Engures pašvaldība ietiepjas - priežu kāpās varētu tapt kapi

Ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) akceptu Engures novada dome jau mēra gruntsūdeņus, lai meža kāpās, netālu no jūras, šosejas malā pie Ragaciema iekārtotu jaunu kapsētu Lapmežciema iedzīvotāju vajadzībām. Tikmēr dabas aizstāvji un tiesībsargs jau gadu norāda uz virkni nelikumību un aicina kapus rakt citur. 

Lapmežciema pagasts

Teritorija - 49,1 km², pagasts stiepjas gar Rīgas jūras līci

2466 iedzīvotāji, apdzīvotības blīvums - 50,3 cilvēki/km²

Pašvaldībā atrodas 5 ciemi: Lapmežciems, Bigauņciems, Ragaciems, Antiņciems, Čaukciems

Pagasta teritorija robežojas ar Jūrmalas pilsētu, Smārdes un Engures pagastiem

 

Visa Lapmežciema pagasta teritorija pakļauta vai nu Aizsargjoslu likumā noteiktās Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas vai Ķemeru nacionālā parka likumu normām. 97 % teritorijas ietilpst Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas ierobežotas saimnieciskās darbības joslā. Un viss pagasts ietilpst Ķemeru nacionālajā parkā. Novada teritorijā atrodas arī Kaņiera ezers.

 

Novadā attīstīta zvejniecība un zivju apstrāde, mazumtirdzniecība, tūrisms.

Avots: Engures novada dome

Engures novada Lapmežciema pagastā šosejas abās pusēs starp Ragaciemu un nākamo apdzīvoto vietu – Klapkalnciemu – jau gadsimtiem plešas priežu meži, ko vietējie dēvē par pirmo zaļo vietu aiz Ragaciema. Tā visa ir Ķemeru Nacionālā parka lieguma zona, kur saimnieciskā darbība liegta.

“Tās ir pievilcīgas ar to, ka tās ir neskartas. Cilvēku ietekme bijusi maza,” par kāpām saka rīdzinieks Gints Kauniste. Viņš līdzīgi kā citi atpūtnieki laikā, kad jūra pārāk nemīlīga, priedājā mēdz pastaigāties. Reljefainās un kokiem apaugušās kāpas klusina šosejas troksni, bet kādā no divarpus metru dziļajām kāpu ieplakām starp mellenēm redzama iesprausta plastikāta caurule, uz kuras ar melnu marķieri uzšņāpts uzraksts “kapi”.

 

Vienīgā iespējamā vieta?

“Šī iecere šķiet tālu no tālredzīgas, tā ir tuvredzīga. Jo piejūras mežainām kāpām ir izteiktas augstuma atzīmes. Mehāniski līdzināt, lai pielāgotu kapiem, ja ir pieejamas blakus, 10 minūšu braucienā, alternatīvas vietas, kur ir līdzens reljefs un kāpas nav jālīdzina, un tur nav lieguma zona, tas, protams, liekas nesaprotami. Ar mežainām piejūras kāpām ir tā, ka tieši šīs dažādās augstuma atzīmes un reljefa dažādība ir viena no to vērtības pazīmēm. Mežs ir pilnīgi neskarts, klusums, netālu ir arī lapsu alas, vasarā arī daudz putnu, jo šī ir “Natura 2000” teritorija un to aizsargā gan Biotopu direktīva, gan Putnu direktīva,” skaidro Gints Kauniste.

Kapu ierīkošana nozīmētu kāpas nolīdzināt un kokus paretināt, apstiprina Kauniste.

Gruntsūdeņu monitoringu Lapmežciema pagasts sāka pirms nepilna gada. “Lai konstatētu, vai tā vieta ir piemērota kapsētai. Decembrī vai janvārī būs [monitoringa rezultāti]. Gadu jau mēs veicam monitoringu, lai saprastu, vai pēc hidroģeoloģiskā režīma iespējams kapsētu izveidot, jo gruntsūdens līmenis nedrīkst būt augstāks par diviem metriem, lai varētu  izveidot kapsētu.

Tā kā mēs atrodamies šaurā zemes strēmelē starp jūru un ezeru, šeit visur ir ļoti augsts gruntsūdens. Praktiski tā ir vienīgā vieta, kur ir iespējams mūsu pagasta teritorijā izveidot kapsētu,” skaidro pagasta pārvaldniece Dace Galandere.

Viņa lēš, ka gruntsūdens līmeņa rādītāji varētu būt normas robežās.

 

Kapsēta pašām kāpām

Seši hektāri meža kāpu šosejas kreisajā pusē, aptuveni 600 metrus no jūras, Engures novada teritorijas plānā iezīmēti kā nākotnes kapsēta.

Tomēr, ja kapus ierīkos, pirmkārt, tā būs kapsēta pašām mežainajām kāpām. “Šādas kāpas, ar mežu apaugušas, ir ļoti maz kopumā sastopamas Eiropā.

Un Latvijā ir vairāk nekā puse no visām Eiropā sastopamām mežainajām kāpām. Mēs esam ļoti, ļoti atbildīgi.

Skaidrs, ka atpūtnieku skaits pieaugs, un tas ir saprotami. Un tās degradējas, un stāvoklis pasliktinās. Līdz ar to, lūk, šīs kāpas, kas pamatā sastopamas Latvijā, tās vienkārši var izzust, samazināties vai nonākt ļoti, ļoti sliktā stāvoklī. Tā ka mēs, Latvija, esam atbildīgi, un faktiski katra pašvaldība ir atbildīga par šādu mežainu kāpu saglabāšanu un uzturēšanu. Te nu tas viss sākas ar gudru plānošanu,” norāda Latvijas Universitātes Botānikas un ekoloģijas katedras docente Brigita Laime.

 

Kāpu saglabātāji – mazākumā

Plānošanu pēc savas gudrības jau pirms vairāk nekā desmit gadiem sāka tā laika Lapmežciema novada dome. Apzināti vai nejauši teritoriju plānoja ilgi.

Tikmēr neesoša teritorijas plāna dēļ “treknajos gados” vairums pašvaldības zemju tika privatizētas un apbūvētas tik intensīvi, ka pašvaldības funkciju pildīšanai, tajā skaitā kapu izveidei, vietas vairs īsti nepalika.

Pļava blakus vecajiem Ragaciema kapiem nu sadalīta apbūves gabalos, otrpus kapsētai pamatus liek mobilo sakaru tornim. Tāpēc vecos kapus paplašināt vairs nevar. Tieši par būtiskiem pārkāpumiem teritorijas plānojuma izstrādē pirms novadu reformas tā laika pašvaldību lietu ministrs atstādināja Lapmežciema mēru Edmundu Pētersonu.

Tagad Lapmežciems iekļauts Engures novadā. Pagasta pārvaldniece Dace Galandere akcentē, ka jauno teritorijas plānu ar iezīmētajiem nākotnes kapiem sabiedrība akceptējusi: “Teritorijas plānojums izgājis visu sabiedriskās apspriešanas procedūru. Un, kad tika izveidots Engures novads, tad tos spēkā esošos teritorijas plānojumus apvienoja vienā, un tā kapsēta palika. Tika iziets tas process viss otrreiz. Neuzskatu, ka tā [sabiedriskās apriešanas procedūra] ir formāla, jo cilvēki, kam interesēja, vai viņu īpašums būs apbūves zonā, kā teritorijas plānojums ietekmēs viņa īpašumu, cilvēki nāk un interesējas. Varbūt tanī brīdī nebija akcentēts jautājums par kapsētas izveides iespēju, bet sabiedriskās apspriešanas sapulces mums bija ļoti vētrainas.” Viņa gan piekrīt, ka cilvēki, visticamāk, neinteresējas par dabas liegumu.

Tomēr pēdējā laikā, kad vietējie iedzīvotāji sāk iedziļināties jauno kapu plānos, sabiedrība sašķēlusies divās nometnēs. Pagaidām mazākumā ir tie, kas mežainās kāpas gribētu saglabāt dabai un atpūtniekiem.

Viņu vidū arī pensionētā dārzniece Ilga Āboliņa: “Visjaukākie skati, labākās  un biezākās priedes, kur, manuprāt, vispār nav vietas kapiem, jo tur ir tik biezas priedes, ka ir jācērt tad viss laukā. Manuprāt, tur kāds vai nu grib iedzīvoties uz priežu izciršanas rēķina, vai atkal kāds nav nemaz aizgājis un apskatījies. Jo tur tālāk, pirms Klapkalnciema pagrieziena, ir daudz piemērotāka vieta, kur to varētu izdarīt.”

Būdama lapmežciemniece jau teju 50 gadu, Ilga Āboliņa pieredzējusi to, kā nepieejama kļuvusi jūra un kāpas otrpus šosejai. “Ja kādreiz bija doma, ka nevar kāpas izpostīt un nedrīkst būt apbūve pie jūras un kāpās būvēt, tad tagad sabūvēts ir tik daudz māju, jo ir cilvēku kategorija, kas grib kājas mazgāt jūrā, neizejot no mājas. Tāpēc daba ir izpostīta pamatīgi. Un tāpēc cilvēkiem nav pieeja pie jūras un jāiet kilometriem tālu, un jāmeklē kāds celiņš, lai varētu vispār tikt pie jūras,” saka Āboliņa.

 

Ar VARAM saskaņots plāns

Normatīvi tiešām aizliedz Ķemeru parka lieguma zonā iejaukties ar saimniecisko darbību. Tomēr Dabas aizsardzības pārvalde, kurā pēc reformas iekļauta Ķemeru parka administrācija, Lapmežciema un vēlāk jau Engures novada plāniem devusi zaļo gaismu. Turklāt zīmēt kapus Ķemeru nacionālā parka lieguma zonā atļāvusi un teritorijas plānu savulaik saskaņojusi arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kuras vadību un Engures novada domi vieno politiskā piederība Nacionālajai apvienībai.

Uz jautājumu, kādēļ saskaņots prettiesisks plāns, ministrijas valsts sekretāra vietniece vides jautājumos Alda Ozola atbild – novads apgalvojis, ka citur vietas kapiem nav.

Pēc dažu sabiedrisko organizāciju intereses vasarā gan atklājies, ka alternatīvas kapiem nemaz nav pētītas.

“Sēžot ministrijā Rīgā, noteikti nebūtu pareizi norādīt, kur pašvaldībai izvietot kapus. Tie ir uz vietas risināmi jautājumi, izvērtējot dažādus aspektus: gan to, kā tur nokļūt, gan vietas piemērotību, gan visu pārējo. (..) Mēs esam pieprasījuši pašvaldībai konkrētu informāciju, kuras vietas ir vērtētas, kādi ir argumenti un apsvērumi. Mēs gaidām šo informāciju,” skaidro Ozola.

Pašvaldības atbildes vēstulei gan būs formāls raksturs. Ar Vides ministrijas gādību tuvāko nedēļu laikā valdībā domāts grozīt Ministru kabineta noteikumus par Ķemeru parka aizsardzību. Tā paredzēts augstāka spēka normatīvu pielāgot Lapmežciema kapu plāniem.

Ministrija noteikumos grib ierakstīt, ka dabas liegumā kapus tomēr drīkst ierīkot.

Tomēr jaunos noteikumus pielāgot Lapmežciema situācijai nebūs īsti likumīgi, jo tad tiem vajadzētu piemērot tā saukto atpakaļejošo spēku, secināja tiesībsargs.

Tiesībsargs vasarā izpētīja kapu lietu un secināja, ka visi Engures novada domes lēmumi par teritorijas plānu ir prettiesiski.

“Par šo visu šobrīd faktiski ir teritoriālais plānojums – pretrunā Meža likumam un arī Ministru kabineta noteikumiem “Ķemeru nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”, kas principā aizliedz veikt meža zemes transformāciju Ķemeru nacionālajā parkā.

Līdz ar to pēc būtības tiesībsargs ir secinājis, ka teritoriālais plānojums neatbilst augstāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem, un lūdzis grozīt teritoriālo plānojumu.

Tiesībsargs tāpat ir secinājis, ka no pašvaldības puses nav izvērsti un detalizēti izvērtēti arī citi varianti, kur varētu ierīkot kapus,” stāsta Tiesībsarga biroja pārstāvis Raimonds Koņuševskis.

VARAM gan plāta rokas, jo pati apstiprinājusi prettiesisku plānu, kā arī kusli aicinājusi Engures novadu pētīt citas iespējas kapu ierīkošanai un vairāk iesaistīt sabiedrību.

 

Iedzīvotāji paši meklē alternatīvas

Tikmēr Gints Kauniste ar domubiedriem vismaz piecas alternatīvas kapiem vasarā jau atradis.

Pirmā no divām reālākajām vietām ir vairākus kilometrus aiz Ragaciema. Līgana pakalne, ko savulaik krietni papostījis ugunsgrēks. “Tā atšķirība ir tāda, ka šeit ir klajš – bijis ugunsgrēks, un liekas, ka daļa koku izvesti no meža. Tātad koku blīvums ir mazāks un nav jāizcērt mežs. Otrs, reljefs ir līdzenāks un vienādāks, nav tā ietekme tāda, kur augstuma atzīmes ir acīmredzami dažādas. Un vieta ir mierīga, prom no šosejas. Autobusi iet garām reizi stundā,” stāsta Kauniste.

Otra alternatīva ir mazliet tālāk esošie Brāļu kapi pie Smārdes pagasta robežas Tukuma ceļa malā. Tur gan nekursē sabiedriskais transports. “Priekšrocība ir tāda, ka blakus ir Klapkalnciems, un kad tur būs pilna kapsēta, iedzīvotāji varētu nākt uz šejieni. Un atšķirībā no vietas pie Ragaciema tas nav dabas lieguma, bet ainavu aizsardzības zona.”

Pagasta pārvaldniece Dace Galandere par šīm abām vietām izsakās kā atbilstošākajām kapiem. Nodegušo mežu gan negrib atdot Dabas aizsardzības pārvalde, jo tur veidojoties vērtīgs biotops.

Tomēr patiesie iemesli Engures negribēšanai meklēt piemērotāku vietu slēpjas negribēšanā. “Nē, mēs sakām, ka nedomājam mainīt. Vienkārši tā procedūra ir tāda, ka jāmaina teritorijas plānojums. Tas ir laiks un nauda,” atzīst Galandere.

 

Esošajos kapos vieta vēl ir

Tāpēc novads izvēlējies vieglāko ceļu un Lapmežciema iedzīvotājus uzrunājis ar emocionālu pašvaldības vēstuli, kurā par sākotnējo kapu variantu parakstījušies jau 400 vietējo.

“Sabiedrībā ir parādījušies aktīvisti, kas “dabas aizsardzības” karogu ceļ augstāk par mūsu iedzīvotāju interesēm un piedāvā kapsētu izvietot ārpus Lapmežciema pagasta teritorijas. Ir ļoti ērti dzīvot Rīgā un gudri runāt par dabas aizsardzību, ne mazākajā mērā neiedziļinoties vietējo cilvēku ikdienā. Tomēr arī Lapmežciema pagastā dzīve rit savu gaitu. Apbedīsim savus mīļos aizgājējus tur, kur ir ritējusi viņu ikdiena. Aicinām Lapmežciema pagasta iedzīvotājus atbalstīt jaunu kapu izveidi Lapmežciema pagastā!” norādīts vēstulē.

Lapmežciemniece Ilga Āboliņa gan uzskata – cilvēkiem par citām iespējām nemaz nav stāstīts: “Piemēram, man nemaz nebija zināms, ka tādi paraksti tiek vākti. Cilvēki vienkārši nav informēti par to, kas notiek. (..) Cilvēks, protams, piekrīt – kapi ir svēta lieta un kā tad tā, ka būs kādas neērtības. Bet uzskatu, ka jau esošajos kapu paplašinājumos vēl gadu desmitiem būs kur glabāt. Jo mūsu Lapmežciemā tāpat kā visā Latvijā cilvēku nekļūst vairāk, bet mazāk.”

Engures pašvaldība pēc pārrēķiniem piekāpusies, ka vecajos Ragaciema kapos, kur vēl prāva daļa ir iežogota un brīva, glabāt vietējos varēs vismaz piecus gadus. Tāpēc nevar īsti piekrist vietvaras argumentam, ka plānu grozīšanai nav laika.

 

Vietvara ietiepjas

Tomēr novada šefs Gundars Važa ir iespītējies, teritorijas plānu grozīt negrasās un arī ministrijas prasīto sabiedrisko apspriedi rīkot negrib.

“Kas tas tāds būs – pat ministrija mums nevar noformulēt, ko mēs ar šo pasākumu [sabiedrisko apspriedi] iegūstam. Tam nav ne likumīga spēka, nekas, tā ir tīri iedzīvotāju informēšana. Mēs pat piekrītam, ka to darīsim. Bet tad ir jautājums, ko mums liks nākošo darīt: uz galvas stāvēt vai plikiem skriet ap māju. Mēs visu laiku tikai izpildīsim viņu iegribas,” skaidro Važa.

Zīmīga šajā stāstā ir arī nianse, ka pret dabas saglabāšanu nostājušās ne tikai nozares ministrija un oficiālās dabas aizsardzības iestādes, bet arī nevalstiskās vides organizācijas, kas no valsts institūcijām saņem naudu savu projektu īstenošanai. Sekot notikumu attīstībai sola turpināt tiesībsargs, Latvijas Pilsoniskā alianse un domubiedru grupa Ginta Kaunistes vadībā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt