Tanku vilnis Ukrainai

Jau kādu laiku nerimstas runas, ka Krievija varētu būt sagatavojusi pietiekami daudz mobilizēto karavīru, lai varētu veikt jaunu masīvu uzbrukumu vilni Ukrainai. Lai varētu stāties pretī šādam potenciālajam uzbrukumam, Ukraina jau krietnu laiku aicina Rietumus piešķirt tai modernu smago bruņu tehniku. 

Mēnešiem Rietumi šo lūgumu atteikušies izpildīt, taču pēkšņi kaut kas ir mainījies, starp lielvalstīm sākusies gandrīz vai sacensība, kurš bruņojumu piegādās ātrāk un vairāk – to apņēmušās darīt gan Francija, gan ASV un Vācija.

"Man izskatās, ka briest tanku vilnis. Jautājums ir tikai, cik ātri šis viss attīstīsies.

Jo no ASV ir nācis stimuls, pirmais solījums par bruņumašīnām, tad ir Vācijas, Francijas atbilde, arī Lielbritānija cenšas ietekmēt sarunas ar savu nopietno tanku solījumu, bet neko konkrēti mēs nezināsim pirms 20. janvāra, kad būs lielo donoru valstu tikšanās Vācijā, kad tiešām būs jāparāda, kas ir tas, ko tālāk dos Ukrainai," skaidroja Bērziņa. 

Tātad skaidrs, ka tanki un bruņumašīnas Ukrainai tiks piegādātas, taču neskaidrs vēl ir jautājums, cik apjomīgs būs šis atbalsts. 

"Impulss sevi nobremzēt, ierobežot to, kādas spējas tiek dotas Ukrainai, tas sāk beigties. Ukrainai, protams, tas nāks par labu. Interesanti šajā visā procesā ir tas, ka nav runa par vienu valsti, bet kā valstis sanāks kopā, lai solītu, sagādātu un arī apbruņotu, remontētu un uzturētu jaunās ieroču sistēmas," vērtēja Bērziņa. 

Viņa norādīja, ka ļoti daudz tiek runāts tieši par Vācijas "Leopard" tanku piegādi, taču nav skaidrs, vai tankus varētu piegādāt Vācija pati, vai arī Vācija kā ražotājvalsts dos atļauju tos iegādāties, piemēram, Polijai, lai tālāk nodotu Ukrainai. Polija jau ilgstoši uzsvērusi vēlmi nodot "Leopard" tankus Ukrainai. 

Putina tēls Ķīnas acīs drūp

Vērtējot Krievijas spējas masīviem uzbrukumiem, Bērziņa atzina, ka vismaz no ārpolitikas viedokļa raugoties, Krievija viennozīmīgi kļūst arvien vājāka – naftas cenas turpina krist, un vienlaicīgi Ķīna arvien skeptiskāk raugās uz Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un viņa uzticamību. 

"Pagājušā gada sākumā likās, ka Ķīna bija atļāvusi Krievijai iebrukt Ukrainā. Tagad arvien vairāk dzird to, ka Putins Ķīnas prezidentam Sji [Dzjiņpinam] nav stāstījis taisnību par to, ko sagaidīt Ukrainā. Un savā veidā Ķīna ir iegrābusies, jo lauzt savu norunu, tas arī nebūtu smuki, bet, vai Ķīnai šis konflikts ir nācis par labu – ne īsti," vērtēja Bērziņa. 

Vienīgais, ko Ķīna ir ieguvusi no Krievijas iebrukuma Ukrainā, ir iespēja par salīdzinoši lētu naudu iepirkt Krievijas naftas un gāzes resursus, taču neko vairāk no Krievijas tā arī nevēlas. 

"Ķīnai labums ir tikai no tā, ka tā var tagad iegūt no Krievijas, ko vien tā vēlas no dabas resursiem – izmantot Krieviju savā ziņā kā mazattīstītu valsti, no kuras var iegūt neapstrādātus resursus.

Citādi varbūt tālāk Ķīnai nemaz nav intereses ģeopolitiski pīties ar Krieviju," norādīja drošības eksperte. 

Tas, kā šo valstu attiecības attīstīties turpmāk, nav skaidri paredzams, taču Bērziņa vērtēja, ka tās diez vai kļūs ciešākas. 

"Jebkurā gadījumā – kam tas nāk par sliktu? Krievijai. Tāpēc, ka izskatās, ka Ķīna savu ekonomisko interešu dēļ arī tālāk centīsies izmantot Krieviju, un Krievijai ar to vien būs jāsamierinās, jo kādas gan citas izvēles tai šobrīd ir palikušas? Ja Krievija vēlētos atsākt diplomātiskās attiecības ar Eiropas lielvalstīm, ar ASV, ar Japānu, ar Austrāliju, tai būtu jāpiekāpjas Ukrainā," skaidroja Bērziņa. 

"Ģeopolitisko draugu Krievijai ir palicis mazāk, un pēkšņi pasaule ap Krieviju sāk sašaurināties, jo visi vēlas no Krievijas naftu, visi vēlas gāzi, bet pīties dziļāk, tālāk, neviens vairāk nevēlas.

Lielais Krievijas mērķis iegūt globālu varu, ietekmi, īstenībā izskatās, ka varētu izgāzties," viņa vērtēja. 

Turcijas un Zviedrijas nesaskaņas

Savukārt tikmēr Eiropā arvien vairāk tiek runāts par to, kad Turcija beigs pretoties Zviedrijas un Somijas vēlmei iestāties NATO. Māršala fonda pētniece vērtēja, ka tas nebūs tik drīz. 

"Man liekas, ka ir nopietnas, fundamentālas problēmas starp Turciju un Zviedriju. Turcijā ir etniskā minoritāšu grupa – kurdi. Kurdiem ir sava politiskā partija, bet arī teroristisks grupējums, kurš ir veicis terora uzbrukumus Turcijā. Ir daudzi kurdi, kuri ir meklējuši politisko patvērumu ziemeļvalstīs, īpaši Zviedrijā," skaidroja Bērziņa. 

"Turcija uzskata, ka atsevišķas personas, kurām jau ir dots vai šobrīd tiek izskatīts politiskais patvērums Zviedrijā, ka tās ir ar teroristiskiem nolūkiem saistītas vai saistītas ar puča mēģinājumu pret Erdoganu [Turcijas prezidentu], kas notika pirms vairākiem gadiem," viņa norādīja. 

Turcija vēlas, lai Zviedrija izdod šīs personas, ja vēlas Turcijas atbalstu, lai iestātos NATO, taču Zviedrijas valdība uzskata, ka tā nevar iejaukties tiesas procesos, ka valdība nevar nolemt, kurš ir vai nav pelnījis patvērumu, tas ir tiesas jautājums. 

"Jautājumi par likumdošanas maiņu jau ir risināti. Turcija ir pieprasījusi, lai Somija un Zviedrija maina savu likumdošanu tā, lai tā  nopietnāk uztvertu terora draudus. Tas jau tiek darīts, bet jautājums ir par konkrētām personām, kurām jau ir tiesu lietas Zviedrijā un Somijā, bet vairāk Zviedrijā," precizēja Bērziņa. 

"Lai cik liels spiediens būtu no Turcijas puses, Zviedrijas valdība uzstāj, ka tā nav spējīga iejaukties tiesu lietās, bet Turcijai šī atbilde nepatīk.

Šaubos, vai pirms vēlēšanām Turcijā, kas notiks vasarā, šo jautājumu mēs būsim atrisinājuši, jo politiski prezidentam Erdoganam ir izdevīgi turpināt radīt spiedienu pret Ziemeļvalstīm tieši šajā kurdu jautājumā, jo iekšpolitikā tas viņu parāda kā spēcīgu, agresīvu, spējīgu prezidentu, un tas ir tas, kas patīk viņa vēlētājiem. Šī nostāja tautas līmenī ir ļoti atbalstīta," viņa skaidroja.