ĪSUMĀ:
- Himalaju ledāji apgādā ar ūdeni 1.5 miljardus cilvēku un ir svarīgs stratēģisks resurss septiņām Āzijas valstīm;
- Pastāv zinātniska vienprātība, ka tie strauji izzūd klimata pārmaiņu dēļ un pēc 70 gadiem to skaits varētu samazināties uz pusi;
- Ledāju kušana varētu radīt postošus plūdus, apdraudot aptuveni 100 miljonu cilvēku dzīvības;
- Ledāju izzušana radītu ūdens trūkumu vienā no visblīvāk apdzīvotajiem reģioniem pasaulē;
- Ūdens trūkums varētu novest pie starpvalstu un iekšējiem konfliktiem.
Himalaju kalni stiepjas 2,000 kilometru garumā cauri Afganistānai, Bangladešai, Butānai, Ķīnai, Indijai, Nepālai un Pakistānai. To ledāji ir saldūdens avots vairāk kā 210 miljoniem cilvēku kalnos un sākumpunkts lielākajām Āzijas upju sistēmām, kā Inda, Ganga un Brahmaputra, kas apgādā ar ūdeni 1.3 miljardus cilvēku.
Klimata pārmaiņas
Zinātnieku vidū ir ilgi pastāvējusi vienprātība, ka Himalaju ledāji izzūd globālās sasilšanas dēļ. Konservatīvākie modeļi paredz, ka labākajā gadījumā vismaz trešdaļa no visiem Himalaju ledājiem izkusīs līdz šī gadsimta beigām. Lai tas nenotiktu, vidējā globālā temperatūra šajā gadsimtā nedrīkstētu pieaugt vairāk par 1.5°C, kam zinātnieki ir devuši 1% varbūtību. Visdrīzāk vismaz puse no Himalaju ledājiem neatgriezeniski izzudīs līdz gadsimta beigām.
Jāņem vērā, ka ledāji strauji kūst ne tikai siltumnīcas efekta dēļ (paaugstina vidējo gaisa temperatūru), bet arī no gaisa piesārņojuma. Smilšu putekļi masveida mežu izciršanas dēļ un nepilnīgā ogļūdeņražu sadegšanā radītais "melnais ogleklis" mazina ledāju spēju atstarot Saules siltumu, kas paātrina to izkušanu.
Bibliskie plūdi
Par vienu no aktuālākajiem reģiona apdraudējumiem tiek uzskatīti ledāju ezeri jeb "klusās slepkavas", kas uzkrāj ledāju izkusušo ūdeni. To tilpums strauji pieaug, un pastāv risks, ka tie var radīt iznīcinošus plūdus kalnu ieleju apdzīvotās vietās. Nepālas Imja ezers radās nepilnu 50 gadu laikā un ir pašreiz viens no bīstamākajiem ledāju ezeriem Himalajos. Plūdu gadījumā tas spētu iznīcināt ciematus un pilsētas 100 km attālumā, līdzi nesot gruvešu slāni līdz 15 m biezumam.
Lai mazinātu draudus, 2016.g. Nepālas armija samazināja ezera dziļumu par 3.5 m, bet, ņemot vērā, ka ezera tilpums strauji pieaug, nav skaidrs, kāds ir ilgtermiņa plāns. Biežas zemestrīces un informācijas trūkums par jaunveidotiem ledāju ezeriem apdraud reģiona nabadzīgākos cilvēkus, kuri turpina dzīvot vistuvāk ledāju apvidiem. Sagaidāms, ka ledāju ezeru skaits un tilpums turpinās augt, kļūstot par nacionālās drošības jautājumu tādām valstīm kā Nepāla, Indija un Butāna.
Ledāju plūdi arī apdraud valstu hidroelektriskās stacijas. Pašreiz no 177 Himalaju reģiona izvērtētām HES, 56 staciju dambjiem pastāv risks neizturēt augošo ūdens tilpuma slogu. Labākajā gadījumā tas nozīmētu, ka Himalaju dienvidu pakājes reģionos notiktu neregulāri elektrības zudumi. Sliktākajā – HES nāktos slēgt un cerēt, ka dambju infrastruktūra nesabruks.
Nav vēl skaidri zināms, kādas sekas rastos no Āzijas lielāko upju ūdens tilpuma pieauguma. Pastāv vairāki minējumi: ražas iznīcība noteiktos agrikultūras reģionos, masveida iekšēja migrācija upju teces virziena maiņas dēļ, kā arī posts esošai infrastruktūrai blīvi apdzīvotās vietās.
Zilais zelts
Gadu tūkstošiem Himalaju ledāji ir pastāvējuši dabiskā līdzsvarā ar siltumstarojumu un nokrišņu daudzumu, lai būtu "Āzijas ūdenstorņi" – nebeidzamās ūdens rezerves, kas pasargā vienu no blīvak apdzīvotajiem reģioniem pasaulē no sausuma. Ledāju izkušana ilgtermiņā nozīmēs mazāk nokrišņu, gruntsūdens un avotu – tātad mazāk ūdens. Kā tas ietekmēs cilvēku dzīves?
Himalaju apvidū jau valda ievērojama nevienlīdzība. Nabadzīgākie reģioni cietīs no akūta ūdens trūkuma, savukārt reģioni, kas pieredz strauju ekonomisko izaugsmi, nespēs nodrošināt augošu pieprasījumu pēc ūdens.
Daudzi piekājes ciemati ir atkarīgi no ledāju strautiem, kas nodrošina ūdens piekļuvi arī sausuma periodos. Bez šiem strautiem ciematu iedzīvotājiem ne tikai nebūtu dzeramā ūdens, bet viņi nespētu nodarboties arī ar lauksaimniecību. Starptautiskais centrs integrētai kalnu attīstībai (ICIMOD) ir atzinis, ka šādu ūdens avotu skaits ir samazinājies par 50%. Indijas ciematā Čausali jau pastāv spriedze starp kastām, kurām nākas izmantot to pašu avotu ūdens trūkuma dēļ.
35% no Nepālas iedzīvotājiem (apt. 10 milj.) iegūst ūdeni no sniega "dabiskas kušanas". Ledāji ir svarīgi, lai notiktu cikliska ūdens apmaiņa, kas sevī ietver arī sniegu. Mazāk ledāju – mazāk sniega. Kalnainais reljefs un dispersa apdzīvotība liedz Nepālas valdībai nākotnē ievest centralizētu ūdens padevi cilvēkiem, kas turpinās iegūt savu ūdeni no sniega.
Straujais populācijas pieaugums Indijā ir radījis slogu uz gruntsūdens ieguvi lauksaimniecībai. To pasliktina arī neizdevusies valdības ūdens konservēšanas politika. Pašreiz liela daļa gruntsūdens tiek izniekota "kolosālā anarhijā", kur aptuveni 22 miljoni zemes īpašnieki individuāli no zemes sūc gruntsūdeni neefektīvā veidā. Sagaidāms, ka nākotnē Himalaju apvidus valstīs arī strauji pieaugs ubranizācija, kas radīs papildus slogu uz ūdens ieguvi: elektroenerģija, rūpniecība, irigācija, sanitārija, gaļas īpatsvars uzturā utt.
Ja Himalaju ledāji būtu uzņēmums un ūdens būtu naudas plūsma, jebkurš ekonomists norādītu, ka tas ir neizdevies bizness, jo naudas bilance ir negatīva – uzņēmums vairāk tērē nekā atpelna.
Cīņa par resursiem
1962.g. starp Indiju un Ķīnu izvērtās strīds par Aksai Čin un Arunāčala Pradešas teritorijām, kas noveda pie kara. Kopš atdalīšanās, starp Indiju un Pakistānu pastāv strīds par Kašmīras reģionu, kas ir novedis pie trīs kariem. Āzija ir kontinents ar visstraujāk augošo populāciju un mazāko dzeramā ūdens daudzumu uz cilvēku. Ķīnas ambiciozie infrastruktūras plāni par superdambjiem Himalajos jau ir radījuši spriedzi ar Indiju.
Indijas ceļs uz supervaras statusu nav iedomājams bez drošas ūdens padeves, it īpaši nākotnē, kurā sagaidāmi sausuma maratoni. Tas nebūtu liels pārsteigums, ja klimata pārmaiņu dēļ eskalētos konflikts starp valstīm, kas jau apstrīd savas Himalaju robežas. Ledāju straujā kušana radīs jaunus strautus, lejteces un ezerus vietās, kas varētu kļūt par kaujas lauku.
Starpvalstu konflikti par ūdeni ir iespējams drauds nākotnē. Iekšēji konflikti par ūdeni ir realitāte. Pakistānā 100 cilvēku tika nogalināti cīņā par ūdeni starp Šalozan Tangi in Šalozan ciltīm Paračinārā, netālu no Afganistānas robežas. Ūdens padeves traucējumi radīja masu vardarbīgus protestus austrumu Deli reģionā Majur Vihar. 2002.g. Nepālas ekoteroristi "Kumbuvanas Atbrīvošanas Fronte" uzspridzināja Bojpuras apgabala HES, radot milzīgus plūdus.
Iekšējie konflikti varētu kļūt par šo valstu ikdienu, kad agrāk nospraustās cilšu, sektu un grupējumu robežas vairs nav aktuālas ūdens meklējumos.
Vai Himalajus var glābt?
Lielākais ļaunums jau ir nodarīts – vidējā gaisa temperatūra turpinās augt neatkarīgi no tā, ko mēs izvēlēsimies darīt. Lai gan Himalaju ledāji pilnībā netiks iznīcināti līdz gadsimta beigām, ar to pietiks, lai drastiski mainītu dzīves miljoniem cilvēku.
Labāks jautājums ir - vai mēs esam gatavi Himalaju iznīcībai? Pašreiz atbilde ir viennozīmīgi "nē". Mums joprojām trūkst informācijas par lielāko daļu no aptuveni 198,000 ledāju, atstājot mūs neziņā par iespējamiem draudiem. Himalaju ūdens resursi ir transnacionāli, savukārt valstu ūdens politika ir nacionāla. Nepastāv nozīmīgas vienošanās par ūdens taupīšanas vai racionālas sadales pasākumiem starp Himalaju valstīm, un ūdens patēriņu arī neviens nevēlēsies samazināt.
Varbūt pienāks brīdis, kad neatliks citas izvēles, kā Himalaju reģiona valstīm sadarboties ūdens dalīšanā, bet to rādīs laiks.
