Sestdien, 25. martā, aprit 60 gadi kopš Romas līguma parakstīšanas. Ar to pēc būtības tika nodibināta mūsdienu Eiropas Savienību (ES). Romas līgums pārsvarā runā par padziļinātu sadarbību ekonomikā, it sevišķi par vienotā tirgus izveidošanu. Šo vienošanos 1957. gadā Romas Kapitolija pakalnā parakstīja sešas valstis – Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Rietumvācija. Romas līgums paredzēja izveidot arī šobrīd ietekmīgāko ES iestādi - Eiropas Komisiju.
- Romas līguma parakstīšanu aizēnoja Eiropas Aizsardzības savienības izgāšanās
- Jau sākotnēji mērķis bija radīt Eiropas Savienotās valstis; taču ikdienā bija praktisks darbs
- Briti gribēja ES ekonomiskos labumus, taču procesos un darbā piedalīties negribēja
- Eirozona bija svarīga ES dalībvalstu integrācijai, tomēr ES finanses ir slikti pārvaldītas
- Politiķiem būs jātiecas uz lielāku integrāciju, lai nesagrautu jau sasniegto
- Mūsdienu problēmas slēpjas nevis ES attīstības vīzijas neesamībā, bet gan globālos procesos ārpus Eiropas
- Eiropas valdošās partijas var dārgi samaksāt par savu augstprātību un ignoranci pret sociālo nevienlīdzību
- Nākotnē būs jomas, kur ES dalībvalstis vēl vairāk integrēsies; tomēr dažās lielāku varu varēs atdot nacionālajām varām
- 60 gadus vecs un patiess stāsts par to, kāpēc ES vienmēr ir risinājušas krīzes
Topošo "eirokrātu" ES ideja sākotnēji neaizrāva
Lai izvērtētu to, kā attīstījusies ES, Latvijas Radio tikās ar profesoru Pjēru Defreņu. Lielāko mūža daļu viņš ir pavadījis, strādājot augstos amatos Eiropas Komisijā un tādēļ nepastarpināti ir piedalījies Eiropas politikas veidošanā.
Kad pirms 60 gadiem Vācijas kanclers Konrads Adenauers, Itālijas premjers Antonio Seņji, kā arī Beļģijas, Francijas, Nīderlandes un Luksemburgas politiķi parakstīja Romas līgumu, jaunais beļģis Defreņs vēl gāja vidusskolā. Toreiz, 1957. gadā, ideja par Eiropas vienotā tirgus izveidi un muitas tarifu atcelšanu viņu īpaši neaizrāva.
"Godīgi sakot, es toreiz gāju pēdējā vidusskolas klasē un atceros, ka neviens tam īpaši nepievērsa uzmanību. Pirms trim gadiem bija noticis krietni lielāks notikums – Eiropas Aizsardzības savienības izgāšanās, pret ko Parīzē iestājās Nacionālā Asambleja. Tā bija liela vilšanās," atminas Defreņs. "Bet vienotais tirgus jauniešiem nešķita sevišķi aizraujošs par spīti visiem saukļiem par mieru, draudzību utt. Savā ziņā mēs sapratām, ka situācija Eiropā diezgan strauji uzlabojas. Tam par iemeslu bija daudz dažādu faktoru. Bet toreiz mums nešķita, ka šis kļūs par pagrieziena punktu. Iespējams, ka mūsu vecākiem piedzīvotā kara dēļ zināmu prieku varēja sagādāt miers starp kādreizējiem ienaidniekiem.
Bet mums, jauniešiem, vajadzēja laiku, lai apjaustu, ka tas bija patiešām kaut kas ļoti nozīmīgs, kas mainīs gan mūsu, gan kontinenta dzīvi," komentē Defreņs.
ES attīstība - ārkārtīgi aizraujošs piedzīvojums
Bet jau 13 gadus vēlāk, 1970. gadā, Defreņs sāka darbu Eiropas Komisijā, ko toreiz vēl dēvēja par Eiropas Kopienu komisiju. Var teikt, ka tie vēl bija vienotās Eiropas pirmsākumi.
Defreņa pirmais darbs bija Eiropas budžeta sistēmas modernizēšana, strādājot Beļģijas komisāra komandā.
"Tas joprojām bija ārkārtīgi aizraujošs piedzīvojums.
Mērķis bija izveidot Eiropas Savienotās Valstis. Mēs bijām tikai sešas dibinātājvalstis, un pastāvēja vēlme ļaut lietām notikt. Mēs negribējām visu paši noteikt, jo ES nekad nav bijusi ļoti dogmatiska organizācija.
Tā drīzāk izmantoja esošos apstākļus, lai palīdzētu attīstīties integrācijai. Pastāvēja doma, ka kādreiz varētu tikt izveidotas Eiropas Savienotās Valstis," klāsta Defreņs.
"Bet ikdienā darbs bija ļoti praktisks. Mums bija jāizveido kopējais tirgus.
Vispirms tā bija Muitas savienība un tad jau pilntiesīgs kopējais tirgus, kas tika nodibināts Žaka Delora laikā starp 1985. un 1992. gadu. Vēlāk, protams, vienotā valūta. Tādēļ ikdienas ES dzīve galvenokārt koncentrējās uz pakāpenisku ekonomiskās integrācijas soļu speršanu. Bet sākumā uzstādījums bija ļoti politisks. Tas pakāpeniski pazuda, kad Lielbritānija pievienojās blokam," stāsta pieredzējušais eiropolitiķis.
Uz sevi vērstie briti
Viņš neslēpj, ka pagrieziena punkts ES attīstībā bija Lielbritānijas pievienošanās.
"Noteikti. Jo viņi vienkārši to negribēja. Viņu pievienošanās bija pamatota ar diviem iemesliem: no vienas puses, viņi gribēja gūt izdevību no mūsu negaidītās veiksmes, no šīs zelta bedres, jo viņu ekonomika tobrīd jau 20 gadus atradās nopietnās grūtībās; un otrkārt viņi gribēja no iekšpuses novērst Eiropas politisko tuvināšanos," viņš paskaidro.
Defreņs pauž, ka nekad nav redzējis britos nopietnu vēlmi līdzdarboties ES procesos un attīstībā.
"Dažreiz cilvēki uzskata, ka vienotais tirgus tika izveidots, pateicoties Mārgaretas Tečeres politikai, bet tā pilnīgi nav patiesība. Žaks Delors bija galvenais vienotā tirgus virzītājspēks. Jā, par šo jautājumu toreiz atbildēja britu komisārs. Bet viņš bija diezgan maznozīmīga, nevis vadoša politiskā figūra," norāda Defreņs.
Tomēr viņš nožēlo Lielbritānijas iedzīvotāju lēmumu pamest ES. Viņš uzskata, ka bez Apvienotās Karalistes bloks nebūs pilnīgs, un cer, ka kādreiz, iespējams, pēc dažām desmitgadēm, briti atgriezīsies ES sastāvā.
Eirozonu esam slikti pārvaldījuši jau no paša sākuma
Defreņs EK nostrādāja 35 gadus, līdz pat 2005. gadam. Šajā laikā viņš ieņēma vairākus augstus amatus, strādājot gan ar ekonomiskiem, gan ar starptautiskās politikas jautājumiem. Visvairāk atmiņā viņam ir palikusi eirozona un tās attīstība.
"Eiro. Tā bija eirozona. Mums tas bija ļoti būtisks ekonomiskās integrācijas solis.
Diemžēl jau no paša sākuma mēs apzinājāmies, ka tā ir monetārā savienība, nevis ekonomiskā savienība un tādēļ zinājām, ka tā nevarēs pārāk labi darboties. Bet tika uzskatīts, ka tam laika gaitā tiks atrasts risinājums, kā jau tas vienmēr bija noticis. Tādēļ mēs pārāk par to nesatraucāmies," atminas Defreņs.
Tagad gan viņš atzīst, ka sākotnējie uzskati ir bijuši alošanās.
"Tomēr patiesība ir tāda, ka mēs no paša sākuma esam slikti pārvaldījuši eirozonu.
Mēs pārāk vieglprātīgi esam izturējušies pret valstu finansēm un tirdzniecības balansiem. Mēs par zemu novērtējām šo projektu, kas ātri vien kļuva pa pusei sapnis, pa pusei murgs," sacīja Defreņs.
Savukārt jaunās dalībvalstis "bija gatavas parakstīties zem tādiem mērķiem kā miers, labklājība un brīvība, bet nebija ieinteresētas politiskās savienības veidošanā". "Viņi uzvedās tieši tāpat kā briti, jo pēc viņu uzskatiem - un šo nostāju var saprast - ES jau tā bija tik tālu priekšā, ka, mēģinot ātri panākt iekavēto, kamēr notiktu politiskās sadarbības padziļināšana, tikai radītu vēl lielāku plaisu. Tādēļ, neskatoties uz to, kādas šīm valstīm ir sajūtas, objektīvi raugoties, tās bija viens no faktoriem, kas piebremzēja politisko integrāciju," norādīja Defreņs.
Politiķos ir liela vēlme nepieļaut Eiropas sadalīšanu
Viens no lielākajiem diskusiju tematiem pirms Romas līguma jubilejas svinībām, kurās piedalīsies ES valstu premjeri un prezidenti, ir bloka nākotne. EK ir piedāvājusi apspriešanai piecus iespējamos attīstības scenārijus, viens no kuriem runā par tā dēvēto divu ātrumu Eiropu. Proti, jautājumos, kur visas valstis nevar rast kopsaucēju, valdības, kas var vienoties par padziļinātu sadarbību kādā no jautājumiem, varēs iet uz priekšu. Pārējie varēs pievienoties tad, kad būs tam gatavi.
Būtībā tā jau ir realitāte, jo, piemēram, vienotā valūta eiro ir tikai daļā no dalībvalstīm. Tāpat arī Šengenas zonā, kas nodrošina ceļošanu bez iekšējas robežkontroles, ir iestājušās nebūt ne visas bloka valstis.
Defreņs pauž, ka ir milzīga vēlme nepieļaut Eiropas sadalīšanu. "Tas vismaz ir viens kopsaucējs visu Eiropas valstu un valdību vadītājiem. Tādēļ es domāju, ka viņi būs gatavi uz jebko, lai novērstu vēl vienu "Brexit" vai neuzņemtos Grieķijas izstāšanās risku. Tas ir vienīgais, par ko mēs varam būt droši. Viņi paši nezina, kur viņi vēlas doties. Un to nezina pilnīgi neviens," situāciju vērtē bijušais ES institūciju ilggadējais darbinieks.
No otras puses, Defreņs atzīst, ka līdz ar dažādu krīžu rašanos politiķi nevarēs stāvēt malā.
"Ja viņi nevēlas izjaukt to, kas jau ir sasniegts Eiropā, tad viņiem nāksies iet uz priekšu. Patīk tas viņiem vai ne. Tā ir ironiska situācija, bet tieši tā Eiropa šobrīd darbojas.
Nav nekādas visaptverošas struktūras, nekāda lielā attīstības plāna, bet ir vēlme nepazaudēt jau sasniegto. Tieši tādēļ un arī notikumu spiediena rezultātā notiks virzība uz priekšu," sacīja Defreņs.
Eiropai jāprot saglabāt pašai sevi
Tajā pašā laikā Defreņs uzskata, ka lielas attīstības vīzijas trūkums Eiropā pats par sevi nebūt nav problēma.
"Es uzskatu, ka tas ir pareizais attīstības ceļš. Lielās vīzijas var būt ļoti bīstamas. Jā, no racionālā viedokļa raugoties, būtu jauki, ja tāds plāns būtu. Bet tas var arī kļūt par ļoti teorētisku un ļoti dogmatisku lietu. ES uzbūve pati par sevi ir unikāla, jo mēs tiecamies ne tikai pēc vienotības, bet arī pēc dažādības. Ja mēs sāktu apdraudēt mūsu kultūras, valodu, reliģiju, ēdienu un Baltijas valstu gadījumā arī izcila arhitektūras mantojuma dažādību, Eiropa kļūtu par neciešami garlaicīgu kontinentu. Šīm milzīgām atšķirībām starp dažādām valstīm ir sava jēga un nozīme. Tā ir pati Eiropas būtība. Vienotība ir nepieciešama, lai saglabātu šo dažādību. Tādēļ, virzoties uz priekšu, mums ir jābūt ļoti pragmatiskiem," uzsver Defreņs.
Tiesa, kā atzīst Defreņs, ievērojami ir mainījušies apstākļi Eiropā. Tie ir kļuvuši nestabilāki, pat salīdzinot ar Aukstā kara laiku.
"Tagad, kad arvien lielāku lomu sāk spēlēt Ķīna, kad Krievija kļūst agresīvāka, kad Indija pamazām iedzīvotāju skaita ziņā pārtop par lielāko pasaules valsti, eiropieši ir nostādīti izvēles priekšā: vai nu mēs varam palikt tādi kādi esam, darbojoties kā vienota koalīcija, vai arī mēs kļūsim tikai par nelielu daļu no plašākas Atlantiskās kopienas. Tā ir īstā Eiropas izvēle – vai nu mēs saglabājam mūsu dažādību un raksturu, kas ir mūsu spēcīgā puse, vai arī mēs kļūsim par tādu kā attālo ASV provinci. Viņiem ir ļoti liela tieksme vienādot visus pēc saviem standartiem. Es domāju, ka tā būtu milzīga traģēdija Eiropai," pauž eiropolitiķis.
Tiem, kurus sauc par populistiem, ir taisnība
Runājot par populismu, pēc Defreņa ieskatiem, runa ir par "nevienlīdzīgu integrācijas un globalizācijas ieguvumu sadali sabiedrībā".
"Manuprāt, vienkāršie cilvēki šādi reaģē, jo viņi nejūt, ka viņiem tiek integrācijas labumi," saka Defreņs un neslēpj, ka viņa skatījumā "šiem cilvēkiem ir taisnība".
"Tāda ir patiesība! Viņu pretestība izpaužas kā nostāšanās pret ES vai pret tās paplašināšanos," saka politiķis.
Viņaprāt, eiropiešu neapmierinātībai ir gan dziļāki cēloņi. "Bet tas nav galvenais, par ko viņi runā. Viņi iebilst pret tādu Eiropu, kāda tā ir pašlaik.
Pēdējo 20 gadu laikā Eiropa ir kļuvusi par kontinentu, kas mazāk rūpējas par nevienlīdzību un nabadzību. Gandrīz visās valstīs mēs redzam, ka turīgiem cilvēkiem klājas arvien labāk, bet strādniekiem krietni sliktāk, nekā tas bija iepriekš," uzsver Defreņs.
"Ja jūs paskatīsieties uz statistiku, tad redzēsiet, ka pirms 20 gadiem algas veidoja aptuveni 75% no eirozonas valstu IKP. Tagad šis skaitlis ir ap 68%. Kad notiek tik milzīga algu īpatsvara samazināšanās salīdzinājumā ar peļņu, rodas divas problēmas: viena no tām ir nevienlīdzība, un otra – un šo ļoti labi pasvītroja Starptautiskais valūtas fonds - notiek globālā patēriņa sarukšana. Es domāju, ka šobrīd tas ir galvenais eirozonas izaicinājums. Ja tas netiks atrisināts, mainot eirozonas noteikumus, tad iedzīvotāju vilšanās kļūs arvien lielāka," brīdina profesors.
Kā piemēru pretestībai procesiem ES viņš min Francijas prezidenta vēlēšanas. "Mēs vēl redzēsim, kurš uzvarēs Francijas prezidenta vēlēšanās. Es nedomāju, ka tā būs Lepēnas kundze. Bet, pat abstrahējoties no tā, cilvēku kustība, kas iebilst pret ES pašreizējā veidolā - nevis kā tādu, bet gan pašreizējā veidolā- ir ļoti liela. Tā ir nopietna politiska problēma neatkarīgi no tā, vai tuvojas vēlēšanas," norāda Defreņs.
Viņš ir pārliecināts, ja plaisa starp nabagiem un bagātajiem Eiropā turpinās palielināties, tradicionālām politiskām partijām nāksies par to samaksāt ar varas zaudēšanu.
"Varas elite ir ārkārtīgi pašpārliecināta. Viņi ļoti augstprātīgi izturas pret cilvēkiem. Pati termina "populisms" lietošana jau to apliecina. Tā vietā, lai analizētu problēmu un saprastu tās patiesos cēloņus, cilvēkiem tiek pielikta birka un tad pa viņiem tiek šauts. Es domāju, ka tas ir ārkārtīgi negodīgi un par to nāksies samaksāt cenu, politisko cenu," uzsver Defreņs.
Eiropa nekad nebūs gatava
Kopš aiziešanas pensijā Defreņs ir kļuvis par pasniedzēju. Tagad viņš strādā Eiropas Koledžā, kas atrodas Brigē. Šo mācību iestādi mēdz dēvēt arī par jauno eirokrātu kadru kaltuvi, jo vairums no absolventiem vēlāk atrod darbu kādā no ES institūcijām.
Saviem studentiem Defreņs iesaka nesatraukties par ES nākotni.
"Eiropa nekad nebūs gatava. Nekad. Es uzskatu, ka tas vienmēr būs process, kas turpināsies, pastiprinot vienu vai otru jomu.
Te var minēt zinātniskos pētījums, aizsardzību, vidi, enerģētiku. Šajās jomās noteikti būs dziļāka integrācija. Bet, no otras puses, mēs tikpat labi varētu atteikties no Kopējās lauksaimniecības politikas un atkal nodot šo jomu valstu pārziņā. Kādēļ gan ne? Arī tehnoloģijas izmaiņas noteiks, kādās jomās ir lielāka jēga sadarboties un kādās nav. Tādēļ es domāju, ka mums ir jābūt aktīviem, bet prātā mierīgiem par Eiropas nākotni," saka Defreņs.
Romas līguma teksta nogādāšana Itālijā - dēku stāsts
Ar Romas līguma parakstīšanu saistās kāds stāsts.
Proti, kad sešu valstu pārstāvji Briseles pievārtē vienojās par līguma tekstu, kādam tas bija jānogādā parakstīšanai uz Romu.
Tas tika uzticēts kādam beļģu ierēdnim, kurš vienā no vilciena vagoniem ielika visu nepieciešamo, proti, papīru, drukājamās mašīnas un mimeogrāfu jeb rotatoru, kas tolaik kalpoja teksta pavairošanai, bet otrā devās pats. Tomēr pie Šveices robežas ierēdnis dzird, ka viņa vagons tiek atkabināts.
Šveices amatpersonas paziņo, ka pēc viņu noteikumiem pasažieru un kravas vagoni nevar atrasties viena vilciena sastāvā. Par spīti visiem iebildumiem un pierunāšanai, dokumentiem un ierēdnim līdz Itālijas robežai ir jāceļo atsevišķos vilcienos.
Uz Itālijas robežas muitnieki prasa uzrādīt importa sertifikātu ar visiem nepieciešamajiem zīmogiem.
Kamēr ierēdnis beidzot pārliecina muitniekus par savas misijas lielo nozīmi, vagons ar dokumentiem jau ir pazudis. Pēc ilgas meklēšanas vagons tomēr tiek atrasts un ceļojums var turpināties.
Tomēr Milānā vagons atkal pazūd.
Kad ierēdnis un dokumenti beidzot nokļūst Romā, jau pazaudēts daudz laika. Lai atgūtu iekavēto, kā palīgi tiek noalgoti itāļu studenti. Bet pēc divām dienām viņi sāk streikot. Darba pabeigšanai uz Romu bija jānogādā sekretāres no Luksemburgas.
Kad līgums beidzot tika pavairots, papīrs bija pārāk mitrs, un tas bija jāatstāj uz grīdas, lai tas līdz rītam izžūtu. Bet naktī telpā ieradās apkopējas, kas noturēja to par nekārtību un izmeta gan kopijas, gan arī šablonus, kas tika izmantoti pavairošanai.
Tā kā no rīta līgumu nekur vairs nevarēja atrast, vienīgais risinājums bija parakstīt dokumentu, kurā bija nodrukāta tikai titullapa un pēdējā lapa uz kuras varēja uzlikt parakstus.
Lai žurnālisti to nepamanītu, uzreiz pēc parakstīšanas dokuments tika ieslēgts citā telpā.
EK darbiniece Karīne Oriola, kura 2014. gadā prezentēja šo stāstu medijiem, sacīja, ka pētnieki to ir iekļāvuši grāmatā par iestādes vēsturi, lai izgaisinātu mītu, ka agrāk viss ir bijis labāk un sadarbība starp valstīm notika vieglāk. Eiropas vēsture vienmēr ir grozījusies ap krīžu risināšanu.
