Indija vai Ķīna - kura būs ASV aizstājēja?

Ķīnas un Indijas nākotnes varas potenciālu ir iespējams salīdzināt četrās dažādās dimensijās –
1) militārā kapacitāte 
2) ekonomika 
3) iekšpolitiskā stabilitāte 
4) reģionālie konflikti.

Katra no tām ir daļa no kopainas valsts varai pasaulē.

Militārā kapacitāte – jau pašlaik tiek noteikts, ka Ķīnai ir pasaules skaitliski lielākais militārais dienests. Armijas spējas valsts vadītāja Sji Dzjiņpina vadībā aug aizvien straujāk. Tiek attīstīta kara flote, sauszemes spēki un modernizēti Ķīnas militārie resursi kopumā. Tikmēr Indija atšķirībā no Ķīnas neražo savu militāro ekipējumu pati, bet gan lielāko daļu iepērk no Krievijas. Ķīnas militārās kapacitātes pārsvaru pār Indiju apliecina arī fakts, ka Ķīnas militārajām vajadzībām veltītais aizsardzības budžets ir trīs reizes lielāks nekā Indijas. Proti, Ķīnas budžets ir mērojams 152 miljardu ASV dolāru apmērā, kamēr Indijas – aptuveni 51 miljardu. Tai pašā laikā jāatzīst, ka minētās atšķirības varētu nebūt būtiskas, ņemot vērā abām valstīm pieejamo kodolieroču arsenālu un no tā izrietošo kodoluzbrukuma apdraudējumu, kas vienmēr sniedz iespēju kardināli mainīt kara gaitu. Turklāt valstij, kura pretendē kļūt par globālu lielvaru jābūt pārākai ne tikai militārajā ziņā, bet arī ekonomikas, diplomātijas jomā un publiskā tēla jomā (maigā vara).

Ekonomika – pēdējo gadu izskaņā Ķīnas Tautas Republika ir plaši pozicionējusi sevi starptautiskajā ekonomikā, investējot gan Eiropas Savienības valstu uzņēmumos, gan citos pasaules reģionos. Lai gan līdzīgu taktiku ir centusies izmantot arī Indija, statistikas dati liecina, ka Indija atšķirībā no Ķīnas lielākoties ir importētāja, nevis eksportētāja un ir atkarīga no ārvalstu ekonomiskās palīdzības. Citi ekonomiskie rādītāji arī norāda uz Ķīnas pārākumu.  Piemēram, Ķīnas IKP uz vienu iedzīvotāju ir 14 600 ASV dolāru (2016), kamēr Indijas IKP un vienu iedzīvotāju ir aptuveni uz pusi mazāks, proti, 6700 ASV dolāru (2016). Tāpat pirktspējas paritāte Ķīnas kontekstā ir ievērojami lielāka nekā Indijai, respektīvi, Ķīnai tā 2016.gadā bija mērojama 21,14 triljonu ASV dolāru apmērā, kamēr Indijas – 8, 721 triljonu ASV dolāru apmērā.

Iekšpolitiskā stabilitāte -  Šajā saistībā jāmin, ka Indija, lai gan ir plaši pazīstama kā pasaules lielākā demokrātija, tā tomēr "iet pretrunās" pati ar sevi, jo tā izteikti atbalsta kastu sistēmu, kas gan oficiāli tiek aizliegta, bet tās iezīmes un tendences joprojām ir paliekošas un manāmas lielākajā daļā Indijas. Kastu sistēmas paliekas ir veicinājušas sabiedrības protestus, nekārtības, atsvešinātību starp sabiedrību un valdību, kā arī vispārīgu iekšpolitisko nestabilitāti. Ķīnas gadījumā iekšpolitiskās stabilitātes rādītājs ir daudz lielāks un valdošās komunistiskās partijas politika ir ieguvusi relatīvi lielu iedzīvotāju atbalstu.

Reģionālie konflikti – Indijas izredzes pārņemt pasaules vadošās lielvaras statusu sarūk, apzinoties tās konfliktu ar Pakistānu. Bēdīgi slavenais Kašmiras jautājums abu valstu attiecībās vēl arvien ir salīdzinoši aktīvs un prasa ievērojamu daudzumu Indijas militāro resursu. Tāpat, ņemot vērā Pakistānas būtisko ietekmi Āzijas reģionā, Kašmiras konfliktu nevar atrisināt tikai ar militāra spēka palīdzību un ir nepieciešamas diplomātiskas sarunas. Šis apstāklis savukārt paver iespējas pret Indiju noskaņotiem ārējiem spēlētājiem manipulēt ar spēku samēru konflikta ietvaros, lai panāktu Indijas sekošanu to diktātam. Ķīnai arī ir neatrisināti robežstrīdi, no kuriem visaktuālākais pašlaik ir Tibetas jautājums, taču neviens no tiem nav tik politiski aktīvs kā Kašmiras konflikts un tie neprasa tik lielu daudzumu militāro resursu. Tāpat lielākajā daļā no šiem konfliktiem, spēku samērs ir Ķīnas pusē un tāpēc šai valstij ir potenciāli iespējams iegūt lielākus politiskus ieguvumus to atrisināšanas procesā.

Indija vai tomēr Ķīna?

Atbildot uz sākotnēji izvirzīto jautājumu – kura no abām Āzijas reģionālajām konkurentēm, Indija vai Ķīna, kļūs par nākošo pasaules varas pārņēmēju, jāmin, ka Kašmiras jautājums var tikt uzskatīts par galveno iemeslu kāpēc nākotnes zvaigznes ir Ķīnas, nevis Indijas pusē. Tāpat, visticamāk, saglabāsies pašreizējā tendence un Ķīna turpinās piedzīvot daudz straujāku ekonomisko izaugsmi kā Indija. Par šo argumentu liecina Indijas dramatiskā pārapdzīvotība, kas veicina iekšējo nabadzību un zemo attīstības līmeni. Līdz ar to, Indijai, kā valstij ar salīdzinoši augstāku nabadzības līmeni nekā tas ir Ķīnai, ir mazāk iespēju pilnveidot un modernizēt tās valsts struktūras un vispārējo sistēmu.

Jāatzīst arī, ka Ķīnu pārņem demogrāfiskie izaicinājumi, bet tie tiek ierobežoti ar dažādiem valstiskiem līdzekļiem, kas nenomāc Ķīnas turpmāko izaugsmi un modernizāciju.

Salīdzinošais ekonomiskais vājums arī ietekmē militāro attīstību, jo valstīm ir nepieciešama nauda, lai uzturētu augsti attīstītu kara mašinēriju. Vēl arvien aktuāls ir jautājums, kāda būs abu valstu iekšpolitiskā stabilitāte nākotnē, taču izskatās, ka šajā kategorijā arī labākas izredzes ir Ķīnai.

Indijas kastu sistēmas jautājums turpina sašķelt sabiedrību un pastāv salīdzinoši augstāks sabiedrības nekārtību risks.

Ja mēs neņemam vērā, kura no valstīm – Indija vai Ķīna - spēj sniegt vairāk pasaules drošībai un ekonomiskās labklājības nodrošināšanai, tad pašreizējā stāvoklī šajā uzdevumā veiksmīgāka būtu Ķīna. Šī spēja ir būtiska jebkurai globālai lielvarai, kura vēlas saimniekot pasaulē.