Eksperiments: Ekstrasensu cīņas latviešu gaumē – dzīvu cilvēku gaišreģi nodēvē par mirušu

Ekstrasensu, gaišreģu un zīlnieku pakalpojumu reklāmu netrūkst, savukārt valsts pārvalde viņu darbību neierobežo un nekontrolē. LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” eksperimenta nolūkā apmeklēja vairākus ekstrasensus, taču iedotajā it kā pazuduša cilvēka fotogrāfijā neviens no viņiem pat nespēja atpazīt atnācēju un vairāki nodēvēja viņu par mirušu.

Atsakās no sadarbības ar ekstrasensiem

Latvijā ik gadu pazūd vairāki simti cilvēku. Daudzi no viņiem atrodas. Kāds vienkārši ir noklīdis un nevienam to nav pateicis, jaunieši dažreiz kādu dienu nolemj padzīvot bez pieaugušajiem, bet ir arī daļa, kas tā arī neatrodas. Bezvēsts pazudušo cilvēku sarakstā kopš 2006.gada ir jau aptuveni 150 personas. Diviem jaunākajiem no viņiem pazušanas brīdī bija tikai 14 gadi.

Ar cilvēku meklēšanu Latvijā nodarbojas Valsts policija, taču talkā nāk arī citi - pazudušo radinieki un draugi. Ir arī šim nolūkam īpaši izveidota nevalstiska organizācija Bezvests.lv. Pazudušo cilvēku meklēšanā labprāt iesaistās un savu palīdzību piedāvā dažādi ekstrasensi, zīlnieki, gaišreģi, kas it kā redzot, kas ar pazudušo personu varētu būt noticis. Cilvēki, kas pēkšņi palikuši bez radinieka, izmisuma brīdī labprāt viņiem uzticas.

Novembra sākumā šajā kārtībā gan notika kāds pavērsiens – organizācija Bezvests.lv savā mājaslapā izvietoja paziņojumu, ka ar ekstrasensiem, magiem un citiem gaišreģiem nesadarbojas. Organizācijas pārstāvis Aleksandris Faminskis skaidroja – no viņiem nav jēgas, turklāt viņi sniedz lāča pakalpojumu un uz citu nelaimes vēlas plūkt laurus.    

Pie zīlniekiem dodas maskējies žurnālists

LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” eksperimentā “Pazudis draugs” mēģina noskaidrot, vai ekstrasensi, zīlnieki un gaišreģi, kas publiski piedāvā savus pakalpojumus cilvēku meklēšanā, patiešām var līdzēt. Pie viņiem dodas kāda persona ar stāstu par pēkšņi pazudušo draugu.

Gaišreģiem tiek rādīta pazudušā drauga fotogrāfija – puisis ar gariem matiem, vārdā Roberts, kuram ir 22 gadi un kurš pārvietojas ar zilu mašīnu “Audi 80”. Taču pretēji stāstītajam fotogrāfijā redzamais puisis nav pazudis, bet ikdienā strādā par žurnālistu. Turklāt ciemos pie gaišreģiem dodas pats it kā pazudušais Roberts ar savu fotogrāfiju un kopā ar kādu meiteni. Roberts gan nomainījis matu griezumu, uzlicis brilles un pielicis mazu bārdiņu uz zoda.

Viesojoties pie ekstrasensiem, raidījuma veidotājus interesēs, vai pazudušais draugs vairs maz ir dzīvs, vai viņam ir nauda un cik daudz, un kur viņš varētu atrasties. Vai kāds ekstrasenss arī spēs pēc fotogrāfijas pateikt, vai apmeklētājs viņu nemuļķo, jo attēlā redzamā persona ir viņam tieši acu priekšā?

Spriedzes filmas cienīga leģenda

Ekstrasensi tiek sameklēti, izmantojot internetu. Piedāvājums ir plašs: dziednieki, zīlnieki, gaišreģi, lāstu noņēmēji, bioenerģētiķi, ir arī tādi, kas strādā ar saules enerģiju. Palīdzību pazudušu cilvēku meklēšanu piedāvā gan ne visi, bet daļa to tomēr sola. Daži satikties nav gatavi, nevajagot tērēt laiku, lai tik sūta fotogrāfiju un viņš visu pateikšot.

Pirmais: "saprāts viņam nedarbojas"

Pirmais uzmeklētais ir dziednieks Pēteris Lejiņš ar pseidonīmu Daugavietis, kurš reģistrēts dziednieku reģistrā un strādājot ar enerģijām. Viņš piedāvā noteikt, vai pazudušais cilvēks ir dzīvs vai miris. Tas maksā desmit eiro.

“Ziniet man nav nekas labais, ko teikt. Drīzāk, ka viņa vairs nav vai viņš ir totāli... Totāli, es nezinu, slimnīcā komā vai kaut kas tamlīdzīgs. Un saprāts viņam nedarbojas. Nekas tāds iepriecinošs nav. Diezgan tāda bēdīga ziņa, es viņu pārbaudīju vairākkārtīgi. Tā man rāda,” stāsta Daugavietis.

Otrais: "sazāļots un kaut kur aizvests"

Nākamais sazvanītais ir dziednieks, mags, ekstrasenss Andris Krūmiņš, kurš dzīvo Alojā un kura pakalpojumus reklamē preses izdevums “Zintnieks”. Interneta vietnē “Dzīvības koks” pat atrodams, ka viņš dziedinot vēža gadījumā.

Pirmā atsūtītā fotogrāfija nederot, jo seja esot par tālu. Pēc otrās fotogrāfijas viņš sāk spriest, un telefona saruna ilgst vairāk nekā 40 minūtes. “Nu, diemžēl es jums neko iepriecinošu nevarēšu pateikt. Man tā iet, ka viņš, jā, izskatās, ka ir auksts. Nu labi, tūlīt apskatīsimies vēl uz kārtīm, ko mums kārtis saka par to. (..) Bezmaz vai kārtis man te rāda tādu skatu kā filmās, ka tas cilvēks ir sazāļots un kaut kur aizvests. (..) Es jau arī kādreiz mēdzu kļūdīties, bet, ja vien viss ir pareizi, ja bilde ir īstā un vārds ir īstais, tad pēc bildes iet tā, ka ir auksts. Jā.”

Viņš varot pateikt, kur varētu atrasties viņa mirušais ķermenis, un talkā tiek ņemta pat satelīta karte: “Varētu būt, ka viņš atrodas – ir tāda vieta Dubļava vai Lemešava. (..) Kaut kādam saimniekam saimniecība. Tā Dubļava varētu būt pat mājas vārds.”

Trešais: "viņš varētu būt ūdenī"

Dziednieks Rolands Tiltiņš ir dzirdēts, un viņam internetā ir sava mājaslapa, kurā norādīts – viņš palīdz cilvēku meklēšanā. Sekretāre pa telefonu gan norāda, ka viņš meklējot cilvēkus pēc loģikas, nevis pēc enerģijām. Bet to, vai dzīvs vai miris, varot pateikt.

Pēc “Aizliegtā paņēmiena” izstāstītās leģendas dziednieka vaigs kļūst drūms: “Izskatās, ka miris? – Domāju, ka jā. Iedomājies kādu iemeslu, lai viņš nedotu par sevi zināt? – Tā bilde jau nav tik kvalitatīva, lai es izteiktu kādu dogmu. Neuzskati to manu teikto par dogmu. Es izsaku tikai savu viedokli. Un viedoklis mans ir tāds, ka viņa nav starp dzīvajiem, un es uzskatu, ka tā ir vardarbīga nāve. (..) Man tādas aizdomas, ka viņš varētu būt ūdenī.”

Sarunas laikā viņš vairākkārt gan uzsver – lai viņa teikto neuztver kā 100% patiesību, tomēr atļaujas apgalvot, ka cilvēks ir miris vardarbīgā nāvē.

Šajā izdomātajā leģendā figurē liels darījums, liela nauda, Latgale, krustceles, jauns puisis, ne dzērājs un pazudis pēkšņi. Tas vien vedina domāt, ka pazudušais draugs nav dzīvs. Šo loģisko domu gājienu it kā gaišreģi arī liek lietā.

Skaidrs ir arī tas, ka vismaz pirmie divi uzrunātie cilvēki, kas sevi sauc par gaišreģiem un apgalvo, ka spēj atrast un redzēt ar enerģiju palīdzību, stāsta muļķības.

Tikšanās klātienē

Varbūt klātienē gaišreģi uzreiz atšifrēs to, ka fotogrāfijā redzamais un meklētais draugs ir tieši tas pats, kas atnācis prasīt palīdzību? “Aizliegtais paņēmiens” dodas satikt gaišreģus.

Ceturtais: "atgriezies atpakaļ Balvu pusē"

Sākumā tiek apmeklēts dziednieks Juris Kraucis, kurš uzņem žurnāla “Zintnieks” telpās. Jāmaksā 20 eiro. Internetā par viņu var atrast daudzu informāciju – viņš devis dažādus padomus, un klātienē redzams – pēc viņa palīdzības ir pieprasījums.

“Varbūt pa priekšu to bildīti. Paprovēšu pieslēgties, uztaisīsim kontaktu. Rāda, ka tomēr ir dzīvs. Vai ir izbraucis? Interesanti… Ka nē. (..) Tā, no kurienes viņš [pazuda]? Rāda, ka viņš ir atgriezies atpakaļ Balvu pusē. Bet tā mašīna bija darba kārtībā, varēja iedarbināt?”

Viņa galvenais pieslēgšanās instruments ir krustiņš, ko viņš kustina virs kartes un meklē pazudušo draugu. Esot dzīvs un, visticamāk, kaut kur Balvos, nevis viņa paša kabinetā.

Talkā tiek ņemta Balvu karte: “Šis rajons, tās droši vien kaut kādas jaunās mājas vai vēl kaut kur, grūti pateikt. – Viņš tā kā slēpjas? – Viņš neslēpjas, drīzāk viņš ir kaut kādā telpā. Bet viņš it kā pats neslēpjas. (..) Viņš ir tādā tā kā miglā, tā kā noreibis. Bet guļ. Ir kaut kāda gulta, kaut kāda neliela telpa. Bet neko tā īpaši man vairāk nerāda. It kā tā kā mūra vai tā kā paneļu māja, kaut kas tamlīdzīgs, nav veca māja. (..)  Bet galvenais nerāda, ka ir beigts, jo nav aukstums. Tad parasti man, kā saka, zosāda augšā un villa augšā.”

Piektais: "pie Dieva aizgājis"

Nākamā vizīte ir pie Bruno Pavloviča, kurš spējot atrast gan pazudušus cilvēkus, gan slepkavas, pat policija prasījusi padomu. Cena par konsultāciju 20 eiro. Pie viņa atnācējam jāapsēžas uz soliņa, kājas jānoliek uz krāsaina paklājiņa, un tad sākās pieslēgšanās: vienā rokā pazudušā drauga fotogrāfija, otrā – dziednieks tur eksperimenta veicēja plaukstu.

“Kā es skatos, tā es redzu, ka slikti ar sirdi viņam. Slimnīcas apzvanījāt? (..) Bēdīgs skats. Nez vai ir dzīvs. Ja cilvēks ir slims, tad man baigi grūti ir pateikt, vai viņš ir dzīvs, var neredzēt. Man šķiet, ka viņš ir pie Dieva aizgājis. (..) Bet viņš jau nav viens pats bijis. Tur vēl ir kāds vīrietis. Vai tik viņu nav novākuši. Tāds skats rādās. – Bet viņu atradīs? – Šķiet, ka tik ātri nemaz neatradīs.”

Nu re, ekstrasensam Pavlovičam pretim sēdošais cilvēks, izrādās, visticamāk, ir miris.

Sestā: "kaut kur Krievijā vai Baltkrievijā"

Eksperimenta noslēgumā tiek apmeklēts vēl viens speciālistu pazudušu cilvēku meklēšanā – zīlnieci Valēriju, kas pieņem zīlnieces salonā “Zeme un likteņi”. Pakalpojuma cena 30 eiro.

Viss sākās ar to, ka viņa izprašņā klientu, izklāj atnesto karti un tad ķeras pie maģiska amuleta. Amulets drīz vien tiek likts lietā, to paceltā kreisajā rokā viņa tur virs vietas kartē, kur it kā pazudis Roberts: “Aha, viņš sākumā bija Valkā. Pēc tam aizbrauca tur. Viņš tur ir netālu no savas mašīnas.”

Zīlniece izsaka komplimentus par attēlā redzamo puisi, bet nekādu līdzību ar atnākušo nesaskata. “Jā, viņš ir dzīvs, bet viņš ir piekauts. Tā kā viņš ir dzīvs, tūlīt paskatīsimies, kur viņš atrodas. (..) Meklējiet sievieti. (..) Viņš ir dzīvs, bet nav ne naudas, nekā. (..) Viņš ir kaut kur Krievijā vai Baltkrievijā. Tur ceļazīmes ir krievu valodā. (..) Jebkurā gadījumā, pēc tam kad viņu piekāva un aplaupīja, viņu kaut kur aizveda, bet viņš ir dzīvs,” stāsta zīlniece.

Zīlnieces stāsts par pazudušo draugu, kurš patiesībā sēž viņai turpat pretim, kļūst arvien aizraujošāks. Varam prognozēt, ka par zināmu naudas summu varētu tikt arī pie stāsta turpinājumu un izdot romānu.

“Ja uztvēra nopietni, tā ir viņa vaina”

Bet skarbākā un vienlaikus arī skumjākā atziņa pēc eksperimenta – neviens no šiem ekstrasensiem, dziedniekiem un zīlniekiem nebija ne tuvu reālajai patiesībai.

Nevienam pat neradās, piemēram, nojauta, ka meklētais ir kaut kur blakus, un neviens arī nepateica, ka uz jūsu jautājumiem atbildēt nevar. 

Eksperimenta noslēgumā žurnālisti turpina stāstu – pazudušais draugs pēkšņi ir atradies, bet viņa mamma ir ļoti dusmīga, ka kāds ekstrasenss atļāvies dēlu jau apglabāt un zvana viņiem.

Pirmais zvans ir Andrim Krūmiņam: “Nu, bet pagaidi, katram jau tiesības cilvēku klausīt vai neklausīt. (..) Es viņam neapgalvoju 100%, es viņam neapgalvoju, es pat no viņa naudu nepaņēmu. (..) Es tam čalim pateicu, ka tas ir tikai daži procenti, tas ko es pasaku. Ja viņš uztvēra nopietni un jums to tā paziņoja nopietni, tā ir viņa vaina.”

Bruno Pavlovičs: “Es tā nekad nedaru, es nekad nekrāpjos... Nekad! Neviens nevar pateikt, ka uz mani “krāpjas”, jo es skaidri un gaiši pateicu, ka es neredzu, ka es nevaru precīzi pateikt. Es to tiešām arī teicu. Labi, ka ir atradies, paldies Dievam!  Bet es arī to teicu, ka es skaidri neredzu. Ja es būtu skaidri redzējis, tad ir savādāk. Vai, dieniņ! Kas tikai man nav jāpieredz šajā mūžā. Cilvēkam centies palīdzēt, un vienmēr kaut kas slikts.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt