NATO kodolieroči kaimiņos

"Tā realitāte ir, ka militāristi gan Somijā, gan Zviedrijā uzskata, – jā, no militārā viedokļa būtu iespējams novietot NATO kodolieročus Somijā un Zviedrijā. Tieši no tehniskā un militārā viedokļa tas būtu iespējams, bet tas nenozīmē, ka politiski un stratēģiski šo valstu vadība piekristu," skaidroja Bērziņa. 

Somija un Zviedrija pavēstījušas, ka par šādu iespēju šobrīd diskutēt nevēlas. Turklāt, lielākais jautājums ir, vai vispār kāda lielvalsts būtu ieinteresēta novietot savus kodolieročus Ziemeļvalstīs. 

"Tas ir zem milzīgas jautājuma zīmes, jo tomēr tie nav kaut kādi bez nacionālās saiknes kodolieroči, tie ir ASV vai Lielbritānijas, vai Francijas. Un neizskatās, ka kāda no šīm lielvalstīm būtu ieinteresēta ievietot savus kodolieročus kādā citā valstī. Šobrīd nav ne nepieciešamības, ne vajadzības, ne intereses.

Jā, varbūt Somija un Zviedrija teorētiski varētu dot atļauju, bet vai tas faktiski notiktu, – man ir lielas šaubas," uzsvēra eksperte. 

Toties šādi paziņojumi par iespējamo kodolieroču izvietošanu Somijā un Zviedrijā var izsaukt lielu sašutumu Ziemeļvalstu sabiedrībās. 

"Izklausās ļoti saistoši, ka tagad gan viss mainīsies un te būs kodolieroči. Uzreiz īpaši asinsspiediens pacelsies tajās valstīs, kur ļoti liela daļa iedzīvotāju noliedz vispār kodolieroču nepieciešamību pasaulē, un Ziemeļvalstīs tādu cilvēku ir daudz. Tas sakurina tautu, bet tālāk paskatoties, kurš ko ir pieņēmis un vai kāds vispār piedāvā novietot savus kodolieročus – tas ir pavisam cits jautājums," skaidroja Bērziņa. 

Ukrainas graudu eksporta sāga

Kad Krievija 24. februārī uzsāka visaptverošo uzbrukumu Ukrainai, Ukrainā iestrēga apmēram 20 miljoni tonnu graudu, kas bija paredzēti eksportam un vitāli bija svarīgi ne vienai vien pasaules valstij. Jūlijā ar Turcijas starpniecību tika panākta vienošanās, ka tiks izveidots drošs kuģošanas koridors, lai no Ukrainas Melnās jūras ostām varētu atsākt graudu eksportu. 

29. oktobrī Krievija apturēja savu iesaisti šajā sadarbībā, paziņojot, ka nevar garantēt civilo kuģu drošību pēc iespaidīga dronu uzbrukuma Krievijas jūras spēku flotei okupētās Sevastopoles ostā. Savukārt jau 31. oktobrī 14 kuģi devās ceļā kopā ar 350 tūkstošiem tonnām graudu par spīti Krievijas protestiem. Par kuģu kustību esot vienojusies Ukraina, Turcija un ANO, bet Krievija esot vienkārši informēta. 

"Izskatās, ka Ukraina, Turcija un ANO nosaka, ka risks ir pietiekoši minimāls, lai tomēr turpinātu graudu eksportu. Un, jā, Krievija iebilst, bet vai Krievija šobrīd tiešām uzbruks graudu eksportiem? Nu, grūti pateikt. Arī diplomātiskā ziņā tas nebūtu smuki.

Ja izdodas arī bez Krievijas dalības šajā norunā turpināt eksportu, tas liecinās par to, ka Turcija, Ukraina un ANO ir spējušas panākt globālu stabilitāti graudu tirgū," vērtēja Bērziņa. 

Un jau 2. novembrī Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans paziņoja, ka Krievija ir piekritusi atsākt līdzdalību ar Turcijas un ANO starpniecību noslēgtajā Ukrainas graudu eksporta darījumā, lai no trešdienas atļautu Ukrainas graudu eksportu caur Melno jūru

Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"

Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.

"Graudu noruna bija īpaši svarīga diplomātiskā uzvara tieši Turcijai, jo šobrīd caur energotirgiem Krievija stutē Turciju, un Turcijas prezidentam Erdoganam neiet labi ne politiski, ne ekonomiski. Tāpēc tā Turcijas spēle ir atšķirīga," norādīja Bērziņa. 

Viņa atzina, ka nav skaidrs, kas īsti notiek Krievijas un Turcijas attiecību aizkulisēs, bet ir skaidrs, ka Krievijas politika pret Turciju ir krietni citādāka nekā pret NATO, lai gan Turcija ir NATO dalībvalsts. 

"Nav skaidrs, kas notiek aizkulisēs. Jā, Turcija ir NATO valsts, un būtu ļoti negudri nogremdēt kādu Turcijas kuģi, bet kas tieši notiek savstarpēji starp Turciju un Krieviju, – tā arī ir pavisam atsevišķa spēle," atzina eksperte. 

"Objektīvi var teikt, ka Kremlis ir novērsis uzmanību no daudziem pasaules jautājumiem, jo ļoti liela uzmanība ir jāpievērš Ukrainai un Ukrainas karam. Tas nozīmē, ka ir lielāka brīvība tuvajās kaimiņvalstīs rīkoties tā, kā iepriekš varbūt nebūtu bijis iespējams. Tāpēc faktiski, vismaz īstermiņā, Kremļa ietekme tajās sarūk. Kas būs pēc diviem vai pieciem gadiem, tas gan ir kaut kas pavisam cits," viņa skaidroja. 

Cik neitrāla ir Šveice? 

Tie, kas rūpīgi seko līdzi notikumiem Ukrainā, zina, ka Vācijai šobrīd Ukrainā nav tā labākā slava. Tā tiek apsūdzēta par to, ka solīt sola, bet visu apsolīto palīdzību nesniedz. 

Šonedēļ toties izplatījusies interesanta ziņa, ka starp Vācijas un Šveices politiķiem izcēlies konflikts – vācieši apsūdz Šveici, ka tā boikotē Vācijas iecerēto munīcijas eksportu uz Ukrainu, bet šveicieši apsūdz vāciešus, ka tie ir aizmirsuši par tās neitralitāti. 

Strīds ir interesants, jo Šveice pēc 24. februāra pārsteidza pasauli ar to, ka izsenis neitrālā valsts atklāti nostājās Ukrainas pusē. 

"Pirmais jautājums ir par Šveices neitralitāti. Vai Šveice vēl joprojām tiešām ir neitrāla valsts, un kur ir tās neitralitātes robežas? Sankcijās pret Krieviju šī gada pavasarī Šveice piedalījās, bet tagad uz munīcijas eksportu neparakstās. Kur tad ir tā robeža?" sprieda Bērziņa. 

"Īpaši vēl, ja skatās stratēģiskos dokumentos, Šveicē runa par neitralitāti paliek par tādu sadarbības neitralitāti – neitralitāti, kurā ietilpst sadarbība ar NATO.

Tā nav tāda neitralitāte, kad saka – mums neko nevajag, mēs te kalnos esam vieni paši un mēs ar jums nerēķināmies un nesadarbojamies. Šveicē notiek stratēģiskas pārmaiņas," viņa vērtēja. 

Turklāt Šveice šobrīd palielina savu aizsardzības budžetu un ļoti interesējas par iespējām sadarboties ar NATO valstīm un Īriju, kurā arī attīstās līdzīga domāšana. 

"Īrija, tāpat kā Šveice, arī ir bijusi neitrāla, bet attiecībā uz Krievijas uzbrukumu Ukrainai nemaz tik neitrāla neizklausās. Tātad notiek pārmaiņas. Šajā gadījumā Šveice neļauj pāreksportēt, bet vai tāda tā politika arī paliks, vai tomēr mēs varam gaidīt pārmaiņas? Varbūt," sprieda Bērziņa. 

Vienlaikus, ja Vācija ir iepirkusi munīciju un ieročus no Šveices, bet Šveice vismaz tuvākajos mēnešos negrasās atļaut to eksportu, tas varētu ierobežot Vācijas spējas atbalstīt Ukrainu ar aizsardzības sistēmām. 

"Bet kopumā ziņas no Vācijas nav tikai sliktas pēdējos mēnešos. Oktobrī Vācijas ieroču ražotāji ar Vācijas valdības atļauju piegādāja Ukrainai gaisa aizsardzības sistēmu IRIS-T, kura izskatās ārkārtīgi spējīga pasargāt Ukrainas pilsētas no gaisa uzbrukumiem," norādīja Bērziņa. 

"Interesanti ir tas, ka šī sistēma pirmo reizi tiek pielietota tieši Ukrainā, nekur citur tā nav bijusi lietota, jo ir pavisam jauna. Un Ukraina sagaidīs vēl trīs šādas sistēmas. Cepuri nost, ka Vācijas armijai pašai vēl nav nevienas šādas sistēmas, bet pirmās attīstītās sistēmas Vācija ļauj sūtīt uz Ukrainu. Šeit nav runa par 40 gadus veciem ieročiem, bet tiešām to pašu jaunāko," viņa skaidroja.