Eiropas Parlaments trešdien ir atbalstījis savu Kopējās lauksaimniecības reformas versiju. Daļa no reformas skar arī cukura ražošanu Eiropā. Eiropas Komisija savā sākotnējā priekšlikumā vēlējās no 2015. gada atteikties no cukura ražošanas kvotām. Tomēr vairākas dalībvalstis un arī Parlaments vēlas saglabāt kvotas vismaz līdz 2020. gadam.
Latvija savulaik atteicās no savām cukura ražošanas kvotām, un visas cukura rūpnīcas tika slēgtas, to īpašniekiem saņemot kompensācijas. Tagad mūsu valsts vēlas, lai Latvijā uzņēmējiem atkal būtu iespēja ražot cukuru, ja viņi to grib. Tomēr, vai tas būs iespējams, kļūs skaidrs tuvāko mēnešu laikā.
Eiropas Savienības cukura politika ir spēkā jau kopš 1968. gada. Tā regulē cukura ražošanas kvotas, garantēto cenu līmeni, kā arī cukura importa un eksporta nosacījumus. Tomēr 2006. gadā Pasaules Tirdzniecības organizācija atzina, ka Eiropas Savienības cukura politika neatbilst starptautiskās tirdzniecības nosacījumiem. Tad arī tika īstenota būtiska cukura reforma, kas mudināja dalībvalstis atteikties no cukura ražošanas kvotām jeb cukura apjoma, ko konkrētās valsts uzņēmumi drīkst saražot.
Gatavojot Kopējās lauksaimniecības politikas reformu nākamajiem septiņiem gadiem, Eiropas Komisija nāca klajā ar priekšlikumu atteikties no cukura kvotām sākot ar 2015. gadu. To, debatējot Eiropas Parlamentā, arī uzsvēra lauksaimniecības komisārs Dačans Čološs:
"Pašreizējās cukura kvotas nespēj tikt galā ar mūsdienu izaicinājumiem."
Komisija uzskata, ka cukura kvotas ierobežo konkurenci cukura tirgū gan Eiropas Savienības iekšienē, gan starptautiski. Tomēr daudzi Eiropas Parlamentā tam nepiekrīt. Deputāts Mišels Dantans no Francijas, kurš bija viens no atbildīgajiem par lauksaimniecības reformas virzību Parlamentā, aizstāv pozīciju, ka cukura kvotām būtu jāpaliek spēkā līdz 2020. gadam: "Cukura kvotas vēl dažus gadus palīdzēs Eiropas produkcijai būt konkurētspējīgai pasaules tirgos. Saglabāsim tās!"
Galvenais arguments par labu cukura ražošanas kvotu saglabāšanai ir nepieciešamība aizsargāt cukura rūpnīcas, kuras pēdējos gados ir ieguldījušas iekārtu modernizācijā. Kvotu aizstāvji uzsver, ka šīm rūpnīcām būtu jādod ilgāks laiks, lai paaugstinātu ražīgumu un atpelnītu ieguldījumus.
Pret cukura kvotu atcelšanu iebilst arī gandrīz visas valstis, kur notiek cukura ražošana.
Šo dalībvalstu pārstāvji uzsver, ka kvotu atcelšana radīs nestabilitāti tirgū, no kā cietīs gan uzņēmēji, gan cukurbiešu audzētāji, kuri vairs nesaņems garantētu ienākumus.
Uz to septembrī, diskutējot par cukura nozari, norādīja arī spāņu eiroparlamentāriete Estere Herranca-Garsija: "Šī dramatiskā restrukturizācija prasīs laiku, jo ir jāredz, kādas nākotnē būs peļņas iespējas."
Viņai pievienojās arī britu deputāts Džons Stjuarts Egņu, kurš tāpat uzsver, ka cukura ražotājiem ir nepieciešams ilgāks adaptācijas laiks: "Es gribētu apšaubīt ideju, ka valstis ar zemu ražīgumu visvairāk cietīs no cukura ražošanas kvotu atcelšanas. Lielbritānijā mēs sevi neuzskatām par valstu ar zemu ražīgumu. Bet kas ir noticis… Ja mēs būtu peldētājs, tad varētu teikt, ka mūsu galvu ir iegrūsta zem ūdens, jo mēs esam sekojuši Eiropas Savienības signāliem pagātnē un slēguši rūpnīcas."
Cukura kvotu saglabāšanu aizstāv arī vairākas asociācijas, tostarp Eiropas Cukura ražotāju komiteja un Starptautiskā Eiropas biešu audzētāju federācija. Kā arī vairākas valstu grupas, kuram šobrīd ir garantēta priviliģēta pieeja Eiropas cukura tirgum. Starp tām ir Vismazāk attīstīto valstu grupa, kā arī Āfrikas, Karību un Klusā okeāna attīstības valstis. Šīs valstis norāda, ka Eiropas Savienībai būs grūti izpildīt savas starptautiskās saistības, ja cukura kvotas tiks atceltas.
Savukārt kvotu atcelšanas aizstāvji visbiežāk apelē pie tā, ka kvotas kropļo brīvo tirgu un konkurenci.
Starp organizācijām, kas vēlas panākt kvotu atcelšanu, ir Eiropas Cukura lietotāju asociācija, kā arī Eiropas Cietes industrijas asociācija.
Kāds būs galīgais sarunu rezultāts, pagaidām nav zināms. Iespējams, ja kvotas paliek, tās būs iespējams no jauna pārdalīt starp dalībvalstīm. Bet varbūt tiks piedāvāti kādi citi aizsardzības mehānismi. To rādīs turpmākās diskusijas starp dalībvalstu ministriem, Eiropas Parlamentu un Komisiju, kas varētu noslēgties vasarā.
