ĪSUMĀ:
- Mudinājums glābējsilīšu izveidei – viena gada laikā atrasti 11 miruši zīdaiņi.
- Pirmo glābējsilīti uzstādīja 2009. gadā. Pēc dažiem mēnešiem tur atstāts pirmais bērns.
- Glābējsilīte ir iespēju vecāku negribētam bērnam izdzīvot un jaunā ģimenē nonākt ātri.
- Kāda Latvijas Radio satiktā sieviete glābējsilītes bērna adopciju sauc par laimīgu satikšanos savā dzīvē.
- Atstāto bērnu vecāku stāsti ļoti dažādi: izvarošana, mammas smaga slimība, grūtniece no Krievijas.
- Rīgā bijuši četri gadījumi, kad atstātais bērns tomēr atgriezies bioloģiskajā ģimenē.
Pirmais glābējsilītes bērns – pirms 10 gadiem
Trauksmes signāls, kas savulaik rosināja ideju par glābējsilīšu izveidi, bija viena gada laikā atrasti 11 miruši zīdaiņi. Pirmo glābējsilīti uzstādīja 2009. gada septembrī Rīgā, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā. Pirmo bērnu tajā ielika Ziemassvētkos, un tas bija trīs dienas vecs puisītis, kuram šogad aprit 10 gadu. Pašlaik Latvijā darbojas astoņas glābējsilītes.
"Glābējsilītes projekts jau ar pirmo ielikto bērnu sevi attaisnoja,
un neviena glābējsilīte nav palikusi tukša," saka "Glābējsilītes" projekta vadītāja Laura Zvirbule.
Kad zīdainīti ieliek glābējsilītē, viņš vispirms nonāk mediķu aprūpē, līdztekus par to informē arī policiju un bāriņtiesu. Policija skaidro, vai nav kādu kriminālu apstākļu, Bāriņtiesa savukārt kārto bērna juridisko statusu, tostarp bērna nodošanu adoptētāja aprūpē līdz adopcijas apstiprināšanai
"Tātad par šo bērnu, kuram nav vecāku, kas ir atradenis, tiek informēta arī Labklājības ministrija, kas ir adopcijas datu turētāja. Tiek noziņots, ka šāds bērns ir, ko var adoptēt, un Labklājības ministrijā ir saraksts ar ģimenēm, kas grib adoptēt bērnu šādā jaundzimušā vecumā," procesu skaidro Rīgas Bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle.
"Vairumā gadījumu divu nedēļu laikā bērns jau ir ģimenē. Ja bērns vēl atrodas ārstniecības iestādē, tad ģimene, kurai dots norīkojums iepazīties ar bērnu, ārstniecības iestādē var uzturēties ar viņu kopā," zina stāstīt Ērgle.
Nedēļas laikā jau jaunajā ģimenē
Glābējsilīte tiešām ir glābēja arī tādēļ, ka dod iespēju bērnam ģimenē nonākt tik ātri – uzskata kāda māmiņa, kuras ģimenē aug glābējsilītes bērns un kuru bija iespēja satikt Latvijas Radio. Viņas izvēle ir nepubliskot savu un bērna identitāti, viņa lūdz neierakstīt arī viņas balsi.
Viņa ir pārliecināta – zīdaini ļoti dziļi ietekmē viss, kas ar viņu notiek. Tādēļ viņa interesēs ir pēc iespējas ātrāk nokļūt drošā vidē, nevis tikt mētātam no vienas institūcijas uz otru.
Ar mammu, kuras ģimenē aug viens no glābējsilītes bērniem, Latvijas Radio satikās pie viņas mājās. Dzīvoklis ir ļoti mājīgs, un, lai arī bērns ir bērnudārzā, var ļoti labi sajust viņa klātbūtni. Dzīvoklī daudz rotaļlietu, fotogrāfiju, pie galda bērna krēsliņš.
Sieviete stāsta, ka viņiem ar vīru savu bioloģisko bērnu nav, rindā uz adoptēšanu viņi gaidīja ilgi. Tad bija zvans no Labklājības ministrijas par iespēju pieteikties uz glābējsilītē atstātu zīdaini, un
apmēram nedēļas laikā viņi jau varēja paņemt viņu pirmsadopcijas aprūpē.
Kad viņa ar vīru pirmo reizi satika mazuli, viņš mierīgi čučēja ratiņos, un teju uzreiz bija skaidrs, ka tā ir ļoti laimīga satikšanās. Glābējsilītē viņš bija atstāts siltā guļammaisā, jo bija vēss laiks, bet tas arī viss – nekā cita viņam līdzi nebija.
Mamma stāsta, ka mazais aug ļoti aktīvs un zinātkārs, neiztiek arī bez palaidnībām, tātad kopumā ir ļoti tipisks bērns. Ģimenei viņš pilnībā ir savējais. Lai arī sieviete cenšas runāt atturīgi un lietišķi, ik pa laikam viņas acīs iezogas miklums, bez vārdiem atklājot, cik emocionāli svarīgi tas viss viņai ir.
Kad bērns paaugsies, visdrīzāk skolas vecumā, ģimene viņam atklās patiesību par viņa izcelsmi. Centīsies darīt to pēc iespējas pārdomāti. Visvairāk negribētos, lai viņš to uzzinātu no citiem, kas varētu būt sevišķi traumatiski.
Mamma vairākkārt uzsver – viņai ļoti gribas ticēt, ka bērnu atstāt glābējsilītē bioloģiskajiem vecākiem nav viegls lēmums. Par to liecina kaut vai tas, ka dažkārt zīdaiņiem viņi ieliek līdzi kādas mantiņas vai zīmītes.
Latvijas Radio pauž pateicību šai sievietei arī par sarunu, jo, lai arī anonīmi, viņa vienīgā no glābējsilītes bērnu vecākiem piekrita tikties.
Dažādie stāsti
Glābējsilītes projekta vadītāja Laura Zvirbule stāsta, ka citkārt bērns tiek ielikts tikai ar to, kas viņam mugurā, bet citkārt tiešām viņam līdzi ieliek drēbes, mantas, kā arī zīmītes gan ar emocionālu, gan tīri praktisku saturu: kādas medicīniskas manipulācijas viņam veiktas, kādā datumā, laikā un apstākļos viņš ir dzimis. Piemēram, jaunākais bērns ir bijis divas stundas vecs un dzimis mājdzemdībās.
Tā kā pamatā cilvēki, kas ieliek bērnu glābējsilītē, paliek pilnībā anonīmi, tad viņu stāstus uzzināt nevar. Bet ir cilvēki, kas grib pastāstīt par savu situāciju, un zvana vai raksta uz glābējsilītes e-pastu.
Dažus no tiem atklāj Laura Zvirbule: "Stāsti ir dažādi. Sākot ar ļoti emocionāliem par to, ka ir izvarošanas rezultātā iestājusies grūtniecība un meitene ir ļoti ticīga, un viņa izvēlējusies nevis abortu, bet saglabāt grūtniecību ar cerību, ka viņa iemīlēs šo bērniņu, bet diemžēl tas neizdodas. Un viņa sajūt sevī lielu naidu pēc dzemdībām, ar ko viņa nespēj tikt galā, un tad viņa izvēlas, ka viņa atstās glābējsilītē, jo bērns nonāks pie mīlošiem vecākiem, un viss viņam dzīvē būs kārtībā.
Ir arī stāsti par mammas slimošanu, ka viņa tūlīt pēc dzemdībām uzzina smagu diagnozi un saprot to, ka vienīgais ceļš viņai kā vientuļajai mātei ir atstāt bērnu glābējsilītē.
Gan arī līdz tam, ka viens bērniņš ir atbraucis pie mums no Krievijas pār robežu, jo tajā laikā Krievijā vēl nebija atvērtas glābējsilītes, un sieviete kā grūtniece ar vilcienu atbrauca, piedzemdēja Latvijā un pēc tam aizbrauca atpakaļ uz Krieviju."
Četru vecāku atgriešanās
Glābējsilītē ieliktā bērniņa bioloģiskajiem vecākiem sešu mēnešu laikā vēl ir iespēja pārdomāt un atgūt bērnu ģimenē.
Rīgā ir bijuši četri šādi gadījumi, visos tajos bāriņtiesā vērsās sievietes. Viņām bija jāveic DNS analīzes maternitātes noteikšanai. Bet, ja pārējie fakti sakrita, sievietei vēl pirms analīžu rezultātiem tika dota iespēja bērnu barot ar krūti.
Katrs šis gadījums bija unikāls, bet tos visus vienoja sievietes izmisuma sajūta, kad viņa ielika zīdaini glābējsilītē.
To zina stāstīt Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle: "Izmisums par to, ka bērns ir slims. Vizuāli redzams, ka bērns ir slims. Izmisums par to, ka mīļotais vīrietis pamet. Vai tieši vīrietis ir tas, kurš atved uz "Baby Box". Sieviete varbūt gribētu bērnu paturēt, bet vīrietis ne. Tādējādi šai sievietei ir vajadzējis apdomāt, ka šis bērns ir svarīgāks nekā bērna tēvs. Tad ir bijis gadījums, ka mammīte ir nepilngadīga un arī viņai ir izmisums, kaut arī pēc tam viss nokārtojās."
Bāriņtiesa seko līdzi tam, kā šīm sievietēm veicas ar bērnu audzināšanu: "Ņemot vērā šo apstākli, ka ir bijis kaut kas nestabils šajā ģimenē, mēs parasti pārbaudām, vai tiešām viņai ir, kur dzīvot, vai viņai tiešām ir tas atbalsts, par ko viņa stāsta – no draugiem, ģimenes. Mēs pārbaudām apstākļus bērna drošībai un arī, lai saprastu, ko mēs vēl šai mammai varam piedāvāt, kādu atbalstu.
Bet visi šie četri atgriešanas stāsti, kas mums ir bijuši, ir veiksmīgi."
Pats pirmais gadījums, kad sieviete izteica vēlmi atgūt bērnu, gan nebeidzās laimīgi, Inese Ērgle to vēl joprojām atminas ļoti spilgti: "Tas bija bērns, kas tomēr palika. Atnāca jauna sieviete. Ja nemaldos, viņai jau bija viens vai divi bērni, viņa kopā ar savu vīru dzīvoja vīra vecāku dzīvoklī. Un vīra vecāki bija pateikuši, ka mums vairāk vietas nav. Viņi nebija nelabvēlīga ģimene, bet uzskatīja, ka viņiem trešajam bērnam tomēr vietas nav. Mazbērnam. Un tad vīratēvs bija šo mammīti vedis, viņa bija bērnu ielikusi glābējsilītē. Un tad šī mamma tā kā pati bija "atmodusies" pēc tā bērna ielikšanas un nāca pie mums vaicāt, kā viņa varētu viņu atgūt. Ka viņa tagad sāks pati savu atsevišķu dzīvi no vīra vecākiem. Nu, lūk, un šai mammai nebija savu iztikas līdzekļu. Tad mēs "pieslēdzām" sociālo dienestu, kas atmaksāja DNS analīzes, mēs visādi mēģinājām to ģimeni uzturēt emocionāli un kā vēl var palīdzēt, lai tas bērns nonāktu ģimenē. Šis bērniņš, protams, gaidīja un nesagaidīja tomēr mammu.
Mamma ar visām savām DNS analīzēm pie mums tomēr vairs neatnāca. Nu, šim bērniņam tas adopcijas process notika mazliet vēlāk nekā citiem."
Diennakts palīdzības telefons
Ļoti svarīgs aspekts – pie katras glābējsilītes ir atrodams diennakts telefona numurs, uz kuru sieviete var zvanīt un lūgt palīdzību, tādējādi, iespējams, mainot savu lēmumu un paliekot ar bērnu kopā.
Šo palīdzību pa telefonu nodrošina gan krīzes centri, gan citas institūcijas, kā arī konkrēti cilvēki. Viņu vidū ir Kaspars Udrass, kura telefona numurs ir pie Madonā esošās glābējsilītes. Kaspars Udrass ir veterinārārsts, arī Madonas novada domes deputāts.
"Kas mani glābējsilītes idejā uzrunāja? Es atcerējos bērnību, ka vienreiz es kā mazs puika dzirdēju ziņās gadījumu, ka mazs bērniņš tika atrasts miskastē. Tas mani toreiz ļoti satricināja. Un, kad es uzzināju par glābējsilīti, man likās, ka šis ir veids, kā tādus gadījumus nepieļaut. (..) Tas ir mazākais, ko es varēju darīt, lai to procesu atbalstītu. Tas man nav grūti vai apgrūtinoši."
Madonā glābējsilīti atvēra pirms septiņiem gadiem, un šajā laikā Kaspars Udrass uzklausījis trīs sievietes, kuras palikušas ar bērnu kopā. Visām viņām tajā brīdi akūti svarīgi bija tīri praktiskas dabas jautājumi. "Zvani bija sociāla rakstura: ko man darīt, kur man iet. Pārsvarā tādi bāriņtiesas un sociālā dienesta atbildības jautājumi, kurus es centos paskaidrot un pēc tam arī es viņas savedu kopā ar atbildīgajiem cilvēkiem. Tā es to nokārtoju," stāsta Udrass.
Madonas glābējsilītē septiņos gados atstāti četri jaundzimušie, par ko Kaspars Udrass atzīst – viņš īstenībā nebija gaidījis, ka tā notiks. Tas viņam šķiet liels skaits nelielai Madonai, bet varbūt mazuļi atceļojuši arī no kādām citām – tuvākām vai tālākām – vietām.
Iespēja dzīvot
Iespējams, tieši glābējsilītes esamība deva viņiem iespēju dzīvot, un tas ir bezgala svarīgs arguments šī projekta nepieciešamībai – uzskata Kaspars Udrass.
Tieši tas ir viens no diviem lielajiem mērķiem, kas piepildīts 10 gadu laikā. "Otrs lielais mērķis bija rosināt sabiedrībā diskusiju par bērna vērtību, par ģimenes vērtību, par savstarpējām attiecībām. Un šī diskusija "paceļas" katru reizi, kad mazulis tiek atstāts. Un tas ir labi, jo tas ir mirklis, kurā ikviens var paskatīties sev apkārt, paskatīties, kā iet kaimiņiem, un novērtēt to, ka mēs esam viens otram blakus un pasniedzam to palīdzīgo roku, ja vien vajag," saka projekta vadītāja Laura Zvirbule.
Projekta asajiem pretiniekiem, kuri glābējsilītes uzskata par bezatbildības veicinātājām un deklarē, ka bērnam ir jāaug bioloģiskajā ģimenē, Zvirbule atbild, ka tas viss ir pareizi, bet realitātē diemžēl bieži vien notiek citādi:
"Un Latvija ar šo realitāti nav unikāla, tāpēc glābējsilītes darbojas ļoti daudzās valstīs.
No Baltijas valstīm gan Latvija bija pirmā, kas atvēra glābējsilīti, dažus mēnešus vēlāk sekoja Lietuva, bet Igaunija to vēl tikai plāno darīt."
