Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"

Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.

Diplomātiska risinājuma vēl nebūs

Šonedēļ Bali salā Indonēzijā norisinājās pasaules 20 ekonomiski spēcīgāko valstu jeb G20 līderu sanāksme. 

"Daudzi šo samitu gaidīja gan ar cerībām, gan bažām, tāpēc, ka, ja 20 pasaules svarīgākie vadītāji būtu uzspieduši [Volodimiram] Zelenskim piekāpties kaut kādā nesmukā veidā, tas būtu bijis slikts iznākums Ukrainai, bet [Vladimirs] Putins neieradās. Zelenskis virtuāli pasniedza savus nosacījumus, un Krievijas amatpersonas atbildēja, ka tas nav reāli. Tā kā nekas uz priekšu nav gājis," stāstīja Bērziņa. 

Sanāksmē izskanējušas runas arī par to, ka karš atstāj ietekmi uz globālo ekonomiku, un tā nepastāvēs bez miera, tāpēc karš ir jāpārtrauc. 

"Ir svarīgi pasaules līmenī pārrunāt to, vai varētu būt miers un kad varētu būt miers, un kā tas miers varētu izskatīties. Pacietība ilgstošam karam sarūk," atzina Bērziņa. 

"Tuvākajā laikā diplomātiska risinājuma esošajai kara situācijai nebūs, bet bez sarunām kaut kādā punktā karš nebeigsies. Ja var par to runāt, uz to var arī cerēt. Tas ir īpaši svarīgi, lai noturētu pilsoņu atbalstu tajās valstīs, no kurām nāk lielākais ekonomiskais un militārais atbalsts Ukrainai. Tuvākajā laikā īstu sarunu, visticamāk, nebūs, bet ir svarīgi parādīt, ka ir tādas iespējamas," viņa vērtēja. 

Drošības eksperte uzsvēra, ka gala vērtējumu tam, kad un kā notiks miera sarunas un kādi būs to noteikumi, pieņems Ukraina. Situācijas, kurā Ukrainai miers tiek uzspiests, nevar būt. Tajā pašā laikā rietumvalstu sabiedrībai ir svarīgi atgādināt, ka karš nebūs bezgalīgs.

"Vēlētāji lielajās rietumvalstīs, kuras sniedz daudz palīdzības, grib saprast to, ka tas nebūs 20 gadu jautājums. Afganistānas piemērs ir tas, kas biedē vēlētājus.

Tāpēc, ka lielākoties Ukraina ir tālu. Protams, ne Baltijai un ne Latvijai, bet Londonā, Parīzē un Vašingtonā Hersona un Kijiva šķiet tālas pilsētas. Tādēļ ļoti svarīgi ir parādīt to, ka karš nav bezgalīgs. Ja ir saprašana, ka šis ir akūts konflikts, kuram galu galā būs risinājums, ir iespējams nodrošināt daudz vairāk militārās palīdzības. Ja tas šķiet bezgalīgs, militārā palīdzība var izsīkt," skaidroja Bērziņa. 

Maskavas ietekmes aģenti

Arvien biežāk pēdējā laikā medijos izskan informācija par arvien jauniem gadījumiem, kad tiek atklātas Eiropas politiķu saites ar Krieviju. Holandē izcēlies skandāls par politiķi Renē Vanderlindenu, Vācijā uzmanības centrā ir Angelas Merkeles padomnieks drošības jautājumos. Arī Francijā atklāta kādas augsta ranga militārpersonas saistība ar Krieviju. 

"Tas īpaši mani nepārsteidz. Krievija jau kopš padomju laikiem ir atbalstījusi ietekmīgas politiskās personas un jauniešus, kuri varētu pacelties un ar laiku ieaugt ietekmīgās pozīcijās Eiropā un visā plašajā pasaulē," atzina Bērziņa. 

"Ietekmes aģenti varbūt ir spējīgi kādreiz iegrozīt politiku Krievijai labvēlīgākā virzienā, bet bieži tas nav tas noteicošais.

Jā, Nīderlandē, Francijā un Vācijā jau gadsimtiem ir bijušas politiskās balsis, kuras uzskata, ka ir gudri savas valsts interešu dēļ noturēties Krievijas pusē, bet vienmēr ir bijusi arī otrā puse," viņa stāstīja. 

Drošības politikas eksperte uzsvēra, ka, piemēram, Vācijā debates par to, vai atbalstīt Krieviju, dažādu notikumu kontekstā ilgst jau gadsimtiem. 

"Protams, elites kārtā varētu būt cilvēki, kas ir nosliekušies prokrieviski, un Krievijai tad viņus bieži izdodas sameklēt un atbalstīt.

Bet tas, kas nolemj, kāda būs politika, ir tauta. Svarīgi ir tas, kā mainās tautas un it īpaši jaunākās paaudzes attieksme pret Krieviju un ārpolitiku," uzsvēra Bērziņa.  

"Šobrīd ir karš, un jaunākā paaudze redz, ka vecā veida politiskā ideoloģija, tāda, kas uzskata, ka piekāpties un izdabāt Krievijai būtu labākais ceļš, – ka tas nav labākais ceļš. Šī paaudžu maiņa un faktiskā realitāte ir daudz svarīgāka nekā tas, ka Krievija tagad ir algojusi desmitiem vai simtiem politiķu Rietumeiropā," viņa vērtēja. 

KONTEKSTS: 

24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.

Rudens sākumā Ukrainas pretuzbrukumā no okupantiem atbrīvota lielāka teritorija, nekā Krievijai bija izdevies ieņemt kopš aprīļa sākuma.

9. novembrī Krievijas karaspēka vadība paziņoja, ka ir pieņemts lēmums par karaspēka izvešanu no Hersonas pilsētas un pārcelšanos uz Dņepras upes kreiso krastu. 11. novembrī Krievijas karaspēka vienības pameta Hersonas pilsētu, kur drīz vien ienāca Ukrainas karavīri.

Iepriekš masveida raķešu uzbrukums Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai notika otrdien, 15. novembrī. Tad cieta arī Polija, kuras teritorijā nokrita, iespējams, Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēmas raķete, nogalinot divus cilvēkus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis gan noliedzis, ka tā bijusi Ukrainas raķete.