Georga lentīte, restorāns un 9. maijs: kuru saimnieks (ne)drīkst neielaist un kāpēc

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Incidents Jūrmalas restorānā "Kūriņš", kura īpašnieks pieprasīja klientam noņemt Georga (Sv. Jura) lentīti vai arī restorānu atstāt, izraisījis plašas diskusijas. Galvenokārt emocionālas, bet retāk – par to, ko par to saka likums.

"Pilnīgi noteikti došos uz "Kūriņu" oranži melni svītrotā kostīmā. Kurus vēl neielaidīs? Gejus? Nēģerus? Skatīsimies," "Twitter" ierakstījis reklāmas industrijas veterāns Ēriks Stendzenieks. No otras puses, daudzi sociālo tīklu lietotāji ir pārliecināti, ka īpašniekam ir tiesības izlemt, kuru neielaist savā iestādē – ir taču vietas, kurās neielaiž bez kaklasaites un uzvalka.

Restorāna "Kūriņš" īpašnieks, bijušais Jūrmalas domes deputāts Arnis Ābelītis (no partijas "Tev, Jūrmalai") sociālajā tīklā "Facebook" paziņojis, ka nekad nav dalījis viesus pēc rases, nacionālās, reliģiskās vai politiskās piederības. Taču Georga lentīti viņš uzskata par "agresoru, teroristu simboliku" 2014. gada Ukrainas notikumu kontekstā. "Un nav saprotams, ka daudzi cilvēki Georga lentīti mēģina sasaistīt ar 9. maija uzvaras svētkiem, kam nav nekāda sakara ar šo datumu."

Neskatoties uz diskusiju par to, vai ir vērts likumdošanas ceļā aizliegt oranži melnās lentītes nēsāšanu publiskos pasākumos, Saeima tādu lēmumu vēl nav pieņēmusi. Par to, kuru drīkst un kuru nedrīkst neielaist publisko iestāžu īpašnieki atbilstoši Latvijas un Eiropas likumdošanai LSM.lv iztaujāja Eiroparlamentā strādājošo Latvijas juristu Alekseju Dimitrovu.

Vai restorāna vai citas publiskās iestādes saimniekam ir tiesības lemt, kuru neielaist?

Juridiski šo jautājumu regulē Patērētāju tiesību aizsardzības likums. Tajā rakstīts, uz kāda pamata nedrīkst diskriminēt – tas ir dzimums, etniskā izcelsme, rase un invaliditāte. Attiecībā uz šādiem gadījumiem nekādu strīdu nav – uz šāda pamata klientam atteikt nedrīkst.

Turklāt Satversmē diskriminācijas aizliegums aprakstīts plašāk. Kāpēc Patērētāju tiesību aizsardzības likumā jau ir iekļauts šis uzskaitījums? Kad pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) vajadzēja pārņemt ES direktīvas, es biju darba grupā, kura izstrādāja šīs Latvijas tiesību normas, un mēs ierosinājām, lai diskriminācijas aizliegums aptvertu visus iemeslus, kas izriet no Satversmes – piemēram, politisko pārliecību, izglītību, veselības stāvokli. Taču, tā kā ES prasīja tikai to minimumu, kas bija ES direktīvās, parlamentā "paplašinātais saraksts" netika atbalstīts. Tā Patērētāju tiesību aizsardzības likumā palika tikai dzimums, etniskā piederība, rase un invaliditāte.

Šo iemeslu dēļ aizliegta gan tieša, gan netieša diskriminācija. Piemēram, ja publiskās iestādes īpašnieks teiktu, ka aizliegta ieeja tiem, kuri nerunā latviski bez akcenta, tad, lai gan formāli runa ir par akcentu, nevis par etnisko izcelsmi, būtu pamats teikt, ka tas ir netiešs aizliegums uz etniskās izcelsmes pamata. Taču gadījumā ar Georga lentīti tas, protams, nedarbojas, jo ar šo lentīti var staigāt jebkuras tautības cilvēki. Tādējādi diskriminācijas aizliegums Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē šajā gadījumā tieši nav pārkāpts.

Taču, piemēram, no Satversmes izriet diskriminācijas aizliegums (91. pants aizliedz jebkādu diskrimināciju), tostarp arī pēc politiskajiem uzskatiem. Un te ir ļoti strīdīgs jautājums, par kuru pat juristiem sen ir atšķirīgi viedokļi – cik lielā mērā diskriminācijas aizliegums Satversmē regulē privātpersonu savstarpējās attiecības. Tātad nav strīda par to, ka valsts institūcijas nedrīkst diskriminēt, pieņemsim, pēc politiskās pārliecības. Taču kādā mērā šis aizliegums darbojas arī civiltiesiskajās attiecībās, kurās cilvēki stājas bez valsts tiešas starpniecības?

Stabilas tiesu prakses Latvijā šajā ziņā nav. Tāpēc, ja kāds iesniegtu prasību tiesā, paziņojot, ka pārkāpts diskriminācijas aizliegums ar šo simboliku saistītās politiskās pārliecības dēļ, iznāktu interesanta tiesas lieta par to, cik lielā mērā Satversmē noteiktais aizliegums darbojas privātpersonu starpā. Visdrīzāk tāda prasība aizietu līdz Satversmes tiesai.

Taču pašlaik Latvijas tiesību sistēmā šim jautājumam nav skaidra atrisinājuma.

Vai ir saistība starp Georga lentīti un politisko pārliecību?

Domāju, ka jā. Ja iedomājamies, ka kāds cilvēks uzskata, ka šī lentīte ir daļa no viņa politiskās pārliecības, piemēram, atbalstot Krievijas ārpolitiku, tad jā, tā ir daļa no politiskās pārliecības. Es šādai pārliecībai nepiekrītu, taču uzskatīt to par politisko pārliecību var. Un no paša cilvēka ir atkarīgs, cik lielā mērā viņš tiesas priekšā spēs šo saistību pamatot. Turklāt es tur nesaskatu nekādu etnisku, rasu vai lingvistisku konotāciju (nozīmi – LSM.lv), bet politiskā vai filozofiskā pārliecība – šim argumentam būtu tiesības dzīvot.

Taču, tā kā Patērētāju tiesību aizsardzības likumā tāda diskriminācija tieši nav aizliegta, rodas jautājums – cik tas vispār ir (ne)pieļaujami privātu indivīdu saskarsmē? Piemēram, es izīrēju dzīvokli: vai drīkstu cilvēkam atteikt uz pamata, ka man nepatīk viņa politiskie uzskati? Uz rases vai etniskās izcelsmes pamata es nedrīkstu atteikt. Šajā gadījumā viss ir stingri regulēts.

Replika par to, vai drīkst restorānā neielaist nēģerus, automātiski zaudē spēku, - likums to aizliedz.

Jā. Šis jautājums ir precīzi paredzēts Patērētāju tiesību aizsardzības likumā. Ja saimnieks uz durvīm uzrakstītu, ka neapkalpo invalīdus vai melnādainos, viņš pārkāptu diskriminācijas aizliegumu. Par to ir gan administratīvais sods, gan kriminālatbildība.

Replika par to, vai saimnieks drīkst savā iestādē neielaist gejus. Piemēram, saimnieks ir homofobs, bet uz restorānu atnākuši cilvēki ar varavīksnes krāsu simboliku. Tieša šādas diskriminācijas aizlieguma taču nav?

Jā. Te mēs atkal saskaramies ar to pašu dilemmu: tā kā Patērētāju tiesību aizsardzības likumā aizliegums diskriminēt gejus nav ierakstīts, rodas juridisks strīds, vai tas vispārīgais diskriminācijas aizliegums, kas izriet no Satversmes, jāattiecina arī uz civiltiesiskajām attiecībām. Vai drīkst neielaist gejus veikalā, restorānā, naktsklubā, ja tas tieši nav aizliegts. Jo par to nav teikts Eiropas tiesību normās. Ja būtu atbilstoša Eiropas direktīva, tā būtu jāievieš nacionālajās tiesību normās, un tad visdrīzāk tiktu grozīts arī Patērētāju tiesību aizsardzības likums. Tādas direktīvas projekts ir, taču to jau kopš 2006.gada izskata ES valstis, tomēr nav vienprātības, lai to pieņemtu. Tādi akti ES tiek pieņemti pēc vienprātības principa.

Vai seksuālo minoritāšu diskriminācijas jautājumi patērētāju tirgus formātā Eiropas tiesās nav izskatīti?

ES Tiesā Luksemburgā nav. Jo nav vienotu Eiropas tiesību normu. Ir bijušas prasības, saistītas ar nodarbinātību, jo ir direktīva par diskriminācijas aizliegumu seksuālās orientācijas dēļ nodarbinātības jomā. Bet piekļuves precēm un pakalpojumiem jomā - nekā tāda nav bijis, jo šī joma nav noregulēta.

Teorētiski tāds strīds var aiziet līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai, taču tajā nav iespējams vērsties tieši pret privātpersonu.

Tajā tiek izskatīts, cik efektīvi valsts aizstāv cilvēkus, kuri saskārušies ar diskrimināciju. Var pieņemt, ka, ja Latvijas tiesa pateiktu, ka šis diskriminācijas aizliegums attiecas tikai uz valsti, bet ne uz privātpersonām, diskriminācijas upuris varētu vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā un tiesāties ar valsti, kura nav izpildījusi savu pienākumu efektīvi pasargāt no diskriminācijas.

Par diskrimināciju politisku motīvu dēļ. Pieņemsim, bāra saimniekam nepatīk "Saskaņa" vai Nacionālā apvienība, un pie viņa atnāk klients ar partijas simboliku pie krūts. Iznāk, ka saimnieka tiesības atteikties apkalpot šādu klientu – tā ir "pelēkā zona" tiesiskajā laukā?

Jā. Likums to tieši neregulē. Juristi nevar viennozīmīgi pateikt, ka tas ir atļauts vai aizliegts. Viens tiesnesis var pateikt, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likumā tas nav aizliegts, taču mums ir vispārējais diskriminācijas aizliegums Satversmē. Bet cits pateiks, ka aizliegums Satversmē attiecas tikai uz valsti, bet ne uz privātpersonām. Būtībā, kamēr nebūs lietas, kas aizies līdz Satversmes tiesai, būs šis nenoteiktības moments.

Taču, pat ja Patērētāju tiesību aizsardzības likumā būtu tāds konkrēts aizliegums, praksē būtu vairāk un mazāk aizdomas izraisošie iemesli diskriminācijai. Aizdomas izraisošākie - gadījumi ar dzimumu, rasi, invaliditāti etnisko izcelsmi – dotu tiesai mazāk iespēju attaisnot likuma pārkāpēju, atsaucoties uz kaut kādiem apstākļiem. Aizliegums diskriminēt pēc politiskās pārliecības tiek uzskatīts par aizdomas mazāk izraisošu, un tiesai būtu vairāk brīvības lēmuma pieņemšanā.

Jūrmalas restorāna īpašnieks motivējis savu rīcību ar to, ka šis simbols ir saistīts ar Krievijas agresiju Ukrainā. Vai tas ir politisks faktors?

Principā jā. Tas, ka viņš kā variantu ierosināja noņemt lentīti, ir interesants moments. Pieņemsim, ticis piekauts cilvēks, kurš gājis ar varavīksnes karogu. Aizsardzības līnija var būt tāda, ka vainīgais nav zinājis, kādas orientācijas bijis cietušais, un nav iemesla runāt par pastiprinošiem apstākļiem. Tā teikt, piekāva ne tāpēc, ka gejs, bet citu ar seksuālo orientāciju nesaistītu apsvērumu dēļ. Taču attiecībā uz to jurisprudencē ir tā dēvētā asociācijas koncepcija, kas paredz, ka aizliegta diskriminācija ne tikai tieši – piemēram, tāpēc, ka gejs, bet arī netieši – nedrīkst diskriminēt tos, kuri ar gejiem asociējas, piemēram, nēsā varavīksnes karogu vai aizstāv geju tiesības. Pēc šīs koncepcijas, cilvēks var būt jebkādas orientācijas, taču, ja viņu diskriminē vai vajā par to, ka viņš aizstāv geju tiesības, tas ir tas pats, kas diskriminācija vai vajāšana seksuālās orientācijas dēļ. Gadījumā ar lentīti – ja viņam saka, lai viņš šo lentīti noņem, tas ir tas pats, kas diskriminēt politiskās pārliecības dēļ.

Vai iepriekš uzminēt, ko nolemtu tiesa, ir sarežģīti?

Jā. Tas izraisītu lielus strīdus. No vienas puses, iestādes īpašniekam ir tiesības uz īpašumu, kas paredz noteikt savus komercdarbības nosacījumus. Tāpat viņam ir tiesības uz savu politisko pārliecību. No otras puses, tas var būt jautājums par diskrimināciju politisko uzskatu dēļ un tiesībām paust savu pārliecību, turklāt šis simbols Latvijā nav aizliegts. Cik lielā mērā Satversmes principi ir piemērojami šādām divu indivīdu attiecībām – tas jurisprudencē ir sarežģīts jautājums.

Viens no izskanējušajiem argumentiem bija par to, ka dažās iestādēs neielaiž bez kaklasaites un uzvalka. Vai atbilstoši likumam to drīkst?

Drīkst, bet ar vienu iebildi – šī prasība nedrīkst attiekties uz sievietēm. Citādi tā būtu netieša sieviešu diskriminācija – kaklasaite tomēr galvenokārt ir vīriešu garderobes priekšmets. Tad būtu iemesls uzskatīt, ka iestādes īpašnieks grib ielaist tikai vīriešus, un tas ir pretrunā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu.

Tāpat tiesību normu pārkāpums būtu arī pilnīgi aizliedzošu prasību gadījumā. Hipotētiski – ja iestādes saimnieks ielaistu tikai kailus apmeklētājus, tas būtu pretrunā huligānisma un sabiedrības morāles neievērošanas aizliegumam. Bet, piemēram, prasība ierasties tīrā apģērbā nevienu nediskriminē.

Rakstu oriģinālvalodā lasiet Rus.lsm.lv!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti