Nedzirdīgajiem

Atslēgas: «Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990.gada 4.maijā»

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Rīgas gidu stāsti»

Godīgais Ušakovs un «referendums par iestāju PSRS» - Ko stāsta Rīgas gidi?

Lai gan jau iepriekš identificēta problēma, ka gidiem Rīgā nav noteikti kvalitātes standarti un 2014.gadā noteikta gidu sertifikācija, cilvēki, kas tūristiem reprezentē Latvijas galvaspilsētu, joprojām var stāstīt jebko, piemēram to, cik godīgs ir Rīgas mērs, kā pilsētas baznīcas gailis izstaro enerģiju vai salīdzināt Latvijas okupāciju ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Izrādās, ka sertifikācija nozīmē tikai pareizo dokumentu iesniegšanu.

Kļūstot par Eiropas kultūras galvaspilsētu, Rīga ieviesa īpašu gidu sertifikācijas sistēmu, paredzot, ka turpmāk par gidu var strādāt tikai cilvēki ar attiecīgu izglītību. Noteikts arī, ka gidus sertificē īpaša Rīgas tūrisma attīstības biroja izveidota komisija, sertifikāts tiek izsniegts uz trim gadiem, bet, ja tā nav, tad viltus gidus var sodīt kārtības sargi. Norādīts, ka jāievēro arī profesijas ētikas standarti. 

Pašlaik Rīgā strādā aptuveni 470 sertificēti gidi, par kuriem visa informācija ir pieejama arī publiski. Ir norādīti kontakti, valoda, kādā viņi spēj vadīt ekskursijas, kā arī tas, līdz kuram datumam ir spēkā viņa sertifikāts.

"Aizliegtā paņēmiena" žurnālisti, izliekoties par ārzemju tūristiem, devās izpētīt, kā situācija mainījusies pēc gidu sertifikācijas, izvēloties pakalpojumu krievu un angļu valodā, kā arī dažādos veidos. Viņus interesēja, ko gidi stāsta par plašākas diskusijas raisošiem jautājumiem – Latvijas ekonomisko situāciju, iekšpolitiku, minoritātēm un attiecībām ar Krieviju, kā arī noskaidrot no gidiem, vai Latviju okupēja Padomju Savienības okupācija.

Gide uz ielas

Savus pakalpojumus Vecrīgas sirdī piedāvā Ludmila Vanaga, kura atrodama arī Rīgas sertificēto gidu sarakstā. Vienojoties par divu stundu ekskursiju vecpilsētā, cena ir 10 eiro no katra. Čeks par pakalpojumu izsniegts netiek.

Vanaga Rātslaukumā pastāsta par Melngalvju namu, Rolanda statuju, kā arī skulptūru, kas veltīta pirmajai Ziemassvētku eglītei, bet Okupācijas muzejam uzmanību nepievērš.

"Žurnālisti - tūristi" drīz saprot, ka viņu gide ir Rīgas mēra Nila Ušakova ("Saskaņa") fane. Viņa stāsta par Rīgas mēra kaķiem un to, cik Ušakovs ir godīgs: "Pilsētu vadīt palīdz divi kaķīši, kas paņemti no patversmes, skraida pa darbagaldu. Kaķim Kuzjam interesi raisa krievi, kaķim Murim - latvieši. Skraida pa galdu, viņš no patversmes paņēma.

Mums ir ļoti godīgs mērs. Ja viņš iemīlas meitenē, viņš uzreiz viņu bildina! Trīs reizes precējies, nesen palika 41 gads. Trīs reizes precējies, iemīlējās-izšķīrās, iemīlējās-izšķīrās, jā, ļoti godīgs."

Vanaga ar "tūristiem" dalās dažādās iepriekš nedzirdētās leģendās un mītos, piemēram, ka, stāvot zem baznīcas gaiļa, var saņemt enerģiju. Viņa arī zina, ka Brēmenes muzikantu skulptūra pie Pēterbaznīcas nav tikai parasts dāvinājums no sadraudzības pilsētas Brēmenes, bet tajā apslēpts kāds simbols: “Brēmenē ir tāda pati skulptūra, bet mums ir viena īpatnība – sieniņa.” Tas esot Berlīnes mūra simbols.

Ar apskates objektiem viss esot jauki, tomēr mūsdienu Latvija pēc gides stāstītā šķiet baisa vieta. Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijā esot aizslēgtas visas rūpnīcas, un tādējādi Latvijā darbs esot tikai baņķieriem, bet pārējie mirst badā.

Vanaga stāsta par kādu savu draugu, kuram ir augstākā izglītība, bet viņš ir nabadzīgs un dzīvo mazā Latvijas pilsētā. Vīrietis maksājot nabaga bērniem par ķieģeļu nešanu, kuri nevar atļauties nopirkt dārgās skolas grāmatas.

Mazajās pilsētās cilvēkiem neesot nodarbošanās, esot daudz internātu "debiliķiem", jo viņu vecāki dzer. "Tie, kas ir gudrāki, ir aizbraukši uz Angliju sēnes audzēt vai kaut ko. Tie, kam nav bijuši spēki, viņi sev netic, viņi badojas," saka Vanaga. 

No mazajām pilsētām cilvēki braucot strādāt Rīgas ostā par krāvējiem, jo tur par smagu darbu no rīta līdz vakaram varot nopelnīt 1000 eiro.

Vanaga nav apmierināta arī ar attieksmi pret krieviem. Izrādās, ka stāvēt Rātslaukumā un piedāvāt gida pakalpojumus ar krievu karodziņu, prasa lielu drosmi.

"Es pat baidos ar šito karogu stāvēt, godīgi sakot, man pat daži latvieši ir nākuši klāt, atņēmuši karogu, mīdījuši", stāsta Vanaga.

Arī par Latvijas okupāciju viņa "tūristiem" var pastāstīt: "Skatieties, mums bija arī fašistiskā okupācija. Mums ir nometne, kur no bērniem ņēma asinis. Nedaudz no bērniem ņēma asinis nacistiem. Tagad saka - oi, neviens neņēma asinis, tā ir vienkārši koncentrācijas/darba nometne. Bet tā tas nav, ir aculiecinieki, kas vēl palikuši dzīvi. Nezinu kāpēc, bet par fašistisko okupāciju ir ļoti, ļoti maz materiālu. Bet par Padomju Savienību… Vot!"

Gide no firmas "Smile line"

"Live Riga" informācijas centrā iesaka firmu "Smile line", kas atrodas Melngalvju namā. Par trīs reizes lielāku cenu - 30 eiro no katra - žurnālisti tiek pie gides Tatjanas Bautkinas. Cenas esot lielāka, jo šeit tiekot pieskaitīti nodokļi, tomēr, pārbaudot izsniegto "čeku", vēlāk izrādās, ka tas nav oficiāls maksājuma dokuments.

Žurnālisti norāda, ka vēlas redzēt izslavināto koka apbūvi Maskavas priekšpilsētā. Pa ceļam viņi iegriežas arī Rīgas centrāltirgū.

Bautkina norāda uz dažādajiem tirgus paviljoniem, pēc tam ieved "tūristus" baznīcās. Viņas stāstījums "tūristiem" gan drīzāk atgādina audiogidu dzīvā izpildījumā. Viņa neieslīgst diskusijās par to, vai Latvijā tagad ir labāk nekā Padomju Savienībā, tomēr par okupāciju viņa ir savs viedoklis:

"Okupācija - to vārdu latvieši mīl. Principā inkorporācija - tas bija labprātīgi. Tieši tāpat kā Eiropas Savienībā iestājās. Kam prasīja - tas negribēja. Bija referendums."

Uz jautājumu, vai tiešām bija referendums, Bautkina atbild: "Protams, protams! Lai kļūtu par Padomju Savienības biedru. Ko jūs domājat?"

Jautāta par Okupācijas muzeju, gide atbild ar pretjautājumiem: “Tas ir interesanti. No vienas puses - kāda okupācija - Padomju? Kā ar Zviedriju un zviedru laikiem? Kā ar vāciešiem? Kura tieši? Kā ar poļiem?”

Bautkina gan ir nevaļīga. Divas ekskursijas stundas vēl nav noslēgušās, bet viņai jau zvana, ka jāsāk nākamā ekskursija. Viņa ir gatava "tūristus" atstāt netālu no "Latgalītes", pat neparādot koka apbūvi. Izrādās, ka to lūkot esot jābrauc īpašā autobusa tūrē.

Gide no "Live Riga" mājas lapas

Žurnālisti nolemj mēģināt laimi vēlreiz un krievu valodā runājošu gidu izvēlēties no "Live Riga" mājas lapā pieejamo gidu saraksta.

Satiekot nejauši izvēlēto Julianu Medvedevu, "tūristi" saka, ka labprāt apskatītu kluso centru. Cena no cilvēka 25 eiro. Ir jau skaidrs, ka čeka nebūs.

Medvedeva stāsta par Brīvības pieminekli, kuru Padomju laikos izglāba tēlniece Vera Muhina. Viņas viedoklī esot ieklausījušies, jo tēlnieces darbi bijuši pazīstami Maskavā. "Viņa teica, ka tas ir arhitektūras piemineklis - uz ideoloģiju varam neskatīties, tas ir objekts ar kultūras vērtību. Bet trīs zvaigznes vairs nebija trīs Latvijas reģioni, bet trīs Padomju valstis - Latvija, Lietuva, Igaunija. Nedaudz apgāza kājām gaisā, bet galvenais, ka piemineklis palika, " stāsta Medvedeva.

Viņa "tūristus" pārsteidz, jo saka, ka latvieši ir tīri sakarīgi un arī ar valsti nav tik traki. Viņa atzīst, ka Rīgā var iztikt bez latviešu valodas, bet, viņasprāt, īsti pareizi tas nav un valoda ir jāmācās.

Arī jautājumu par okupāciju viņa raksturo citādāk nekā iepriekšējās gides. Medvedeva skaidro, ka Latvijā vēlējās neatkarību un, kad 1941.gadā teritorijā ienāca nacistu karaspēks, iedzīvotāji cerēja uz brīvību no Padomju Savienības.

"Neviens nedomāja, ka vācieši okupēs krievu vietā. Vāciešus sagaidīja pat ar puķēm. To var lasīt, tā ir patiesība. Bet ne jau tāpēc, ka viņi vēlējās vāciešus, viņi vēlējās neatkarību,” skaidro gide.

Ādolfs Hitlers latviešiem esot šķitis nedaudz labāks par Josifu Staļinu, kurš vietējo latviešu aristokrātiju aizsūtīja uz Sibīriju un šāva visus, kuri viņam nepatika.

Gide arī stāsta, ka Padomju Savienība, aizbildinoties ar teritorijas sargāšanu, ir okupējusi neatkarīgo Latviju. Tāpat, kad krievi 1945.gadā atbrīvoja Latviju no nacistiskās Vācijas varas, tas nevienu neesot iepriecinājis.

“Gribēja, lai atbrīvo, bet arī aiziet paši prom. Viņi neaizgāja, viņi palika. Tāpēc okupācijas fakts ir oficiāli atzīts. To nevar atcelt. Protams, ka krievi ar to nav mierā. Viņi pa visu Eiropu ir salikuši savus "atbrīvošanas" pieminekļus. Bet okupācija ir. Atbrīvojāt - paldies, tagad ejat prom,” smejas Medvedeva.

Bezmaksas ekskursija

Žurnālisti izlemj doties arī bezmaksas ekskursijā angļu valodā, lai redzētu tās kvalitāti. Sertificēta gide Raimonda arāja sola sniegt daudz informācijas par arhitektūru, kultūru, ikdienas dzīvi, nedaudz par politiku, vēsturi un visu, kas ar to saistīts.

Arāja stāsta par Raini, par kuru literatūras skolotājai nekad nedrīkst stāstīt - tas nav labākais rakstnieks. "Tieši par tik lielu "mītu" viņš tika padarīts padomju laikos.

Tas notika visās padomju valstīs - tika atrasts cilvēks, kas ir jāslavē un pārējie tika apspiesti, vai viņu darbi netika izlaisti," stāsta Arāja.

Par "Radisson Blue Hotel Latvija" viņa skaidro, ka tā padomju laikos celta tūristiem kā ideāla vieta, kur visus izspiegot. "Tas tika “izdekorēts” ar noklausīšanās ierīcēm un citām lietām, kas nepieciešamas, lai Valsts drošības komiteja (VDK) varētu izspiegot viņus vienlaicīgi. Tieši tas arī notika. Kad viesnīca tika rekonstruēta, katrā iespējamajā viesnīcas numuriņā bija noklausīšanās ierīces. VDK zināja visu, ko darīja cilvēki, jebkurā no numuriem. Šobrīd noklausīšanās ierīču vairs nav, vismaz tā viņi paši saka, un šobrīd tas ir viens no lielākajiem hoteļiem," saka Arāja.

Viņa labprāt izstāsta arī sīkāk par konfliktu ar Krieviju: "Jā, tas Baltijas valstīm ir galvenais strīds ar Krieviju. Baltijas valstis saka, ka viņas ir bijušas okupētas Otrā pasaules kara laikā un pievienošanās Padomju Savienībai bija nelegāla un ne-brīvprātīga. Bet Padomju Savienība to nekad neatzina, Krievija kļuva par šīs idejas "mantinieku" un arī nekad nav atzinusi Baltijas valstu okupāciju.”

Tomēr sadzīvē ne latvieši baidoties no krieviem, ne krievi no latviešiem. Esot cilvēki, kuri nonāk galējībās, bet tā neesot galvenā tendence.

Gidus sertificē formāli

Gidus Rīgas Tūrisma attīstības birojs sertificē, izveidojot septiņu cilvēku komisiju. Sertifikāta iegūšanai vajadzīga vai nu augstākā izglītība tieši tūristu gidu jomā, vai, ja tādas nav, tad augstākā izglītība, kas iegūta citā specialitātē. Pēc tam kādā mācību iestādē ir jāiziet speciāli kursi, ne mazāk kā 120 akadēmisko stundu apjomā. Par sertifikātu, kas derīgs trīs gadus, jāsamaksā 70 eiro. Nekādu eksāmenu nav.

Pēc noteikumiem, gidiem jāsniedz vispusīga informācija, jāveicina Rīgas popularitāte, jāizturas pret tūristiem cieņpilni un nedrīkst ne dzert, ne smēķēt. Tomēr vadlīniju par to, ko runāt ar tūristiem nav.

Tādējādi arī sertificēts gids var runāt jebko.

Rīgas tūrisma attīstības birojā atzīst, ka nekontrolē gidu programmas un to, ko viņi stāsta. Nedrīkstot izrādīt nelojalitāti pret valsti, tomēr neviens nepārbauda, vai tas notiek.

Līdzās sertificētiem gidiem, daudzi ir arī tādi, kas Rīgā nestrādā, uzskatot šo sistēmu tikai par naudas iekasēšanas mašīnu. Turklāt prasītās izglītības standarts vēl negarantējot kvalitāti.

Gidei Baibai Apinei ir 15 gadu pieredze, bet viņa Rīgā pašlaik nav sertificēta. Apine nevēlas maksāt naudu par sertifikāciju, ņemot vērā, ka viņa jau 2000.gadā, strādājot uzņēmumā "Via Hanza" izgājusi kursus, tomēr izrādījies, ka tie nav akreditēti.

Gidu ētikas kodekss

Latvijā gidiem ētikas kodeksa nav, bet Vidzemes augstskolas tūrisma programmas veidotājs Andris Klepers norāda, ka ir gan Pasaules, gan Eiropas tūristu gidu asociāciju federācijas ētikas standarts, un kvalitatīviem gidiem tie būtu jāievēro.

Eiropas gidu ētikas standartā norādīts, ka gidam jāsniedz objektīvu izpratni par apmeklējamo vietu bez aizspriedumiem vai propagandas,

kā arī pēc iespējas jānodrošina to, ka dotie fakti ir patiesi, un tiek skaidri nošķirti no stāstiem, leģendām, tradīcijām vai viedokļiem.

Klepers skaidro, ka gids var paust savu viedokli, bet tas ir jānošķir no faktiem, kā arī nevar pielāgot faktus savam viedoklim.

"Es nevarētu savā stāstījumā izveidot, atlasīt tikai dažus faktus, kuri pilnībā atbalsta manu viedokli. Ir jābūt pakāpi neitrālākam nekā varbūt uz dīvāna sēžot televizora priekšā," saka Kleperes.

 Runājot par Rīgas izveidoto sertifikācijas sistēmu, viņš ir skeptisks: "Tas ir galvenais visā šajā sistēmā, ka paļaujas - kvalitāti noteiks papīri. Bet kvalitāti jau nosaka iekšējā kultūra, ētika, zināšanas, attieksme pret valsti, tur ir daudzas citas lietas, kas nav tieši saistītas ar izglītību."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti