Ezeru dabas parkos ugunskuriem – nē, villām un jauniem ceļiem – jā

Ik pa laikam nākas dzirdēt frāzi, ka dzīvojam galējību laikmetā. To apliecina ziņu virsraksti, ka Jūrmalas kāpās pirms māju celšanas mēdz nokalst priedes, bet citur jūras stāvkrastā māju var nosaukt par kuģi, un uzraugošās iestādes vien gadiem mirkšķina acis. Taču ir arī otra galējību puse – kad normatīvos teritorijas gudri nosaucam par dabas parkiem vai citādi aizsargājamām teritorijām, taču pēc būtības nekādu ierobežojumu cirst kokus, būvēt ēkas, palielināt reljefu vai izbūvēt ceļus tur nav. Dabas parki tie ir tikai tādēļ, ka dabas sargiem šķiet – kaut kam tur ir jābūt.

• Ekskluzīva un ainaviski skaista vieta pārvēršas ceļu tīklā, un mieru traucē arī helikopters un uguņošanas.
• Vides pārvaldē viss saskaņots. Par patvaļīgu ceļa būvi gan iepriekš bijis sods.
• Zaļā gaisma dota visām Viešūra ezera krasta pārveides idejām – ēku, ceļu un citas infrastruktūras būvniecībai.
• Tuvākajā laikā individuālu aizsardzības noteikumu nebūs.

Ekskluzīva un ainaviski skaista vieta pārvēršas ceļu tīklā

"Vestiena ir ekskluzīva dzīves vieta laukos, kas nozīmē vienreizēju baudījumu dzīvot vienā no ainaviski skaistākajām vietām Latvijā un papildus prasības dabas vides saglabāšanai," tā lasāms Madonas novada teritorijas plānojumā. To pirms vairāk nekā 40 gadiem saprata arī Visvaldis Lācis, bijušais politiķis un publicists, kas pēdējos gados vairāk zināms kā viens no vecākajiem maratonu skrējējiem.

Visvaldis Lācis uzaicinājis Latvijas Radio ciemos uz savām Baltužēnu mājām, jo noraizējies par Viešūra ezera nākotni. Uz ūdenstilpni viņš ikdienā nolūkojas pa plašajiem privātmājas logiem.

"Man līdz ezeram ir divsimt metru. Savukārt otrā pusē ezeram tika nolīgta firma, lai uztaisītu ceļu uz Ķirsona muižu," stāsta Lācis. Viņš apgalvo, ka pret ceļu tīkla izveidi ezera krastā esot iebildis, bet tas nav līdzējis.

"Šis ir viens no 34 Latvijas publiskajiem ezeriem, tā malā uzcelts savs ceļš, lai gan 300 metru attālumā no ezera nedrīkst to būvēt! Kas to atļāva?

Septiņus metrus platu ceļu!" dusmīgs ir Lācis.

Runa ir par kādreizējo ēstuves "Lido" saimnieka Gunāra Ķirsona muižu un plašajiem īpašumiem, ko samilzušo parādu dēļ pirms nu jau sešiem gadiem pārņēma miljonārs Jurijs Šeflers. Viņš plašāk zināms kā "Latvijas balzama" lielākais īpašnieks. Šefleram ap Viešūra ezeru pieder vairāk nekā 200 hektāru zemes, bet kopumā tur tiek saimniekots divarpus tūkstošos hektāru. Tā vēlāk Latvijas Radio pastāstīs saimniecības atsaucīgais pārvaldnieks Juris Sitko.

Mieru traucē arī helikopters un uguņošanas

Gadu gaitā miljonāra uzdevumā īpašumi piepirkti klāt, un Šefleram nu pieder vairāk nekā puse teritorijas ap ezeru, kas arī iznomāts uzņēmējam.

Ezera apkārtni nu strauji attīsta, piemēram, izbūvējot jaunu ceļu tīklu tīruma vietā.

Savukārt Visvaldim Lācim nepatika Ķirsons un nepatīk Šeflers. "Viņš meditē pie šī ezera tajā galā," novērojis bijušais politiķis, pieļaujot domu, ka ceļš gar ezeru pagarināts, lai Šeflers ērtāk varētu pārvietoties ap ūdenstilpni. "Viņam atnāk darbinieki, iekur ugunskuru. Viņš ir dabas draugs, mīl klusumu, pie ugunskura kādreiz sēž līdz rītam," ironisks ir Lācis, piebilstot, ka svētkos Šeflers vēlos vakaros rīko uguņošanas, bet īpašumā ierodas ar helikopteru, lai gan noteikumi liekot netraucēt savvaļas zvēru migrāciju.

"Skaidrs, ka nedrīkst tādus ceļus būvēt tur, kur katrs sagrib," saka Šeflera kaimiņš, atsaucoties uz normatīvu, kas pat aizliedz ar braucamajiem nostūrēt no ceļiem bez īpašas saimnieciskas vajadzības, tādējādi saudzējot dabu.

"Nepatīk ienācēju aktivitātes"

Viešūra ūdeņu un krastu, Šeflera staļļa, lauksaimniecības zemju, lopu ganāmpulka, medību saimniecības, zivju dīķu un slēpošanas kalna pārvaldnieks Juris Sitko, tikko sazvanīts, pēc brīža piebrauc apvidus mašīnā un ir gatavs izrādīt Šeflera plašos īpašumus.

Latvijas Radio gan interesējas tikai par pērn izbūvētajiem ceļiem ezera krastā. Sitko stāsta, ka ceļš tiešām izveidots, bet ir saskaņots visās iestādēs. Tas kopē ezera krasta līniju un esot domāts kā pastaigu vai kvadraciklu ceļš.

"Nu, nav te nekāda liela ceļa! Nē, nu, ceļš ir, pilna profila, kā vajag, ar visu "pīrāgu" - smilti, granti," stāsta Sitko. Viņš novērojis, ka daudziem cilvēkiem, īpaši vecāka gadagājuma, nepatīk ienācēju aktivitātes: "Bet viņi nesaprot to, ka, ja mēs vai citi neko nedarīs, lauki vienkārši nomirs. No tiem nodokļiem viņiem tīra ceļus."

Miljonāra Šeflera intensīvo rosību, Viešūra ezera krastā būvējot jaunas ēkas un veidojot ceļus, kritizēt tomēr īsti nav iemesla. Padomju laikā tur bija ferma, kuras saimnieciskā darbība diez vai vidi ietekmēja pozitīvāk. Savukārt atpūtas komplekss, kas, atšķirībā no Ķirsona publiskā biznesa plāniem, visticamāk, taps par Šeflera privātajiem apartamentiem,

teju ik sīkumā ir saskaņots ar visām institūcijām.

Vides pārvaldē viss saskaņots

Madonas reģionālās vides pārvaldes direktora pienākumu pildītājs un Kontroles daļas vadītājs Jānis Lūkins atklāj, ka par it kā bez vides sargu ziņas izbūvētu ceļu arī pārvaldē saņemta sūdzība. "Bet visi dokumenti tur bija kārtībā," viņš apliecina, ka Viešūra ezera krasta pārveide ir akceptēta: "Tur viss ir nokārtots."

Sarunā iesaistās arī Madonas reģionālās vides pārvaldes Atļauju daļas vadītāja Dace Rudusa, ar kuru kopā Latvijas Radio ezeru apskata kartē. "Ceļiem ir dažādi platumi – ir tādi, kur var braukt smagā tehnika, bet ir arī tādi, kur pārvietoties var tikai cilvēks," viņa skaidro.

Rudusa saka – ja cilvēks īpašumu ir nopircis, vides sargi nevar tam liegt pilnīgi jebkādas darbības. "Protams, tās ir ierobežotas," nosaka ierēdne, bet uzreiz piebilst, ka tur tiek būvēti celiņi un jaunas ēkas, ierīkotas ugunskura vietas, otrpus ezeram uzcelta laivu māja. "Nu, jā, viņš ir nopircis daudzus īpašumus, viņš tos savieno un veido kopīgu infrastruktūru.

Es nenoliedzu, ka mainās ainava, jo ceļu tīkls un uzbūvētās ēkas to maina."

Tādējādi dažos gados Šeflers dabūjis jau vairāk nekā pusi publiskā Viešūra ezera apkaimes. Madonas reģionālās vides pārvaldes Atļauju daļas vadītāja Dace Rudusa atklāj, ka iepriekš par kāda ceļa posma nesankcionētu izbūvi Šeflers ticis arī pie soda.

Pārvaldnieks Juris Sitko neslēpj, ka infrastruktūras attīstība ilgs vēl divus trīs gadus. Visticamāk, pēc tam visas teritorijas tiks slēgtas gan iešanai, gan skatam. To netieši apliecina arī vides pārvaldē. "Cilvēki, kam ir nauda, katrs attīstību redz citādi. Ķirsonam prioritāte bija zivis, tagadējam tā ir medījamie dzīvnieki," zina teikt Rudusa, arī neslēpjot, ka dienās, kad teritorijā uzturas pats Šeflers, tā tiek slēgta – neviens netiek laists ne slēpot kalnā, ne izjādēs ar Šeflera staļļa zirgiem.

"Regulējums nav nemaz tik aizliedzošs"

Arī Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas direktors Rolands Auziņš apstiprina, ka zaļā gaisma dota visām Viešūra ezera krasta pārveides idejām – ēku, ceļu un citas infrastruktūras būvniecībai.

Radīt kārtību par to, kā izmantojams dabas parks "Gaiziņkalns", dažādas iestādes ir pūlējušās gadiem un arī tērējušas tam daudz naudas. Tam ir radīts dabas aizsardzības plāns, kas gan nu jau teju desmit gadus vairs nav spēkā.

Ir teritorijas plāns Madonas novada pašvaldībai. Dome ap ezeru iezīmējusi arī vairākus senkapus, taču komentēt teritorijas plānu nebija pierunājama.

Ir arī virkne valsts līmeņa normatīvu. Taču lielākā daļa dokumentu ir vispārīgi. Mazliet vulgarizējot, var teikt, ka tādos simt un vairāk lappušu dokumentos biežāk runāts dzejnieka vārdiem. Piemēram, ka Viešūra ezers ir ar gleznainu apkārtni, ka tur ir plaša dabas daudzveidība un ka Gaiziņkalnā veicināms tūrisms.

Tādējādi savulaik noteiktā 300 metru aizsargjosla ap Viešūru vairs nav spēkā,

bet vienīgais dokuments, kas tur kaut ko ļauj vai aizliedz darīt, ir valdības noteikumi par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzību un izmantošanu.

Kā skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora vietniece dabas aizsardzības jomā Gunta Gabrāne, dabas parkos ir aizliegts ar mehāniskiem transportlīdzekļiem, piemēram, kvadracikliem vai tricikliem, nobraukt no izveidotajiem ceļiem – braukt pa mežiem vai lauksaimniecības zemēm, bojājot dabisko pamatni. Tāpat aizliegts dedzināt ugunskurus ārpus īpašām vietām vai svilināt kūlu. "Bet jāteic, ka dabas parku regulējums nav nemaz tik aizliedzošs, ļoti daudz lietu ir atļautas," saka Gabrāne.

Tuvākajā laikā individuālu aizsardzības noteikumu nebūs

"Tur kaut kam ir jābūt" tā varētu īsi raksturot iemeslu, kādēļ vispār tāds statuss kā dabas parks teritorijai tiek piešķirts. Praksē tas nozīmē dokumentu kaudzes un laiku saskaņošanai zemes attīstītājam, bet

faktiski nav nekādu aizsardzību dabas vērtībām, kuru vārdā dabas parks ir nodibināts.

Vēl mazāk aizsargāti tādā ziņā ir aizsargājamo ainavu apvidi, lai cik ironiski šajā terminā skanētu vārds "aizsargājamo". Savukārt ar stingrāku valsts aizmuguri var rēķināties hierarhijā augstāk esošie dabas liegumi, nacionālie parki un rezervāti.

Dabas parks "Gaiziņkalns" drošāks pret buldozeriem varētu justies, ja Dabas aizsardzības pārvalde nebūtu slinkojusi ar īpaši tam pielāgota dabas aizsardzības plāna vai individuālo aizsardzības noteikumu izstrādi.

"Gaiziņkalnam" patlaban šāda spēkā esoša plāna nav. Taču tāds palīdzētu ieviest lielāku skaidrību.

Tā atzīst arī Madonas reģionālās vides pārvaldes pārstāve Dace Rudusa: "Labāk būtu, ja šīm teritorijām būtu izstrādāti un Ministru kabinetā apstiprināti individuālie aizsardzības noteikumi. Tad būtu skaidri definēts, ko drīkst, bet ko – ne. Aizsardzības plānā vairāk ir tādas kā vīzijas."

Pagaidām par kādu postu dabas parku ainavai vides un dabas sargi trauksmi nav cēluši. Dabas aizsardzības pārvalde gan domā sagatavot plānu aizsargājamo ainavu apvidum "Vestiena", kurā ietilpst dabas parks "Gaiziņkalns". Taču tas nebūšot tik drīz, jo dokumenta izstrādei nepieciešams finansējums, kas vismaz šogad pārvaldei nav pieejams.

Tikmēr dabas parku sargās vien valdības noteikumi, kuros deputāti krata pirkstu braukšanai ar kvadricikliem, bet zaļo gaismu dod zāģiem un ceļu tehnikai.