Sadaļas Sadaļas

Izņēmumi nepasargā – arī jaunā māmiņa var zaudēt darbu. Minimālo sociālo iemaksu «neloģiskās» sekas

Izmaiņas tiesību aktos, kas stājušās spēkā 1. jūlijā un kuru dēļ sociālās apdrošināšanas minimālās iemaksas (ne mazāk kā 170 eiro mēnesī) jāveic pat par tiem darbiniekiem, kuri saņem mazāk par minimālo algu, rada atšķirīgas attieksmes un iespējams, diskriminācijas riskus darba tirgū, uzskata Rus.lsm.lv aptaujātie eksperti. Un – paradoksālā kārtā – var ciest arī tie, kurus, kā varētu šķist, jaunais likums aizsargā dzelžaini.

“Žēl, ka darbu turpmāk grūti vai neiespējami būs atrast kādam, kuram tas tik ļoti nepieciešams,” nesen LSM.lv publicētajā rakstā teica tīkla “Pica Lulū” direktore Maija Zariņa. To viņa sacīja par tiem, kuri agrāk stājās darbā picērijā, lai piestrādātu dažas maiņas nedēļā, un attiecīgi saņēma mazāk par minimālo algu. No 1. jūlija darba devējiem par šādiem darbiniekiem sociālās apdrošināšanas iemaksas jāveic kā no minimālās algas, un daži jau nolēmuši “piestrādātājus” vairs darbā neņemt vai arī ņemt, bet tikai tos, kuriem likumā paredzēts izņēmums (studenti, par trim gadiem jaunāku bērnu vecāki – pavisam deviņas grupas).

Tagad nereti sludinājumos par vakancēm, kurās runa ir par piestrādāšanu par mazāk nekā minimālo algu, tā arī raksta – norādot konkrēto grupu, pārliecinājās Rus.lsm.lv. Populāra sludinājumu portālā sadaļā, kurā tiek meklēti sētnieki un naktssargi (dežuranti), ir daži pavisam jauni sludinājumi, kuros atlases kritērijs ir – “meklējam fiziski aktīvu pensionāru”, “vēlams, pensionāru”, “vajadzīgs pensionārs”.

Uzņēmēja vēlme nepārmaksāt sociālo nodokli par faktiski nepadarīto ir pilnībā saprotama.

Taču padarīt to par personāla atlases kritēriju un, piemēram, šajās vakancēs pieņemt tikai tos, uz kuriem attiecas nodokļu “atlaides”, atsakot pārējiem, no tiesiskā viedokļa ir slikts variants, kas var draudēt ar tiesas darbiem.

Tiesībsargs: tā nav godprātīga prakse

Tiesībsarga birojā Rus.lsm.lv norādīja, ka izprot uzņēmēju situāciju, bet šāda prakse nebūtu atzīstama par godprātīgu, tomēr Finanšu ministrijai un valdībai būtu jāmeklē iespējas uzlabot ieviesto kārtību.

“Attiecībā uz praksi, ka, piemēram, darbā uz pusslodzi tiek ņemtas tikai izņēmumu grupu personas (pensionāri, studenti u.c.), bet uz pilnu slodzi – pārējie darba ņēmēji, lai tādējādi optimizētu nodokļu nomaksu, jānorāda – tiesībās darbojas princips, ka tiesības ir īstenojamas godprātīgi un labā ticībā. Izprotot uzņēmēju situāciju, tomēr jāteic, ka būtībā šāda prakse nebūtu atzīstama par godprātīgu, kaut vai no tā aspekta, ka tas aizskar citu darba ņēmēju tiesības uz vienlīdzīgām iespējām strādāt, piemēram, arī mazāku slodzi. Tiesībsargs aicina Finanšu ministriju un valdību ņemt vērā attiecīgās uzņēmēju “noskaņas” un meklēt iespējas, kā pilnveidot ieviesto kārtību,” pavēstīja Tiesībsarga biroja komunikācijas nodaļas vadītāja Evita Berķe.

Arī tādus sludinājumus kā “meklējam pensionāru sētnieka vakancei” Tiesībsarga birojā uzskata par prettiesiskiem.

“Tiesībsarga birojā šāda veida sūdzības nav saņemtas. Taču pirmšķietami tāda rīcība, ka sludinājumos tiek izcelta noteikta personu grupa, kuru mērķtiecīgi aicina darbā, lai nebūtu jāpiemēro minimālās valsts sociālās apdrošinšānas iemaksas, ir pretrunā ar vienlīdzības principu. Prasība piederēt noteiktai personu grupai nav pamatota ar profesionāliem kritērijiem, līdz ar to tiesībsarga skatījumā tā ir prettiesiska,” informēja Berķe.

NOSTĀJA

Vai darba devējs drīkst pieņemt darbā ar algu, kas mazāka par minimālo, tikai tās personu grupas, par kurām atbilstoši likumam nav jāveic minimālās sociālās iemaksas (1), un vai darba sludinājumos var rakstīt, piemēram, “vajadzīgs pensionārs”(2)? Lūk, Darba inspekcijas atbildes.

Pretendentu atbilstības izvērtēšana vakantajam amatam ir darba devēja kompetences jautājums. Tomēr vēršama uzmanība, ka pretendenta piemērotība konkrētajam darbam pamatojas ar pretendenta kvalifikāciju, prasmēm, pieredzi, vai, piemēram, specifiskām zināšanām, dažādu sertifikātu un atļauju esību, ja tas ir attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums, nevis ar pretendenta atbilstību/neatbilstību kādai no nodokļu maksātāju grupām.

Ja, dibinot darba tiesiskās attiecības, darba devējs pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu, saskaņā ar Darba likuma 34.panta pirmo daļu pretendentam ir tiesības celt prasību tiesā triju mēnešu laikā no dienas, kad saņemts darba devēja atteikums nodibināt ar viņu darba tiesiskās attiecības. Tomēr uzsverams, ja darba devējs pretendentu atlasē pieļāvis atšķirīgu attieksmi (personas tiesības uz darbu ir ierobežotas, pamatojoties uz kritērijiem, kuri atzīstami par diskriminējošiem), atbilstoši Darba likuma 34.panta otrajā daļā noteiktajam pretendentam nav tiesību darba devējam pieprasīt darba tiesisko attiecību nodibināšanu piespiedu kārtā. Persona ar tiesas palīdzību var prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu. Strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata.

Darba sludinājumā (darba devēja paziņojums par brīvajām darba vietām) drīkst izvirzīt tikai pamatotas prasības amata pienākumu izpildei. Darba likuma 32. pantā noteikti vispārīgie noteikumi, kas darba devējam jāievēro, veidojot darba sludinājumu saturu. Turklāt uzsverams, ka ar Darba likuma regulējumu darba devējam ir aizliegts darba sludinājumā norādīt vecuma ierobežojumus, izņemot gadījumu, kad saskaņā ar likumu personas noteiktā vecumā nedrīkst veikt attiecīgu darbu. Ja darba sludinājumā izvirzītā prasība nav pamatota, un tās neizpildes dēļ tiek atteikts dibināt darba tiesiskās ttiecības, pretendentam ir tiesības vērsties tiesā.

Tāds pats viedoklis ir arī Valsts darba inspekcijai, kurai ir tiesības sodīt darba devējus par normatīvo aktu pārkāpšanu, tostarp par “atšķirīgu attieksmi”. Pieņemt darbā cilvēkus, vadoties pēc tā, kāds nodokļu režīms uz viņiem ir attiecināts, ir Darba likuma pārkāpums, pavēstīja inspekcijā.

Bet ir arī cits viedoklis.

Taupīšana uz nodokļu rēķina ir vājš arguments, bet…

Valsts var pārdomāti aizsargāt atsevišķas grupas, kuras, piemēram, ir mazāk izdevīgā situācijā darba tirgū. Savukārt, ja runa ir par konkrētu darba devēju (kurš grib pieņemt darbā tikai šīs grupas), jautājums ir par to, cik lielā mērā viņš var pierādīt, ka dara to nevis tādēļ, lai samazinātu nodokļu maksājumus, bet lai palīdzētu valstij risināt šos uzdevumus, uzskata Eiropas Parlamenta Zaļo/Eiropas Brīvās alianses frakcijas cilvēktiesību jurists Aleksejs Dimitrovs.

“Eiropas tiesību normas dod iespēju atkāpties no principa par vienlīdzīgu attieksmi darba tirgū, ja tā ir valsts politika.

Un šādā gadījumā svarīgs ir jautājums, cik lielā mērā pati valsts parādīs, ka šis regulējums (ar deviņām izņēmumu grupām likuma pašreizējā versijā) ticis ieviests apzināti – lai darba tirgū atbalstītu konkrētas grupas. Jo, ja cilvēks, kurš nav pieņemts darbā, vērsīsies tiesā un, balstoties Darba likumā, sāks prāvu par diskrimināciju, – piemēram, ja darba devējs uz pusslodzi vēlas pieņemt nevis viņu, bet tikai pensionāru, – darba devējam būs jāpaļaujas uz valsts politiku un viņam būs svarīgi valsts argumenti. Biznesa arguments, ka mēs gribam maksāt mazāk nodokļu un tāpēc diskriminējam kandidātus pēc vecuma, – nedomāju, ka tiesā tas būs iedarbīgs,” Rus.lsm.lv norādīja Dimitrovs.

Starp citu, par to, ka Latvijā šādas lietas var nonākt līdz tiesai, viņš nebūt nav pārliecināts.

Netiešā diskriminācija – (piemēram, pēc vecuma – gadījumā, ja pretendentam uz vakanci izvirzīta prasība, lai viņš būtu pensionārs) nozīmē ilgstošu un darbietilpīgu tiesvedību, kurai juristiem var nepietikt pulvera. “Jautājums ir par to, cik lielā mērā cilvēki apzināsies to kā problēmu un vērsīsies tiesā, cik lielā mērā būs aktīvs tiesībsargs, – pie mums taču tieši viņš atbild par nediskriminācijas principu. Pagaidām pie mums nav daudz tādu lietu, kuras nonāk līdz Augstākajai tiesai, – gada laikā var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt,” uzskata Dimitrovs.

Turklāt darba devējam tiesas prāvā par diskrimināciju būs vēl sarežģītāk: “Darbiniekam nav pienākuma pierādīt, ka bijusi diskriminācija, bet darba devējam ir pienākums pierādīt, ka diskriminācijas nav. Tieši darba devējam būs jāpierāda tiesā izvirzītās prasības pamatotība un samērīgums – piemēram, ka vajadzīgs tieši pensionārs. Viņš var pateikt – tā ir apzināta valsts politika, tā atbalsta pensionāru grupu, tostarp ar nodokļu atvieglojumiem. Bet cik lielā mērā viņš varēs tiesā pierādīt, ka tas patiešām ir apzināts valsts solis? Tas atkarīgs no Saeimas vai valdības stenogrammām, kurās šis jautājums apspriests.”

Lieliska lieta Satversmes tiesai

”Šī noteikti ir lieliska lieta Satversmes tiesai, par to vispār nav jautājumu,” sarunā ar Rus.lsm.lv jaunās normas (bet ne darba devēju reakciju) novērtēja pazīstamais jurists Edgars Pastars, kurš specializējas konstitucionālajās tiesībās.

“Te saduras divas intereses. Viena lieta ir sociālā nodrošināšana, kuras svarīgums ticis akcentēts arī Satversmes tiesas praksē. Taču šajā gadījumā ir svarīgs jautājums arī par izņēmuma grupām – cik labi tās ir noteiktas. Vai nav aizmirsta kāda grupa vai specifiska situācija,” viņš uzskata.

Likumdevējs apzinās, ka ir cilvēki, kuriem vajadzīga šī nepilnā nodarbinātība, un, ja viņi neveic pilnas sociālās iemaksas, tas ir pieņemami, jo viņu statuss neparedz pilnu nodarbinātību, paskaidroja Pastars. Tomēr Satversmes tiesai būtu jāizvērtē, vai nav iespējams radīt vēl kādu papildu elastīgāku mehānismu, kurš varētu ņemt vērā vēl citas grupas un situācijas.

“Satversmes tiesas lietas iznākums lielā mērā ir atkarīgs no tā, kas būs pieteikuma iesniedzējs. Proti, vai šī persona būs tādos faktiskajos apstākļos, ka jebkuram būtu skaidrs: jā, šajā gadījumā nebūtu samērīgi prasīt pilnas sociālās iemaksas. Domāju, ka strīds tiesā var būt tikai par to. Taču ne par to, vai likumdevējs var pieprasīt minimālas sociālā nodokļa iemaksas. Var pieprasīt. Protams, paliek iespēja, ka kāds šī regulējuma dēļ vispār var zaudēt darbu. Un kuram tad no tā būs labāk? Tas ir grūts jautājums,” atzina jurists.

No vērtējuma, cik lielā mērā tiesību normām atbilst tieši grupu ar atvieglojumiem atlase, pieņemot darbā, Pastars atturējās.

Kuram valsts “nodarījusi pāri”

“Protams, aizmirsusi!” Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) sociālās drošības un veselības jautājumu eksperts Pēteris Leiškalns neklātienē atbild uz Pastara jautājumu, vai valsts nav aizmirsusi to sarakstā, uz kuriem attiecas atvieglojumi, iekļaut vēl kādu. Pašam Leiškalnam ir jautājumi attiecībā vismaz uz trim kategorijām.

“Piemēram, trešās grupas invalīdi. Šiem cilvēkiem darbspēju zaudējums ir no 25% līdz 59%. Un tagad valsts pateikusi, ka par šiem cilvēkiem sociālais nodoklis jāmaksā vismaz no minimālās algas. Bieži vien tas viņiem nozīmē – strādāt pilnu maiņu. Tas ir nehumāni un nepareizi,” uzskata Leiškalns.

Otrā grupa, attiecībā uz kuru noteikumi jāpilnveido, ir vecāki: “Ja kādam ir par trim gadiem jaunāks bērns vai trīs bērni, vai bērns invalīds, tad, lai uz tādiem vecākiem netiktu attiecināta prasība par minimālo sociālo nodokli, šie bērni jāieraksta viņa paša vai laulātā algas nodokļa grāmatiņā. Taču, ja cilvēks strādā par pusi no minimālās algas (tas ir, par 250 eiro), viņš nevar pilnībā izmantot savu neapliekamo minimumu, kas ir 300 eiro. Tad to [ierakstīt bērnu algas nodokļa grāmatiņā] varētu izdarīt otrs no vecākiem, kurš nopelna vairāk, – taču likumā ir rakstīts tikai par laulāto draugu (tas tā ir .pdf). Taču dzīvē mēdz būt arī situācijas, kad laulātais draugs nav viens no bērna vecākiem vai kad vecāki nav laulāti. Tātad likumā ir ietverts nosacījums, kas absolūti “neatbilst tēmai”.”

Trešā grupa – studenti, kas vecāki par 24 gadiem. Likuma spēkā esošajā versijā izņēmumi uz tiem, kas mācās, attiecas, ja viņi nav vecāki par 24 gadiem. “Ja uzreiz [pēc skolas] esi iestājies augstskolā un nomācījies tur četrus piecus gadus, tad ir okei. Bet, piemēram, mediķi taču mācās ilgāk,” saka Leiškalns.

(Nav) labākais laiks paaugstināt nodokļus

LDDK eksperts ir pārliecināts – pieņemt tādu likumu, kad ekonomika vēl nav atlabusi no “kovida”, nebija vērts. Leiškalns nepiekrīt arī tam, ka jaunās prasības būtiski samazinās ēnu ekonomiku: “Mazās algas galvenokārt maksā tur, kur reāli ir maza darba slodze. Bet tipiska ēnu ekonomika – tā, gluži otrādi, ir minimālā alga plus “aploksnē”.

Šāda politika drīzāk, gluži pretēji, palielinās nelegālo nodarbinātību – kāds vispār sāks strādāt bez līguma. Parasti tie ir cilvēki, kuri personīgu iemeslu dēļ nevar strādāt vairāk par pusslodzi un kuriem nav tās kvalifikācijas, lai ar daļēju nodarbinātību nopelnītu vairāk par minimālo algu.”

No otras puses, minimālais sociālais nodoklis ir rūpes par tiem, kuri nopelna pavisam maz, lai viņiem nākotnē būtu vismaz kaut kāda pensija, bet problēmu ar darbu gadījumā – pabalsts, neklātienē pretargumentus izvirza Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Aleksandrs Muhlinkins.

Taču problēma ir tāda, ka iespēju piestrādāt minimālo sociālo iemaksu dēļ var zaudēt tieši sociāli neaizsargāti cilvēki – tostarp tie paši trešās grupas invalīdi, provincē dzīvojošie, viņam neklātienē atbild Leiškalns.

Neparedzētās sekas – viss pēc likuma

Neparedzēto seku likumu – to, ka valsts pieņemtie lēmumi dažkārt var novest pie rezultāta, kas ir negaidīts un reizēm pretrunā ar sākotnējām gaidām, XX gadsimta pirmajā pusē popularizēja amerikāņu sociologs Roberts Kings Mertons. Cilvēki var reaģēt uz noteikumu izmaiņām nepavisam ne tā, kā gaidījusi valdība, – bet tā nespēj paredzēt visas reakcijas. Pie mums vairāk pazīstama šī likuma versija bijušā Krievijas premjerministra Viktora Černomirdina izklāstā: ”Gribējām kā labāk, iznāca kā vienmēr.”

Un stāstā ar minimālajām sociālajām iemaksām, kā noskaidroja Rus.lsm.lv, arī jau ir saskatāmas neparedzētas negatīvas sekas, – turklāt tiem, kuri, kā varēja šķist, tieši ar šo likumu ir dzelžaini aizsargāti.

Lūk, piemērs, par kuru Rus.lsm.lv kļuva zināms jau pēc tam, kad tika publicēts iepriekšējais raksts par šo tēmu. Vidēja lieluma pārtikas veikals provincē. Pārdevējas lielākoties strādā pilnu maiņu, 40 stundas nedēļā, un saņem vairāk par minimālo algu – no 600 eiro mēnesī. Taču viena maiņa sadalīta uz divām pusslodzes darbiniecēm. Sistēma patika visiem – tā deva iespēju veidot grafiku elastīgāk. Tā bija līdz 1. jūlijam.

Vienai no “pusītēm”, Santai, ir nepilni 20 gadi. Viņa ir vientuļā māmiņa, dzīvo kopā ar vecākiem, un šie 300 eiro mēnesī viņai ir svarīgi. Varētu likties, ka grozījumiem likumā viņu nekādi nevajadzētu ietekmēt: viņas bērns ir gadu vecs, bet par trim gadiem jaunāku bērnu vecāki ir izņēmumu sarakstā. Tomēr otra uz pusslodzi strādājušā, tagad jau bijusī Santas kolēģe,  izņēmumu grupā neietilpa. Ar viņu darba attiecības jau pārtrauktas “pēc pušu vienošanās”.

Savukārt Santu veikala īpašnieks pagaidām brīdinājis – ja nevarēs atrast viņai pārinieku, par kuru atbilstoši likumam nav jāveic papildu sociālās iemaksas, tad meklēs cilvēku uzreiz pilnai maiņai.

Fināla šim stāstam pagaidām nav – Santa strādā savas četras stundas dienā un cer, ka saimnieks tomēr atradīs vēl vienu darbinieci, uz kuru attiecas nodokļu atvieglojumi. Ja neatradīs, viņa zaudēs savu vietu: strādāt pilnu slodzi viņa nekādi nevar, jo dienā nav, kas pieskata bērnu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt