Aizliegtais paņēmiens

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Tumšais autobusu bizness». Otrā sērija

Aizliegtais paņēmiens

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Cita apkure, ne gāze»

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Elektrība no atoma»

Elektrība no atoma. Kā Somija uzbūvēja vēl vienu reaktoru, un vai savu vajadzētu arī Latvijai?

Ja Vācija bēga no kodolenerģijas un nonāca Krievijas "ķetnās", tad Somija rīkojās citādāk – uzbūvēja jaunu un modernu Olkiluoto kodolreaktoru. No oglēm uz atomu nolēmusi pāriet Polija, par mazu reaktoru domā arī Igaunija, bet ko Latvija? Pēc Čornobiļas traģēdijas Padomju Savienībā un vēlāk arī pēc zemestrīces un cunami izraisītas reaktora avārijas Fukušimā Japānā daudzu valstu sabiedrībās valda pretējs noskaņojums, kad runa ir par elektrības ražošanu no atoma, tomēr ģeopolitiskā situācija, Krievijai uzsākot karu Ukrainā, liek meklēt jaunas iespējas, kā tikt pie lētākas un no Krievijas neatkarīgas enerģijas. Latvijas Televīzijas raidījums "Aizliegtais paņēmiens" devās uz Somiju, lai izzinātu tās pieredzi kodolenerģijas jomā.

ĪSUMĀ:

Kodolenerģija

Elektrību, kā zināms, var ražot, piemēram, no oglēm, gāzes, var izmantot arī tā dēvētos atjaunojamos resursus – ražot elektrību no ūdens, vēja, no saules, taču pagājušā gadsimta 50. gados radās pirmās eksperimentālās stacijas, kur elektrības ražošanā pirmo reizi tika izmantota kodolenerģija. Pirmais vēsturiskais panākums, ka lampiņa deg, – ASV, Aidaho štatā, kas atrodas blakus Kanādai, 1951. gadā, bet par pasaulē pirmo atzīta atomelektrostacija bijušajā Padomju Savienībā, tagad Krievijā – Obņinskas pilsētā netālu no Maskavas. Tā darbu sāka 1954. gadā.                   

Tiesa, pašai kodolenerģijas izmantošanai tas nebija gluži pats sākums.

Sākums, kuru pasaule skaidri un skaudri ieraudzīja pirmo reizi savām acīm, bija 1945. gada augusts Japānā – Hirošimā un Nagasaki, ASV mesto atombumbu izraisītie sēņu mākoņi un kopējais upuru skaits – aptuveni 250 tūkstoši cilvēku. Tas viss divās pilsētās, divās dienās, un nebija nekādu vairs šaubu, ka kodolenerģijai ir milzu spēks.

Šāda vēsture atkārtojusies vairs nav, bet militāros nolūkos iegūtās zināšanas tika liktas lietā, lai jau vēlāk ražotu elektrību. Pēc tā nāca īsts bums – atomelektrostacijas vienu aiz otras 70. gados cēla gan Eiropā, gan ASV. Līdz 1986. gada aprīlī Padomju Ukrainā, Čornobiļā, notika katastrofa, kad neveiksmīgi veikta eksperimenta dēļ notika sprādziens vienā no kodolreaktoriem, radot milzu piesārņojumu pat kilometriem tālu, izraisot daudzu cilvēku nāves. Ar jaunu spēku bailes uzjundīja 2011. gadā pēc notikumiem Fukušimā, Japānā. Šoreiz pie vainas bija nevis cilvēkfaktors, bet ļoti spēcīga zemestrīce un cunami, pēc kā sekoja sprādzieni reaktoros un radiācija, un katastrofas dēļ no apkārtnes evakuēti vairāk nekā 150 tūkstoši cilvēku.

Černobiļas AES

Šo traģisko notikumu rezultātā ir valstis, kuras ir mainījušas savu kodolenerģijas politiku, elektrības ražošanā liekot akcentu uz citiem resursiem. Vienlaikus ir arī valstis, kuras pateikušas – mūsu atomelektrostacijas sabiedrībai ir drošas un nekas tāds nevar notikt.

Aina Eiropā

Skaitot klāt gan Krieviju, gan Baltkrieviju, gan arī Ukrainu, kopā atomelektrostacijas ir 18 Eiropas valstīs.

Savukārt atomreaktoru skaita ziņā (vienā stacijā var būt vairāki reaktori) rādītāji ir šādi:

  • Spānijā septiņi;
  • Beļģijā septiņi;
  • Zviedrijā seši;
  • Apvienotajā Karalistē 11;
  • Vācijā tikai trīs;
  • Itālijā neviens.

Eiropas līderes ir trīs: Ukraina ar 15 atomreaktoriem, Krievija ar 38, bet absolūtā līdere ir Francija, kur stacijas ir aptuveni 30 vietās valstī, bet kopējais reaktoru skaits – 56. Piemēram, seši reaktori vienuviet ir Francijas ziemeļos, Gravelinē, pie Lamanša jūras šauruma.

AES Dienvidvācijā, 2021.gada februāris

Francijai elektrības ražošanā atomenerģija ir resurss numur viens.

Dati par Eiropas Savienības valstīm no 2018. gada par atomenerģijas īpatsvaru kopā saražotajā elektrībā:

  • Francija 71,7%,
  • Slovākija 55%,
  • Ungārija 50,6%,
  • Zviedrija 40,3%,
  • Beļģija 39%.

Piemēram, Vācijā vēl 2009. gadā tās atomenerģijas īpatsvars saražotajā elektrībā bija 29%, bet desmit gadus vēlāk, 2019. gadā, vairs tikai 11%. Pēc Fukušimas traģēdijas tika pieņemts arī lēmums no šī enerģijas veida atteikties vispār, tā vietā izvēloties gan sauli, gan vēju, vienlaikus audzējot arī gāzes piegādes no Krievijas, ar kuru, kā zināms, patlaban ir problēmas, pirmkārt, augstās cenas dēļ, otrkārt, jaunās ģeopolitiskās situācijas dēļ.

Fukušimas atomreaktora vadība telpa. 2020. gads.

Līdzīga aina arī Itālijā, kurai kādreiz bija četri atomreaktori, bet pēc Čornobiļas katastrofas tie visi tika slēgti. 2011. gadā valdība piedāvāja, ka valstī varētu būvēt jaunas atomelektrostacijas, bet tautas nobalsošanā šāds plāns tika noraidīts. Tagad galvenais enerģijas avots elektrības ražošanā ir gāze un aptuveni puse no tās nāk no Krievijas.

Var secināt, ka dažas valstis, bēgot prom no atomenerģijas, nonāca Krievijas spīlēs, bet ir viena valsts Eiropas Savienībā, kas ir gājusi citu ceļu un tagad var laimīgi nopūsties.

Tā ir Somija, kurai pēc 17 gadiem tomēr ir izdevies uzcelt un šogad martā arī iedarbināt jaunu, modernu un jaudīgu atomreaktoru valsts rietumos Olkiluoto salā. Šobrīd tas strādā testa režīmā, bet rudenī jau plānota pilna jauda. Tas nozīmē – brīvība no Krievijas un, iespējams, vēl lētāka elektrība. Iespējams, no tā iegūs arī Latvija, jo ar Somiju atrodamies vienā tirdzniecības tīklā "Nord Pool".

Kā tas darbojas

Kā no kodolenerģijas rodas elektrība? Vajadzīgas divas lietas, pirmkārt, pats kodolenerģijas avots un, otrkārt, daudz jo daudz ūdens, tādēļ reaktori parasti ir izvietoti jūru krastos vai pie lielām ūdenstilpēm.

Galvenais princips – reaktora aktīvajā zonā tiek šķelts atoma kodols, tā rezultātā rodas enerģija, ar kuru tiek sildīts ūdens, kas savukārt iztvaiko, tvaiks griež turbīnas un galā sanāk elektrība...      

Var iedomāties biljardu.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Elektrotehnikas un vides zinātņu fakultātes profesors Oļegs Linkevičs skaidroja: "Viena bumbiņa ir neitrons, un otra bumbiņa ir kodols. Neitrons trāpa pa kodolu, un, ja neitronu enerģija ir pietiekoši liela, tad tas neitrons varētu sadalīt kodolu divās daļiņās. Tā rezultātā veidojas ļoti liels enerģijas daudzums un arī divi trīs jauni neitroni, kas var piedalīties nākamās dalīšanas reakcijās. Jo reakcija notiek ķēdes veidā. Tātad viena reakcija izsauc nākamo. Kodolu reaktorā notiek nepārtraukta neitronu plūsma. Caur aktīvu zonu cirkulē nepārtraukti siltuma nesējs, piemēram, ūdens vai hēlijs. Un šis siltumnesējs pēc tam tiešā veidā vai, teiksim, caur tvaika ģeneratoru nonāks tvaika turbīnā un ražos elektroenerģiju."

Visplašāk izmantotais kodolenerģijas avots ir urāns, kas atrodams zemes iežos, un lielākie tā eksportētāji šobrīd ir, piemēram, Kazahstāna, Kanāda, Namībija.

Taču ar urānu nav gluži tā, ka atradi un paņēmi.

Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne piebilda: "Jums taisnība, tā nevar pieiet pie veikala un paņemt kā kafijas graudiņus. Ir tātad rūdas – visa pasaule sastāv no rūdām, iežiem un tā tālāk. Mums jau Marija Kirī parādīja, kā viņa rūpīgi strādā un cik tonnas vajadzēja – septiņas vai 10 tonnas urāna rūdas – rūda, kas satur urānu 235. Un, lai iegūtu dažus gramus šo vielu, tātad tas ir ķīmisks process, kurā tu šķīdini, izgulsnē, destilē, kamēr iegūsti tīru vielu. Tīru vielu kā tādu urānu 235 ne, tas ir oksīda veidā faktiski. Oksīda veidā ieliec stieņos, cirkonija materiāla veidotos stieņos."

Linkevičs skaidroja: "Pirms mēs šīs urāna oksīdu tabletes ieliekam degvielas stienī, parasti notiek bagātināšanas process, kura rezultātā šī urāna 235 izotopa īpatsvars palielinās līdz 5%. Pamatā izmanto vai nu centrifūgas, vai difūzijas ceļu, jo to urāna heksafluorīdu, tas ir principā gāzveidīgā stāvoklī – tad notiek tā atdalīšana. Pēc tam, kad noticis šis process, ir bagātināta degviela, to atkal pārveido cietā stāvoklī – urāna oksīds. Un tad to sapresē speciālās tabletēs. Un tad tās ieliek cirkonija apvalka stieņos iekšā, un no tiem stieņiem pēc tam veido kodoldegvielas kasetes. Un kodoldegvielas kasetes pēc tam tiek ievietotas kodolreaktorā."

Galvenās tehnoloģijas, kas, gadiem ejot, nav mainījušās, pamatā divas.

"Spiediena ūdens reaktoriem ir divas kontūras. Pirmajā siltumnesējs cirkulē – ūdens. Otrā kontūra ir tvaika ģeneratori, un tajā ražo tvaiku, ar kuru pēc tam darbina turbīnu. Vārošā ūdens kodolreaktoros ir tikai viena kontūra – tvaika iegūšana notiek jau pašā kodolreaktorā," sacīja Linkevičs.

Bet tas, kas būtiski ir mainījies, – kā viss šis process tiek kontrolēts, kādas ir drošības sistēmas.

Linkevičs norādīja: "Kodolenerģētikā ir pielietoti dziļās aizsardzības principi. Visas avārijas sistēmas ir dubultotas, ir pielietoti dažādi aktivācijas principi, lai tas nebūtu tikai ar elektrisku signālu, lai tas būtu arī manuāli iespējams kaut kādu sistēmu iedarbināt, un ir tā saucamās pasīvās drošības sistēmas, kurām nevajag varbūt elektroapgādi."

Astravjecas AES Baltkrievijā

Pēc tam, kad viena kodoldegvielas partija iztērēta, un tērēšana ir aptuveni pusotru gadu ilga, kasetes no reaktora tiek izņemtas, un tad tās liek īpašos baseinos atdzesēties borētā ūdenī.    

"Principā trīs, četru metru borēts ūdens ir pietiekami, lai pasargātu cilvēku. Es pats Francijā vienā atomstacijā biju pie tāda baseina. Skatījos tur, teiksim, zem ūdens ir divi trīs metru dziļumā ļoti bīstama, teiksim, kodoldegviela, bet nu, kā jūs redzat, esmu vēl dzīvs. (..) Es esmu dzīvs un vesels. Viss ir kārtība, nevajag baidīties tiešām no tā," norādīja profesors.

Bet pētniece Ķizāne piebilda: "Tur ir skaistais Čerenkova efekts, jā."

Čerenkova efekts – skaisti zilgans. Tas ir, kad lādētas daļiņas vidē pārvietojas ar ātrumu, kas ir lielāks par gaismas izplatīšanās ātrumu šajā vidē. 

"Aizliegtais paņēmiens" dodas uz Somiju

Somi elektrību lieto daudz, daudz vairāk nekā latvieši. Latvijā 2021. gadā kopējais elektroenerģijas patēriņš bija 7,3 miljoni megavatstundu, bet Somijā 86,7 miljoni megavatstundu jeb vairāk nekā desmit reižu vairāk nekā Latvijā. Somijā ir arī vairāk iedzīvotāju, bet ne tik ļoti vairāk – aptuveni 5,5 miljoni pret Latvijas 1,9 miljoniem, kas nozīmē – somi krietni noēd elektrību. Elektrība, protams, vajadzīga ražošanai, bet krietni tērē arī mājsaimniecības.

Ja tērē, tad jāražo.

Viens no Somijas enerģētikas balstiem ir atomenerģija un kodolreaktori, kas tika būvēti pagājušā gadsimta 70. gados, kad, kā minēts, Eiropā bija spēkstaciju bums.

Ir divi reaktori Lovīsas atomelektrostacijā pie Somu līča, ko pārvalda uzņēmums "Fortum" – pa pusei privāts, pa pusei valsts. Un vēl divi reaktori Olkiluoto salā Botnijas līča krastā, kur saimnieko uzņēmums "TVO". Tā lielākie īpašnieki ir kokapstrādes uzņēmumi "UPM" un arī "Stora Enso". Netālu no abiem iepriekšējiem tagad ir vēl viens – trešais. Lielākais un tik jaudīgs, ka tāda nav neviena pat Francijā. Jauno reaktoru, kas nu beidzot sācis ražot arī elektrību, sauc "Olkiluoto 3". Tas ir jaunākās paaudzes spiediena ūdens reaktors.

"Olkiluoto 3" AES celšanas darbi. 2011. gads.

Somijas Radiācijas un kodoldrošības pārvaldes (STUK) pārstāvis Tomi Routamo skaidroja: "Šie spiediena ūdens reaktori ir veidoti šādi – augsta spiediena ķēdē cirkulē ūdens, kurš ir zem tik liela spiediena, ka neļauj tam vārīties. Tad ir tādi kā siltuma apmaiņas elementi, turbīnas, kuros otrajā ķēdē, pievadot verdošu ūdeni, rodas tvaiks, kas šīs turbīnas iegriež. Šīs tvaika turbīnas ir līdzīgas tādām, kādas izmanto citās elektrības ražošanas stacijās."

STUK pārrauga visus reaktorus valstī, un primārā esot drošība. Pārvaldes pārstāvis skaidroja: "Pirmkārt, mēs esam noteikuši ļoti daudz un dažādas prasības atomreaktoru drošībai, mums ir pārraudzības reglamentējošs ceļvedis, kas sniedz informāciju par to, kas tev jāņem vērā, izstrādājot vai uzlabojot atomreaktoru, kā arī to darbinot. Tā ir pirmā fāze, kurā mēs piedalāmies. Pēc tam mēs, protams, regulāri dodamies pārbaudīt atomreaktorus un to darbības organizāciju – pārliecināmies, ka operators seko noteiktajai procedūrai. Šīs procedūras nosaka pats atomreaktora operators, taču viņiem ir jāņem vērā reglaments, ko mēs esam pieņēmuši."

Somijas Radiācijas un kodoldrošības pārvaldes (STUK) pārstāvis Tomi Routamo

"Atomelektrostaciju drošības pamatideju mēs saucam par drošības dziļumu. Atomreaktorā jābūt augstas kvalitātes sastāvdaļām gadījumos, ja notiek novirzes no normālas darbības. Tas notiek ļoti reti, bet, ja tāda situācija gadītos, ir noteiktas sistēmas, kas to varētu novērst. Ja notiktu vēl ļaunāka situācija, piemēram, negadījums, kura laikā saplīstu ūdens apgādes caurule, ir jādarbojas noteiktām sistēmām, kuras to varētu novērst, lai reaktora kodolā notiekošā reakcija vairs nevarētu turpināties un tas sāktu atdzist," viņš norādīja.

Pašā reaktorā "Olkiluoto 3" apmeklētājus šobrīd neielaiž, bet netālu no tā ir atrodama ekspozīcija, kurā var aplūkot, kā tas viss aptuveni tur izskatās. Ekspozīcijā atrodami fragmenti, apraksti, ko, kur, kurā reaktora vietā dara. Protams, ir arī stāsts par urānu, tā dzimšana zvaigznēs, ir arī tā izotopu vizuālie modeļi. Tāpat arī degvielas stieņi, kas tālāk jau nonāk reaktorā. Un, protams, te arī pats Alberts Einšteins, ar viņa radīto ķermeņa masu un enerģiju sasaistošo formulu, kas kalpoja par pamatu kodolenerģijas iegūšanai.    

Aplūkojams arī baseins, kur vispirms atdzesē iztērēto kodoldegvielu. Nākamais solis – izlietotos stieņus iekapsulē vara kapsulās, un tālāk tos glabās somu granīta klintīs aptuveni 400 metrus zem zemes, speciālos urbumos, ko paši somi sauc par onkalo. Par alām. Somi lepojas, ka tā būs pasaulē pirmā kodoldegvielas galīgā apglabāšanas vieta.

Somijas Ekonomikas un nodarbinātības ministrijas Enerģētikas departamenta ģenerāldirektors Riku Hutunens norādīja: "Ala ir gatava, bet vēl netiek izmantota, taču tajā jau šobrīd ir visas iespējas novietot radioaktīvos atkritumus."

Somijas Ekonomikas un nodarbinātības ministrijas Enerģētikas departamenta ģenerāldirektors Riku Hutunens

Alā tos var glabāt pēc tam, kad tā atdzisusi apmēram 30, 40 gadu.

Kā viss tā izdevās?

Hutunens sacīja: "Mēs, somi, esam diezgan vienkārši un pragmatiski cilvēki. Vistiešākā atbilde uz jūsu jautājumu ir šāda – 1983. gadā mūsu valdība izlēma, ka mums jābūt gataviem izveidot šādu galīgās apglabāšanas objektu 21. gadsimta divdesmito gadu sākumā. Tagad ir divdesmito gadu sākums, un mums ir iespējams šo objektu izmantot, bet es domāju, ka tas dziļi sakņojas mūsu atomenerģijas drošības un atbildības kultūrā."

Kā ir dzīvot tik tuvu reaktoram? 

"Aizliegtais paņēmiens" aprunājās ar no Olkiluoto aptuveni 20 kilometru attālumā esošās Raumas pilsētiņas iedzīvotājiem.

Karolīna, Raumas iedzīvotāja: "Dažreiz par to aizdomājos, bet kopumā es uzticos, ka viņi to ir padarījuši ļoti drošu."

Jūlija, Raumas iedzīvotāja: "Es īpaši nesekoju nekādām ziņām par reaktoru, es nedaudz baidos no atomenerģijas, tāpēc negribu neko uzzināt. Tas ir mans viedoklis."

Senni, Raumas iedzīvotāja: "Nē, nebaidos. Uzticos, ka viss strādā tā, kā tam būtu jābūt. Man vispār nav panikas."

Viens ir drošības jautājums, bet otrs – ekonomiskais labums, vai šādu reaktoru maz ir vērts būvēt. Ar "Olkiluoto 3" negāja viegli. Būvēt to sāka 2005. gadā, plānoja pabeigt jau 2009. gadā, bet viss ievilkās, un auga arī tā būvniecības izmaksas. No plānotiem aptuveni trim miljardiem eiro līdz beigās – 11 miljardiem, radot bažas, vai tā saražotās elektrības cena maz būs konkurētspējīga.

"Olkiluoto 3" AES

Bet paveicās. Šobrīd ievērojami augušas arī elektrības cenas, un paveicās, ka varēs arī iztikt bez elektroenerģijas importa no Krievijas.    

"Mūsu aptuvenā elektrības importa jauda no Krievijas bija 1300 megavati. Tagad Eiropas Savienības sankciju dēļ šī tirdzniecība ir apstājusies, tā ir apturēta, bet šogad mums sāks darboties šis jaunais "Olkiluoto 3" atomreaktors ar kopējo ražošanas jaudu 1600 megavati. Tas būtībā kompensē un pat pārsniedz Krievijas importa apjomu," norādīja Somijas Ekonomikas un nodarbinātības ministrijas Enerģētikas departamenta ģenerāldirektors.

Vēl varēs aizvietot arī daļu no oglēm, ko somi vēl izmanto. Atomenerģija ir klimatneitrāla enerģija atšķirībā no oglēm.

Skaitļos tas izskatās šādi: 2021. gadā atomelektroenerģijas īpatsvars elektrības ražošanā Somijā bija aptuveni 26%, ar "Olkiluoto 3" pie pilnas jaudas tas varētu pieaugt līdz 40%. Valsts arī sagaida, ka elektrības cenas tagad kritīsies.

Somijas Ekonomikas un nodarbinātības ministrijas Enerģētikas departamenta ģenerāldirektors  norādīja: "Jā, to var droši teikt. "Olkiluoto 3" galvenā ideja ir šāda – reaktors ražo elektrību saviem īpašniekiem, īpašnieki var būt rūpniecības uzņēmumi, kuri to var izmantot savām vajadzībām vai pārdot tirgū, tāpēc, protams, tas samazinās elektrības cenas."

Cik maksā elektrība Somijā, ja salīdzina Latviju?

Vidējā cena tirgū 2021. gadā par vienu megavatstundu – 72,34 eiro. Salīdzinot ar 2020. gadu – pieaugums par 158 procentiem, bet Latvijā arī pērn bija elektrības cenas pieaugums, līdzīgi par 161%. Vidējā elektrības cena – 88,78 eiro par megavatstundu jeb par aptuveni 23% dārgāk nekā Somijā.

Kopējais cenas pieaugums gan mums, gan arī somiem lielā mērā skaidrojums ar gāzes un emisiju kvotu sadārdzināšanos tirgū, bet tomēr atšķirība. Kāpēc tā? Turklāt, ja mēs ar Somiju un citām Ziemeļvalstīm atrodamies vienā tīklā un vienā "Nord Pool" biržā.     

Ekspertu vērtējumā, pirmkārt, tas ir ievērojami lielāka patēriņa efekts, otrkārt, Ziemeļvalstis ir gan čaklākas ražotājas, gan turklāt daudz bagātīgākas ar atjaunojamiem resursiem, kuru labo cenu mēs līdz galam nevaram izmantot.

Enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš pauda: "Ideālais stāvoklis ir tad, kad visas cenas būtu vienādas Latvijā un Norvēģijas ziemeļos, un mums būtu desmitreiz lētāk elektrība. Bet tas nav iespējams, jo nav tik stiprs elektrisko tīklu savienojums. Nu, tas ir tas pats, kas lielceļi un autoceļi, lai savienotu industriālos centrus, apdzīvotās vietas, jo labāki, jo platāki, jo mazāk degvielas patēriņi, pārvadājot preces un cilvēkus, jo labāk ekonomikai."

Viņš arī norādīja: "Ja Igaunija būtu vēl stiprāk savienota ar Somiju, tad, protams, mūsu cenas varētu būt vai nu vienādas, vai izlīdzinātas. Līdzīgi tas ir arī Baltijas valstīs – mēdz atšķirības būt, bet, pateicoties samērā mazajiem patēriņiem un tomēr diezgan stipriem tīkliem, atšķirības ir ļoti reti."

Ja, pateicoties "Olkiluoto 3", Somijā kristos elektrības cenas, vai tas atbalsosies arī Latvijā? To vēl redzēs, bet jauns elektrības ražotājs, tas vienmēr ir labi.

Eksperts norādīja: "Tas ir ļoti vienkārši – kā jebkurā vietā, lielā tirgū, ja jums atbrauc vēl viens liels tirgotājs, tas ietekmē cenas, tas ir taisni tāpat kā jebkurā tirgū, kur tirgo saknes, gaļu vai pienu."

Šajā gadījumā īpaši būtiski, ka tīklā tiek stiprināta arī enerģijas piegādes drošība, jo šobrīd, piemēram, Latvija ar termoelektrocentrālēm (TEC), ko darbina ar gāzi, to īsti nevar garantēt.

"Mums ir jaudas, bet mums nav enerģijas, mēs esam pārtraukuši tirdzniecību ar Krieviju ar gāzi, līdz ar to Latvija ir nu gandrīz noteikti sliktākā situācijā nekā Igaunija, bet atkal ir viena starpība, ir pilnīgi vienalga, kurā vietā tiek ražota enerģija – Igaunijā, Latvijā vai Lietuvā, tā ir praktiski gandrīz vienmēr vienāda Baltijas valstīs. Pateicoties "Nord Pool" modelim. Mums ir jāvēl veiksme, lai viss labi operētu Somijā, Zviedrijā un lai somiem izdotos ieviest šo reaktoru, kas ir patiešām no apgādes drošības viedokļa izšķirošs elements arī Baltijā," teica Ozoliņš.

Vai Latvijai arī vajag savu?

Šis šobrīd vairs nav tikai tukšs jautājums, jo atomenerģijas virziens jūtami atkal nāk modē.

Ir četri galvenie iemesli, par kuriem domāt un pārdomāt:

  1. Eiropas Savienības lielais mērķis un arī katras dalībvalsts apņemšanās panākt līdz 2050. gadam klimata neitralitāti. Piemēram, elektrības ražošana no oglēm, kas vēl aizvien daudzviet ir gana izplatīta, ar šādiem mērķiem galīgi nesaskan – tā ar kaut ko tātad jāaizvieto.
  2. Gāzes dārdzība, ko radīja Krievijas sāktais karš Ukrainā, un arī pati Krievija kā viens no galvenajiem gāzes piegādātājiem Eiropas Savienībā šobrīd ir valsts non grata. Gāze elektroenerģijas ražošanai šobrīd ir ļoti neizdevīgs resurss.
  3. Lai arī vairākas valstis iebilda, tomēr Eiropas Komisija šobrīd teikusi jāvārdu, ka pārejas posmā līdz 2050. gadam līdzās gāzei atomelektroenerģija uzskatāma par labu un vēlamu alternatīvu, tādā veidā dodot investoriem un bankām skaidru vēsti, ka šajos projektos vērts ieguldīt.
  4. Ceturtais un savā ziņā viens no galvenajiem iemesliem, proti, šobrīd izstrādes stadijā ir tā dēvētie modulārie atomreaktori. Elektrības ražošanas tehnoloģija tā pati, kas lielajos reaktoros, bet šie būtu mazāki, kompaktāki, arī lētāki, daudzām valstīm, iespējams, tādējādi aizsniedzami.

Analoģija kā ar privātmāju būvniecību – var projektēt un būvēt savu – un dārgi un ilgi, vēl klāt nāk visa būvuzraudzība, vēl jātiek pie celtniekiem, bet, ja moduļu māja – atveda, uzlika, aizbrauca, un var jau dzīvot.

Dzīvē vēl neviena šāda modulārā atomreaktora nav, bet vairākas kompānijas pie tā strādā, un ir valstis, kas jau stājas rindā, lai, kad būs, būtu pirmās saņēmējas. Šādu soli ir spērusi, piemēram, Polija,  šogad februārī noslēdzot līgumu ar vienu no modulāro reaktoru izstrādātājiem – ASV firmu "Nuscale Power". Pērn decembrī to jau izdarīja arī Rumānija, bet, runājot par Poliju, – šobrīd tās elektrības ražošana aizvien ir melnu melnā jeb liela daļa nāk no oglēm. Plānojot to aizvietošanu, Polija jau ir izvēlējusies kopā ar atjaunojamajiem resursiem – sauli un vēju, iet arī kodolenerģijas ceļu. Paredzēti ir ne tikai modulārie reaktori, bet līdz 2050. gadam plānoti seši lielas jaudas kodolreaktori. Pirmajam vieta jau nolūkota – valsts ziemeļos, aptuveni 85 kilometrus no Gdaņskas.

Virzība vērojama arī Igaunijā, kur to radījis igauņu privātais jaunuzņēmums "Fermi Energia", kas valstī ir gatavs kļūt par modulāro kodolreaktoru operatoru, tos nākotnē piedāvājot no uzņēmuma "General Electric Hitachi", kas arī tos šobrīd izstrādā. 

Uzņēmuma "Fermi Energia" vadītājs Kalevs Kallemets norādīja: "Mēs esam kompānija, kurā apvienojušies septiņi atomenerģijas un inženierijas profesionāļi, jo mēs sapratām, ka politiķi un valdības institūcijas nav spējīgas un nevēlas domāt par mazo modulāro reaktoru projektiem Igaunijā. Mūsu mērķis ir vismaz 600 megavatu, perfektā gadījumā – 1200 megavatu jaudas Igaunijā, kuras ražotu mazie modulārie reaktori. Mūsu mērķis ir to sasniegt divi tūkstoši trīsdesmitajos gados."

Uzņēmums jau piesaistījis arī vairākus nopietnus akcionārus, sēklas naudu viena miljona apmērā apmaiņā pret 6% akciju te ieguldījis arī Zviedrijas milzis – valsts energokompānija "Wattenfall".

Uzņēmuma "Fermi Energia" vadītājs Kalevs Kallemets

Tagad ir pārrunas ar valdību. Pēc viņu izteiktā piedāvājuma izveidota arī īpaša atomenerģijas darba grupa, un nav runa par valsts naudu, bet – kā uzbūvēt sistēmu, lai reaktors te var strādāt.

Kallemets paskaidroja: "Mēs neesam atkarīgi no valdības. Mums nevajag valdības dotācijas. Ja valdība kādā brīdī vēlētos investēt kompānijā, jā – kā mazākuma akcionāriem – tas ir iespējams. Patiesībā, mums vajag vairāk konkurences. Es nedomāju, ka tas ir ļoti veselīgs enerģijas tirgus, tirgus, kurā ir tikai valsts kompānijas."

Privātais bizness, pēc viņa teiktā, šajā jomā ir pilnīgi iespējams.

"300 megavatu reaktors izmaksātu miljardu. Šis reaktors izmanto tik maz degvielas un tam ir tik liels darbības laiks – 60 gadi, arī pati infrastruktūra ir ļoti maza, kas to padara ļoti pieejamu, tāpat tas nav atkarīgs no laika apstākļiem. Tas ražo elektrību 18 mēnešus nepārtraukti. Domājam, ka mums ir iespējams slēgt ilgtermiņa līgumus ar klientiem par 55 eiro par megavatstundu, kas ir trīs reizes lētāk nekā elektrības cenas šogad maijā," viņš pauda.

Ja 55 eiro, tad tas ir arī lētāk par pērnā gada vidējo elektrības cenu gan Latvijā, gan arī Igaunijā, gan arī lētāk nekā Somijā.

Kallemets sacīja: "Skatoties plašākā mērogā uz to, cik traka ir Krievijas Federācija, kādi ir secinājumi pēc cenu inflācijas, ka tas ļoti nopietni ietekmēs iedzīvotājus Baltijas valstīs tuvāko mēnešu un gadu laikā, atomenerģija piedāvā ticamu potenciālu samazināt sabiedrības izmaksas lielā mērā. Es domāju, ka šī iespēja ļoti nopietni ir jāapspriež Latvijai un Igaunijai."

Un kā to visu vērtēt? Vai pieslēgties arī Latvijai?  

Enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš pauda: "Tā ir ļoti laba lieta, ka privātais bizness nodarbojas ar starta piedarbināšanu, bet šeit ir jāatceras, es domāju, svarīgākā lieta, ko, iespējams, Latvijā vajadzētu uzreiz ņemt vērā – nav iespējams ieviest atomtehnoloģijas bez valsts regulējošās institūcijas. Starptautiski atzītas. Ja valsts kaut ko var darīt šinī brīdī, tad sākt domāt par inspekcijas vai par uzraudzības institūcijas veidošanu."

Enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš

Modulārie reaktori enerģētikas speciālistu vērtējumā tiešām varētu būt laba alternatīva, jo citādi ieguldījumi lielajos kodolreaktoros ir ļoti milzīgi un to būvniecība ilgst gadu gadiem. Arī modulārie jau nav pārāk lēti, bet tomēr... 

RTU Elektrotehnikas un vides zinātņu fakultātes profesors Oļegs Linkevičs vērtēja: "Lielajā ir 1600 megavatu, šeit runā par 300 līdz 400 megavatiem. Un ražojot, teiksim, vairākus tādus kodolreaktorus, panākot arī modulāru standartizētu pieeju, atvieglojot licencēšanas procedūru, ir iespējams samazināt gan būvniecības laiku, gan arī panākt ekonomisku efektu, ka viņš būtu vismaz salīdzināms ar tiem lielajiem kodolreaktoriem."

Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors Gunārs Valdmanis skaidroja: "Tie tomēr krietni vairāk standartizēti sērijveida var tikt sapakoti jau kā iekārta, gatavāka iekārta ar varbūt mazākām inženiertehniskajām slodzēm, dažādām prasībām, proti, jau krietni vienkāršāki, un risina vienu no tādiem lielākajiem atomenerģētikas riskiem un problēmām, ka atomelektrostacijām vismaz tradicionāli bija nepieciešams ļoti liels personāla skaits."

Te jāatzīmē, ka modulāros reaktorus kā risinājumu nākotnē, kā palielināt elektrības ražošanas apmērus, savā stratēģijā minējusi arī Latvijas valsts kompānija "Latvenergo", to pērn gada beigās prezentējot valdībā. Pirms pāris nedēļām pats uzņēmums arī atklāja, ka ir noslēdzis sadarbības līgumu ar jau minēto kompāniju "Fermi Energia", plašāku detaļu par to gan nav.

"Fermi Energia" vadītājs Kalevs Kallemets norādīja: "Pašā sākumā mums ar "Eesti Energia" bija tikšanās un viņi teica – tā nav mūsu stratēģija. Viņu stratēģija ir dedzināt naftu un būvēt vēja ģeneratorus, kurus cilvēki nevēlas. Tā ir viņu stratēģija, mēs to nevaram mainīt. (..) Ja runā par "Latvenergo", mēs esam ļoti priecīgi, ka tehnoloģiski viņi ir daudz kompetentāki nekā Igaunijas valsts uzņēmums. Mēs esam priecīgi sadarboties ar "Latvenergo" tirgus izpētes ziņā. Tāpat mums ir produktīvas sarunas par sadarbību nākotnē."

Savā ziņā atkusnis pret kodolenerģiju Latvijā šobrīd novērojams arī politiskajā līmenī un tieši varas partijās. Par to atbalstoši savā tvitera kontā jau martā izteicies aizsardzības ministrs Artis Pabriks ("Attīstībai/Par!"). Viņaprāt: "Latvijas nākotne enerģētikā ir apvienot trīs resursus – vējš, saule, atomstacija. Protams, kaut kāda daļa paliks arī gāzei. Atomstacija jābūvē kopā ar igauņiem, Igaunijā, piesaistot jaunākās tehnoloģijas no Zviedrijas un Kanādas."

Saeimā Tautsaimniecības komisijas sēdē šo virzienu kā attīstāmu un vajadzīgu uzsvēris deputāts no "Jaunās Vienotības" Kārlis Šadurskis un Krišjānis Feldmans ("Konservatīvie"). Savu jāvārdu saka arī Nacionālās apvienības eiroparlamentārietis Roberts Zīle: "Nu, tā vienkāršoti runājot, ir vajadzīga poga vai nu tāds svārsts, kas ieslēdz un izslēdz šo bāzes jaudu. Vējš, saule, ūdens to nedara. (..) Ja mēs paskatāmies, kā mums ir ar bāzes jaudām, igauņiem ir degslāneklis, bet nu tas ir ļoti videi kaitīgs un droši vien Igaunijā tas ies mazumā, un ar vienu atjaunojamo enerģētiku tā lieta tehniski nesanāk."

Bāzes jaudu Latvijā līdz šim, kā zināms, nodrošināja termoelektrocentrāles, kuras, ja vajag elektrību, var ieslēgt, un kuras var izslēgt, bet tās darbojas ar gāzi. Un šobrīd ar ļoti dārgu gāzi. Turklāt vēl ir arī deficīts, ja neņem no Krievijas.

"Ja kāds domā, ka tā ir tā pati Čornobiļa, ko te tagad līdz 2040. gadam būvēs, tā nav. Ir runa par cita līmeņa drošām atomelektrostacijām, ko dara, kā teicu – Briselē. Turpat aiz pilsētas robežām praktiski ir atomelektrostacija. Francijā tiek atjaunots, no vecajām iet prom. Un arī moduļu atomelektrostacijas, kas piemērotas nelielam apjomam un faktiski aizņem ļoti nelielu tādu vides redzamību un arī resursus," sacīja Zīle.

Šajā virzienā modusies arī Ekonomikas ministrija (EM) –

vēl nesen par atomenerģiju nebija ne vārda, nekādu plānu, bet tagad pozīcija mainījusies.    

EM Valsts sekretāra vietnieks enerģētikas jautājumos Edijs Šaicāns pauda: "Tās sarunas varbūt nebija tik aktuālas, bet skaidrs, ka redzot, kas notiek šobrīd ar dabasgāzi, un zinot, ka Latvijā mums pēc būtības bāzes jaudas elektrības ģenerācijā nodrošina tieši dabasgāzes koģenerācijas stacijas, skaidrs, ka, skatoties ilgtermiņā, ja šī cena paliek samērā augsta, tad mēs skatāmies uz dažādām potenciālām alternatīvām."

Viņš turpināja: "Tas, pie kā mēs šobrīd ministrijā strādājam, – mums ir plāns arī nākošā gada ietvaros izstrādāt tādu valsts nacionālo programmu, kur mēs saliekam pa soļiem, kas ir tie veicamie darbi, kādā veidā vispār virzīties un izvērtēt valsts gatavību vai esošās atrašanās vietas, kur tas vispār varētu būt reāli īstenojams. Un tad, ejot soli pa solim, nonākt līdz tādam pašvērtējumam vai pašu novērtējumam par gatavību, un tad vienkārši, lai arī Ministru kabinetā, valdībā un, ja nepieciešams, arī parlamentā deputātiem ir tāds daudz plašāks priekšstats un sapratne par to, ko tas vispār dzīvē nozīmē, jo šobrīd mēs bieži dzirdam, atomenerģētika ir kā panaceja, visu atrisinās, bet droši vien arī tie, kas to saka, varbūt ne tik stipri, varbūt neizprot to, ka atomstaciju nevar aiziet uz lielveikalu nopirkt, pieslēgt pie rozetes.

Nu tomēr, lai atomstaciju izbūvētu, ir jāveic ļoti daudz priekšdarbu, un tas mūsu ātrais novērtējums ir tāds, ka vismaz 8 līdz 12 gadi ir tas objektīvais laiks, kad vispār var saprast un virzīties uz atomstacijām.

Tas nav ne gada, ne piecu jautājums."

Nav, bet virzienu tomēr derētu nospraust drīzumā.

Zīle norādīja: "Latvija pašlaik ir ne šur, ne tur. Ne īsti noliedz atomenerģiju, ne īsti arī veicina. Mums, manuprāt, jaunajai valdībai tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums – izlemt, jo skaidrs, no brīža, kad tiek pieņemts lēmums, ka to dara, un ir signāls investoriem, ka to var darīt, teiksim, enerģētikas uzņēmumiem kā "Latvenergo" piedalīties šādos projektos, droši vien vēlams ar citu Baltijas valstu partneriem."

Savukārt Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors Gunārs Valdmanis teica: "Es uzskatu, ka ir jābūt politiskam lēmumam, un tas varētu būt tiešām nākamās Saeimas lēmums. (..) Investīcijas, protams, ir primārais jautājums, bet investīcijas nav problēma, tās ir industrijai pieejamas. Industrija ir tiešām ekonomiski ļoti spēcīgi stabila, un kreditētāji ļoti labprāt finansē enerģētikas projektus. Galvenie riski, kāpēc negribētu steigties investori šeit, ir saistīti, pirmkārt, ar politisko, nu, tādu zināmu nedrošību par to, vai lēmumi netiek, teiksim, kaut kā pēc tam sabotēti, vai arī netiek uzspiests varbūt sabiedrības spiediena ietvarā kaut kāds neilgtspējīgs modelis, kas kropļo šo enerģijas tirgu attīstību."

Vēl būtisks faktors – sabiedrības noskaņojums, kam politiķi, kā rāda pieredze, mēdz sekot nereti arī šādos stratēģiskos jautājumos.

Te jāatgādina Baltijas valstu kopējā vēsture – kā visi gribēja būvēt Lietuvā Visaginas atomelektrostaciju aizvērtās Ignalinas vietā, gribēja un ļoti gribēja, bet 2012. gadā 62% lietuviešu referendumā – būvēt vai nebūvēt, pateica nē. Juridiska spēka gan tam nebija, bet ar to arī visi plāni apsīka un beidzās.

"Faktiski referendums ir tāda politiska vājuma pazīme, un īpaši, ja ir izveidojusies jauna valdība, kura saka – mēs te nevaram izlemt, tagad mēs dosim atbildību atkal tautai. Skan jau labi.  Bet, ja šādu sarežģītu jautājumu [uzdod], kas ir gan no drošības, gan no ekonomikas aspekta…" sacīja Zīle.  

Igaunijā šobrīd, pēc uzņēmuma "Fermi Energia" teiktā, lielākā daļa sabiedrības esot par atomenerģiju, tā liecinot firmas "Kantar" veiktā aptauja.

Kā ir Latvijā? Nav zināms. Ja aptaujas ir bijušas, tad publiski dati pēdējos gados nav pieejami.

Valdmanis norādīja: "Es ceru, ka Latvijai varētu būtiski palīdzēt tas fakts, ka tieši Igaunija sākusi, jo Latvijā ir tāda tendence arī atzinīgi vērtēt mūsu ziemeļu kaimiņu aktivitātes sasniegumus. Mums ir pozitīva attieksme pret Igaunijas sabiedrību un Igaunijas speciālistiem. Un es ceru, ka tas arī varētu palīdzēt, un, manuprāt, tas būtu tikai labi, ja Igaunijas piemērs palīdzētu pārliecināt arī Latviju, jo Igaunijas politiku, manuprāt, raksturo diezgan izsvērts un pragmatisks piegājiens lietām, un tas varētu varbūt arī zināmā mērā palīdzēt arī Latvijas sabiedrībai izšķirties."

Ko domā cilvēki?

Maija: "Es domāju, ka varētu, tāpēc, ka Beļģija visa dzīvo uz atomelektrostacijām. Tur viss ir gaišs. Visas ielas apgaismotas. Protams, tas ir risks, bet kas mūsdienās nav risks? Iet pa ielu arī ir risks."

Valda: "Iespējams, ka jā. Galu galā, ja viss būtu labi apdomāts, pēc gadiem – varbūt. (..) Drošības lietas un kur atkritumu novietne pēc tam atrastos. Mums jau nav Somijas pazemes klintis, tā kā – jādomā ir. Katrā ziņā, tad jau redzēsim."

Vladimirs: "Visi baidās taču no tā piesārņojuma, kas pa gaisu lidos. Jūs ziniet – lieli prāti viņiem ir, lielāka galva, man... man pie kājas, būs viņa vai nebūs."

Bet, ja elektrība sanāk lētāka?

"Tas gan – jā, jā, lai elektrība būtu lētāka," sacīja Vladimirs.

          Amanda: "Diemžēl es par šo jautājumu neko daudz nezinu, tādēļ nevarēšu komentēt."

Ēriks Matīss: "Īsti nedomāju, ka vajadzētu, jo pasaulē un Eiropā ir jau daudz. Mums tāda neiederētos. (..) Ir jau citādu veidu enerģijas stacijas. HES un tādi. Mums arī nevajag, viņas rada lielu risku, dažos gadījumos var aiziet postā daudzi."

Aivars: "Esmu domājis par to. Droši vien, ka jā. (..) Nepateikšu ātrumā, bet esmu domājis par to un vispār atbalstu. Zinātne attīstās, tā ir nākotne."

Rihards: "Labs jautājums. Neesmu tā domājis. Zinot, kā tas bija vēsturiski, manuprāt, ka nē. Apdraudējumi lielāki nekā… Atkal no mūsdienu perspektīvas, kā tos alternatīvos energoresursus dabūt? Bet vai pašā Latvijā? Nezinu, varbūt varētu kooperēties ar Lietuvu vai tādām lielākām valstīm, kurām jau ir attīstīts. Tā es domāju."

Laila: "Mans viedoklis ir tāds, ka šis jautājums ir nopietni jāizskata, ņemot vērā šo ģeopolitisko situāciju, ar ko cieši ir saistīta mūsu enerģētiskā neatkarība. Es domāju, ka ir, pie kā strādāt, un tam jautājumam ir jābūt dienaskārtībā."

Dīvs: "Daudz es par šo nezinu, bet es domāju, ka varbūt jā. (..) Tas ir ļoti atkarīgs no tā, kur un cik daudz, un cik ilgs laiks, kā tas ietekmēs mūs pašus – tās cenas un visu pārējo."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti