Atvērtie faili

#61 "Dīkstāves leiputrija": pandēmijā atbalstu saņem arī pelnošas nozares

Atvērtie faili

#63 Kaimiņš par KPV LV: mugurā sadurts tik daudz cirvju un dunču, ka nevar gulēt uz tās

#62 Izmisuma zonā: slimnīcas pilnas, arī ģimenes ārsts nevar palīdzēt

«Izmisuma zonā»: Slimnīcas pilnas ar nedziedināmi slimiem, arī ģimenes ārsts nevar palīdzēt

Pat vairākas reizes manā mūžā gadījies, ka lietvede universitātē, skolotāja, vēl citā gadījumā profesore – maģistra darba vadītāja – piepeši aiziet mūžībā. Tiesa, "piepeši" – tas ir tikai apkārtējiem. Izrādās, līdz pēdējam šie cilvēki gājuši uz darbu. Nedziedināmi slimi pacienti savu pēdējo dzīves nogriezni var izvēlēties pavadīt darbā arī tāpēc, ka baidās – viņi nespēs samaksāt par nepieciešamo aprūpi.

Šis ir stāsts par paliatīvās aprūpes pakalpojumu, ko valsts joprojām nespēj nodrošināt pat Nacionālā veselības dienesta bukletā aprakstītā minimuma apmērā. Reālajā dzīvē daļa pacientu nesagaida savu rindu paliatīvās aprūpes nodaļā. Daļa nomirst vientulībā mājās, citi – ceļā uz slimnīcu vai uzņemšanas nodaļu, kuras ārsti nemaz nevar viņiem palīdzēt. Šis ir arī stāsts par cilvēka cieņas trūkumu mūža pašā nogalē.

ĪSUMĀ:

  • Paliatīvās aprūpes pakalpojums ir deficīts visā Latvijā.
  • Paliatīvās aprūpes valsts apmaksāto dienu skaits ir ierobežots.
  • Ģimenes ārstu paliatīvās vizītes ir retums.
  • Paliatīvās aprūpes speciālisti nevaino ģimenes ārstus; vaina sistēmiskās problēmās.
  • Osipova pieļauj: ar paliatīvo aprūpi saistīti jautājumi nonāks arī Satversmes tiesā.
  • Cipule: Trūkst atbildīgā paliatīvās aprūpes sistēmas sakārtošanai.
  • Pandēmijas dēļ faktiski visu paliatīvo nodaļu darbs ir traucēts.

Deficīta pakalpojums 

Jānis Šilkovs zaudēja savu māti vasarā. Diagnoze bija nepielūdzama – plaušu vēzis. Nepielūdzama bija arī sistēma. Atkal un atkal tiek saukti "ātrie", atkal un atkal – atteikums Paliatīvās aprūpes nodaļā.

"Visas piecas reizes, kad arī "ātrā palīdzība" ieteica vērsties paliatīvajā nodaļā, es jautāju, vai viņi nevar aizvest mammu uz paliatīvo nodaļu, varbūt tur var palīdzēt, jo mājās var palīdzēt tikai tā, ka atnāk māsiņa no sociālā dienesta un iešļircē paliatīvā ārsta izrakstītās zāles. Nekādas citas iespējas palīdzēt nav. Tāpēc bija cerība uz šo nodaļu. "Ātrā palīdzība" paskaidroja, ka viņiem nav tiesību vest pacientu uz paliatīvo nodaļu un ka pacientu tur arī nemaz nepieņems," stāstīja Šilkovs.

Kad šķita, ka māte nomirs bez profesionālas palīdzības paša rokās, tomēr pienāca ilgi gaidītais zvans, ka viņu var vest uz stacionāru.

"Tas nāca kā atvieglojums. Pilnīgi noteikti. Arī mamma teica, ka jūtas drošāk. Viņai radusies drošības sajūta, ka būs kāds, kas viņai var līdzēt. Jo ģimenes locekļi, vienīgais, ko var – pienest ūdeni, saklāt gultu, palīdzēt kustēties, izīrēt skābekļa akseleratoru, izīrēt ratus un aizvest pie ārstiem. Grūtā brīdī būt blakus un turēt roku, un kaut kā mierināt vārdiem vai apskāvienu, bet nekā savādāk nevar. Un tas jau arī diži nepalīdz. Tas nenoņem lēkmi un nepalīdz labāk elpot," teica Šilkovs.

Neatliekamā medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) direktore Liene Cipule skaidroja, ka brigāžu atteikums nav nevēlēšanās palīdzēt, bet gan jautājums, vai slimnīca vispār uzņems pacientu un vai pacients nenomirs uzņemšanā, tā arī palicis bez uzmanības.

"Es pilnīgi saprotu tos cilvēkus, kas grib, lai viņu kaut kur aizved. Bet mana sajūta par to cieņu, ka visnepareizākais viņu aizvest uz vispārējo uzņemšanu, kur notiek visa dzīve. Un viņš ar savu miršanu ir pēdējais rindā da uz jebko. Un es nesaku, ka tie cilvēki dara nepareizi, kas negrib, lai tas notiek mājās un kas to nevar emocionāli izturēt, un kam tas ir grūti. Bet te atkal tā sistēma uzgāžas tajā brīdī, kad tas slimnieks kliedz istabā. Viņam, pirmkārt, nav jākliedz, otrkārt, viņam nav jāatrodas mājās, ja ģimenē ir divistabu dzīvoklis un zīdainis. Un tās ir tādas lietas, par ko mūsu valstī... un te atkal cieņas jautājums. Vai mēs vispār saprotam, ka tas nav nekāds nosodījums, ka kāds izsauc "ātros" un mēs viņu (mirstošo) naktī kaut kur vedam. Es tā varbūt negribētu darīt, bet es arī saprotu tās visas situācijas, kurās tas ir pilnīgi saprotami un absolūti normāli," teica Cipule.

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) stacionāra "Biķernieki" Paliatīvās aprūpes nodaļā gan norādīja, ka, par spīti visam, arī paliatīvās aprūpes pacienti tomēr tiek vesti uz Gaiļezera uzņemšanas nodaļu un galu galā no turienes nonāk arī paliatīvās aprūpes nodaļā. Taču tas, ka vienam izdosies pierunāt aizvest savu tuvinieku šādā veidā, nozīmē vēl ilgāku gaidīšanu citiem.

"Cilvēks ir mirstošs, viņu atved uz Gaiļezera uzņemšanu. Viņš ir smagā stāvoklī. Operāciju neveiks, ķirurgs ieraksta godīgi, ka neko nevar darīt. Pārējie speciālisti arī ne. Tad viņu pārved uz šejieni. Kas notiek? Notiek tas, ka rinda stāv, apstājas. (..) Te būtu jābūt tam prioritārajam virzienam, ka nāk tie, kas konsultēti un pierakstīti rindā. Bet neatliekamās palīdzības pacientiem būtu Gaiļezerā kā lielā slimnīcā noteikti jāveido Paliatīvās aprūpes nodaļa, kur uzņem šos pacientus, ko atved ar neatliekamo palīdzību. Tas arī kliedētu šo rindu," stāstīja RAKUS Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs.

Taču paliatīvās aprūpes pakalpojums ir deficīts visā Latvijā. Pat ja izdodas izstāvēt rindu uz gultu slimnīcā, valsts apmaksāto dienu skaits ir ierobežots. Tāda vismaz ir pašu slimnīcu cietā nostāja. 

"Mammas atrašanās šajā nodaļā sakrita ar to laiku, ko, uzņemot slimnīcā, paliatīvās aprūpes ārste arī solīja, respektīvi, tā būs nedēļa. Un, cik es saprotu, lasot bukletiņu par šiem soļiem, meklējot palīdzību, un kāda palīdzība no valsts tiek sniegta onkoloģijas slimniekiem, tur arī bija minēta šī nedēļa. Mūsu gadījumā mamma mājās vairs neatgriezās pēc nedēļas. Tur viņa arī nomira," stāstīja Šilkovs.

Veidojot šo materiālu, gan izrādījās, ka ziņas par ierobežotu valsts apmaksāto dienas skaitu paliatīvās aprūpes nodaļā ir pašas slimnīcas interpretācijas jautājums. Septiņas dienas minētas stacionāra "Biķernieki" mājaslapā. To pašu teica arī Jānim Šilkovam, ievietojot nodaļā māti.

Taču, aizrādot uz pretrunām, RAKUS administrācijā Latvijas Radio skaidroja, ka valsts apmaksātu arī ilgāku uzturēšanos, bet tad, kā slimnīca jau ir pārliecinājusies, veidojas pārāk garas rindas, un pakalpojums būtu vēl grūtāk pieejams.

"Biķernieku" stacionārā strādājošā Paliatīvās aprūpes nodaļas ārste psihoterapeite Maija Kārkliņa norādīja: "Būtu jāpalielina naudas daudzums paliatīvajai aprūpei.

Šobrīd [stacionārā] tiek apmaksātas desmit dienas. Ir situācijas, kad var izrakstīt mājās, bet ir, kad pacients ir ļoti smagā stāvoklī, īsti mājās vest nevar.

Bet tuviniekiem nav naudas, lai maksātu par maksas pakalpojumu. Maksa ir diezgan liela, ja nemaldos, pašlaik 62 eiro dienā.  Otrs, kā trūkst, ir pietiekami adekvātas zāļu kompensācijas. Medikamenti, kas tiek plaši lietoti, piemēram, metilkobalamīns tabletētās formās, bet netiek kompensēts injekcijas formās. Bet paliatīvajam pacientam injekcijas formā būtu vieglāk. Kuņģa vēzis, aizkuņģa dziedzera vēzis, viņš nemaz nevar norīt, bet tās [tabletes] tiek kompensētas. Savukārt tas, ko varētu [injicēt], tas nemaz netiek kompensēts. Un tādu lietu ir ļoti, ļoti daudz."

Šī iemesla dēļ cilvēki, kas nesaņem vecuma vai invaliditātes pensiju un kuriem nav nedz būtisku iekrājumu, nedz bērnu, kas var palīdzēt, cenšas strādāt līdz pēdējam.

"Ja viņš ir spējīgs, viņš strādā līdz pēdējai dienai. Pabalsti ne visai lieli. Sabiedrībā liela daļa dzīvo uz ļoti vidējām algām. Arī tas slimības pabalsts ir ļoti neliels. Ja parēķinām naudiņās, cik izmaksā tie paši līdzmaksājumi. Šobrīd medicīnā līdzmaksājumi līdz 40%. Kad viņš aiziet mājās, viņam jāliek sistēma. Kaut kas no valsts ir apmaksāts, kaut kas nav apmaksāts," teica Maija Kārkliņa.

Atkal un atkal intervijās parādās vēl viena problēma – pacientiem un viņu piederīgajiem nav viegli uzzināt, kādu palīdzību viņi var saņemt. Ko dos valsts, ko – pašvaldība, bet par ko un kādās situācijas būs jāmaksā pašam.

Jānis Šilkovs nedzīvo Latvijā. Lai izvadātu mammu uz paliatīvo staru terapiju, sākumā lūdza draugu atbalstu, tad atgriezās Rīgā, ņēma "taksi" un veda pats. Turklāt regulāri saskārās ar aizkaitinājumu un pat atteiktiem "takša" izsaukumiem ratiņkrēsla dēļ.

Latvijas Onkoloģijas centra Psihoemocionālā atbalsta centra sociālā darba koordinatore Ramona Kokina piekrita, ka paliatīvās aprūpes pakalpojuma sadrumstalotība ir milzīga problēma.

"Ja esmu pie pilna prāta un pārzinu sistēmu, varu atrast palīdzību; arī pie [paliatīvās aprūpes] māsas ģimenes ārsts dod norīkojumu. Tas nav tā vienkārši, ka es piezvanu un saņemu palīdzību. Arī tur ir papīru lietas jānokārto. [..] Viņas ir pieejamas. Tas varbūt ir ierobežoti, atkal  – cik ģimenes ārsts iedos. Vai tās būs desmit reizes, vai sistēmas būs piecas dienas pēc kārtas vai kā," teica Kokina.

Nacionālā veselības dienesta (NVD) bukletā paliatīvās aprūpes pacientiem un viņu tuviniekiem teikts, ka ģimenes ārsts vada viņu paliatīvo aprūpi mājās. Un atkal reālā dzīve atšķiras no ainas, ko uzbur rožaini pelēkās bukleta lapas.

Ko iesākt mājās?

NVD raksta: "Ambulatori paliatīvo aprūpi organizē ģimenes ārsts vai ārstējošais speciālists. Ģimenes ārsta kompetencē ir tiesības veikt visu, lai noņemtu slimības izpausmes". Seko uzskaitījums, kurā minēta ne tikai medikamentu izrakstīšana, bet arī "atsāpināšana un izgulējumu kopšanas metožu pielietošana, pasākumi elpas trūkuma un asiņošanas gadījumos, brūču kopšana un informācijas sniegšana aprūpētājiem par slimnieka kopšanu  mājas apstākļos".

Turklāt NVD mājaslapā teikts, ka darbdienās vismaz līdz pulksten 15.00 ģimenes ārsta praksei jānodrošina mājas vizīšu pieteikšana.

Pie Jāņa Šilkova mammas ģimenes ārste neieradās nevienu reizi. Pat tad ne, kad paciente vairs nespēja pastaigāt.

"Es pat teiktu tā, ka ģimenes ārste nebija ļoti ieinteresēta līdz pat pēdējam brīdim. Kad jau bija skaidrs, ka jāraksta nosūtījums uz paliatīvo nodaļu un kad sākās staru terapija, tad ģimenes ārste kļuva tā kā pretimnākošāka, bet šā vai tā, piemēram, tajā pašā bukletā ir rakstīts, ka pacientiem smagos gadījumos ir tiesības lūgt ģimenes ārstu ierasties vizītē uz mājām, ģimenes ārste atteicās to darīt. Teica, ka tas nav viņas pienākumos," stāstīja Jānis Šilkovs.

Latvijas Radio lūdza Ģimenes ārstu asociāciju komentēt, kāda ir reālā aina – cik daudzi ģimenes ārsti apmeklē pacientu mājās. Uz jautājumiem telefoniski atbildēja asociācijas valdes loceklis, Ventspilī praktizējošais ģimenes ārsts Pauls Princis.

"Ģimenes ārsts, protams, var iesaistīties paliatīvajā aprūpē. Es zinu tādus ārstus, kas arī iet uz mājām. Es arī pats eju uz mājām, ja nepieciešams, ja mani izsauc piederīgie vai kāds cilvēks, kas veic paliatīvo aprūpi. 

Bet mani arī, godīgi sakot, izbrīna šī bukleta solījums, ka tiešām būs visur un diennakts laikā būs paliatīvā aprūpe," atzina Princis.

Viņš sacīja – ģimenes ārstiem nav jaudas būt par valsts redzējumā iezīmēto centrālo figūru paliatīvajā aprūpē mājās.

"Vismaz man nav tādu resursu. Man nav otrās māsas. Un, pat ja būtu, man viņa vajadzīga praksē, nevis kopšanā. Zinu ģimenes ārstus, kas pieteikušies paliatīvās aprūpes pakalpojumam. Ir dzirdēti, ka ir tādi, kuriem ir trešā māsa un veic šo funkciju. Tā ka tik pieejams, diezgan šaubos, ka tas tā būtu," stāstīja Princis.

Dakteris Vilnis Sosārs – paliatīvās nodaļas vadītājs un faktiski šī aprūpes veida pionieris Latvijā – saskaras ar visai dramatiskām izpratnes un intereses atšķirībām ģimenes ārstu rindās. Par to pārliecinājies arī, vadot paliatīvās aprūpes seminārus ārstiem.

"Pazīstami man ir ļoti, ļoti daudzi ģimenes ārsti Latvijā dažādās vietās. Tie, kurus es pazīstu, ne tikai iet uz semināriem un interesējas un pat zvana, ko darīt un kā būtu labāk darīt. Tādi zvani regulāri ir. Bet ir viena daļa, kas neiet nekur, arī neklausās seminārus. (..) Un varbūt arī neinteresējas. Un, ja viņam nav intereses, neies arī pie pacienta. Un tad būs ļoti grūti panākt, ka viņš kaut ko izdara. Tādēļ ir tā, ka sauc neatliekamo palīdzību 4–5 reizes. Tātad ģimenes ārsts nav bijis un nav skatījies," atzina Sosārs.

Arī Paliatīvās aprūpes nodaļas ārstes psihoterapeites Maijas Kārkliņas novērojumi liecina, ka ģimenes ārstu paliatīvās vizītes ir retums.

"Pēc tās pieredzes, kas ir mums šeit nodaļā, strādājot ar pacientiem, ģimenes ārsts pat pie paliatīvajiem pacientiem neiet uz māju. Ja viņš aiziet, tad tas ir ļoti liels izņēmums, diemžēl. Viņi viņus pat neredz. [..]  

Pilnīgi noteikti tas ir cinisms, jā, tā ir vienaldzība. Tas nav ne morāli, ne ētiski pieņemams. Bet es saprotu, ka šobrīd tāda situācija ir izveidojusies.

Man pašai ir pieredze par sliktajiem padomju laikiem. Tajos sliktajos laikos es biju iecirkņu ārste, kas mūsu šīsdienas saprašanā ir ģimenes ārsts. Visu mūsu diena sastāvēja no tā, ka mums bija 4 stundas pieņemšana poliklīnikā un pēc tam bija laiks mājas vizītēm. Tādas dienas, kad nebija nevienas mājas vizītes, praktiski nebija. Ja bija 4–5 mājas vizītes, tā bija forša diena, tā bija īsa. Gripas laikos bija līdz pat 20–30 mājas vizītes."

Tomēr paliatīvās aprūpes speciālisti nevaino ģimenes ārstus. Runa ir par sistēmiskām problēmām.

Tikmēr ģimenes ārsts Pauls Princis secināja, ka reālajā dzīvē nedziedināmi slimo aprūpe gulstas uz viņu pašu pleciem – labākajā gadījumā palīdz slimo pacientu bērni, citkārt – kaimiņi.

"Man ļoti daudzi cilvēki ir prasījuši, vai nezināt kopēju, vai nevarat ieteikt kopēju, kas nāks, uzraudzīs, apskatīsies. Māsa, medmāsa var atbraukt reizi mēnesī un pārbaudīt, vai dzer zāles. Tādā līmenī ģimenes ārsts var iesaistīties. Var izrakstīt medikaments, paliatīvos līdzekļus, kaut vai stomas. Bet pati stomas nomaiņa arī bieži vien ir paša pacienta atbildības lauciņā," stāstīja Princis.

Latvijas Onkoloģijas centra Psihoemocionālā atbalsta centra sociālā darba koordinatore Ramona Kokina piekrita, ka arī tā ir Latvijas situācija – par visu jādomā pašam.

"Es arī esmu paciente. Man bija ceturtās stadijas vēzis pirms pieciem gadiem, mani ārstēja veiksmīgi. Novembrī varēšu svinēt piecus dzīves gadus, kas man uzdāvināti, pateicoties šīs slimnīcas ārstiem, nezinu – apstākļiem, Dievam. Esmu atgriezusies darbā un strādāju. Bet es arī esmu domājusi par šīm lietām. Es dzīvoju viena. Man bērni tepat dzīvo Latvijā, bet es esmu viena mājās – ar kaķi. Un kas ar mani notiktu, ja būtu tāda situācija? Tās ir reālas situācijas, kuras piedzīvoju ar pacientiem, ar klientiem; tagad pašai par to jādomā," atzina Ramona Kokina.

Nāve un vientulība

Viens no Latvijas lielajiem lepnumiem simtgades svinībās bija sadarbībā ar Orsē muzeju Parīzē tapusī Baltijas simbolisma izstāde "Nepieradinātās dvēseles".

Strādājot pie paliatīvās aprūpes temata, viens no šīs izstādes darbiem atkal un atkal uzplaiksnī prātā – Teodora Ūdera ogles un akvareļa darbs "Vientulis un krauklis". Zārkā pie atvērta loga guļ vientulis. Viņa nagi, pinkainā bārda un mati liecina, ka nevienam nerūp šī cilvēka liktenis. Vienīgais sabiedrotais un vienlaikus nāves vēstnesis ir – krauklis.

Šī aina savu aktualitāti nav zaudējusi arī mūsdienu Latvijā. NMPD nereti dodas uz izsaukumiem pēc radu vai tālumā dzīvojošo tuvinieku lūguma, ja viņi cilvēku ilgu laiku nav varējuši sazvanīt.

"Dodamies kopā ar policiju un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Vieniem ir spēks, otriem – tiesības ļaut atlauzt durvis. Šādi izsaukumi ar durvju laušanu mums ir vairāki, dienā var būt līdz desmit izsaukumiem, kur varam konstatēt, ka pacients ir vai nu miris savās mājās, vai arī viņš ir smagā stāvoklī un mēs varam stacionēt. Mēs arī atrodam šajos izsaukumos cilvēkus, kas ir sadalīšanās stadijā, pat mūmijas ir bijušas. Vai arī mums ir bijis izsaukums, kur vispār atradām kaulus. Tātad notikums noticis vismaz pusgadu atpakaļ, ja ne vairāk, nevaram atpazīt, kas tur ir bijis. Tādas situācijas ir, bet tās nav tikai Latvijas situācijas, bet daudzviet. Tikai citviet tās varbūt ir mazāk, jo sociālie atbalsta mehānismi ieslēdzas ātrāk, vairāk rūpējas par saviem iedzīvotājiem," stāstīja Cipule.

Viņa atzina, ka problēmas, kas paveras izsaukumos, ne vienmēr ir medicīniskas.

"Vedam kaut kur, kur ir cilvēki, kas var risināt reālos jautājumus, tostarp arī slimnīcās ir sociālie darbinieki, kuri tad strādā ar šiem pacientiem. (..) Tas nav labi, jo uz citas sistēmas rēķina risina problēmas, kuras vajadzētu risināt autonomi. 

Tie pacienti, ļoti skarbi teikt, bet kļūst par liekajiem pacientiem arī slimnīcās, jo viņš aizņem to gultu, kamēr viņam atrod risinājumu. Tas ir ļoti smags darbs, kas jāveic sociālajam darbiniekam.

Bet vismaz viņš ir siltumā un kaut kāds darbs notiek," teica NMPD vadītāja.

Varētu domāt, ka, salīdzinot ar nāvi, ikdienas jautājumi un nodarbinātības jautājumi – tāds sīkums vien ir. Tomēr tās ir reālas dilemmas, kuras savā darbā redz arī Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs:

"Ja tik tiešām radi atrodas ārzemēs, nevar atbraukt, Argentīnā, nu kaut vai Anglija... Man ir tuvi paziņas, kas saka – zini, ja saimniekam pateikšu, ka aizbraukšu uz Latviju darīšanās, nu tad brauc vesels, tavā vietā momentā atradīšu citu par tādu naudu. Un tad ir dilemma, kas varētu palīdzēt šiem cilvēkiem, kur var ievietot kaut vai uz laiku. Būtu vajadzīgs tas, ko Vācijā dara, kur bez paliatīvās [aprūpes], kur prevalē medicīna, tur ir arī vieta, ko redzēju, kad meklēju modeli, – hospisa aprūpe klosterī. Liela zāle, kur ļoti daudz augu, kā botāniskajā dārzā jutos. Ieveda mirstošu pacientu dziļā komā. Skatos, kas notiks tālāk. Apmācīta mūķene – tur bija traheostoma ar trubiņu, viņa veikli izņēma, izmazgāja, izskaloja, sakārtoja. Tik ātri, veikli un precīzi, tā kā tam jābūt. Tad ieradās ģimenes ārsts, paklausījās sirsniņu, pulsu, izmērīja skābekļa piesātinājumu. Iedeva numuru un teica, ja kādas problēmas, zvaniet."

Šī materiāla tapšanas laikā Latvijas Radio nemitīgi saskārās ar jēdzienu "cilvēka cieņa". Varbūt zīmīgi, ka tikai nupat Nacionālā enciklopēdija papildināta ar cilvēka cieņai veltītu šķirkli. Šķirkļa autore – Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova – pieļauj, ka ar paliatīvo aprūpi saistīti jautājumi nonāks arī Satversmes tiesas darbakārtībā.

"Tas nav normāls uzstādījums, ka ikvienai personai vajag obligāti draugus, ka ikvienai personai obligāti vajag dibināt ģimeni, dzemdināt bērnus. Tā ir personas brīvība. Valsts nevar pieprasīt no mirstoša cilvēka, lai viņš būtu pildījis kādus pienākumus. Tajā pašā laikā jums jāsaprot, ka arī valsts stājas cilvēku vietā un iejaucas tajā brīdī, kad citu instrumentu nav. Ja mēs lasām Satversmes preambulu, tur ir skaidri pateikts, ka ikviens no mums ir atbildīgs par sevi, saviem tuviniekiem. Valsts nāk palīgā tad, kad mēs ar šo slogu netiekam galā. Protams, mēs ar šo slogu netiekam galā, ja man, piemēram, ar jurista izglītību liktu likt sistēmas. Tad mana izglītība neļauj palīdzēt arī ģimenes loceklim, ja viņam vajag atsāpināšanu. Un cilvēks nedrīkst mirt mocībās. Tas arī pieder pie cilvēktiesību standartiem. Ja ir iespēja ar medikamentiem šīs sāpes noņemt, tas ir jādara. Tas arī pieder pie cilvēka cieņas. Valstij jānāk talkā. Tas ir pilnīgi skaidrs," sacīja Osipova.

Taču valsts mirstošajiem un viņu ģimenēm joprojām talkā iet negribīgi.

Kaut diskusijas par paliatīvo aprūpi bijušas, ģimenes ārsts Pauls Princis uzskata, ka reālas intereses to uzlabot nav.

"Runā it kā par prioritāti, bet nekad nav aizgājis līdz tam, ka tiešām būtu prioritāte un jautājums tiktu noņemts. Nē, tā nav. Vēl arvien milzīga plaisa tajā, ko pacients pats dara un ko dara paliatīvā nodaļa, kur tikai uz laiciņu uzņem, lai ļautu atpūsties ģimenes ārstam. Šīs sociālās gultas nav uz ilgtermiņu, maksimums divas nedēļas. Diemžēl pat neredzu tādu dienestu, funkciju, kas uzņemtos oficiālu šādu pakalpojumu, ka kaut kur ir sociālā paliatīvā aprūpe," atzina Princis.

NMPD direktore Cipule uzskata, ka trūkst tieši tā viena atbildīgā, kuram būtu uzdevums paliatīvo aprūpi pa īstam sakārtot: "Ja atbild vesela ministrija, tas neko labu nenes. Tur viens otram var nodot darbus, mainīties ar e-pastiem un sēdēt sanāksmēs, bet nav neviena, kam pavaicāt – tu izdarīji to? Tev ir skaidrs plāns, kā rīkosies? Nu mums dienestā šajā ziņā ir izdevies, mēs vairāk vai mazāk esam ar viena cilvēka atbildību, ko mēs darām. Man var prasīt, kas tev darās dienestā, un es atbildēšu, kāpēc kaut ko varu vai nevaru. 

Bet, kas atbild par paliatīvo aprūpi? Es nezinu, kuram ir pienākums izdomāt sistēmu, sataisīt lietas, sakārtot dokumentus, dot priekšlikumus.

Un viņi jau cenšas. Negribu teikt, ka viņi nedara, vai nestrādā pēc sirdsapziņas, bet šī atbildība nav uzlikta konkrētam cilvēkam ar konkrētiem uzdevumiem. Tas ir tāds vispārīgs ietvars, tāpēc arī tā vispārīgi notiek."

Vēl vairāk paliatīvo aprūpi Latvijā saasinājis Covid-19 uzliesmojums.

Pandēmijas ietekme

Covid-19 dēļ ieviestie ierobežojumi nozīmēja to, ka Jānim Šilkovam nebija iespēju savas mātes dzīves pēdējās dienās būt līdzās un atvadīties.

"Arī māte teica, ka, nu jā – tev jau tāpat neatļaus nākt iekšā. Bet, es domāju, ka mana mamma tajā brīdī bija tādā stāvoklī, ka viņai bija vienalga… laikam jau tomēr nē. Bet viņa par to nerunāja, nē. Tajā dienā, kad aizgāju uz slimnīcu pēc mātes lietām un parakstīt dokumentus, tad arī runāju ar mammas ārstējošo ārstu. Pastāstīju, ka kādā brīdī biju gatavs iet sēdēt pie paliatīvās nodaļas durvīm cerībā, ka mani tomēr ielaidīs. Ārste teica, ka saprot, cik smagi tas ir, bet, pat ja es būtu atnācis un sēdējis pie nodaļas durvīm, viņi diemžēl tik un tā nevarētu mani ielaist iekšā."

Tikmēr paliatīvās aprūpes nodaļas ārsti pieredzēja otru Covid-19 pandēmijas pusi – vīrusa plosīšanos nodaļā. Stāsta nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs: "Kad bija pirmā karantīna, potēšanās vēl nebija sākta, kundzīte saka – ko darīt, man vajadzīgs batjuška. Batjušku es nevaru ievest, jo, nedod Dievs, kā gadījās ar gobzemiešu grupu, kas ielavījās nodaļā un aplaida pacientus un personālu. Tie, kas pa dienu staigāja pa krastmalu, ielavījās pie paziņas. Māsa dzirdēja troksni, aiziet skatīties. Pēc dažām dienām trīs vecīši Covid-19 pozitīvi un pēc tam viss personāls. Aizgāja kā ugunsgrēks. Uz diviem mēnešiem nodaļa bija slēgta."

Veidojot šo materiālu, Latvijas Radio veica NVD bukletā minēto reģionālo slimnīcu – paliatīvās aprūpes pakalpojuma sniedzēju – aptauju, kā pandēmija ietekmējusi šī pakalpojuma sniegšanu. Nedz nāvi, nedz nepieciešamību pēc ilgstošas paliatīvās aprūpes Covid-19 infekcija neatceļ.

Faktiski visu paliatīvo nodaļu darbs ir traucēts. Piemēram, Daugavpilī šī nodaļa ir pārprofilēta Covid-19 ārstēšanai, bet pagaidu paliatīvās aprūpes vienība ar 15 gultām atvērta citā, no Covid-19 brīvā ēkā, un lielākoties tā strādā tikai uz slimnīcas pašu vajadzībām.

Daugavpils slimnīcas vadītāja Grigorija Semjonova rakstiskā atbildē lasāms: "Vēl līdz pandēmijai situācija paliatīvās aprūpes pieejamībā mūsu reģionā bija kritiska, veidojās rindas, bet tagad tā kļuva vēl sliktāka, jo samazinājusies slimnīcu kapacitāte un gandrīz nav pieejama sociālo dienestu un ģimenes ārstu mājas aprūpe. Nerunājot par pacientiem, kas zaudējuši funkcionalitāti vai kuriem citu indikāciju dēļ ir nepieciešama pastāvīga aprūpe un pretsāpju terapija, bet viena no diagnozēm bija Covid-19.

Šajos gadījumos ārpus slimnīcas šie pacienti ļoti bieži vispār nevienam nav vajadzīgi. Reizēm pat saviem radiniekiem. Jo par spīti tam, ka pagājis akūts inficēšanās stāvoklis, viņus joprojām uzskata par kontagioziem."

 

Arī Ventspils slimnīcā paliatīvās aprūpes nodaļa pielāgota Covid-19 pacientu ārstēšanai, bet nedziedināmi slimos ievieto citās nodaļās. Savukārt Vidzemes slimnīcā paliatīvās aprūpes nodaļā patlaban ārstējas terapeitiskie pacienti, kaut slimnīcā saka – ja nepieciešams, uzņem arī paliatīvos pacientus.

Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) aplēsēm uz miljonu iedzīvotāju būtu nepieciešamas vismaz 50 paliatīvās aprūpes gultas. Turklāt tas vēl papildus hospisu un sociālo gultu pakalpojumam. Un runa pat nav par vietu, kur nomirt, bet par piekļuvi ilgstošai aprūpei, kas nepieciešama galvenokārt onkoloģijas pacientiem un citu diagnožu nedziedināmi slimiem pacientiem.

Nomināli PVO vadlīnijas par gultu skaitu izpilda. Taču cita aprūpe ir vāja, un gala rezultātā kvalitatīva paliatīvā pakalpojuma nav.

NVD saņēma jautājumus, apstiprināja, ka atbildes sniegs, taču gandrīz mēneša laikā līdz raidījuma izskanēšanai Latvijas Radio atbildes tā arī nesaņēma.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt