ĪSUMĀ:

• Vācijas ārējo un drošības politiku ļoti ietekmē vēsturiskā trauma attiecībā uz nacistu darbībām Otrā pasaules kara laikā.
• Gan Vācijas sabiedrība, gan politiskā elite apzinās Vācijas ekonomisko un arī potenciālo militāro varenību.
• Berlīne ilgu laiku uzskatīja, ka līdz ar ekonomisko saišu stiprināšanu valstis kļūs savstarpēji atkarīgas, kas mazinās konflikta iespējamību.
• Taču attiecībā uz Putina režīmu Krievijā šī pieeja nenostrādāja.
• Vācija kļūst gatavāka uzņemties līderību, kas no tās tiek sagaidīta.

Gadu desmitiem Vācija ir dzīvojusi ar milzīgu vainas apziņu par savu lomu Otrā pasaules kara izraisīšanā un atturējusies demonstrēt savu spēku, bet pēdējā laika notikumi ir likuši Vācijai pārvērtēt savu lomu Eiropā.

Krievijas uzsāktā agresija pret Ukrainu kļuva par modinātājzvanu, kas ir pamodinājis Vāciju. Lai gan tā joprojām nav pilnībā "piecēlusies", acis ir atvērtas. Tas ir licis uzsākt, pirmkārt, iekšēju diskusiju par nākotnes attiecībām gan ar Krieviju, gan ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm.

Vācijas rīcība noteiks Eiropas nākotni

Eiropas attīstības un drošības kontekstā Vācija gadsimtiem ir bijusi būtiskākais spēlētājs. Tās uzstādījumi, redzējums par Eiropas nākotni un sadarbības meklējumi ar kaimiņiem un tuvākajiem sabiedrotajiem ir ietekmējis to, kādā Eiropā mēs dzīvojam.

Vācijas iekšpolitiskās transformācijas ir mainījušas vēsturiskos kursus un notikumu dinamiku plašākā starptautisko attiecību arēnā. Līdz ar Krievijas agresiju Ukrainā Vācija gan no tuvākajiem sabiedrotajiem, gan no globālajiem sadarbības partneriem ir vairākkārt mudināta iesaistīties un uzņemties līderību, sniedzot atbalstu Ukrainas centieniem stāties pretim Krievijas agresijai.

Šīs diskusijas kontekstā Vācijas politika nereti ir palikusi neizprasta vai pat nosodīta. Tik ilgi gaidītā Vācijas apņemšanās nosūtīt tankus Ukrainai tika pavadīta gan ar tuvāko sabiedroto (piemēram, Baltijas valstu ārlietu ministru publisku aicinājumu), gan stratēģiskā sabiedrotā ASV centieniem ietekmēt Vācijas nostāju un pieeju.

We, 🇱🇻 🇪🇪 🇱🇹 Foreign Ministers, call on Germany to provide Leopard tanks to Ukraine now. This is needed to stop Russian aggression, help Ukraine and restore peace in Europe quickly. Germany as the leading European power has special responsibility in this regard.

— Edgars Rinkēvičs (@edgarsrinkevics) January 21, 2023

Vācijas valdības lēmumu nosūtīt tankus Ukrainai būtu pāragri skatīt caur perspektīvu, ka Vācijas politika ir ievērojami mainījusies. Tā drīzāk ir kā daļa no plašākas Vācijas iekšējās transformācijas, kas izpaužas tās ārējā un drošības politikā. Vācija piedzīvo tās līderības renesansi, kam ir joprojām pastāvoši apgrūtinājumi un kas būtiski ietekmēs Eiropas un līdz ar to arī Latvijas drošību.

Otrā pasaules kara rētas vēl nav sadzijušas

Vācijas ārējā un drošības politikā gan aukstā kara laikā, gan pēc PSRS sabrukuma vienmēr bijusi klātesoša vēsturiskā trauma attiecībā uz Vācijas darbībām Otrā pasaules kara laikā. Tā ir ietekmējusi ne tikai sabiedrību, bet arī oficiālo Vācijas drošības politiku.

Apzinoties un atminoties, kādus zaudējumus var radīt militārs konflikts, Vācijas pieejā ir pastāvējuši mēģinājumi rast visus iespējamos līdzekļus, lai mazinātu gan apbruņošanos, gan potenciālu militāru eskalāciju starp galvenajiem spēlētājiem starptautiskajā arēnā.

Vainas apziņa par Vācijas radītajām sekām Otrā pasaules karā ir slāpējusi Vācijas vēlmi būt par līderi drošības politikas jautājumu noteikšanā Eiropā.

Kļūstot par Eiropas spēcīgāko ekonomiku, Vācija nereti Eiropas stratēģiskās drošības jautājumus ir "nodevusi" Francijas un tās līderu virzībai. Tieši Francija, it īpaši prezidenta Emanuela Makrona valdīšanas laikā, ir mēģinājusi noteikt, kāda veida drošības arhitektūru būtu nepieciešams būvēt Eiropā. Vācijas vēsturiskās traumas klātesamība ir iedrošinājusi un veicinājusi Francijas pozīcijas šo jautājumu virzīšanā.

Gan Vācijas sabiedrība, gan arī tās politiskā elite apzinās Vācijas ekonomisko un līdz ar to potenciālo militāro varenību.

Tās spēks un vara kombinācijā ar vēsturisko vainas apziņu ir Vācijas priekšrocība un reizē arī trūkums. Liela mēroga ārēju satricinājumu apstākļos, kādu mēs Eiropā piedzīvojam pēc Krievijas uzsāktās agresijas Ukrainā, būtu sagaidāms, ka lielvaras uzņemas atbildību un ietekmē procesa virzību.

Atšķirībā no mazām valstīm, lielvarām nav priekšrocības nereaģēt. No tām pamatoti tiek sagaidīta rīcība. Vācija, apzinoties tās pozīcijas un varējumu, izprot, ka, jo lielāka eskalācija, jo augstāks būs Vācijas iesaistīšanās līmenis, kas lielā daļā sabiedrības rada bailes un atturību.

Šī apziņa ir klātesoša sabiedrībā. Vairākas aptaujas arī jautājumā par tanku sūtīšanu uz Ukrainu norādīja, ka sabiedrība kopumā ir piesardzīga un drīzāk atturīga.

Piemēram, jautājumā par to, vai atbalsta "Leopard" tanku sūtīšanu uz Ukrainu, 44% respondentu atbildēja "jā", 45% "nē". Tāpat arī jautājumā "vai atbalstāt "Leopard" tanku pielietošanu Krimas atgūšanai? 32% saka "jā", 58% – "nē".

Tas ieskicē, ka Vācijas sabiedrība kopumā nav gatava "iziet uz konfrontāciju". Tā ir būtiskākā atšķirība, kas Vāciju atšķir no tādām valstīm kā Latvija, Lietuva un Igaunija.

Vācijas līderi nespēja izprast Putinu

1960. gados Vācijas ārējā un drošības politikā parādās termins "Ostpolitik" – austrumu politika. Villijs Brants, kurš bija Vācijas kanclers no 1969. gada līdz 1974. gadam, mainīja vairākas Vācijas ārējās un drošības politikas nostādnes, realizējot t. s. Ostpolitik – attiecību normalizēšanu ar Vācijas Demokrātisko Republiku (VDR), Poliju un Padomju Savienību (PSRS).

Tagadējais kanclers Olafs Šolcs, vēl pirms Krievijas uzbrukuma Ukrainai, savos uzstādījumos netieši norādīja uz nepieciešamību pēc jaunas Ostpolitik pieejas, kas paredzētu attiecību veidošanu ar Austrumeiropas valstīm, tai skaitā Krieviju, Baltkrieviju un Eiropas Savienības (ES)  Austrumu partnerības valstīm.

Vācijas skatījumā klātesošs ir bijis uzstādījums, ka ar ekonomisko saišu stiprināšanu valstis kļūtu savstarpēji atkarīgas, kas mazinātu konflikta iespējamību. Tagad skaidri redzams, ka šī pieeja nav nostrādājusi.

Lai arī Vācija ir bijusi ilgstoša Krievijas partnere, it īpaši enerģētikas jautājumos, tas nav atturējis Krieviju no militārās agresijas, kam sekas ir sankciju ieviešana un energoresursu diversifikācija.

Mēģinājumi rast "win-win" situāciju ar Krieviju arī nav izrādījušies dzīvotspējīgi. Pēc PSRS sabrukuma Vācijā kopumā ir dominējusi apziņa, ka ir iespējams rast tādu sadarbību, kas būtu abpusējs ieguvums gan Krievijai, gan kopumā ES.

Proti, ka tā nav "zero sum game" (nulles summas spēle), kurā pretinieka ieguvumi ir mani zaudējumi un otrādi. Izpratne par Putina Krieviju un Krievijas Putinu šo vairāk nekā divu desmitgadu laikā ir bijusi mānīga.

Pastāvošais režīms Krievijā redz pasauli tieši no šādas perspektīvas, ko savukārt pastiprina Krievijas vēsturiskā izpratne par Otro pasaules karu, kas ievērojami atšķiras no Vācijas pieejas.

Pretēji Vācijai, kurā pastāv vainas apziņa par izdarīto, Krievijā tā drīzāk ir kara glorificēšana, kas ieņem būtisku lomu režīma ideoloģijā ar mērķi pamatot valsts iesaisti noteiktu agresiju īstenošanā.

Ceļā uz jauno Ostpolitik

Lai arī Vācijā joprojām pastāv piesardzība un mēģinājumi deeskalēt situāciju, ir pieņemti vairāki būtiski lēmumi, kas identificē Vācijas transformāciju ar ilgtermiņa sekām Eiropas drošībai.

Vācijas Sociāldemokrātiskā partija pamatoti lepojas ar Villija Branta 70. gadu Ostpolitik, par ko viņam tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Tai bija galvenā loma aukstā kara Austrumu un Rietumu konfrontācijas pārvarēšanā.

Tomēr, neskatoties uz visiem viņa vēsturiskajiem sasniegumiem, Vācija apzinās, ka tā nedrīkst slēpties aiz Villija Branta, saskaroties ar pārmaiņām mūsdienu pasaulē.

Katrs laikmets meklē savas atbildes. Tas attiecas arī uz Vāciju un jauno Ostpolitik, kas ir jāpielāgo mainīgajām realitātēm un jāpārnes jaunajā laikmetā — arī tai jākļūst par daļu no Vācijas kanclera Olafa Šolca pasludinātās Zeitenwende ("šķirtnes momenta").

Kā tas tika paziņots slavenajā 2022. gada 27. februāra uzrunā, Vācija ir gatava tērēt 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) aizsardzībai, ieguldīt papildu 100 miljardus kritiskajiem militāro spēju iztrūkumiem, kā arī ieguldīties partneru atbalstīšanā.

Jānorāda, ka, lai gan ukraiņiem nav sūtīta "smagā" kaujas tehnika, tomēr Vācija jau kopš Krievijas agresijas sākuma ir aktīvi atbalstījusi Ukrainu.

Tās sniegtais atbalsts kopumā ir uzreiz aiz ASV un Lielbritānijas piešķirtās palīdzības. Jāņem vērā, ka Vācija kā Eiropas Savienības bagātākā valsts nodrošina arī lielu daļu Ukrainai piešķirtā ES finansējuma.

No Vācijas pamatoti ir sagaidīta konvencionālāka iesaiste, tomēr nevar nenovērtēt arī līdzšinējo iesaisti, kas, ņemot vērā sabiedrības kopējo noskaņojumu, ir pozitīvi vērtējama rīcība no Vācijas ārējās un drošības politikas veidotājiem.

Ledus ir sakustējies

Sastopoties ar jauno, nemierīgo pasauli ar tās krīzēm un konfliktiem, Vācija pamazām kļūst pašpārliecinātāka. Saglabājot sociāldemokrātiskās tradīcijas, kā arī V. Branta redzējumu par Vācijas lomu un sadarbību ar kaimiņiem, Vācija pamazām, bet pamatīgi atdzimst tās varenībā arī drošības un militārajā sfērā.

Nevar sagaidīt, ka Vācijas iesakņojošās tradīcijas, vēstures izpratne, vērtības un redzējums par pasaules kārtību mainīsies īslaicīgā periodā.

Tomēr ledus ir sakustējies un Vācija kļūst gatavāka uzņemties to līderības lomu, kas no tās tiek sagaidīts vismaz Baltijas reģionā.

Laika gaitā tas var ietekmēt arī attiecības ar Franciju, ASV un kopējo ES drošības un aizsardzības politiku. Vācijas militarizēšanās un līderības paaugstināšanās var mazināt gan Francijas, gan arī ASV spēju ietekmēt procesus Eiropā, kas no Latvijas skatu punkta nozīmētu gan ieguvumus, gan potenciālus izaicinājumus.