Sadaļas Sadaļas

Iekļaujošā izglītība Latvijā: realitāte vēl tālu no teorijas?

Arvien vairāk bērnu ar speciālām vajadzībām Latvijā mācās vispārizglītojošajās skolās. Šobrīd iekļaujošo izglītību īsteno 67% pašvaldības skolu. Tomēr atlikušajai trešdaļai vai nu nav bijusi nepieciešamība integrēt šos bērnus, kā to skaidro Izglītības ministrija, vai tomēr skolas atteikušās viņus uzņemt. Šādu stāstu netrūkst, taču pēc likuma izglītībai jābūt pieejamai ikvienam. Diemžēl arī valsts grēko, nosakot limitu, cik vienā klasē drīkst būt bērnu ar speciālām vajadzībām.

Iekļaujošā izglītība Latvijā: realitāte vēl tālu no teorijas?Linda Spundiņa

Jau 20 gadus bērnus ar speciālām vajadzībām māca vispārizglītojošajās skolās, un to sauc par iekļaujošo izglītību. Tomēr tikai pēdējo gadu laikā ir pilnveidoti likumi, kuros noteikts nepieciešamais atbalsts. Skola nevar atteikties mācīt bērnu, taču ne vienmēr tā notiek. Šis ir  stāsts par šķēršļiem, kas joprojām jāpārvar citādo bērnu vecākiem, lai atvase mācītos. Un par to, cik noteikumi ir tālu no realitātes.

ĪSUMĀ:

Iekļaujošās izglītības princips paredz, ka skolām ir jāuzņem visi izglītojamie neatkarīgi no viņu fiziskajām un intelektuālajām spējām, sociālajiem apstākļiem, emocionālā stāvokļa, valodas prasmēm un citiem trūkumiem.

Tomēr reizēm bērniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem piemērotākā mācību vieta ir speciālajās skolās. Piemēram, bērnu ar autismu var iekļaut vispārizglītojošajā skolā, tomēr tas nenozīmē, ka bērns jutīsies piederīgs kolektīvam. Tāpēc no speciālajām skolām atteikties neplāno. Tomēr arvien vairāk bērnu ar speciālām vajadzībām nonāk parastajās skolās, pēc Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) datiem – 62%. Savukārt 4500 mācās speciālajās skolās. Visvairāk integrē skolēnus ar mācīšanās traucējumiem, bet vismazāk – ar somatiskām saslimšanām, garīgās veselības, redzes un dzirdes traucējumiem.

Iekļaujošo izglītību Latvijā īsteno 381 pašvaldības skola jeb 67%. Visvairāk izglītojamo mācās Rīgā, kam seko Vidzeme, Kurzeme un Zemgale, Latgale.

“Ja kopā mums no visa skolēnu skaita 7,93 procenti skolēnu ir ar speciālās izglītības vajadzībām un 5% no tiem ir iekļauti vispārējās izglītības iestādēs, tā ir ļoti laba tendence,” saka IZM Izglītības departamenta vecākā eksperte Olita Arkle.

Pirms bērns sāk skolas gaitas, viņam ir jāiziet pedagoģiski medicīniskā komisija, kas nosaka, kāda programma skolēnam būs visatbilstošākā.  Tiesa gan, ne visiem vecākiem ar to ir laba pieredze.

"Mani mēģināja pārliecināt, ka dēlam der tikai speciālā skola"

Ar Jonatana mammu Jolantu Borjaginu Latvijas Radio satiekas rotaļlaukumā. Sieviete stāsta, ka, ja abi jaunākie dēli būtu paņemti līdzi, droši vien šobrīd spārdītu bumbu, jo ir lieli futbola fani. Gan Jonatans, gan viņa brālis Benjamins šobrīd ir mājās.

"Man puikas dabūja šodien "odiņu" – mēs gājām asinsanalīzes nodot," stāsta mamma. “Mūsu medmāsa zina, kurš ir bailīgāks un kurš nav tik bailīgs. Jonatanam ir astoņi gadi un brālītim ir seši. Jonatans ir drosmīgāks, tāpēc gāja pirmais.”

Jonatans ir drosmīgs ne tikai ārsta kabinetā – pārcietis vairākas operācijas, tostarp arī sirds operāciju. Cerebrālās triekas dēļ puikam ir kustību traucējumi.

Jonatans aug četru bērnu ģimenē. Zēnu adoptēja vien mēneša vecumā. Un tagad viņš ar brāli apmeklē vispārējo bērnudārzu.  Jolanta nolēmusi abus brāļus 1. septembrī vest uz Šimona Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolu. Mammai bija svarīgi, ka dēli mācīsies vienā skolā – turpat, kur vecākā māsa. Jolanta zina, ka Jonatans ir spējīgs bērns un viņam ir svarīgi iekļauties vispārizglītojošajā skolā, tāpēc domas par speciālo skolu jau sākotnēji noraidīja.

“Viņi ir skolai sataisījušies tā, ka, ja būtu tūlīt un tagad, tad viņi arī ietu tūlīt un tagad,” saka Jolanta.

Taču komisijai par mācīšanos parastajā skolā bija cits viedoklis.

"Viņi mēģināja mani pārliecināt, ka bērnam ir 100% vajadzīga speciālā izglītības iestāde. Man arī tika iedots saraksts ar šīm iestādēm, lai es padomāju, kur labāk es viņu varu sūtīt," nopūšas mamma.

"Tajā brīdī es pilnībā aizmirsu visu par iekļaujošo izglītību, visu, ko zināju līdz šim. Un man vienkārši bija tāds karuselis galvā! Es nezināju, ko tagad darīt. Es nebiju sagatavojusies tam, ka kāds man norādīs vai dos konkrētus mājienus, ka manam bērnam ir nepieciešama tikai speciālā skola. Es nesaņēmu atbalstu, ka, jā, mēs varam iet uz parasto skolu.”

Ģimene tomēr lēma pretēji komisijas norādēm, un zēns septembrī mācīsies parastajā skolā.

Skolas, kas vēlas, bet nedrīkst

"Kādā stundā mēs esam? – Literatūrā! – Kura klase? – Septītā!" dzirdams attālinātajā Vaivaru pamatskolas 7. jeb "Gliemežvāku" klases mācību stundā. Šajā skolā katrai klasei ir savs nosaukums, un to skolēni izdomā paši, raugoties apkārtējā vidē. Vaivaru pamatskolas direktore Inese Kārkliņa skaidro, ka šī tradīcija ir jau kopš skolas pirmsākumiem ar mērķi izvairīties no vārdiem "speciālā klase".

Skolā ir speciālās pamatizglītības klase bērniem ar viegliem garīgās attīstības traucējumiem un speciālā klase ar vidējiem un smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Mazajā skolā, kur mācās apmēram 150 audzēkņu, deviņās vispārējās pamatizglītības klasēs īsteno iekļaujošo izglītību.

Īstenot iekļaujošo izglītību ir izaicinoši, un katram bērnam nepieciešama individuāla pieeja, atzīst direktore Kārkliņa.

“Vecāki atnāk ar jaunu bērnu, un mēs paskatāmies:

"Ā! Tas ir tā kā Jānītis, vai  tas ir tā kā Jurītis vai Pēterītis!" Bet tad, kad tu sāc ar viņu darboties un strādāt, tu saproti, ka tas ir pilnīgi cits bērns.

Viņam ir pilnīgi citas lietas, par kurām tu vispār iedomāties nevarēji. Tev ir jāsāk viss pilnīgi no nulles. Jo katrs bērns, kurš atnāk, viņš ir mazliet, mazliet atšķirīgs, bet tev ir jādomā, kā tu darīsi, kā tu ar viņu strādāsi, kā tu viņu iekļausi parastajā klasē," viņa paskaidro.

Vaivaru pamatskolas 1.–4. klašu grupā vienā klasē strādā divi skolotāji, lai pēc iespējas labāk saprastu bērnu vajadzības un zinātu, kā viņus iekļaut klasē.

"Nevar būt vairāk par diviem skolēniem [ar speciālām vajadzībām] vienā programmā,” direktore atbild uz Latvijas Radio jautājumu, cik šādu bērnu klasēs mēdz būt. “Ir tā, ka tagad mēs veidojam 1. klasi,  mums nāk vecāki, un divi atnāk ar programmu “58”.  Un viss – vairāk es neņemu. Un tagad man ir tie divi un, piemēram, 16 parastie bērni. Un jau oktobrī vai pat jau septembra beigās mēs redzam, ka starp tiem 16 ir vēl kāds “58” – programma ar viegliem garīgās attīstības traucējumiem. Mēs redzam, ka tur ir jāstrādā un jāmaina programma, lai viņš būtu laimīgs skolā. Un tad, kad man atnāk pārbaude, piemēram, viņi mācās 2. klasē, un man jau ir četri [bērni ar programmu]. Un viņi saka: jūs esat pārkāpuši noteikumus.” 

Ratiņkrēsls Vaivaru pamatskolā

Tik tiešām – valstī noteikumi paredz, ka vienā vispārizglītojošajā klasē var iekļaut ne vairāk kā četrus bērnus ar speciālām vajadzībām, no kuriem trīs var būt ar redzes, dzirdes vai fiziskās attīstības traucējumiem. Bet ne vairāk kā divi – ar garīgās attīstības traucējumiem un ne vairāk kā četri – ar valodas, mācīšanās vai garīgās veselības traucējumiem.

"Šāds nosacījums ir pamatojams ar to, ka arī ārvalstu pieredze liecina par to, ka ir rekomendēts ne vairāk kā 20% skolēnu, tātad vienu piekto daļu, uzņemt vispārējā izglītības iestādes klasē – tātad integrēt," skaidro IZM pārstāve Olita Arkle. "Šogad mēs papildus pie šiem jaunajiem noteikumiem noteicām normu, ka klasē var būt ne vairāk kā 20 skolēni, lai precīzi atbilstu šī norma."

Savukārt, ja skolēnu skaits pārsniedz noteikto, tad mācību iestādei ir jāveido paralēlklases. Bet, ja tas nav iespējams, tad vecāki, konsultējoties ar Izglītības pārvaldi, bērnu var vest uz kādu citu tuvējo skolu.

"Tas ir tādēļ, lai varētu nodrošināt atbalstu šiem skolēniem, kuriem tas ir īpaši vajadzīgs un svarīgs," ierobežojumus pamato Arkle. "Viņiem ir jānodrošina speciālās izglītības pedagogs, tāpat arī logopēds un atbalsta personāls, arī psihologs. Tāpat šiem bērniem ir jābūt īpaši pielāgotiem rīkiem kā, piemēram, dators vai kādi citi palīglīdzekļi." Vispārpieņemtā prakse par 20% limitu esot balstīta pētījumos un pieredzē. "Tas nav pašu izdomāts," piebilst IZM pārstāve.

Par citādu kārtību, kad noteikumos iekļauts nevis bērnu skaits, bet gan pedagogu un citu atbalsta pasākumu daudzums, ministrija nedomā. Arkle norāda: ja bērns ir uzņemts skolā, nekad nevar būt situācija, ka viņam šī iemesla dēļ izglītības iestāde jāpamet. Savukārt, ja skola uzņem vairāk bērnu un šos noteikumus pārkāpj, tad sankcijas nepiemēro, ir tikai rekomendācija.

Skolas, kas varētu iekļaut, bet negrib

Ir skolas, kas pārkāpj noteikumus un uzņem vairāk bērnu, bet ir arī tādas izglītības iestādes, kas vecākiem “iedod kurvīti”.

Romija Krēziņa ir pirmklasnieces Floras mamma. Flora ir smaidīga, viņai patīk jokoties, meitene aizraujas ar aktīvo atpūtu. Taču Florai ir autisms, tāpēc vecāki agri sāka domāt par skolu. Gan speciālais bērnudārzs, kurā meitene gāja, gan arī paši vecāki saprata, ka Florai ir jāiet vispārizglītojošā skolā.

Bija noskatīta privātskola – Ādažu Brīvā Valdorfa skola. Pusgadu pirms mācībām meitene gāja sagatavošanā.

"Man likās tas ārkārtīgi forši. Man šķita, ka tā man ir lieliska iespēja uzsākt pirmo sadarbību ar skolu, kur gan mēs saprotam, kas no mūsu puses ir nepieciešams, – piemēram, vai kaut kādi treniņi vai papildu vizuālie materiāli, nu kādā veidā mēs varam viņai palīdzēt iejusties šajā skolā. Un tajā pašā laikā arī skola saprot, kā var strādāt ar šo bērnu," stāsta Romija.

Katru reizi, kad mamma gāja pie topošās klases audzinātājas vai skolas direktores noskaidrot, kā meitai veicas, atbilde bija, ka viss ir labi. Mamma vaicāja, vai nav nepieciešami kādi papildu materiāli ar norādēm no bērnudārza, kā labāk ar meitu strādāt. Bet atbilde bija: "Mēs skatīsimies".

Viss sagriezās kājām gaisā, kad valstī izsludināja pirmo ārkārtas situāciju.

"Saņēmu zvanu sākumā no skolas direktores, un viņa teica, ka diemžēl Floras uzvedības dēļ mēs Floru šajā skolā neuzņemsim," atceras pirmklasnieces mamma. "Tā kā es no decembra biju domājusi, ka Flora ies šajā skolā un nekas neliecināja, ka viņa varētu neiet, mēs vienkārši martā palikām bez skolas. Un es pēc tam prasīju: kāpēc tā? Neviens man neko neteica. Pēc tam es zvanīju vēlreiz, teicu – labi, jūs mūs neņemsiet, bet jūs man vismaz varat pateikt, kas par problēmu ir? Jūs sakāt, ka jūs viņu neņemsiet uzvedības dēļ, bet kas tad īsti nav kārtībā? Viņa man atbildēja: "Jūsu bērns ir nevaldāms"."

Mamma saprata, ka konkrētu atbildi nesaņems, jo, visticamāk, skola nevēlas ar šādiem bērniem strādāt. Rudenī Flora uzsāka mācības pirmajā klasē citā parastajā privātskolā.

Ādažu Brīvās Valdorfa skolas mededžere Kerola Dāvidsone neatminas Floras situāciju, taču skaidro, ka skola ir atteikusies no šādiem bērniem, jo privātskolai nav līdzekļu, lai algotu vēl papildu pedagogus. Pandēmijas dēļ darbu nācies uzteikt sešiem skolotājiem.

"Mums nav tādas kapacitātes. Mums neviens par to naudu neiedos," saka Dāvidsone. “Mums nav daudz kaut kādu telpu, kurās tad iet ar šiem bērniem strādāt, jo klasē jau viņi nevar būt, tas ir vairāk kā skaidrs. Katru gadu ir kādi pāris bērni, kurus mēs jūtam, ka nevaram paņemt. Mums, piemēram, ir viens puisītis ar autisma spektru, kurš šogad mācās jau 11. klasē. Kā nu kuru gadu mums finansiāli iet, un toreiz mēs varējām un mēs esam priecīgi, ka mums ir izdevies. Bet nevar vienā klasē paņemt, teiksim, četrus tādus bērnus. Tas izglītības process nevar turpināties!"

Uz lūgumu precizēt, vai tas ir tādēļ, ka pedagogi netiek galā, Valdorfa skolas menedžere atbild: "Es atvainojos, jums ir bērni? Jūs stādieties priekšā – 26 bērni un četri, kam ir vajadzīga individuāla pieeja. Nu kā ar to var tikt galā?"

Un šādi stāsti ir vairāki. Tie pavīd arī vecāku sarunās sociālo tīklu domubiedru grupās. Viena no dalībniecēm pat spriež, ka atteikšanās uzņemt šādus bērnus ir ierasta skolu prakse. Tas esot izņēmums, ja bērns jau pirmajā reizē tiek parastajā skolā. 

IZM pieļauj: ja skola ir atteikusi, tam varētu būt kāds iemesls. Varbūt skolai nav sava logopēda, kas var būt vairākām viens. Varbūt mācību iestādei nav speciālā pedagoga. Bet šīs problēmas būtu jāpalīdz risināt novada Izglītības pārvaldei. Un, ja vecāki saņem atteikumu, viņiem jāvēršas šajā iestādē.

Šī problēma jau pamanīta Latvijas tiesu praksē, kad kāda mamma ar tiesas palīdzību izcīnīja vietu bērnam skolā.

Mācīties vajag arī skolotājiem

Kristīne Caune māca mājturību un tehnoloģijas un vizuālo mākslu Vaivaru pamatskolas 5.–9. klasei. "Vēl es mācu speciālo klasi, kura arī ir kā 5.–9., bet tā ir atsevišķa klasīte. Un vēl es esmu audzinātāja 6. klasei," piebilst skolotāja. Viņas audzināmā klase sev izvēlējusies "Kastaņu" nosaukumu.

"Kastaņu" klasē mācās 13 skolēni, no kuriem vienam ir autisms, vienam ir kustību traucējumi un vēl četriem ir mācīšanās problēmas.

"Mums ir bijusi dažāda pieredze," par īpašo bērnu mācībām skolas mājturības kabinetā stāsta Caune. "Ir bijis autisma puika, ar kuru sākumā mēs mēģinājām šeit, bet viņš nespēja to troksni aptvert. Viņam nepatika, ka ir putekļi. Tad viņu mēs pārcēlām darboties ar tekstilu. Un tas viņam uzreiz vairāk patika, līdz ar to mēs varam tos bērnus tā kā "pabīdīt" – tu darīsi to vai šo. Tā pieeja ir jāatrod," uzsver skolotāja.

Viņa atceras kādu puisi iepriekšējā audzināmajā klasē. Viņš bijis neredzīgs, tomēr varējis gan zāģēt, gan kalt.

"Protams, bija visādi drošības pasākumi: pie virsmas, kura jāzāģē, tiek pieskrūvēta detaļiņa, gar kuru viņš zāģē. Arī slīpējot viņam iznāca tik gludi noslīpēt, jo viņam ir attīstījušies pirksti," stāsta pedagoģe. Darbus mācību stundā viņa bērniem izvēlas pēc attīstības līmeņa. Klasē viņa ir vienīgā skolotāja.

Vaivaru pamatskola

“Pirmos gadus man likās, ka būs jāraksta atlūgums un jāiet prom, ka es netikšu galā. Bet gadiem ejot, kaut kā tu pielāgojies,” tagad saka Caune. Viņa uzsver, ka iekļaujošā izglītība ir svarīga ne tikai tiem, kurus iekļauj, bet arī visiem pārējiem. Tie skolēni, kuriem nav speciālas vajadzības, iemācās iejūtību.

Kaut arī uz papīra situācija ar iekļaujošo izglītību izskatās lieliska, patiesā aina ir citādāka.

Kā izrādās, viens no iemesliem, kādēļ skola izkar balto karogu un saka, ka ar īpašiem bērniem netiek galā, saistīta ar pedagogu zināšanām un spējām strādāt šādā klasē.

Piemēram, skolotāja Kristīne Caune uzskata, ka augstskolā krietni par maz māca par iekļaujošo izglītību. Viņa zināšanas galvenokārt guvusi papildu semināros, pieredzes apmaiņas braucienos ārzemēs. Tagad dalās pieredzē ar kolēģiem un kopā risina problēmas.

Arī citi Vaivaru pamatskolas pedagogi piekrīt, ka skolotājiem trūkst zināšanu par iekļaujošo izglītību. Skolotājas Beāte Balandīna un Iveta Zvejniece stāsta, ka trūkst arī materiālu, tāpēc tie jāmeklē internetā angļu valodā.

"Standarta skolotāji jau nezina, ko darīt, ja tāds bērns atrodas klasē," atzīst Zvejniece. "Un visvieglāk jau palūgt aiziet projām, vai ne? Vai apsēdināt klasē pēdējā solā, lai netraucē."

"Tā kā es esmu salīdzinoši jauna skolotāja un arī salīdzinoši nesen pabeigusi savas bakalaura studijas, es varu teikt, ka studiju procesa ietvaros mums bija tikai viens lekciju kurss, kurā mēs runājām par iekļaujošu izglītību," apstiprina Balandīna. "Mēs par to runājām vairāk vispārīgi un kontekstā, nevis par to, kur mēs varētu meklēt materiālus, strādājot ar šiem bērniem. Tas nozīmē, ka ļoti daudz ir pašizglītošanās. Atnākot uz šo skolu, lielākoties es visu mācījos no kolēģiem," viņa piebilst.

Tikmēr Izglītības ministrijā pauž, ka skolotāji, tāpat kā Rīga, nekad nebūs pilnībā gatavi; strādāt iekļaujošajās klasēs ir jāmācās.

"Ja mēs paskatītos pēdējos piecus sešus gadus, cik daudz finansējuma ieguldīts pedagogu sagatavošanas procesā, cik daudz pedagogu ir apmeklējuši valsts apmaksātus kursus, vai no projekta “Skola2030” apmaksātus kursus tieši par speciālo izglītību, tad šis naudas apjoms ir ļoti liels un pedagogu skaits ir ļoti liels," saka IzM pārstāve Modra Jansone. Jautājums – vai šīs zināšanas, kas ir iegūtas, ir praksē izmantotas? To jau var pateikt uz vietas skolā skolas vadība.

Skolotāja Iveta Zvejniece gan uzskata, ka pedagogiem piedāvāto tālākizglītības kursu nav nemaz tik daudz.

Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošā pētniece, asociētā profesore Dita Nīmante izstrādājusi un arī pasniedz topošajiem skolotājiem obligāto kursu "Iekļaujošā un speciālā izglītība". Taču tas ir tikai no šī mācību gada. Kursā māca izpratni par dažādību, dažādas kompetences un tiesiskos aspektus.

"Plus studentiem vēl ir arī asistenta prakse, kuras laikā viņiem reāli ir iespēja doties uz skolām," norāda Nīmante. "Viņi iegūst ne tikai teorētiskās zināšanas, bet arī reālu praksi – prasmes, kā ieraudzīt šos bērnus, kā viņus atpazīt, kā ar viņiem strādāt, kā viņiem sniegt atbalstu un  iespējams, jau arī [panākt] sadarbību ar vecākiem."

2019. gadā Nīmante bija viena no pētniecēm, kas īstenoja pētījumu par Rīgas pedagogu gatavību strādāt iekļaujošā klasē. Tikai 11% skolotāju norādīja, ka jūtas ērti, strādājot iekļaujošajās klasēs. Bet 30% skaidri pauda, ka jūtas neērti. Tas attiecas gan uz gados jaunajiem skolotājiem, gan pieredzes bagātajiem pedagogiem.

"Skolotāji kopumā izprot šo situāciju, un arī mēs veicām pētījumu gan 2017. gadā, gan arī 2019. gadā Rīgas skolās – skolotāji saprot un ir atbalstoši iekļaujošajai izglītībai. Bet tā pamatproblēma ir tāda: kā tad ar viņiem strādāt?” secina LU pētniece. “Acīmredzot resursi, atbalsts un pieredze nav varbūt šobrīd tik pietiekama. Un mēs nevaram teikt, ka tas ir pietiekami efektīgs šajā brīdī, lai skolotājs justos pietiekami komfortabli ar šo situāciju."

Pētījumā atklājās, ka pedagogiem teorētiskās zināšanas ir, taču trūkst praktisko iemaņu, kuras tālākizglītības kursos neapgūst.

Skolotājiem trūkst ne tikai zināšanu un metodisko materiālu, bet daļai vienkārši nav vēlmes. Tās skolas, kuras ir gatavas pielikt lielākas pūles, lai arī bērni ar speciālām vajadzībām netiktu diskriminēti un mācītos kopā ar citiem, meklē un rod risinājumus. Tomēr iekļaujošā izglītība ir izaicinājums ne tikai skolām, bet arī visai sabiedrībai kopumā. Šie bērni nav citādi, citādas ir viņu vajadzības. Un joprojām valsts rada šķēršļus, nosakot skaitu, cik šādu bērnu drīkst iekļaut vienā vispārizglītojošajā klasē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt