Austrumukrainai un Krimai līdzīgi iesaldētie konflikti nav unikāla parādība pasaulē. Īpaši daudz tie vērojami Krievijas pierobežā, ļaujot palielināt Krievijas spēju ietekmēt kaimiņvalstīs notiekošo. Vieglu un ātru risinājumu iesaldētajos konfliktos nav - tie mēdz pastāvēt dekādēm ilgi un regulāri "atkust".
Pēc 2014.gada Krievijas militārās agresijas pret neatkarīgo Ukrainas valsti Austrumukrainā un Krimā ir izveidojušies divi iesaldētie konflikti. Konfliktus sauc par iesaldētiem situācijās, kurās tie nav atrisināti un vēl arvien pastāv to cēloņi.
Šis termins apraksta situāciju, kad valsts nekontrolē visu teritoriju, uz kuru tā pretendē. Daļu kontrolē nemiernieku grupas vai tās pat ir nodibinājušas savu neatkarīgu valsti.
Krimas gadījumā – teritorija ir pievienojusies Krievijai. Iesaldētie konflikti sevī iekļauj iespēju, ka konflikts var atkust, atsākties no jauna. Šiem konfliktiem ir tendence laiku pa laikam uzliesmot, un tādējādi tas rada nedrošību un nestabilitāti konkrētajā valstī un bieži vien arī plašākā reģionā.
Tieši šāda situācija patlaban pastāv Krimā un Austrumukrainā. Lai gan konflikts par Krimas piederību šķiet pamatīgi iesaldēts, konflikts Austrumukrainā nepārtraukti gruzd un laiku pa laikam uzliesmo. Šie divi iesaldētie konflikti izmaina drošības situāciju Austrumeiropā, tādēļ Krimas aneksijas gadadienā apskatām, kādi tad ir šie iesaldētie konflikti, ar kuriem mums jāiemācās sadzīvot netālu no mūsu robežām. Ko no citiem līdzīgiem konfliktiem mūsdienu vēsturē var uzzināt par Ukrainā notiekošo?
- Indija – Pakistāna: dzīve teroristu uzbrukumu ēnā
- Korejas: Labāk regulāri incidenti, nekā atklāta karadarbība
- Izraēlas – arābu konflikts: nemitīgi gruzdošs iesaldētais konflikts
- Ķīna un Taivāna: konflikta risinājums miermīlīgā ceļā
- Krievija: iesaldētie konflikti kā eksporta prece
- Ko sagaidīt no iesaldētajiem konfliktiem Ukrainā?
Indija – Pakistāna: dzīve teroristu uzbrukumu ēnā
Iesaldētais konflikts starp Indiju un Pakistānu ir viens no visnestabilākajiem iesaldētajiem konfliktiem. Abas valstis ir atkārtoti karojušas par Kašmiras teritoriju Ziemeļrietumu Indijā 1947., 1965. un pat nesenajā 1999.gadā. Turklāt regulāri Pakistāna iesūta kaujiniekus Indijas teritorijā ar uzdevumu veikt terora aktus.
Pagājušā gadsimta vidū koloniālā impērija Lielbritānija piedzīvoja savu norietu un ar steigu nolēma sadalīt savas Indijas kolonijas divās valstīs: hinduistu apdzīvotā Indijā un musulmaņu apdzīvotā Pakistānā.
Šīs mākslīgu robežu novilkšana Indijā izraisīja plašas un asiņainas sadursmes starp hinduistiem un musulmaņiem.
It īpaši brutāla tā bija Kašmirā, musulmaņu vairākuma apdzīvotajā Ziemeļrietumu Indijas teritorijā, kuru briti nevis pievienoja Pakistānai, bet atstāja Indijas teritorijā. Šajā teritorijā, pirms vēl Pakistānas armija sāka apbruņot nemierniekus un uzsāka karadarbību pret Indijas armiju, reliģiska rakstura sadursmēs gāja bojā simtiem tūkstoši musulmaņu.
Karš par šo teritoriju abu valstu starpā beidzās ar trauslu mieru, un Pakistāna karadarbības rezultātā savā kontrolē ieguva aptuveni trešdaļu Kašmiras teritorijas. Kopš kara beigām starp abām valstīm saglabājušās naidīgas attiecības, un no Pakistānas Indijā regulāri iefiltrējas teroristi.
Piemēram, 2015.gada 27.jūlijā tumsas aizsegā Indijas robežu Kašmirai blakus esošajā Pendžabas reģionā pārgāja trīs kaujinieki no Pakistānas. Šie kaujinieki atklāja uguni uz civilo autobusu, neveiksmīgi mēģināja mīnēt dzelzceļu un finālā ieņēma policijas iecirkni, kurā nonāca Indijas policijas aplenkumā. Apšaude beidzās ar visu trīs teroristu neitralizēšanu. Šajā pakistāņu teroristu iebrukumā gāja bojā septiņi un tika ievainoti 15 indieši.
Šī terorakta laikā es atrados 80 kilometru attālajā Amritsaras pilsētā Pakistānas pierobežā, un man bija unikāla iespēja novērot, kā sabiedrība reaģē uz iesaldētā konflikta uzliesmošanu.
Pirms tam salīdzinoši mierīgā Ziemeļindijas atmosfēra nomainījās vienas dienas laikā.
Uz ceļiem parādījās kontrolposteņi, uz ielām džipi ar automātiem uz jumtiem un karavīri. Karavīri uz ielām, pie tirgus, lidostā – visur. Arī citādi dzīvespriecīgo un bezrūpīgo indiešu noskaņojums mainījās.
Pilsētas gaisā virmoja bažas par to, vai šis tiešām ir tikai izolēts incidents, jo vēsturiski šādu uzbrukumu gadījumā Indijas robežas ir pārgājušas vairākas teroristu grupas vienlaicīgi.
Turklāt šis kārtējais neprovocētais terorakts no jauna uzjundīja dusmas pret gadu desmitiem agresīvo un provokatīvo kaimiņvalsti. Vienlaikus Amritsaras iedzīvotāju vidū bija jūtama arī bezspēcība – šādus iebrukumus nav iespējams novērst. Tie turpināsies tik ilgi, līdz vien starp abām valstīm eksistēs šis iesaldētais konflikts, bet risinājumu šim konfliktam neviens neredz.
Korejas: Labāk regulāri incidenti, nekā atklāta karadarbība
Korejas pussalā atrodas ne tikai divas neatkarīgas valstis, bet arī viens no potenciāli bīstamākajiem iesaldētajiem konfliktiem pasaulē. Tehniski abas Korejas vēl arvien atrodas karastāvoklī, un kopš pamiera noslēgšanas 1953.gadā ir notikuši atkārtoti Ziemeļkorejas inscenēti incidenti, jo abas Korejas vēl arvien pretendē uz visu pussalas teritoriju.
Starp abām valstīm atrodas viena no vismilitarizētākajām teritorijām pasaulē, kas ironiskā kārtā ir nosaukta par Korejas demilitarizēto zonu.
Tik tiešām starp abām valstīm stiepjas aptuveni četrus kilometrus plata un 250 kilometrus gara demilitarizēta teritorija. Tomēr to no abām pusēm ieskauj savā starpā naidīgo Koreju mīnas, sienas, dzeloņdrātis, karavīri un dažnedažāds militārs bruņojums. Tā eksistē kā de facto robeža starp abām valstīm, kas neatzīst viena otras tiesības pastāvēt. Šajā robežā ir tikai viens vienīgs robežpunkts, kurā abu valstu pārstāvji var satikties un veikt diplomātiskas sarunas.
Šis ir visradikālākais piemērs, kā iesaldēt neatrisinātu konfliktu – radot fiziski grūti pārejamu robežu.
Tomēr pat tā pilnībā nenovērš atkārtotus incidentus un provokācijas no Ziemeļkorejas totalitārā režīma puses. Kopš Korejas kara beigām laiku pa laikam Ziemeļkoreja veic neliela mēroga uzbrukumus Dienvidkorejas spēkiem, no kuriem pēdējais bija abu pušu apmainīšanās ar raķetēm un artilērijas uguni nelielā teritorijā 2015.gada 20.augustā. Šajā gadījumā cietušo nebija, tomēr regulāri Ziemeļkorejas provokācijas beidzas ar Dienvidkorejas militārpersonu un pat civilistu bojāeju.
Tomēr, neskatoties uz to, ka šis iesaldētais konflikts laiku pa laikam uzgruzd ar jaunu sparu, konflikta iesaldēšana novērsusi kara izcelšanos abu Koreju starpā, kas novestu pie milzīgiem zaudējumiem abās pusēs. Ziemeļkorejas bruņotajiem spēkiem ir ne tikai klasiskie sauszemes, gaisa un jūras spēki, bet arī atsevišķi artilērijas spēki, kuri ir notēmēti galvenokārt pret Dienvidkorejas galvaspilsētu Seulu. Ziemeļkoreja apdraud Dienvidkoreju ne tikai ar konvencionālo bruņojumu, bet ir ieguvusi savā arsenālā arī kodolieročus.
Jebkura šī konflikta eskalācija novestu pie masu slaktiņa Dienvidkorejā un, ļoti iespējams, pie katastrofālām sekām Korejas pussalā.
Izraēlas – arābu konflikts: nemitīgi gruzdošs iesaldētais konflikts
Līdz ar Izraēlas valsts pasludināšanu 1948.gadā izveidojās viens no sarežģītākajiem iesaldētajiem konfliktiem pasaulē, kas aptver veselu reģionu un kurš ar zināmu regularitāti vēl arvien pāraug plaša mēroga karadarbībā. Vēsturiski gadu desmitiem arābu valstis noliedza Izraēlas tiesības eksistēt. Vēl arvien vairākas musulmaņu teroristu organizācijas neatzīst Izraēlas robežas un veic regulārus uzbrukumus Izraēlas teritorijā. Līdz ar to Izraēla ir spiesta atkal un atkal karot ar kaimiņvalstīm un cīnīties pret šīm teroristiskajām organizācijām.
Pēc Izraēlas valsts dibināšanas arābu kaimiņvalstis atteicās atzīt tās eksistenci, kas noveda pie bruņošanās sacensības reģionā starp Izraēlu, Ēģipti un Sīriju, kā arī vairākiem kariem starp Izraēlu un tās kaimiņvalstīm.
Uzreiz pēc Izraēlas dibināšanas arābu valstis centās aizstāvēt musulmaņu vēsturiski apdzīvotās teritorijas un uzsāka pirmo arābu - Izraēlas karu.
Kopš šī kara starp Izraēlu un arābu valstīm notikusi atkārtota karadarbība, kas vienmēr ir beigusies ar arābu valstu militāru sakāvi. 1967.gadā Izraēla deva sekmīgu apsteidzošu triecienu Ēģiptei, Sīrijai un Jordānijai sešu dienu karā. 1973.gadā "Jom Kipur" kara rezultātā Izraēlas kontrolē nonāca plašas Ēģiptes teritorijas Sinaja pussalā, kuras Izraēla atdeva Ēģiptei tikai 1979.gadā, pretī šai teritorijai saņemot Izraēlas tiesības eksistēt atzīšanu no Ēģiptes puses. Izraēla vēl arvien kontrolē stratēģiski svarīgo Golana augstieni Sīrijas teritorijā.
Aukstā kara laikā, kad Izraēlu atbalstīja ASV, bet Ēģipti un Sīriju - Krievija, tas kļuva pat par globālu konfliktu.
Mūsdienās šis neatrisinātais konflikts vēl arvien laiku pa laikam uzplaiksnī. Pret Izraēlu ir notikušas divas atkārtotas masveida palestīniešu sacelšanās – intifadas. Otrā beidzās tikai 2005.gadā. Izraēlai bijuši atkārtoti konflikti ar Libānu, no kuriem pēdējais notika 2006.gada vasarā. Izraēla veikusi atkārtotas operācijas pret teroristisko organizāciju "Hamas" Gazas joslā. Pēdējo desmit gadu laikā notikušas trīs šādas militāras ofensīvas.
Pēdējais Izraēlas - arābu konflikts notika vēl 2014.gadā, kad Izraēla iebruka Gazas teritorijā ar mērķi atriebties par trīs izraēliešu jauniešu nolaupīšanu un slepkavību, ko veica "Hamas" grupējuma locekļi, un apturēt regulāros raķešu šāviņus no Gazas sektora.
Šis ir sarežģīts, vāji iesaldēts konflikts, kurš nemitīgi atkal un atkal noved pie karadarbības.
Ķīna un Taivāna: Konflikta risinājums miermīlīgā ceļā
Konflikts starp Ķīnu un Taivānu ir viens no retajiem iesaldētajiem konfliktiem, kurš ir nostabilizējies. Atšķirībā no citiem iesaldētajiem konfliktiem, abu pušu starpā nav regulāru incidentu un sadursmju, kurās ar zināmu regularitāti ietu bojā cilvēki. Tomēr šī konflikta stabilizācija nav veiksmīga politiska vai diplomātiska konflikta atrisinājuma rezultāts.
Par šī konflikta iesaldēšanu jāpateicas faktam, ka Taivānu no Ķīnas atdala 180 kilometru jūras un Taivānu aizsargā ASV militāro spēku vairogs.
Kad komunisti Mao Dzeduna vadībā 1949.gadā pārliecinoši uzvarēja Ķīnas pilsoņu karā, Ķīnas Republikas politiskie un militārie līderi pameta kontinentālo Ķīnu un devās uz savu pēdējo bastionu Taivānā. Tā kā komunistiskajai Ķīnai tajā brīdī nebija tikpat kā nekādas flotes, Taivāna bija nesasniedzama Mao komunistiem. Turklāt līdz ar Korejas kara sākumu 1950.gadā ASV iesūtīja Taivānas šaurumā aviācijas bāzes kuģu floti ar mērķi novērst Taivānas iekarošanu. Abu minēto iemeslu dēļ šis Ķīnas Republikas anklāvs pārdzīvoja Ķīnas pilsoņu karu un kopš 1949.gada bijis aizsargāts no komunistiskās Ķīnas uzbrukumiem un provokācijām.
Tomēr komunistiskā Ķīna vienmēr uzstājusi, ka Taivāna ir neatņemama Ķīnas sastāvdaļa. Pēdējās desmitgadēs arī uz to, ka šis konflikts jānoregulē diplomātiskā, miermīlīgā ceļā.
Šis iesaldētais konflikts ir gājis cauri dažādām militarizētām un diplomātiskām fāzēm un vienmēr bijis karsts kartupelis ASV attiecībās ar Ķīnu. Piemēram, ASV prezidenta Donalda Trampa nesenie paziņojumi, ka viņš vēlas apsvērt, vai ir vērts turpināt "vienas Ķīnas" politiku, kurā ASV neatzīst Taivānu kā pilnvērtīgu valsti, radīja starptautisku skandālu. Ķīnas spiediena rezultātā Tramps bija spiests atteikties no šīs savas pozīcijas.
Krievija: Iesaldētie konflikti kā eksporta prece
Ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi kopš Padomju Savienības sabrukuma. Lai gan PSRS iziršana pa vīlēm noritēja bez īpašas asins izliešanas, pēcpadomju valstis "mantojumā" saņēma dziļas, destabilizējošas sociālās, politiskās, ekonomiskās un etniskās problēmas, kas vairākos gadījumos transformējās iesaldētajos konfliktos: Transdņistrā Moldovā, Abhāzijā un Dienvidosetijā Gruzijā, kā arī Kalnu Karabahā Dienvidkaukāzā.
Šādu neatrisinātu, iesaldētu konfliktu skaitam pēcpadomju reģionā pēdējās desmitgadēs bijusi tendence tikai pieaugt. Kamēr citur pasaulē tie ir reti sastopami, veselās četrās Krievijas kaimiņvalstīs radīti nu jau iesaldētie konflikti.
Neskatoties uz starptautiskiem centieniem, neviens no tiem nav ticis veiksmīgi atrisināts.
Šajos iesaldētajos konfliktos, izņemot Kalnu Karabahā, lielu nozīmi spēlē separātiska krievu minoritāte, arvien pieaugošs tiešs Krievijas atbalsts šai minoritātei un līdz ar to Krievijas ietekme. Lai gan Krievija apgalvo, ka iesaistās šajos konfliktos kā miera uzturētāja, tā ir atklāti nostājusies separātistu pusē un ar savu atbalstu nodrošina separātistu pārsvaru pār konkrētajā iesaldētajā konfliktā iesaistīto kaimiņvalsti.
Transdņestra ir Moldovas austrumu teritorija, kas robežojas ar Ukrainu. Padomju laikā Transdņestrā atradās militāri industriālā rūpniecība un līdz ar to liels skaits no pārējās PSRS ieceļojušu krievvalodīgu strādnieku un Otrā pasaules kara veterānu. 1991.gadā, Padomju Savienības pēdējās dienās, Transdņestras varas iestādes pasludināja neatkarīgas Piedņestras Republikas dibināšanu, atšķeltu no pārējās Moldovas.
Transdņestrā dzīvojošā krievvalodīgā Moldovas iedzīvotāju daļa baidījās no iespējas, ka nacionāla, neatkarīga Moldovas valsts varētu mēģināt pievienoties Rumānijai, no kuras PSRS šo reģionu atšķēla 1940.gadā ar Molotova - Ribentropa paktu. Moldova šo notikumu pavērsienu 1992.gadā izlēma risināt ar militāru spēku. Bruņotas sadursmes ar simtiem upuru ilga vairākus mēnešus, līdz Krievijas iejaukšanās un "miera uzturētāju" ierašanās rezultātā tika panākts pamiers, kas ievērots līdz šai dienai.
Līdzīgi kā Moldovā arī Gruzijā Abhāzijas un Dienvidosetijas reģioni pasludināja savu neatkarību 1991.gadā. Arī gruzīni nevēlējās zaudēt savas vēsturiskās teritorijas un centās tās paturēt, izmantojot militāru spēku. Konflikts Dienvidosetijā ilga no 1991. līdz 1992.gadam, un tajā bija ap 1000 upuru. Abhāzijā konflikts turpinājās ilgāk - līdz 1993.gadam - un bija asiņaināks: tajā gāja bojā no 14 000 – 16 000 upuru.
Konflikti šķita salīdzinoši veiksmīgi iesaldēti, līdz 2008.gadā viens no tiem atkusa, sākoties sadursmēm starp Gruzijas karavīriem un Dienvidosetijas separātistiem.
Krievijas karaspēkam koncentrējoties pierobežā, Gruzijas spēki uzsāka apsteidzošu uzbrukumu ar mērķi sasniegt vienīgo ceļu caur kalniem no Krievijas Dienvidosetijā – Roki tuneli. Tomēr tas Gruzijas bruņotajiem spēkiem neizdevās, un piecu dienu ilgā karā Krievija iekaroja plašas Gruzijas teritorijas, nostiprinot Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību no Gruzijas.
Ko sagaidīt no iesaldētajiem konfliktiem Ukrainā?
Iesaldētajiem konfliktiem Krievijas pierobežā un citur pasaulē raksturīga tendence regulāri atkust. Ziemeļkoreja un Pakistāna turpina provocēt savas kaimiņvalstis. Izraēla atkal un atkal ir spiesta iesaistīties konfliktos. Krievija karoja ar Gruziju, lai nostiprinātu Dienvidosetijas neatkarību no Gruzijas. Tādējādi regulāra situācijas saasināšanās Austrumukrainā nav nekas negaidīts.
Visticamāk, arī iesaldētajā konfliktā Austrumukrainā nav gaidāms miers un stabilitāte.
Krievijas pierobežā ir vērojami īpaši daudzi iesaldētie konflikti, jo šādu situāciju radīšana ir daļa no Krievijas ārpolitikas. Krievija šādus iesaldētos konfliktus attiecībās ar Moldovu un Gruziju ir uzturējusi gadu desmitiem. Tie vājina Krievijas kaimiņvalstis un palielina Krievijas spēju ietekmēt tajās notiekošo. Piemēram, Gruzijas gadījumā apturēt Gruzijas centienus virzīties ES un NATO virzienā. Iesaldētie konflikti starp Ukrainu un Krieviju Austrumukrainā un Krimā nav nekas unikāls.
Lai gan daži no iesaldētajiem konfliktiem, piemēram, starp Ķīnu un Taivānu, ir salīdzinoši mierīgi, tie nedod pamatu īpašam optimismam par Austrumukrainu. Ķīnas pamatteritoriju no Taivānas atdala 180 kilometrus platais Taivānas šaurums, kas rada dabisku šķērsli konflikta uzliesmošanai. Turklāt vājāko spēlētāju šajā konfliktā – Taivānu – atbalsta ASV. Ukrainai nav ne viens, ne otrs no Taivānas trumpjiem, kuri ir noveduši šo iesaldēto konfliktu salīdzinoši mierīgā gultnē.
Šādus iesaldētos konfliktus atrisināt ir ļoti sarežģīti. Tieši tāpat kā aprakstītajos konfliktos arī Ukrainas iesaldētajos konfliktos ātrs un vienkāršs risinājums nav redzams.
Iesaldētie konflikti netiek atrisināti gadu desmitiem, un, visticamāk, arī Ukrainā Krima un Austrumukraina būs atdalīta no Ukrainas vēl ilgi.
Līdz ar to, ļoti iespējams, laiku pa laikam atkal un atkal dzirdēsim par šo konfliktu Ukrainā atkušanu.
No otras puses, konfliktu iesaldēšana novērš to eskalāciju. Labāk var sadzīvot ar zemas intensitātes regulārām sadursmēm nekā ar plaša mēroga karadarbību, kas novestu pie lieliem zaudējumiem un upuriem.
