Izraēlas kodolieroču programma – vai Tuvo Austrumu Damokla zobens?

Izraēla ir viena no tām valstīm, kuras mērķis bija iegūt kodolieročus izdzīvošanas dēļ, bet tagad tā ir kļuvusi par nopietnu pasaules spēlētāju. Taču kā Izraēla attīstīja savu kodolieroču programmu un kas notiks tālāk?

Atminoties Hirosimas un Nagasaki 1945.gada humanitāro katastrofu, “Status Quo” rubrikā par kodolieročiem un to lomu mūsdienu pasaulē. Četru rakstu sērijā vēlamies atgādināt par tādiem sasniegumiem ceļā uz kodolieroču skaita ierobežošanu kā Kazahstānas atteikšanos no kodolieročiem un Centrālāzijas kodolieroču brīvo zonu. Kā arī vērst uzmanību uz šo sasniegumu aizēnojošo Izraēlas kodolieroču programmu, un tās ietekmi uz Tuvo Austrumu kodolieroču brīvās zonas izveidi, noslēdzot sēriju ar skatījumu uz drošību un atomterorisma draudiem.

ĪSUMĀ:

  • Liela daļa pasaules runā par Irānas kodolprogrammu, lai gan Izraēlai tāda jau sen eksistē.
  • Izraēlas pirmais premjerministrs uzskatīja, ka valsts būs neatkarīga tikai, ja iegūs kodolbruņojumu.
  • Noslēdzot izdevīgu darījumu ar Franciju, Izraēla piekļuva kodolreaktoram, urāna krājumiem un cilvēkiem ar ekspertīzi.
  • Vairākus gadus kodolprogrammas projektu apzināti slēpta no starptautiskās sabiedrības.
  • Izraēla nav nedz piekritusi, nedz parakstījusi vienošanās, kas ierobežotu vai veiktu apsekošanu tās kodolprogrammai.
  • Tuvo Austrumu reģions drīzumā nekļūs brīvs no kodolieročiem.

JCPOA, kas saukts arī par Irānas kodolvienošanos, paredz Irānas kodolenerģijas izmantošanu tikai miermīlīgiem mērķiem, neradot risku bagātināt urāna materiālus līdz bīstamiem apjomiem, apmaiņā pret Eiropas Savienības un ASV realizēto ekonomikas sankciju mīkstināšanu.

Amerikas Savienoto Valstu (ASV) bijušā prezidenta Baraka Obamas administrācijas plāna galvenais punkts par Kopīgo visaptverošo rīcības plānu jeb angliski JCPOA (Joint Comprehensive Plan of Action) balstījās uz pieņēmumu, ka, mīkstinot vai noņemot stingrās ekonomiskās sankcijas Irānai, samazinātos draudi par kodolieroču izplatīšanos Tuvajos Austrumos, kas ir pasaules nestabilākais reģions. Kodolieroču atrašanās Tuvajos Austrumos un JCPOA vienošanās, kuras nākotni pašreizējais prezidents Donalds Tramps padarījis neskaidru, ir bijusi viena no skaļākajām ārpolitikas tēmām Vašingtonā.

Taču stāsts šoreiz nav par Irānas kodoldraudiem, jo reģionā jau atrodas valsts, kurai pieder kodolieroči, un tā ir Vašingtonas tuvākā sabiedrotā – Izraēla.

Iemesli kodolprogrammas projektam

Ir ļoti daudz noslēpumu, kas cirkulē ap Izraēlas kodolieroču arsenālu. Viens no tā iemesliem ir Izraēlas varas elites nerakstītais likums par to nerunāt un to neatzīt. Pieņemts, ka atturēšanas politika darbojas tad, kad par to runā vai publiski izrāda, bet Izraēlas piekoptā stratēģija ir atradusi labāku pielietojumu.

Ja nevienam nav ne jausmas, cik daudz ieroču valstij pieder, tad tas var kļūt par biedējošu iemeslu no valsts izvairīties.

Atturēšanas politika sastāv no pasākumu kopuma, kuru rezultātā tiek nodrošināts, ka cena par iesaistīšanos militārā konfliktā pret attiecīgo valsti būs augsta un neatsvērs potenciālos politiskos, ekonomiskos vai militāros ieguvumus.

Tomēr viss nav tīts pilnīgā neziņā, jo pasaules drošības analītiķi dažus galvenos elementus par Izraēlas kodolieroču programmu ir pieņēmuši par vispāratzītiem. No sākuma jāsaprot iemesls, kāpēc Izraēla vēlējās iegūt kodolieročus.

Viegli pieņemt, ka reģionālās sāncensības un naidīguma dēļ, valstis par katru cenu mēģinās iegūt kādu līdzekli, kas padarīs viņus par spēcīgāko reģionā un liks citiem apdomāt, vai ir vērts ar šo valsti konfliktēt. Tā domāja arī viens no Izraēlas valsts dibinātājiem un tās pirmais premjerministrs Dāvids Bengurions (David Ben-Gurion).

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Izraēla nebija nedz ietekmīga, nedz spēcīga valsts. Jauno valsts vadību satrauca apkārt esošo arābu kaimiņvalstu skaļie izteicieni par jaunizveidotās Izraēlas likvidāciju, kura jebkurā brīdī varēja zaudēt konvencionālo ieroču bruņošanās sacensības ar blakus esošajām arābu valstīm, kuru iedzīvotāju skaits bija daudzreiz pārāks.

Maza un jauna valsts bez partneriem reģionā jutās apdraudēta, tāpēc vienīgais risinājums tās turpmākajai eksistencei bija nodrošināt sev kodolieročus. Taču sākuma tai bija gan jāiegūst iekārtas, kas spētu bagātināt un uzturēt nepieciešamos materiālus, piemēram, urānu, gan arī jāuzbūvē reaktors.

Darbs slepenībā un izvairīšanās no pārbaudēm

Aukstā kara laikā Izraēlas valdība uzturēja pragmatiskas attiecības ar komunistiem, bet vēlāk tā vēlējās noorientēt savu valsti Rietumu valstu virzienā. Tāda darbība nekad nav vienkārša, bet tad Izraēlai radās fantastiska iespēja sevi pierādīt kā sabiedroto rietumvalstīm.

Suecas kanāla krīzes laikā 1956.gadā Francijai vajadzēja Izraēlas palīdzību, lai Ēģiptē veiktu režīma maiņu pret Gamālu Abdelu Nāseru (Gamal Abdel Nasser). Izraēla apmaiņā pret to vēlējās nopirkt reaktoru, ko uzbūvēja Negevas tuksnesī, urāna krājumus sākumam, ko (pēc pieņemtajām aplēsēm sašķelto urānu un plutoniju) tā iegūst pati, un kvalificētu darba spēku, kas bija vajadzīgs kodolieroču ražošanai un uzturēšanai.

Tomēr ASV administrācija nevēlējās, lai reģionā parādītos kāda valsts, kurai būtu kapacitāte radīt spējīgus kodolieročus. Lai realizētu iecerēto,

Izraēla ignorēja sabiedrotās ASV lūgumus par informāciju, kas varētu norādīt uz iespējamu ieroču izstrādi, un aktīvi dezinformēja.

Izraēla 1960.gadā ASV valsts departamentam uz topošo reaktoru atsaucās kā uz tekstilizstrādājumu rūpnīcu.

Kodolieroču neizplatīšanas līgums (Non-Proliferation Treaty) vai angliskais saīsinājums NPT ir starptautisks dokuments, kura būtība sastāv no trīs pīlāriem: kodolieroču neizplatīšana, vispārēja un pilnīga kodolatbruņošanās, kā arī tiesības uz kodolenerģijas izmantošanu miermīlīgiem mērķiem. Tas stājās spēkā 1970.gadā, un pašreiz līgumam pievienojušās vai to ratificējušas 191 valsts. Tās valstis, kuras ieguva kodolieročus pirms līguma parakstīšanas, ir apsolījušas tos nedz izplatīt, nedz ar tām draudēt citām valstīm. Jāpiebilst, ka līguma ietvaros ir tikai piecas starptautiski atzītas kodolvalstis – ASV, Krievija, Lielbritānija, Francija un Ķīna. Zināms, ka pasaulē kodolieroči ir pieejami arī Indijai, Pakistānai, Ziemeļkorejai un Izraēlai, kura, kā jau minēts, nav to apstiprinājusi vai noliegusi.

Kodolieroču neizplatīšanas līguma parakstītājvalstis oficiāli vēlas izveidot Tuvos Austrumus par zonu, kurā nav atļauti un neatrodas nekādi masu iznīcības ieroči, tai skaitā ķīmiskie ieroči, ņemot vērā pieaugušo spriedzi reģionā. Pēc Pirmā Irākas kara Džordža Buša vecākā iniciatīva aizliegt kodolieročus Tuvajos Austrumos, ko stipri atbalstīja līča valstu monarhijas, ieguva tikai atbalstu. Vēlāk 1993.gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālasamblejas laikā pieņemta rezolūcija par atbrīvošanos no kodolieročiem Tuvo Austrumu reģionā.

Kopš 1995.gada Izraēla nav piekritusi parakstīt NPT līgumu par šo ieroču neizplatīšanu un ražošanu, kā arī Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (International Atomic Energy Agency) protokolu par atomreaktoru pastāvīgu uzraudzību.

2010.gadā NPT konferences laikā vairāk nekā 150 valstis izteica vēlmi Tuvos Austrumus padarīt brīvus no kodolieročiem, sākot no 2012.gada, bet Izraēla iecerēto dokumentu nosauca par kļūdainu un liekulīgu, līdz ar ko plānotā konference izgāzās. Šāda rīcība ir radījusi starptautisku spiedienu uz Izraēlu, un šī gada maijā Kodolieroču neizplatīšanas līguma pārskatīšanas konferencē, kas notiek ik pēc pieciem gadiem, starptautiskā sabiedrība atkal izdarīja spiedienu uz Izraēlu par labu Tuvo Austrumu atbruņošanai jeb padarīšanai par kodolieroču brīvo zonu (nuclear weapons free zone). Taču Izraēlas pusi konferencē atbalstīja ASV, Lielbritānija un Kanāda, jo tās nevēlējās, kā daži atbruņošanas iniciatīvas pārstāvji pauda uzskatu par konferences turpināšanu ar vai bez Izraēlas klātesamības.

Neziņa par Izraēlas iespējamo kodolgalviņu skaitu liek pasaulei tikai minēt. Variantu ir daudz: pirms desmit gadiem bijušais ASV prezidents Džimijs Kārters izteica viedokli par 150 kodolgalviņām, bet vēlāk to skaitu palielināja līdz 300; savukārt Irānas pārstāvji reiz ANO izteikušies par vairāk nekā 400 atombumbām. Tomēr jomas eksperti žurnālā “The Bulletin of Atomic Scientists” izteikušies, ka Izraēlas kopējais kodolieroču skaits varētu būt ap 80, ņemot vērā tās uzdevuma mērķi – mēģināt atturēt citas valstis no iebrukšanas un turpmāku konfliktu eskalācijas.

Cilvēki un citas valstis var tikai minēt par reālo kodolbumbu skaitu, kas tuvākajām kaimiņvalstīm liek būt uzmanīgām attiecībā pret Izraēlu.

Neskaidrā nākotne

Līdz pat šodienai Izraēla nedz atzīst, nedz noliedz izteikumus par savu kodolieroču programmu, piebilstot, ka reģiona drošību tas nepasliktina, bet gan realitātē to stabilizē. Teorētiski Tuvo Austrumu kodolieroči vai to izraisītu konfliktu dēļ neviens cilvēks nav vēl gājis bojā. Miljoniem cilvēku cieš nevis no Izraēlas kodolarsenāla, bet gan no reģionā izplatītā politiskā un reliģiskā ekstrēmisma, pilsoņu kariem, terorisma, ārvalstu intervences un reģionālo lielvaru cīņām par ietekmi.

Tomēr tas neatsver lielo riska faktoru, ko rada potenciālu kodolieroču rašanās vai jau esamība reģionā. Izraēlas kodolbruņojums tai ir ļāvis nostiprināt savas pozīcijas, bet tas ir licis arī citām valstīm vai teroristu organizācijām mēģināt iegūt jebkādu pavedienu savu kodolieroču iegūšanā. Cita alternatīva reģiona spēlētājiem būtu jaunu potenciālo kodolieroču izplatīšanās draudu radīšanai caur Tuvo Austrumu turpmāku destabilizāciju. Tādēļ valstīm vajadzētu pārvarēt vairāku gadu ilgo NPT bezspēcīgumu un tomēr censties izveidot darbīgu kodolieroču brīvo zonu, kur visas reģiona valstis, izņemot Izraēlu, ir parakstījušās par tādas zonas izveidei.

Izraēlas kodolieroču programmas izveide norisinājās veiksmīgi, kā arī tai ir sanācis izvairīties no starptautiskā spiediena un izolācijas, neparakstot Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, kas izpaustos kā citu valstu tirgus bloķēšana un to kompāniju norobežošanās no sadarbības ar izolēto valsti. Izraēlai palīdz tās ASV aizsardzības garantijas, bet pašreizējās ASV administrācijas naidošanās ar Irānu un tās ietekmes pieaugums, kā arī Persijas līča valstu sašķeltība, varētu izraisīt situāciju, kur Izraēla nonāktu tādā pašā pozīcijā kā Dāmokls – sēžot galda svarīgākajā vietā, bet ar konstantu apdraudējumu savai labvēlīgajai un ietekmīgajai situācijai.

Sāncenšu apdraudējums, iekšpolitiskā situācija un starptautiskais spiediens vairākos jautājumos, tostarp par kodolieročiem, varētu likt neredzamajam riska zobenam nokrist uz citādi bagātās, aizsargātās un ietekmīgās reģiona valsts.

Laiks rādīs, kā nākotnē varētu attīstīties kopējais Tuvo Austrumu kodolieroču neizplatīšanās un atbruņošanās plāns, bet tuvākajā laikā tas šķiet attāls sapnis.

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti