Ieklausieties un nenoraidiet uzreiz! Kā Bēgļu dienas priekšvakarā klājas Latvijas patvēruma meklētājiem

Sestdien, 20.jūnijā, Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) kalendārā iezīmēta Pasaules Bēgļu diena. Tās mērķis ir godināt tos, kuriem nācies pamest savu dzimto zemi konfliktu vai dzīvības draudu dēļ, un pievērst uzmanību izaicinājumiem, ar ko viņi saskaras savās jaunajās mītnes zemēs. Latvijā pēdējo 20 gadu laikā starptautisko aizsardzību lūguši 2867 patvēruma meklētāji. Bēgļa statusu saņēmuši mazliet vairāk nekā divsimt cilvēku, alternatīvās aizsardzības statusu – nepilni sešsimt. Lai gan pirms pieciem gadiem piedzīvotās Eiropas migrantu krīzes augstākais punkts jau aiz muguras, patvēruma meklētāji ir Latvijas realitāte arī šodien.

Kā Bēgļu dienas priekšvakarā klājas Latvijas patvēruma meklētājiemMāra Rozenberga

Statistika par 2019. gadu - piešķirti 37 bēgļa statusi, 14 alternatīvie statusi.

• Patvēruma meklētāju galvenās izcelsmes valstis 2019.gadā –  Azerbaidžāna, Krievija, Indija, Gruzija, Ukraina.

• No 1998.gada līdz 2019.gadam Latvijā starptautisko aizsardzību lūguši 2867 patvēruma meklētāji (2018.gadā - 176).

• Bēgļa statuss ir piešķirts kopumā 217 personai, savukārt alternatīvās aizsardzības statuss – 552 personām. 

Avots: PMLP

Latvijas Radio viesojas Lāčplēša ielā 75, kur iekārtots Informācijas centrs iebraucējiem. To uztur nevalstiskā organizācija “Patvērums “Drošā māja””. Latvijas Radio apciemojuma laikā tur pasniedz sertifikātus un konfektes apmēram 20 patvēruma meklētājiem par sekmīgu kursu pabeigšanu.

Piecreiz trīs stundu garais kurss domāts, lai palīdzētu patvēruma meklētājiem drošāk spert pirmos soļus Latvijā. Tur skaidro, kā darbojas Latvijas veselības, izglītības un sociālā atbalsta sistēma, kā tikt pie mājokļa, kas jāzina par bankām, darba tiesībām un sabiedrisko transportu; iepazīstina ar Latvijas vēsturi un politisko iekārtu. Visu palīdz saprast vairāki tulki.

“Te ir krievu valoda, spāņu valoda, dari valoda, angļu valoda, vjetnamiešu valoda un franču valoda,” zālē sapulcējušos patvēruma meklētāju raibo saziņas valodu klāstu raksturo “Drošās mājas” jurists Alvis Šķenders.

Ģimene no Kolumbijas izvēlējās Latviju

Viņš iepazīstina ar pāri no Kolumbijas, kas ir visai reta valsts Latvijas patvēruma meklētāju vidū.

“Labdien, Alehandro Piedrahita no Kolumbijas. Un Kamilla Kardona, arī no Kolumbijas.”

Ar tulka starpniecību Alehandro un Kamilla stāsta, ka Latvijā ir četrus mēnešus. Iepriekš pusgadu dzīvojuši Maskavā, kur viņiem ieteikts meklēt patvērumu Eiropas Savienībā.

“Manu tēvu nogalināja Kolumbijas FARC nemiernieki. Viņi izspieda naudu, draudēja mums atņemt zemi. Decembrī sagūstīja vienu manu ģimenes locekli, ko vēlāk atbrīvoja tikai ar armijas palīdzību,” stāsta Alehandro.

“Pašreizējā politiskā vara nerespektē iepriekšējā prezidenta Santosa parakstīto miera līgumu ar FARC. Ir daudz vardarbības, cilvēki tiek nogalināti. Tāpēc mēs nolēmām pamest Kolumbiju,” skaidro Kamilla.

Latvijā Alehandro un Kamilla ieradušies ar divus un sešus gadus veciem bērniem, vecākais bērns palicis Kolumbijā. Viņi pašlaik dzīvo patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā “Mucenieki” un gaida lēmumu, vai saņems bēgļa vai alternatīvo statusu.

“Visgrūtāk šeit ir izveidot attiecības ar vietējiem.

Parasti pirmais, ko jautā, ir – kur jūs dzīvojat? Ja līdz šim jautājumam veidojās labs kontakts un bērni spēlējās kopā, tad, kolīdz pasakām, ka dzīvojam “Muceniekos”, tad cilvēki uzreiz grib atvadīties un iet projām. Būtu labi, ja sabiedrība vairāk zinātu, kā mēs tur dzīvojam, kā notiek viss šis patvēruma meklēšanas process, ka katram ir savs stāsts... Nevajag mūs uzreiz noraidīt,” saka Alehandro.

Tomēr Alehandro uzreiz piebilst: Latvijā viņi saņēmuši daudz vairāk palīdzības, nekā gaidīja, par ko ir ļoti pateicīgi, un grib palikt tieši Latvijā. “Mums bieži jautā, kāpēc izvēlējāmies lūgt patvērumu Latvijā, nevis kādā citā Eiropas valstī.

Mēs gribējām dzīvot tradicionālākā, konservatīvākā sabiedrībā nekā Rietumeiropa, un mums šķiet, ka Baltijas valstīs tāda ir.

Gribējām labāku izglītību saviem bērniem. Jā, Vācijā varbūt būtu vairāk naudas un lielāks atbalsts, bet tas nav tas, ko meklējam,” saka Alehandro.

Pameta Irānu, jo mainīja reliģiju

Mohamads Abkenars ir no Irānas. Viņam ir 40 gadu, strādājis transporta uzņēmumā. Viņš stāsta, ka dzimteni nācies pamest reliģiskās vajāšanas dēļ. Irānā, kur 98% iedzīvotāju ir musulmaņi, Mohamads ir kristietis.

“Islāma likumi neatļauj mainīt reliģiju. Es esmu kristietis, mainīju savu reliģiju, un manā valstī tā ir milzīga problēma. Mani draugi ir cietumā. Nogalināt citu cilvēku skaitās mazāks grēks nekā mainīt reliģisko pārliecību,” stāsta Mohamads.

Mohamads Latvijā ieceļojis ar viltotiem dokumentiem un divus mēnešus pavadījis aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā Daugavpilī. Visvairāk pietrūkstot sievas un bērnu, kuri palikuši Irānā. Pašlaik viņš dzīvo “Muceniekos”, gaida lēmumu, vai drīkstēs palikt Latvijā, brauc uz kursiem Rīgā.

Viņš dalās kādā interesantā novērojumā: “Te tik daudz cilvēku vingro! Irānā brīvajā laikā biju teikvando treneris, un mani tas ļoti iepriecina. Cilvēki skrien, vingro parkos, un ne tikai jaunieši! Tas ir ļoti labi. Man tas patīk.”

Pašam Mohamadam šobrīd visvairāk pietrūkstot iespējas strādāt:

“Man ir ļoti daudz brīva laika, un tas man nenāk par labu.

Dzimtenē es strādāju garas stundas kā tehniskais menedžeris transporta uzņēmumā, mācīju teikvando, bet tagad man pēkšņi 24 stundas diennaktī ir brīvs laiks. No rītiem skrienu, sazinos ar ģimeni. Eju uz kursiem, mācos latviešu valodu – daru visu, lai sevi nodarbinātu.”

Patvēruma meklētāji Latvijā drīkst strādāt tikai tad, ja lēmums par viņu statusu netiek pieņemts pusgada laikā.

“Agrāk diemžēl strādāt nedrīkst. (..) Bet varbūt, ja viņš vēlas, var “Muceniekos” rīkot teikvando kursus, kāpēc ne! Zinu vienu patvēruma meklētāju, tagad gan viņš saņēmis alternatīvo statusu, kurš “Muceniekos” savulaik organizēja jogas nodarbības. Un nāca ne tikai patvēruma meklētāji, kas dzīvo šajā centrā, bet arī Mucenieku ciemata iedzīvotāji,” stāsta “Patvēruma “Drošā māja”” jurists Alvis Šķenders.

Palīgi pirmajiem soļiem Latvijā

“Drošā māja” jau ilgus gadus ir viens no galvenajiem patvēruma meklētāju palīgiem pirmajos soļos Latvijā, rīko ievadkursus par Latviju. Ar Eiropas Savienības Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda atbalstu “Drošā māja” izveidojusi Informācijas centru iebraucējiem, kas divos gados konsultējis vairāk nekā divarpus tūkstošus cilvēku. Ne vien patvēruma meklētājus, bet arī trešvalstniekus ar uzturēšanās atļaujām, kas Latvijā mācās, grib sākt biznesu vai iegādāties īpašumu.

Šķenders uzskata, ka šāds ievadkurss par Latviju būtu vajadzīgs arī viņiem: “Ja viņiem šeit nav atbalsta personu, nav paziņu, draugu, ir ļoti grūti. Mēdz būt tādi kuriozi, ka cilvēks nezina, ka, braucot ar automašīnu, ir jābūt tehniskajai apskatei un apdrošināšanai. Mums tas liekas pašsaprotami, bet viņi to var nezināt.”

Svarīgi ir bezmaksas valodas kursi

Trūkst arī bezmaksas latviešu valodas apguves iespēju, kas ir viena no pamatlietām sekmīgai integrācijai.

“Gribētāju uz bezmaksas kursiem ir daudz vairāk, nekā valsts spēj piedāvāt.

Protams, par naudu ir iespēja – bizness ir bizness,” stāsta Šķenders.

“Ja runājam par patvēruma meklētājiem vai personām ar bēgļa vai alternatīvo statusu, tad viņiem mēs spējam apmierināt pieprasījumu. Savukārt attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem man jāpiekrīt, ka pieprasījumu mēs pašlaik nevaram apmierināt un nākotnē par to ir jādomā,” tā par bezmaksas iespējām apgūt latviešu valodu saka Kultūras ministrijas (KM) Sabiedrības integrācijas departamenta direktore Jeļena Šaicāne.

Atbildību par bēgļu integrāciju Latvijā dala vairākas ministrijas. Šaicāne gatava pastāstīt par mācībām, ko guvusi tieši KM: no šī gada bēgļiem un patvēruma meklētājiem valodu kursi pagarināti no 80 līdz 120 stundām; integrācijas kursus turpmāk dalīs divos līmeņos – īso versiju tiem, kuri vēl gaida lēmumu par statusu, padziļināto kursu statusu saņēmušajiem.

“Savukārt tajā brīdī, kad persona saņem lēmumu par bēgļa vai alternatīvo statusu, rodas reāli izaicinājumi. Kur es iekārtošu bērnu skolā vai bērnudārzā? Kā man pieteikties pie ģimenes ārsta? Tad personām ir iespēja iziet padziļinātāku kursu,” stāsta Šaicāne.

Arī darbs un dzīvesvieta

Tomēr nereti ar to nepietiek – kolīdz statuss ir saņemts, “Mucenieki” ir jāpamet, bet dzīvesvietu un darbu ir grūti atrast.

Kā šā gada sākumā intervijā Latvijas Radio norādīja biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” vadītājs Egils Grasmanis, aizspriedumi pret bēgļiem sabiedrībā joprojām ir lieli un daudzi īpašnieki atsakās izīrēt dzīvokļus bēgļiem. Tomēr, viņaprāt, lai arī lēni, bet sabiedrības attieksme pēdējo piecu gadu laikā tomēr mainās uz iecietīgo pusi.

Intervija ar tiesībsarga vietnieci Inetu Piļāni Lauris Zvejnieks

Tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne intervijā Latvijas Radio atzina, ka kopš gada sākuma, kad tiesībsargs nosūtīja vēstuli premjeram, aicinot pārskatīt atbalsta apmēru bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu, nekas nav mainījies. "Tas skumdina un satrauc," sacīja Piļāne, norādot, ka Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības, ka sniegs atbalstu patvēruma meklētājiem.

Pamatproblēmas, pēc Piļānes sacītā, ir saistītas ar mājokli un dzīvesvietas deklarēšanu, un šo jautājumu risināšanā Latvijai nav sekmējies, līdzīgi ir ar sociālo palīdzību. Ja patvēruma meklētājam nav mājokļa, problēmu gūzma samilst.

"No valsts puses ir cēli nodomi, bet reāli risinājumu, ka redzētu skaidru vīziju, kā problēmas novērst, diemžēl nav," uzskata tiesībsarga vietniece.

Jautāta, kāpēc ir šie trūkumi, Piļāne atzīmēja, ka tas ir jautājums politiķiem  kāpēc netiek pievērsta pietiekama vērība šai grupai, tostarp lemjot par adekvātiem pabalstiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti