Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas gaidāmas jau maija beigās, un eksperti paredz, ka šoreiz parlamentā var iekļūt ievērojami lielāks dažādu radikālo un eiroskeptisko partiju skaits.
Radikālo partiju parādīšanos politologs Ivars Ījabs skaidro ar to, ka tās piesaista uzmanību kādai konkrētai problēmai un tad piespiež arī pārējos, tai skaitā mērenos spēkus, runāt par to. Kā piemēru viņš min imigrāciju. "Es domāju, ka nākamajā Eiropas Parlamenta sasaukumā parādīsies arī temats par nacionālo valstu un Briseles kompetenču savstarpējo norobežošanu. Jo itin visur, arī Latvijā, politiķi un pilsoņi satraucas, ka mēs aizvien vairāk un vairāk lietas deleģējam Briselei un tādējādi zaudējam kontroli pār tām. Un, protams, arī tas, ka lielākoties cilvēki Eiropas Parlamenta vēlēšanās jau balso par savas valsts iekšpolitiskajiem jautājumiem," norāda Ījabs.
Šajās vēlēšanās EP vieta būs 751 deputātam, un tā dēvētie radikāļi vai sīkpartijnieki varētu iegūt ievērojamu skaitu savu pārstāvju. Izskan pat prognozes, ka viņu varētu būt ap simts. Tā sauktie radikāļi labprāt izveidotu savu deputātu grupu, tomēr sarežģījumus rada tas, ka viņiem pašiem savā starpā ir grūti vienoties.
Ivars Ījabs skaidro, kādas ir šo kustību iespējas izveidot savu bloku: "Mēs redzam, ka ir tādas sociālkonservatīvas partijas kā Nacionālā Fronte, Lepēna Francijā un arī daudzas citas. Vienlaikus Gerds Vilders ar savu Brīvības partiju Nīderlandē ir pavisam atšķirīgi radikāļi. Kaut vai ar savu atbalstu viendzimuma laulībām, kas citiem ir pilnīgi nepieņemami un vispār tiek uzskatīts par lielu netikumību. Tā kā šeit nav tādas vienotas pozīcijas."
Ja šie radikāļi ļoti kuplā skaitā nonāktu Eiropas Parlamentā, tad viņi nepaliktu vienoti. Daļa no viņiem dreifētu tāda labēja centrisma virzienā, piemēram uz Eiropas Tautas partiju, vai arī konservatīvo virzienā," saka politologs.
Daļa no šādām partijām varētu pilnībā palikt marginalizēta. "Nedomāju, ka jebkura sevi cienoša Eiropas partija gribētu veidot jebkādas attiecības ar "Zelta rītausmu" no Grieķijas. Skaidrs, ka tie ir neofašisti, no kuriem pat radikāļi grib norobežoties," piebilst Ījabs.
Lielākā ietekme EP vēlēšanās ir lielākajām Eiropas valstīm: Vācijai, Polijai, Francijai, Lielbritānijai, Itālijai un Spānijai. Tieši šo valstu deleģētie deputāti aizņems vairāk nekā pusi parlamenta.
Deputāts no Vācijas un arī Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs uzskata, ka lielu izredžu eiroskeptiķiem nav. "Ja jūs visu dienu, no agra rīta līdz vēlam vakaram, stāstāt cilvēkiem, ka eiroskeptiķi uzvarēs vēlēšanās, tad viņi tiešām arī uzvarēs. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā es šiem eiroskeptiķiem pavaicāšu, kādi ir jūsu risinājumi ekonomiskās krīzes pārvarēšanai, labākai izglītībai mūsu bērniem, klimata izmaiņu apturēšanai, kopējās valūtas stabilitātei un bezdarba mazināšanai. Un jūs redzēsiet, ka viņiem nav priekšlikumu. Balstīt priekšvēlēšanu kampaņu tikai uz "par" vai "pret" Eiropu ir populāri, bet ne pietiekami tādēļ, ka Eiropas Savienība turpinās eksistēt arī pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Šī iemesla dēļ mums, pro-eiropeiskajiem spēkiem, ir jāparāda, ka mēs zinām, kur ir problēmas, un ka mēs varam tās atrisināt," saka Šulcs.
Taču jo tuvākas ir EP vēlēšanas, jo lielāka interese ir veikt aptaujas. Būtiski, ka EP vēlēšanās tradicionāli piedalās mazs vēlētāju skaits. Salīdzinot datus no pirmajām līdz pat pēdējām EP vēlēšanām, vēlētāju paliek tikai mazāk.
30 gadu laikā vēlētāju aktivitāte samazinājusies par 20%.
Dažādas aptaujas vairākās EP svarīgās valstīs liecina, ka aizvien lielāka vēlētāju daļa gatavojas balsot tieši par dažādām "pirātu" partijām, radikāļiem un nacionālistiem. Piemēram, pati ietekmīgākā valsts Vācija ir atcēlusi procentu barjeru EP vēlēšanām, turklāt Konstitucionālās tiesas lēmums pieļauj arī neonacistu partijas kandidēšanu. Spēkā pieņemas arī partijas, kuras aicina izstāties no eirozonas un atgriezties pie Vācijas markas.
Vēl viena svarīga valsts gaidāmajās vēlēšanās ir Lielbritānija, un šajā valstī aina paveras vēl interesantāka nekā Vācijā. Katrs piektais brits, kurš atdos balsi EP vēlēšanās, balsos par neatkarīgo partijas līderi Naidželu Faradžu. Viņa vadītā partija UKIP šobrīd savāktu ap 20% vēlētāju atbalsta. Un tas ir tikai par nieka 5% mazāk nekā konservatīvo partijai vai 15% mazāk nekā leiboristiem.
UKIP līdera Naidžels Faradžs (Nigel Faradge) skaidro, par kādām idejām iestājas partija: "Pilnīgi noteikti mūsu partijas uzdevums ir cīnīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās maijā ne tik daudz par konstitucionālajiem jautājumiem, kā par sekām tam, ka esam Eiropas Savienības dalībvalsts. Un nav nozīmes, vai tas ir saistīts ar imigrāciju vai Londonas pilsētas ietekmi uz vidi. Tas, kas UKIP partijai ir jādara, ir jāparāda vēlētājiem, ka mūsu galvenās rūpes ir par iekšpolitiskiem notikumiem. Lai pierādītu, ka esam nopietni, mums ir jāspēj parādīt, kur var ievērojami samazināt valsts tēriņus un tāpat jāspēj piedāvāt izaugsmes iespējas. Vistiešākajā veidā mūs interesē attīstība mazo uzņēmēju vidē. Samazināt valsts tēriņus noteikti nav nereāli, ja skaidri parādīts, kur to var izdarīt. Skaidrs, ka neviens, kurš saņem valsts aparātā iespaidīgas algas, nebalsos par mūsu partiju. Taču tā arī ir mūsu pārliecība, ka kopš 1997.gada visa valsts aparāta un birokrātijas lieta ir izgājusi ārpus kontroles."
Ja šie dažādie alternatīvie spēki tiešām iegūst lielu pārstāvniecību EP, tad, Ījaba skatījumā, "saprātīgās devās tādi kolorīti radikāļi reizē ir pat konstruktīvi".
"Viņu spēcīgā puse ir trača taisīšana. Bet ar to trača taisīšanu viņi spēj aktualizēt noteiktas problēmas, spēj piesaistīt uzmanību kaut kam tā, lai arī centriskās partijas tam sāktu pievērst uzmanību. Es nedomāju, ka kāda katastrofa stāv Eiropas priekšā šī Eiropas Parlamenta sasaukuma laikā. Bet tas, kas notiks 2019.gadā, nākamajās vēlēšanās, to mēs šobrīd varam tikai zīlēt kafijas biezumos," skaidro politologs.
