ĪSUMĀ:
- Latvijā ir deviņi speciālās izglītības kodi, ko var piešķirt bērnam.
- Lielākajai daļai bērnu ar kodu ir mācīšanās grūtības. Šķietami – šo bērnu skaits aug.
- Viņu iekļaušanai un uzņemšanai vispārizglītojošajā skolā vajag akreditētu programmu.
- Bet tikai pusē skolu ir programma šo bērnu izglītošanai, lai gan "uz papīra" ir jāiekļauj.
- Eksperimentā atklājas – skolās, kurā nav programmas, nav jūtama dedzība to ieviest.
- Deficīts ir arī pedagogi šajā jomā.
- Speciālā pedagoģe no Čiekurkalna pamatskolas ieskicē, kāda ir viņas darba ikdiena un realitāte.
- Pedagoģe "raujas" uz visām pusēm, aizvieto arī sasirgušos priekšmetu kolēģus.
- Resursu trūkumu iezīmē arī profesore speciālās izglītības jomā.
- Viņa uzsver – nereti rājam "veco gvardi" par to, ka nav moderni domājoši, bet bez viņiem – nevaram.
- Īpaša pieeja nepieciešama bērniem ar UDHS, ko dažreiz iztulko kā neaudzinātību vai nepaklausību.
- Taču tas ir zinātniski apstiprināts sindroms, kas saistīts ar daudzu faktoru mijiedarbību.
- Mamma bērnam ar UDHS atklāj, kā viņai palūdza aiziet no vairākām skolām.
- Situāciju atrisināt izdevās vien privātskolā, taču tā maksā 267 eiro mēnesī.
- Cita mamma bērnam ar UDHS ieskicē pozitīvāku pieredzi sadarbībā ar skolu.
- Laba pieredze ar iekļaujošo izglītību ir Somijā – atbalsts notiek trīs līmeņos.
Iemeslu runāt par šo tematu kļūst arvien vairāk.
Dažiem no tiem uzmanību iepriekš pievērsis arī "Aizliegtais paņēmiens":
- Kliegšana un purināšana – vardarbība Rīgas bērnudārzā ir bērnu ikdiena
- Karceris, ņirgāšanās un vadības nevarība pusaudžu iestādē Naukšēnos
- Roku sasiešana, pipari uz mēles. Kā disciplinēja bērnus elitārajā mācību iestādē "Mīlestības māja"
Īsumā par sistēmu
Ja bērnam ir kādas iedzimtas veselības problēmas vai kādas citas kaites, kas varētu traucēt mācībās, to sākumā fiksē ārsts, tālāk ir pedagoģiski medicīniskā komisija, kas jau piešķir īpašu speciālās izglītības kodu, pēc kura bērnam ir jāmācās. Kopā ir deviņi kodi. Piemēram, kods ar redzes traucējumiem, ar dzirdes, arī ar mācīšanās traucējumiem un citi.
Bērnus, kuriem ir kods, māca pēc speciālās izglītības programmas, kuru mācību iestāde akreditē.
Smagāku veselības traucējumu gadījumos mācības aizvien notiek speciālajās skolās, kādu Latvijā šobrīd ir 43, bet visiem pārējiem no 2020. gada 1. septembra pat obligāti jāmācās vispārizglītojošās skolās, lai iekļautos.
Šajā mācību gadā vispārizglītojošās skolās specializētās programmas apgūst 7275 bērni, un absolūti lielākā daļa no viņiem – aptuveni 70% – ar kodu "56" jeb ar mācīšanās grūtībām.
Ja rēķina uz visu skolēnu skaitu, kas sniedzas pāri 200 tūkstošiem, tad skolēnu ar 56. kodu ir 2,5% no visiem. Šķietami maz, bet, pirmkārt, kā liecina statistika, pēdējo sešu gadu laikā šādu skolēnu skaits ir audzis par trešdaļu. Otrkārt, ne visi vecāki grib, lai bērnam ir kods.
Ne visu var izteikt kodos, ko piešķir pedagoģiski medicīniskās komisijas, uzskata bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, jo komisijas strādājot ar papīriem un izziņām.
Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs Bezborodovs sacīja: "Skaidrs, ka šī sistēma nav mūsdienīga un nav efektīva. Mums ir skaidrs, ka visiem bērniem ir dažādas izglītības vajadzības, bet katra bērna izglītības vajadzības, tai skaitā, ja viņam ir kaut kādas īpašas izglītības vajadzības, būtu jāvērtē mācību iestādē. Tajā vidē, kur viņš ir, un bērnam būtu jāsaņem atbalsts, kas viņam ir nepieciešams, lai viņš varētu izglītību apgūt."
Tādējādi psihiatrs uzskata, ka Latvijai pilnas un precīzas ainas nemaz nav, bet globālās tendences liecina, ka bērnu ar mācīšanās grūtībām ir ievērojami vairāk.
"Ja mēs skatāmies kaut vai uz dažāda veida mācīšanās traucējumiem – disleksija, disgrāfija, diskalkulija, tā tie ir aptuveni 8 līdz pat 10% bērnu, ņemot kopējo visu – UDHS [Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms – red.], autiskais spektrs, – es domāju, ka tā varētu būt kāda piektā daļa no visiem izglītojamajiem, kuriem kaut kāda veida atbalsta pasākumi ir nepieciešami, lai viņi varētu veiksmīgi mācību procesā iekļauties un realizēt savu īsto potenciālu."
Līdz ar to individuālā pieeja kļūst arvien nozīmīgāka. "Ja skolu sistēma ir absolūti stingri unificēta ar stingrām prasībām pret sasniegumiem, ja bērns kaut kādu iemeslu pēc nespēj tikt līdzi, ja tas netiek atpazīts, ja bērnam netiek sniegts atbalsts, – nu, tad, protams, ka ļoti ātri, zibenīgi sākas tāds apburtais loks ar visām iespējamām sekām. Piemēram, bērniem ar UDHS – viņam grūti koncentrēties, atzīmes ir sliktas, un viņš ir impulsīvs, un viņam visu laiku saka, ka viņš ir huligāns. Viņš kaut ko impulsīvi pasaka, tad stundas laikā vēl kaut ko izdara, nu tad tas var kļūt par pamatu pašvērtējumam. Nu, ja jūs sakāt, ka es esmu huligāns, tad es būšu vislabākais huligāns, ko jūs jebkad esat redzējuši, – un tad uzvedības problēmas eskalē," skaidroja psihiatrs.
Līdzīga tendence, ka Latvijai par šo visu būs jādomā vairāk un jāiegulda vairāk resursu, minēta arī Saeimas pasūtītā īpašā pētījumā par iekļaujošo izglītību, kas tika prezentēts 2020. gada aprīlī. No vienas puses kopējais skolēnu skaits samazinās, bet bērnu skaits ar speciālām vajadzībām – aug.
Pētījuma autori Ilona Beizerīte, Inese Grumolte-Lerhe, Ilze Zeimane, Visvaldis Valtenbergs kā vienu no ieteikumiem norādīja: "Profesionāli atbilstoši sagatavoti skolotāji ir sekmīgas iekļaujošās izglītības pamatelements. Rekomendēts pilnveidot pedagogu apmācību sistēmu tā, lai visiem topošajiem skolotājiem būtu jāapgūst prasmes strādāt ar bērniem ar speciālām vajadzībām."
Veselības ministrijai par to ir bijusi pat reklāmas kampaņa, kurā tēvs Uģis dalījās stāstā par savu dēlu – cik svarīgi, ka pieeja ir individuāla, cik svarīgi, ka ir atbalsts un ka viņa dēls nav viens, proti, ir iekļāvies.
"Es nejūtu problēmu ar sabiedrību, jūtu tikai sistēmisku problēmu. Mūsu šī laika bērni ir daudz sakarīgāki, un viņi nav tie, kas veidotu kaut kādas problēmas šajā sakarā. Viņi ir daudz emocionālāki, nekā biju es un manas paaudzes bērni. Ja ir labāka pieeja emocijām, tad daudzas saskarsmes problēmas atkrīt automātiski," sacīja tētis.
Vai mūsu skolas cenšas kādu iekļaut?
Šajā ziņā viena no pēdējā laika skaļākajām epizodēm bija ziņa, ka Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzija atteikusies uzņemt kādu audzēkni jeb tomēr neiekļāva. Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (Jaunā konservatīvā partija) bija ļoti dusmīga, aicināja šo gadījumu izvērtēt un uzrakstīja pat veselu rakstu. "Diagnoze vai kods automātiski nenozīmē zemākas bērna intelektuālās spējas. Tas nozīmē, ka ir bērni, kuriem nepieciešams papildu atbalsts savu spēju pilnvērtīgai demonstrēšanai. Ja bērns nespēj izlasīt tekstu bez brillēm, tas nenozīmē, ka viņš neprot lasīt," vēstīja ministre.
Dusmoties jau var, taču no vienas puses – likums saka, ka iekļaut vajag visus, bet tajā pašā laikā likums neuzliek skolām par pienākumu akreditēt speciālās izglītības programmas. Ja nav programmas, tad iekļaut jau kaut ko var un tam ir domāti individuālie mācību plāni, bet tas negarantē speciālistu, piemēram, speciālā pedagoga esamību.
Neliels eksperiments
Vai skola būtu gatava uzņemt skolēnu ar 56. kodu – ar mācīšanās grūtībām? Šim kodam pretim būtu jābūt speciālai mācību programmai.
- Rīgas Hanzas vidusskola
Rīgas Hanzas vidusskolas direktora vietniece izglītības jautājumos Maija Bērenfelde norādīja: "Tādas programmas mums vispār nav. To mēs nemaz nevaram nodrošināt. (..) Redzat, mums nav tādu skolēnu, līdz ar to mums nav akreditēta programma. (..)"
Mamma: Bet tīri teorētiski nākotnē pastāvētu tāda iespēja, ja pieteiktos?
Bērenfelde: Nu, ja pieteiktos, tad mēs skatītu. Piedāvātu skolotājiem; ja skolotāji nav ar mieru iet kursos un viņiem tāda speciālā izglītība nav, tad mums arī to programmu nelicencē, un mēs arī nevaram tādu programmu ieviest savā skolā. Kadri izšķir visu.
- Rīgas 49. vidusskola
Rīgas 49. vidusskolas direktora vietniece mācību darbā: "Īstenībā mums šobrīd šādu skolēnu nav, un mēs... tad ir jāskatās. Ja mēs jūs bērnu ņemam, tad mēs noteikti domājam par to un varētu, visticamāk, strādāt pie tā, bet šobrīd nav mums tādas programmas. Bet vienkārši nav bijusi nevienam tāda vajadzība. Otrkārt, mums ir gana lielas klases, es teiktu, ka varbūt ir vērts skatīties skolu, kurā ir mazākas šīs klases."
- Rīgas Teikas vidusskola
Rīgas Teikas vidusskolas direktores vietniece izglītības jomā, vaicāta, vai šeit ir speciālā programma, atbildēja: "Nē, diemžēl nav."
Mamma: Bet neplānojat licencēt?
Vietniece: Tuvākajā laikā noteikti ne.
Mamma: Drīkstētu zināt iemeslu, kāpēc ne?
Vietniece: Nu, to es nemaz jums nevaru tagad tā pateikt. Mēs neesam par to pat tā runājuši, diskutējuši un sprieduši.
Pēc brīža atzvana skolas speciālais pedagogs – žēl, bet tomēr nevar uzņemt.
Rīgas Teikas vidusskolas speciālais pedagogs: "Mūsu skolā tā nevar būt tāpēc, ka ir telpu trūkums, mums ir tikai viena ēka, šobrīd runā par to, ka varbūt nākotnē – pēc gadiem 4–5 – mums piešķirs vēl kādu māju klāt, tad mums arī varēs taisīt mazākas klases. Šobrīd mums ir tie trīs pieļaujamie kvadrātmetri uz bērnu, un mums tās klases pilnas ar tik bērniem, cik drīkst būt. Ja jums bērns ir kustīgs, tad ir ļoti grūti, jo tur reāli nav, kur kustēties, ļoti maza tā telpa."
- Jūrmala, Pumpuru vidusskola
Pumpuru vidusskolas direktores vietniece Aiva Gasiņa: "Mūsu skolā nav šīs speciālās programmas, mums ir tikai vispārējā pamatizglītības programma. Un līdz ar to, teiksim tā, ja atnāk pie mums mācīties kāds bērniņš, kuram ir šī speciālā programma, īsti kvalitatīvu mācīšanās procesu mēs nevaram nodrošināt. Jo kādi ir mūsu resursi – mūsu resursi ir, piemēram, skolā ir logopēds. Speciālā pedagoga mums nav. Vēl mums ir tādi kā skolotāju palīgi, bet šie skolotāju palīgi, protams, nav simtprocentīgi bērnam piespēlēti, nu tā."
Arī nekā. Un varētu domāt, ka eksperimenta mammai ļoti, ļoti neveicas, bet, ielūkojoties jaunākajā statistikā, cik Latvijas skolās ir akreditēta speciālā izglītības programma 56. kodam, izrādās 361 skolā no 678 vispārizglītojošām skolām Latvijā.
Proti, pusei ir, pusei nav.
Ja ap skolēna dzīvesvietu tuvumā nav nevienas tādas skolas, tad esot jāvēršas pašvaldībās, jo tās ir skolu saimnieces.
Valsts izglītības satura centra (VISC) Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Anita Falka skaidroja: "Jā, vecākiem ir tiesības to darīt, jā, to var prasīt. Bet, protams, izglītības iestādei programmas licencēšana ir jāsaskaņo ar dibinātāju. Dibinātājam ir savs vārds šajā situācijā. (..) Pašvaldība var atteikt atbalstu, ja ir pilnīgi neatbilstošs nodrošinājums, jo šie 556. noteikumi pilnīgi skaidri nodefinē nodrošinājumu, kādam jābūt pie speciālās izglītības programmas. Un, ja skola to visu tuvākajā laikā nespēs saorganizēt un nodrošināt, tad varētu būt sarežģīti."
Ko nosaka Ministru kabineta 566. noteikumi
Piemēram, attiecībā uz 56. koda programmu – pašam bērnam mācīšanās procesa laikā
- ir iespēja izmantot atgādnes;
- viņam tiek arī ilgāks laiks darbu izpildei – par 30%;
- iespēja izmantot palīglīdzekļus, kuri uzlabo teksta uztveri;
- iespēja pedagogam lasīt priekšā uzdevuma nosacījumu, iekrāsot galvenos vārdus lasāmajā tekstā;
- vēl arī samazināt darba apjomu un verbālo informāciju papildināt ar vizuālo.
Lai to nodrošinātu, no skolas vajag:
- digitālos mācību līdzekļus;
- logopēdu un speciālo pedagogu.
Ja speciālā pedagoga nav? Vai to ir grūti atrast?
Falka skaidroja: "Šī zinātnes nozare, ko sauc par vaimanoloģiju, man tā īsti labi nepatīk. Un, ja man kādi izglītības iestāžu vadītāji grib teikt, ka nekā jauna nav un neko nevar atrast, un neko nevar dabūt, tad man gribas jautāt pretī, cik iesniegumus jūs esat uzrakstījuši savam dibinātājam, ka vajag to un to, un to? Kur jūs esat meklējuši? Cik darba meklēšanas portālos jūs esat ievietojuši savu vakanci? Cik vēstules augstskolām jūs esat uzrakstījuši, ka varbūt kāds no pēdējo kursu studentiem vēlas nākt pie jums strādāt?"
Ir skolas, arī Rīgā, kurās 56. koda programma tomēr ir akreditēta, piemēram, Rīgas 45. vidusskolā.
Ko tā dod?
Rīgas 45. vidusskolas direktore Baiba Neimane skaidroja: "Viņa [programma] īsti tāda... nu, ne šis, ne tas. (..) Tas ieguvums ir ļoti, ļoti minimāls. (..) Jo viņa jau neparedz tādu ļoti intensīvu un lielu atbalstu skolēnam. Principā, ja man pirms tam skolā nebija šīs programmas, es teiktu, ka, ja bija skolēnam [grūti], mēs redzējām, ka viņam ir šīs mācīšanās grūtības, bet viņam nebija šīs programmas, šī koda, principā tieši tāds pats atbalsts tika sniegts arī tādam pašam skolēnam bez šīs programmas. Jo tas neparedz tādu reālu atbalstu, kaut kādas papildu stundas vai nodarbības, vai kaut kādu individuālu pieeju. (..) Mums vairāk kaut kā ir trāpījušies bērniņi, kam ir valodas problēmas, un tad viņiem ir, piemēram, divas nodarbības nedēļā pie logopēda. Un nāk vēl speciālais pedagogs vai pedagoga palīgs iekšā stundās, bet tas tā kā atbalsts visai klasei. Es teiktu, ja bērnam ir vajadzīga kāda palīdzība, tad šī programma noteikti nav tas, kas to palīdzību dod."
Neimane atzina, ka šādu bērnu ir arvien vairāk: "Jā, noteikti, ir ļoti daudzi tādi bērni. Šobrīd iekļaujot klasē, viņi var būt līdz 4 bērniem. Bet tur jau noteikti vēl ir tādi bērni, kuriem nav definēti, nav piešķirts kods, bet mēs redzam, ka viņiem ir kaut kāda hiperaktivitāte vai kaut kas, kas arī vilktu uz to pusi. Un šī tendence ir arvien lielāka, viņi arvien vairāk nāk iekšā skolās."
"Jā, tas ir ļoti izteikts, pie tam tieši speciālo pedagogu. (..) Ilgi bija vakance uz speciālo pedagogu, un tad mēs sapratām, ka tur ir ļoti specifiska izglītība nepieciešama, un tad mēs nomainījām uz speciālās izglītības pedagogu, jo tad tur ir pielaidīgāka atbilstoša kvalifikācija. Bet nav, noteikti, ka nav [speciālistu], un ļoti maz arī sagatavo šādus speciālistus."
Proti, darbam der gan speciālais pedagogs, gan arī speciālās izglītības pedagogs – visas bakalaura programmas. Savukārt speciālā pedagoga maģistra programma, kas dod iespēju iegūt šādu papildu kvalifikāciju esošajiem skolotājiem, ir tikai Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā.
Daudziem tā ir tālu, un daudzi arī pārkvalificēties neraujas.
"Ne visi arī gribēs kļūt par speciālo pedagogu, jo tas tomēr ir darbs ar bērniem, kam ir kaut kādas problēmas. Viņi ir savādāki, īpašāki šie bērniņi. Ne visi māk un var atrast to pieeju," sacīja Neimane.
Ja speciālā programma skolā ir, speciālais pedagogs ir atrasts – vai tad var teikt, ka lieta darīta un bērniem ir nodrošināts pilnvērtīgs atbalsts?
Arī vakanču nav daudz
Speciālā pedagoģe Inese Meldere šobrīd strādā Čiekurkalna pamatskolā, kurā ir akreditētas speciālās programmas. Pirms tam viņa strādājusi daudzās izglītības iestādēs, gan ar bērniem, gan ar pieaugušajiem ar īpašām vajadzībām, un papildu kvalifikāciju arī ieguvusi Rēzeknē.
Meldere pastāstīja: "Braukāju divus gadus uz Rēzekni un ieguvu maģistra grādu speciālajā pedagoģijā. Tas tieši sakrita ar to laiku, kad es beidzu savu karjeru Meža skolā un atnācu strādāt uz Čiekurkalna pamatskolu."
Un nebija nemaz tā, ka viņa skolās būtu bijusi uz izķeršanu.
"Brīdī, kad es meklēju darbu, tad divās vispārizglītojošās skolās meklēja speciālo pedagogu. (..) Es nevarētu teikt, ka ļoti daudz šīs vakances – vakar vakarā paskatījos –, nu nav jau tās vakances tik daudz, jo es domāju, ka speciālās programmas nav tik daudzās skolās," viņa skaidroja.
Kāds ir viņas darba apjoms, un ar cik bērniem jāstrādā?
Kopā deviņās klasēs šeit, izrādās, ir 36 bērni, kuriem ir piešķirti speciālās izglītības programmu kodi. Vēl ir ap 20, kuriem kodu nav, bet kuriem skola ir fiksējusi mācīšanās grūtības.
Viena slodze ir 30 stundas nedēļā. Dalot ar 56 bērniem, sanāk vidēji pusstunda nedēļā katram bērnam. Pedagoģes ikdienas pienākumos ietilpst darbs klasēs stundu laikā, darbs pēc stundām – pagarinātajās grupās, arī individuālās nodarbības.
"Es uzskatu, ka jebkurā klasē, kur ir speciālie bērni, būtu vajadzīgs speciālais pedagogs palīgā vai skolotāja palīgs, bet nu mums jau reāli ir tā – ja es esmu viens speciālais pedagogs uz 30 programmas bērniem plus vēl 20, precīzi nepateikšu, bērni, kuriem ir atbalsta pasākumi, nu, es tīri fiziski nevaru sadalīties. (..)" viņa sacīja.
Meldere skaidroja: "Tās pamatstundas viņiem ir pirmās piecas, un es dienā varu aiziet uz tām dažām stundām tikai, un varbūt viņiem trīs četrām klasēm vienlaicīgi ir matemātika. Nu, es nevaru aiziet pie vairākām klasēm. Būtu ļoti labi, ja būtu pedagogu palīgi vismaz, kuri bērnam palīdz. Īpaši sākumskolā viņi var būt izklaidīgi, viņi nevar koncentrēties, viņiem pat varbūt nevajag palīdzēt, viņam tikai vajag pateikt: "Pildi uzdevumu", un viņš pildīs, viņam sēž blakus un viņš pilda. Ja viņam neviens nav, viņš skatās griestos un sapņo kaut ko."
Bet ne jau tas vien...
"Ir bijuši gadījumi, kad ar kāda bērna uzvedību netiek galā, un, tā kā sociālais pedagogs mums ir uz mazāku likmi, viņa ir mazāk skolā, tad nu es arī esmu glābējzvans, kurš skrien palīdzēt tad, kad ir kādas uzvedības problēmas, viņš [bērns] traucē citiem strādāt, tad es eju arī," viņa pastāstīja.
"Šobrīd ir situācija, ka visās skolās mums trūkst skolotāju, un es kā plaša profila speciāliste eju aizvietot tos skolotājus, kuru nav. Ir kādi skolotāji, kuri māca attālināti, jo viņi ir slimi, bet viņi stundas vada, bet klasi vajag pieskatīt. Tātad es eju, teiksim, dabaszinībās, esmu klasē kopā ar bērniem, lai viņi strādātu. Ilgstoši slimo vēstures skolotājs, eju vadīt kādu vēstures stundu. Mums visu gadu ir vakance datorikas skolotājam. Man ir Liepājas Universitātes diploms, ka es varu mācīt arī datoriku. Tātad es aizvietoju arī datorikas skolotāju."
Ja klasē ir vairāki bērni ar mācīšanās grūtībām, papildu slodze ir arī priekšmetu skolotājiem, bet...
"Viņiem jau par to neviens nemaksā vairāk, viņam samaksā par to sagatavoto stundu, ko viņš gatavo visai klasei. (..) Jā, tas ir grūtāk priekšmetu skolotājiem, viennozīmīgi. Bet ir jau arī otra puse, ka ne visi skolotāji atzīst, ka tam bērnam ir grūtības – [uzskata, ka] viņš vienkārši ir slinks, viņš negrib. Un arī to reizēm ir grūti pārvarēt, ka ne visi skolotāji grib to atzīt un ne visiem gribas to papildu darbu."
Rezultātā formāli viss ir nodrošināts, bet faktiski...
Resursu trūkst
Pēc Valsts ieņēmumu dienesta aktuālajiem datiem šobrīd valstī nodarbināti 802 speciālās izglītības skolotāji, bet par speciālo pedagogu strādā vien 245 cilvēki.
To, ka resursu pietrūkst, izcēla arī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesore speciālās izglītības jomā Mārīte Rozenfelde: "Mēs jau gatavojam šos jaunos, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija gatavo, ir sagatavota jaunā studiju programma tieši šādu skolotāju – universālo kareivju gatavošanai, kuri spēs palīdzēt visiem, jebkādam bērnam ar jebkādiem traucējumiem izglītības iestādē. Es nezinu, vai mēs varēsim nodrošināt tik daudz to skolotāju, cik tie ir nepieciešami. To skaits sarūk, vakanču skaits pieaug, un tad, kad aizies vecā gvarde, tie, kurus mēs it kā, no vienas puses, rājam par to, ka vairs nav moderni domājoši, atvērti un pieņemoši jauninājumiem, bet tajā pašā laikā bez viņiem mēs izdzīvot nevaram, tāpēc ka nav, kas citādāk strādā."
Iekļaujošā izglītība esot tikai pašā sākumposmā. Rozenfelde skaidroja: "Taču mēs saprotam, ka šis solis ir ļoti maziņš. Paldies Dievam, ka viņš ir, bet viņš ir ļoti mazs. Tātad finansējumam šo speciālistu slodzēm būtu jābūt daudz lielākam, lai viņi spētu nevis atsevišķas kaut kādas nedaudz minūtes veltīt uzmanību un strādāt ar kādu bērnu, kuram ir speciālas vajadzības, bet, lai tie speciālisti būtu klāt esoši visā procesā."
Tas ir gan valsts, gan arī pašvaldību jautājums, cik tās ir gatavas ieguldīt. "Ir jāliek iekšā šobrīd skolās, skolotājos, kas nodrošina to darbu ar bērniem, lai pēc tam tie bērni būtu tie, kas nodrošinās tālāko dzīvi, un arī mūs galarezultātā. Bet mums tā ilgtspējīgā domāšana šajā gadījumā ir tāda īpatnēja, un mums vienmēr izglītībai nepietiek finansējuma, un [norāda] – meklējiet iekšējās rezerves!" problēmu ieskicēja profesore.
Par spīti ekspertu prognozēm, ka bērnu, kuriem būs nepieciešams atbalsts mācībām, kļūs arvien vairāk un ka valstij svarīgi to risināt, faktiskā aina pagaidām nav cerīga. Vienas skolas šo visu ignorē, citas – cenšas, bet resursu trūkst.
Mammas stāsts
Sekas tam, ja runa ir par bērna "grūtāku galvu", pat nav īsti uzreiz pamanāmas – nu, zemi radītāji matemātikas eksāmenos, bet varbūt latvieši nemaz nav matemātiķu nācija… Šādus "neērtos bērnus" skolas pat varbūt piecieš, taču mazliet cits stāsts, ja mācīšanas grūtības ir saistītas ar bērna uzvedību, piemēram, ar jau pieminēto UDHS jeb uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu. Tad gan skolas visbiežāk uzreiz zina, kā rīkoties.
"Aizliegtais paņēmiens" uzklausīja kādas mammas stāstu. Viņas desmitgadīgajam dēlam ir ārstu konstatēts UDHS, kas paredz konkrētas vajadzības. Sākumā viņš gājis Rīgas Valda Zālīša pamatskolā.
"Klases audzinātāja vienkārši neņēma vērā to, kā vajag darboties ar Jāni. Direktore sāka mani katru dienu saukt uz skolu – Jānis ir izdarījis to, Jānis ir izdarījis to, šito un to. Rezultātā es uzrakstīju iesniegumu, es aizgāju projām."
Viņas dēls pārgāja uz Lietuviešu skolu Ķengaragā. "Tur pēc divām dienām mani direktore izsauca un pateica, ka viņa negrib, ka puika mācās skolā. (..) Viņa pateica, ka viņš ir garīgi nepilnvērtīgs. Es zvanīju uzreiz uz Gaiļezera slimnīcu, ieliku bērnu 17. nodaļā, ārsti bija pārsteigti, es teicu, lai pārbauda, varbūt tiešām bērnam ir kādas problēmas."
UDHS, trauksmains un impulsīvs, bet neko citu nekonstatēja.
Tad zēns sāka iet Rīgas 25. vidusskolā. "Tur atkal mums vienkārši direktore izsauca un pateica, ka viņa negrib, ka šis bērns te mācās," stāstīja mamma.
Vēl viņš brīdi mācījies komercskolā, līdz galu galā tagad mācās privātajā skolā "Citruss", un beidzot viss ir labi, vide ir pieņemoša. "Tur ir, teiksim tā, kā es saku, tur atrodas tie bērniņi, ko parastās skolas sviež ārā un kuru vecāki spēj atļauties maksāt. Es maksāju 267 eiro katru mēnesi. Pedagogi ir saprotoši, direktore ir ļoti saprotoša, es nevaru neko sliktu teikt. Bet es vienkārši domāju tā – ja es nevarētu atļauties maksāt to naudu, atklāti sakot, es nezinu, ko es darītu," atzina mamma.
Kas ir UDHS?
Bērni ar UDHS mēdz būt neērti, jo nereti ar savām uzvedības izpausmēm traucē citiem, bet UDHS nav slikti audzināts vai nepaklausīgs bērns. Tas ir zinātniski apstiprināts sindroms. Kā vēstīts Slimību profilakses un kontroles centra vietnē tieši par bērniem un pusaudžiem: "UDHS pieder plašākai neirālās attīstības traucējumu grupai un ir saistīts ar atipisku bērna centrālās nervu sistēmas attīstību un nobriešanu, ko nosaka sarežģīta daudzu bioloģisko, ģenētisko un vides, psihosociālo faktoru mijiedarbība."
Savienojumā, piemēram, ar zālēm un zināšanām, kā pret šādiem bērniem izturēties, agresīvā uzvedība ar laiku var mazināties un arī pāriet.
Šādu bērnu vecāki izveidojuši savstarpējas atbalsta grupas. Nereti šādus bērnus neņemot pat privātās skolas, jo tie bojājot biznesu, bet tomēr ir arī labas pieredzes.
Ar piedzīvoto dalījās arī topošās UDHS biedrības valdes locekle: "Es pateicos privātajai sākumskolai, kas atbalstīja mūsu ģimeni vissarežģītākajā pilnīgās neziņas periodā, piedāvājot izglītību bērnam, kam faktiski tika liegta iespēja mācīties valsts izglītības iestādē. Sekoja neskaitāmās ārstu vizītes, terapijas, psihologa nodarbības, izmeklējumi, sporta nodarbības, manu darba attiecību izbeigšana. Un, visbeidzot, psihiatra slēdziens – UDHS, medikamentozā terapija un atbalsta pasākumi mācību vietā. Ar klīniskā psihologa rekomendācijām un neslēpjot pilnīgi neko, devos uz citu valsts vidusskolu (protams, rūpīgi izvēlēto), kurā bērna mācību klasē bija brīvas vietas. Neuzņemt bērnu, ja ir brīvas vietas, skola pēc likuma nevar. Taču, uzklausot manu stāstu un redzot psihologa slēdzienu, administrācija atklāti pamēģināja atrunāt no šīs skolas izvēles."
Vēl kāds stāsts
Trīs bērnu mamma Daina no Ventspils pati ir skolotāja. Vidējam dēlam, kuram šobrīd ir septiņi gadi, ir UDHS. "Dēlam jau no trīs, četru gadu vecuma varēja manīt, ka jau bērnudārzā kaut kā viņam iet grūti ar socializēšanos, mēdz būt agresīvs un mētāt visādas mēbeles pa gaisu. Un uzvesties, kā teikt, neadekvāti."
Dēlu izlika no bērnudārza, un mamma bija spiesta pat pamest darbu, bet paveicās ar Tārgales pamatskolu, kas ne tikai bija gatava viņu uzņemt, bet pat viņa dēļ akreditēja attiecīgo speciālās izglītības programmu, ar 57. kodu, un bērnu iekļāva.
"Piedalās handbola nodarbībās, viņam ir savs režīms un savi noteikumi. Un mēs ļoti cieši sadarbojamies arī ar skolu visu laiku, jo tas ir ļoti svarīgi, ka šādu bērnu audzināšanā piedalās trīs puses, trīs vaļi, uz kuriem jābalstās – izglītības iestāde, ģimene, medicīna jeb medicīniskā aprūpe, mūsu gadījumā psihiatrs. (..) Jo es uzskatu, ka, jā, šie bērni nav vienkārši. Viņi ļoti ātri uztver informāciju un viņiem ir īpaši svarīgi, ka viņi jau nu pēc iespējas mazāka vecuma tiek likti tādās robežās un vadīti pa to mācību ceļu. Viņiem tāda slidenība – vai nu viņš aizies pa to negatīvo ceļu vai, ja ar viņu strādās un ieguldīs laiku un enerģiju, viņš izvēlēsies to pozitīvo ceļu," skaidroja mamma Daina.
Ja skola grib, tad var
Inese Sudrabiņa pārstāv UDHS atbalsta grupu, kas apvienojusi ap 60 vecāku, pastāstīja: "Mūsu gadījumā UDHS bērnam izpaužas kā hiperaktivitāte un, teiksim, nespēja kontrolēt savus impulsus."
Arī šajā gadījumā problēmas bijušas jau bērnudārzā, bet tad, pirmkārt, apmeklējuši īpašu un valsts atbalstītu programmu "STOP 4–7", kas domāta pirmsskolām un stāsta, kā ar šādiem bērniem strādāt, otrkārt, talkā ņēmuši arī medikamentus. Tagad, kad bērns mācās pirmajā klasē, viss ir labi.
"Bērns ir ļoti sekmīgs, tādā ziņā viņš ir ļoti gudrs, ļoti labi tiek līdzi mācībām,"
norādīja mamma.
Tomēr speciāla pieeja ir nepieciešama. Sudrabiņa paskaidroja: "Mūsu gadījumā ir vajadzīga nemitīga programma, plāns dienai, nedrīkst viņam iedot, teiksim, brīvo laiku – dari, ko gribi. Šādiem bērniem tā nedrīkst. (..) Piemēram, ja bērni iet ārā pastaigāties, citi bērni iet pastaigāties, mūsu bērnam būtu vajadzīgs plāns – saskaitīt, cik koku, teiksim, dabaszinībās, nomērām apkārtmēru. Viņam nedrīkst dot šo brīvo laiku, pretējā gadījumā viņš diemžēl var izprovocēt vai nodarīt pāri."
Ne visas skolas tam ir gatavas, ne visas skolas to vispār grib. Un tad vecākiem visi līdzekļi labi.
"Ir pat vecāki, kas līdzfinansē pedagoga palīgu, un tad, kad mēs esam teikuši: "Tev nav jāfinansē pedagoga palīgs", tad šie vecāki ir ļoti nobijušies, jo viņam ir bail, ka, ja viņš noņems šo savu līdzfinansējuma daļu, tad šis pedagoga palīgs aizies prom no darba un bērns atkal paliks bez nekā," skaidroja mamma.
No skolu puses esot arī bijuši aicinājumi bērna 56. vai 57. koda vietā tikt pie 58., kas jau paredz mazāku izglītības apjomu – deviņu klašu vietā aptuveni sešu klašu vielu. Tādā gadījumā ir arī speciālā skola.
Sudrabiņa arī norādīja, ka daudziem nācies saskarties ar "draudzīgu" skolu spiedienu ņemt bērnus mājmācībā. Daļa vecāku tam arī pakļaujas, un ir pat vecāki, kas ir pārtraukuši darba attiecības, jo ir jau tik ļoti "iedzīti stūrī".
Ja nestrādāt nevar atļauties, tad var pat pienākt izmisuma punkts – kad jebkura skola un jebkura pedagoģija ir laba. Sieniet kaut rokas... Un arī "Naukšēni" vairs nav nemaz tik tālu.
Ieskats pasakā. Somijas pieredze
"Aizliegtais paņēmiens", pētot šo tematu, ielūkojās arī pasakā jeb aplūkoja, kāda iekļaujošās izglītības sistēma izveidota Somijā, kurā izglītībai allaž pievērsta liela uzmanība. Somijā nav kodu sistēmas, proti, bērna varēšana tiek novērtēta skolā, ar skolas speciālistiem.
Somijas starptautiskās skolas Tamperē psiholoģe Laura Oksanena, kas specializējusies tieši bērnu un pusaudžu psiholoģijā, skaidroja: "Protams, tas ir ieteicams, ja bērnam, piemēram, ir diagnoze, tad tiek iesniegts ārsta izraksts (..) Bet patiesībā pat nepierakstām šo diagnozi, piemēram, pedagoģiskajās vērtēšanās. Atbalsts var tikt sniegts, pamatojoties uz to, ko mēs redzam skolā, kādas ir vajadzības.. (..) Piemēram, es kā skolu psiholoģe esmu bieži iesaistīta šajos procesos, mēs ejam tiem cauri kopā, līdz ar to es pārzinu visus bērnus manā skolā, kam nepieciešams kaut kāda veida atbalsts."
Kad tas izdarīts, tālākais atbalsts tiek noteikts trijos līmeņos.
"Ir pamatatbalsts, kas pienākas visiem bērniem, tad ir pastiprināts atbalsts, kad mēs jau fokusējam uzmanību uz dažām problēmām, un tad ir īpašais atbalsts tiem bērniem, kuriem nepieciešama individuālā skolas programma. (..) Pamatatbalsts nozīmē arī, piemēram, ja viņiem nepieciešamas papildu nodarbības, ja viņi bijuši ilgāku laiku prombūtnē. (..) Tas ir visiem bērniem. (..) Īpašais atbalsts var ietvert fokusēšanos uz galvenajiem jautājumiem kādā no priekšmetiem, ja bērnam ir grūtības,teiksim, ar matemātiku," viņa skaidroja.
Pārsvarā ar to nodarbojas speciālie pedagogi – Somijā tādi ir katrā skolā.
Oksanena sacīja: "Skolai, kas ir vistuvāk bērna dzīvesvietai, – viņiem šis bērns ir jāuzņem. Bet, protams, ja ir kāds nopietns gadījums saistībā ar attīstību, tad var tikt rekomendēta speciālā skola vai speciālā klase. (..) Mēs arī ļoti ņemam vērā vecāku viedokli. Piemēram, ja bērns ir ar autismu. Ja vecāki saka, ka viņi vēlas, lai viņš nāktu parastā skolā, tad tā arī būs prioritāte. Varētu būt tā, ka, ja tas ir bērna pirmais gads skolā, tad pēc šī gada veicam atkārtotu vērtēšanu un tad, ja nepieciešams, rekomendējam speciālo klasi vai ko citu. Bet lielākoties bērni ar autismu mācās parastajās klasēs."
Īpašāka pieeja ir, piemēram, arī bērniem ar UDHS.
Oksanena norādīja: "Mums ir ļoti laba sistēma Somijā attiecībā uz neiropsiholoģisko rehabilitāciju, piemēram, bērniem, kuriem ir grūtības koncentrēties. Tur ir nelielas bērnu grupas, 4–5 bērni, un viņi satiekas katru nedēļu ar neiropsihologu, apgūst, kā koncentrēties labāk. Viņi saņem regulāru atgriezenisko saiti par sevi. (..) Mēs redzam, ka bērniem tas palīdz, reizēm medikamenti, reizēm neiropsiholoģiskā rehabilitācija, lai sadzīvotu ar šīm lietām."
Viņas vērtējumā, no visiem skolēniem atbalsts nepieciešams aptuveni 10 līdz 15%.
Vai tādu bērnu kļūst vairāk? Viņas atbilde, ka drīzāk izglītības sistēma kļūst smalkāka, redzīgāka un individuālāka, bet arī bērni ir pamainījušies.
"Manuprāt, ir tendence, ka mazie bērni ir daudz nemierīgāki, pat agresīvāki, tāpēc mēs arī mācību programmā implementējam sociālās un emocionālās prasmes. Katrā priekšmetā, kur var integrēt kādas sociālo prasmju vai emocionālo prasmju mācības, mēs to darām," sacīja somu speciāliste.
