Mediju vidē bieži dzirdama kritika par valsts pārlieku sīkmanīgo attieksmi, nosakot, kuriem uzņēmumiem sniegt un kuriem nesniegt atbalstu piespiedu dīkstāves laikā.
Izraudzītos kritērijus Latvijas Televīzijas raidījumā "Viens pret vienu" aizstāvēja finanšu ministrs Jānis Reirs no "Jaunās Vienotības". Viņš uzsvēra, ka dīkstāves pabalstu galvenais mērķis ir nodrošināt, lai cilvēki nenonāk bezdarbnieku rindās.
Tā kā daudziem apgrozījuma nav vispār, uzņēmējiem netiek prasīts piedalīties pabalstos ar savu daļu un valsts sedz visu. Reirs uzskata, ka šajā ziņā Latvija rīkojusies veiksmīgāk nekā Igaunija un Lietuva, un kā pierādījumu minēja bezdarbu.
"Un tāpēc mēs pieņēmām lēmumu, ka dodam pabalstu bez līdzmaksājuma. Kaimiņvalstīs ir jādod līdzmaksājums, un tāpēc viņiem bezdarba pieaugums ir stipri lielāks nekā Latvijā," paziņoja Reirs.
Ministram ir taisnība par līdzmaksājumu. Lietuvā, lai darbinieks saņemtu dīkstāves subsīdiju no valsts, darba devējam jānodrošina 10 vai 30 procentu līdzmaksājums atkarībā no subsīdijas apmēra. Igaunijā - vismaz 150 eiro.
Taču ministra teiktais par stipri lielāku bezdarba pieaugumu abās kaimiņvalstīs neatbilst patiesībai.
To apliecina gan Finanšu ministrijas sniegtie dati, gan informācija par ilgāku laika periodu. Baltijas valstu vidū zemākais bezdarba līmenis ir Igaunijā - 7,8%. Divu pēdējo mēnešu laikā tas audzis par 1,8%. Igaunijai seko Latvija ar 8,3% un pieaugumu par 1,9%. Lietuvā reģistrētā bezdarba rādītājs ir augstāks - 11,7% un nedaudz augstāks arī krīzes laika kāpums - 2,2%.
Turklāt jāņem vērā, ka bezdarba pieaugumu varēja ietekmēt ne tikai dīkstāves pabalsta nosacījumi, bet arī atšķirīgie uzņēmējdarbības apstākļi. Piemēram, Lietuvā ārkārtas situācija tika noteikta nedēļu agrāk nekā Latvijā un Igaunijā. Latvijā ierobežojumi vismaz atsevišķās jomās bija mazāki. Piemēram, lielveikali pie mums bija slēgti tikai nedēļas nogalēs, savukārt Lietuvā un Igaunijā nedrīkstēja strādāt vispār. Arī tādēļ Reira apgalvojums nav korekts.