NATO līdera krēsla, Rasmusens atzina, ka ir vīlies attiecībās ar Krieviju un viņam nav izdevies panākt iecerēto. Arī tagad viņš atzīst, ka Putinu vairs nepazīst.

„Tas viss, kas tagad notiek, ir viena līdera dēļ. Putina dēļ. Viņš ir attīstījis ļoti nacionālistisku pieeju.

Pirmo reizi Putinu satiku 2002. gadā, un viņš ir bija ārkārtīgi rietumniecisks, Rietumus atbalstošs. Bet tagad ir kļuvis pilnīgi citāds, absolūti pretēji vērsts. Es tiešām nesaprotu, kādēļ, bet tā nu tas ir, un mums ar to ir jārēķinās," atzīst Rasmusens.

Baltija - Krievijas interešu lokā

Jau šobrīd Krievija liek saspringt, taču pasaules ekonomikas procesi prezidentu Putinu ļoti iespējams padarīs vēl agresīvāku ārvalstīs, vērtē Briselē bāzētās ietekmīgās domnīcas „Eiropas Politikas Centrs” analītiķis Fabians Culēgs.

„Tas, kas mani tiešām uztrauc un ko, manuprāt, Eiropa patlaban neņem pietiekami nopietni, ir -  kas notiks Krievijā, ja naftas cenas turpinās kristies. Tas ekonomiski destabilizēs Krieviju, un tāda tā būs daudz, daudz bīstamāka, nekā saņemot stabilus un nosacīti labus ienākumus no enerģijas resursiem," bažījas Culēgs.

"Ja šī tendence tuvākajos mēnešos turpināsies, Krievijā augs iekšpolitiskais spiediens un Krievijas vara centīsies būt arvien aktīvāka ārpus savām robežām, lai novērstu sabiedrības acis no notiekošā pašmājās," norāda Culēgs.

Viņš neslēpj, ka pirmās zemes Krievijas interešu lokā atrodas Eiropas austrumos un Baltijai ir jābūt pārliecinātai par savu robežu drošību.

Rasmusens piekrīt ekspertam, bet arī norāda, ka Putins ir tik meistarīgi nostiprinājis savu varu pašmājās, ka viņa popularitāti būtu grūti sagraut pat viszemākajām naftas cenām.

„Jā, protams, naftas cenu krišanās iedragā Krievijas ekonomiku tādēļ, ka tā ir vecmodīga, nav modernizēta un balstīta uz vienu patēriņa priekšmetu, proti, naftu un gāzi. Mēs zinām, ka divas trešdaļas no Krievijas eksporta ieņēmumiem sastāda pārdotā nafta un gāze un vismaz puse no visām Krievijas budžeta finansēm ir balstītas tieši uz šiem enerģijas resursiem. Skaidrs, ka tas spēlēs nozīmīgu lomu Krievijas labklājībā un izaugsmē," saka Rasmusens.

"Taču man jāsaka, ka mēs nevaram uz to gaidīt un rēķināties, jo mēs jau iepriekš esam redzējuši, ka Krievijas sabiedrība ir gatava ciest apmaiņā pret nacionālistisku retoriku.

Līdz ar to pat tad, ja turpinās pasliktināties Krievijas sabiedrības dzīves līmenis, es nedomāju, ka tas jelkādā veidā mainīs Putina uzvedību. Diemžēl," norāda vēl nesenais NATO līderis.

Ne sevišķi veiksmīgā kampaņa Ukrainā var likt Putinam apstāties

„Putins savus veiksmes stāstus lielā mērā ir balstījis uz ekonomikas izaugsmes līkni, taču viņš arī redz, ka viss, kas izvērsts ārpus Krievijas robežām maksā bargu cenu,” vērtē bijušais vēstnieks Ukrainā, tagad Ieroču kontroles un neizplatīšanas iniciatīvas direktors, organizācijas "Brookings Institution" eksperts Stīvens Paifers, kurš savulaik strādājis ASV prezidenta Bila Klintona administrācijā, kaldinot Baltijas valstu plānus uzņemšanai NATO.

„Putina divos pirmajos prezidentūras termiņos – no 2000. līdz 2008 . gadam bija izmaiņas, jo tolaik, lai gūtu atbalstu savam režīmam, viņš ļoti koncentrējās uz ekonomiku. Un tolaik bija veiksminieks, jo naftas cenas kāpa un Krievijas ekonomika auga par septiņiem procentiem gadā," saka Paifers.

"Taču, kad 2012. gadā Putins atgriezās prezidenta amatā, viņš secināja, ka ekonomiskā situācija ir daudz, daudz sarežģītāka, un līdz ar to centās iegūt atbalstu savam režīmam ar nacionālismu, ļoti spēcīgu antiamerikānisma kampaņu, liekot uzsvaru uz Krievijas varenības un ietekmes atgūšanu pasaulē. Daļu no šiem centieniem varam redzēt Ukrainā un Sīrijā.

Tomēr es neesmu pārliecināts, ka Putins ir gatavs iet vēl tālāk, jo viņš arī saprot, ka, piemēram, Ukraina maksā bargu naudu.

Krimas aneksija ir izrādījusies daudz dārgāka, nekā viņš to bija plānojis un arī politika Donbasā nav izrādījusies tik veiksmīga, kā Putinam būtu gribējies," Paifers norāda uz problēmām pašas Krievijas politikā.

Tomēr, par spīti visam, paredzēt Krievijas rīcību tuvākajai nākotnei nav iespējams, piebilst Paifers.

„Ir ļoti grūti paredzēt, ko Krievija varētu darīt pēc diviem gadiem. Neesmu pārliecināts, ka 2012. mēs varējām prognozēt, ko Krievija darīs Krimā un kā atbalstīs separātistus Austrumukrainā.

Taču tas, kas ir diezgan droši un ko varam paredzēt, - ka nemainīsies Krievijas vara. Mums arvien būs Putins.

Jautājums ir, ko mēs varam darīt tagad, lai sajauktu Kremļa aprēķinus un Krievijas politika mainītos. Šā iemesla dēļ es ļoti atbalstu ekonomiskās sankcijas, jo, kamēr ir ekonomiskas problēmas, šo to nevar izdarīt politiski. Un varbūt tas arī liks Krievijai mainīt kursu un galu galā raudzīties pēc miera Ukrainā," pieļauj Paifers.

ES un NATO nedrīkst sašķelties

Sīrija ir otrs lielais temats, kur Krievijas aktivitātēm analītiķi pievērš lielu uzmanību. Pat tad, ja ASV un Krievija panāks pamiera iestāšanos valstī, tas neatlaidīs Rietumu grožus, domājot par Ukrainu, ir pārliecināts ASV vēstnieka NATO drošības padomnieks Roberts Bells.

„Es ceru, ka ASV valsts sekretāra Džona Kerija un Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vienošanās par miera procesu nostiprināsies. Tas būtu ļoti labi vairāku iemeslu dēļ, un pilnīgi noteikti - Eiropai, jo varētu apturēt daudzu tūkstošu Sīrijas bēgļu plūšanu uz Eiropu, kā arī būtu pārtrauktas liela apjoma militārās operācijas Sīrijā," spriež Bells. "Gan Krievijas, gan starptautiskās koalīcijas fokuss beidzot būtu uz teroristisko grupējumu „Islāma valsts”, jo tagad visas Krievijas pūles ir vērstas uz Sīrijas valdības opozīcijas bombardēšanu," saka Bells.

Bells tāpat kā iepriekšējie runātāji atzīst, ka viss, kas saistīts ar Krievijas politiku un varas tālāko soļu prognozēšanu, ir trausls un sarežģīts.

Viņaprāt, NATO spēkiem reģiona austrumos un Baltijas valstīs obligāti ir jāaug un jānostiprinās, taču starptautiskajai sabiedrībai ir jāliek Krievijai saprast, ka tā nevēlas karu, bet gan normālas, stabilas attiecības.

„Mēs katrā ziņā ļoti skaidri varam likt Krievijai saprast, ka esam gatavi atjaunot patiesu partnerību, ja vien Krievija ir gatava respektēt tos starptautiskos nosacījumus, kas pēdējās desmitgadēs Eiropai ir nesuši mieru," uzsver Bells. "Patlaban pirmais un galvenais kritērijs ir Minskas vienošanās par Ukrainu, kas arī neļauj ES un ASV atcelt pret Krieviju noteiktās sankcijas. Ja Minskas vienošanās būtu ievērota, es esmu pārliecināts, ka situācija būtiski mainītos. Tas būtu pirmais solis, lai atjaunotu partneru attiecības," saka ASV vēstnieks NATO.

„Arī es esmu par mierīgām, labām attiecībām ar Krieviju, taču tas nevarēs notikt bez stingra mugurkaula,” saka Rasmusens.

„Es dodu priekšroku stratēģiskai partnerībai starp Krieviju un Rietumiem. Mēs visi no tā tikai iegūtu. Manuprāt, vislabākais veids, kā atkal konstruktīvā veidā iesaistīt Krieviju, būtu visām Rietumu valstīm kopā parādīt ļoti stingru nostāju, neļaut Putinam sašķelt un izšķirt mūsu alianses – Eiropas Savienību un NATO. Manuprāt, atslēgas vārdi ir - vienotība, sakļaušanās, stingrība, runājot ar Krieviju. Tas ir labākais veids, kā mēs varētu stabilizēt savas attiecības ar Krieviju," klāsta Rasmusens.

„Patlaban dzīvojam patiešām saspringtā laikā. Gan ASV, gan ES valstu vadītājiem ir jāprot atrast veidu un laiku 24 stundas diennaktī, kā pievērsties visam un neko neatstāt novārtā”, saka bijušais ASV vēstnieks Ukrainā Stīvens Paifers. „Ja mēs paskatāmies, kā NATO un ES ir strādājušas pēdējos 60 gados, tad man jāsaka, ka arī iepriekš ir pieredzēti ļoti smagi laiki. Līdz ar to abās šajās organizācijās ir izstrādājusies zināma pretošanās spēja. Mēs pilnīgi varam tikt galā arī ar šo laiku grūtībām," norāda Paifers.

Līdzīgi, kā bijušais NATO  līderis Rasmusens, arī Paifers norāda, ka šobrīd gan attiecībās ar Krieviju, gan citos izaicinājumos Rietumiem un ES ir ļoti būtiski turēties kopā, valstīm citām citu atbalstīt un nesašķelties.

Tāpēc patlaban liela problēma ir Lielbritānijas centieni atdalīties, kas ne vien šķeļ Eiropu, novērš uzmanību no drošības procesiem, bet arī vājina un galu galā priecē savienības pretiniekus.

Krievija ar Putina varu pagaidām ne tuvu nelīdzinās tam partnerim, kam Rietumi būtu gatavi spiest roku. Nedz viena, nedz otra puse nav gatava piekāpties spēlē, ko gan Krievijas gan Rietumu politiķi kā tieši, tā diplomātiski aplinkus mēdz dēvēt par auksto karu un kurā Baltijai izšķiroši ir palikt sabiedroto aizvējā.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt