Frederika Ozola komentārs par «Charlie Hebdo»: Franči atbild tieši, Latvijai - jādomā

Karikatūras un ironija par islāma vērtībām laikā, kad ir tik daudz radikāli domājošo islāmistu, var provocēt terora aktus, bet arī pilnīga atteikšanās no tā nebūt nenozīmē, ka terora akti izbeigsies. Francija uz „Charlie Hebdo” uzbrukumiem atbildēja sev raksturīgā tiešā veidā, bet Eiropas Savienībai (ES) un arī Latvijai ir jādomā, kādu ceļu iet, komentārā Latvijas Radio pauda postkoloniālisma pētnieks, LTV ārzemju ziņu redaktors Imants Frederiks Ozols. 

Par iemesliem un ieganstiem

Pēc traģiskajiem notikumiem Francijā, kur divu islāmistu uzbrukumā satīriskajam žurnālam „Charlie Hebdo” redakcijai gājuši bojā 12 cilvēki un vēlāk divās ķīlnieku krīzēs nogalināti vēl pieci cilvēki, pasauli uztrauc, vai iespējama šādu terora akta atkārtošanās  un kā uz to reaģēt.

Iespējams, uzbrukums ir saistīts ar izdevuma pēdējo numuru, kas gaismu ieraudzījis uzbrukuma dienā, 7.janvārī. Tajā publicētas rakstnieka Mišela Velbeka prognozes par to, ka 2022.gadā Francijā būs prezidents – islāmists - un Parīzē tiks svinēti nevis Ziemassvētki, bet gan Ramadāns. Turklāt mazāk nekā stundu līdz uzbrukumam žurnāla oficiālajā tviterkontā parādījusies “Islāma valsts” līdera Abu Bakra Al Bagadi karikatūra.

Ja radikāli noskaņotiem islāmistiem nedotu ieganstu un vairs nekariķētu pravieti Muhamedu, vai terora akti nenotiktu? Nē, jo ir jānodala iemesli Rietumu konfliktam ar arābu pasauli un islāma kultūru - tie ir ģeopolitiskie, politekonomiskie, kultūras atšķirības iemesli - no ieganstiem, kas „Charlie Hebdo” gadījumā bija pravieša vārda zaimošana, saka Imants Frederiks Ozols.

Pravietis Muhameds islāmā ir ārkārtīgi būtiska persona, tāpēc runa nav pat par viņa attēlošanu ironiskā kontekstā, bet par attēlojumu vispār, kas pēc islāma kanoniskiem postulātiem nav pieņemama. Bet ironija , kad ir arvien vairāk radikāli domājošo cilvēku, dod papildus ieganstus.

Taču arī tad, ja šo ieganstu nebūtu, iemesls, kāpēc pastāv kultūru sadursme, nepazustu, uzsvēra Ozols.  

Humānisma idejas pret atdarīšanas principiem

Eiropu vada humānisma idejas, mēs varam nebūt kristieši, bet mums ir kristīgas sabiedrības kopīgais mantojums – piedošana un aizmiršana. Bet islāma kultūrā un arī citās kultūrās ir tiešais atdarīšanas princips, lai nolīdzinātu nodarījumu,  - zobs pret zobu, aci pret aci, atgādināja Ozols.

Arī personas brīvības un tiesības ir Eiropas postmodernisma humānisma princips, bet citās kultūrās tā nav. Eiropieši vēlas kopīgu platformu, kopējās vērtības, ka cilvēkam jānodrošina savas vajadzības, dzimuma vienlīdzība, bet arī tās ir Rietumu kultūras vērtības.

Daudzas islāma valstis ir postkoloniālās valstis, tās ieguva brīvību pagājušajā gadsimtā un domāja, ka ieņems līdztiesīgu vietu pasaules arēnā, taču tas nepiepildījās daudzu iemeslu dēļ, nāca vilšanās, sabiedrībā uzburbuļoja procesi, kas noveda pie radikalizēšanās.

Un nu jau arī eiropieši, kurus pašus vairs neapmierina liberāla humāna sabiedrība, dodas uz šo reģionu, lai iesaistītos radikālismā, norādīja Ozols.

Franču atbilde un eiropiešu izvēle

Franči uz notikumiem atbildēja viņiem raksturīgā tiešā veidā. Franči nesniedz  latviešu stilā rēnu, lūdzošu atbildi, bet skaidri pasaka –  ja gribat dzīvot mūsu sabiedrībā, ir jāpieņem laicīguma principi; tu vari būt mājās  jebkas, bet nedrīksti traucēt citiem sabiedrības pārstāvjiem. Bet nu arī eiropiešus tas ne vienmēr apmierina, komentēja Ozols.

Viņaprāt, Eiropa  palaida garam iespēju būvēt savu ekonomiku - neatkarīgu no naftas un gāzes, un tagad šis islāma valstu reģions tai ir vajadzīgas, un eiropieši tajā ierodas, rosina politiskas izmaiņas un aiziet. Atbildīgāka ilgtermiņa politika būtu pamats vispār sadarbībai ar Austrumiem,  un te ir katras sabiedrības izšķiršanās, cik grib iet  sadarbības ceļu.

Piemēram, Krievija un Ķīna uzsver, ka izvairās no provokācijas. Franči, protams, pēc republikānisma principiem neklusē, bet Latvijai jādomā, sprieda Ozols.

„Jo respektēt otru kultūru nenozīmē padoties, tas tā nav. Mēs dzīvojam ar sarežģītu kaimiņu, un vai mums papildus pie katras situācijas tas jāprovocē? Es nevaru atbildēt...” sacīja Ozols.

Franči, ņemot vērā franču kultūras tradīcijas, nevarēja klusēt, tas būtu nedabiski.  

Un nav vienas receptes, kā rīkoties vai nerīkoties, ja jūtam, ka mums jānodrošina sava kultūras koda saglābšana; tad jārīkojas tā, kā jārīkojas, jāsaka, ka esam gatavi konfliktam. ES ir militāri un ekonomiski spēcīgs bloks,  gan jau var tikt galā ar šādiem izaicinājumiem, bet tas nekādā veidā neveicinās sapratni starp kopienām, uzsvēra Ozols.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti