Ķīnas diplomātijas centieni
Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"
Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.
Te klusāk, te skaļāk, atkal no jauna parādās runas par iespējamo Krievijas un Ukrainas miera izlīgumu. Nupat to ir aktualizējusi Ķīna, paužot savus priekšlikumus par to, kā tā redz iespējamo miera procesu.
"Skaļākās sarunas un piedāvājumi par to, kāda varētu būt eventuālā miera situācija, pēdējā nedēļā visskaļāk nākuši no Ķīnas, kura nāca klajā ar savu 12 punktu plānu. Bet, kad skatās, no kuras puses nāk šie miera sarunu piedāvājumi, tie nāk it kā no neiesaistītām valstīm, bet Ķīna nevienā vietā nav neiesaistīta – Ķīna šobrīd ir lielākais Krievijas draugs," vērtēja Bērziņa.
"Un izskatās, ka Krievija un Krievijas draugi ļoti labprāt vēlētos kaut kā legāli vai citādāk apstiprināt iegūto teritoriju un visu šo nosaukt sev par veiksmi," viņa secināja.
Šādā gadījumā miers Krievijai būtu visnotaļ izdevīgs. Ļoti svarīgu lomu, publiski aicinot uz mieru, iepriekš spēlējusi arī Turcija, īpaši veicinot graudu eksporta sarunas.
"Tās ir valstis, kas ir ne pašā konflikta centrā, piemēram, ne Maskava, ne Vašingtona, ne Kijiva, ne Berlīne nerunā atklāti par mieru, bet šo sarunu veicina it kā nesaistīti draugi," uzsvēra Bērziņa.
"Un šobrīd Ķīna vēlas parādīt sevi kā tādu neiesaistītu šajā visā, bet praktiski es šaubos, vai Ķīna spēlēs šo lomu ilgtermiņā, ņemot vērā aizdomas, ka Ķīna sāks ar ieročiem, iespējams, atbalstīt Krieviju un kara darbību Ukrainā," viņa vērtēja.
Līdz ar to drošības politikas eksperte secināja, ka nevajag uztvert pārāk nopietni pašreizējo Ķīnas vēlmi veicināt miera sarunas. Ķīna vienkārši pasaules acīs vēlas izskatīties kā racionāla valsts, kas mēģina ieviest mieru starp Rietumiem un Krieviju.
"Tas Ķīnai palīdzēs gan ekonomiski, gan diplomātiski, ja Ķīna sevi tādu parādīs pasaules acīs. Protams, Eiropā un Amerikā to neuztver nopietni, bet Āfrikā varbūt tas arguments varētu būt saistošāks," Bērziņa skaidroja.
"Neviens tagad nopietni nesagaida, ka tagad pie pašreizējā stāvokļa varētu būt nopietnas miera sarunas," viņa atzina.
Vācijas ēras maiņa
Sākoties karam Ukrainā, Vācija paziņoja par ēras maiņu, atklājot, ka virzīs 100 miljardus eiro lielu finansējumu militārajām vajadzībām. Šobrīd eksperti secinājuši, – nekādas grandiozas pārmaiņas un ēras maiņu ieraudzīt nevar.
"Lēnām mainās stratēģiskā kultūra Berlīnē, bet šobrīd Berlīnē kanclers nav tāds, kurš vēlētos to mainīt ātrāk. Kanclers, kurš ir no Sociāldemokrātiskās partijas, kuram Krievija agrāk ir likusies kā ārkārtīgi draudzīga valsts, kura partija ir uzbūvējusi pašreizējo, moderno Vāciju, izmantojot lētu krievu gāzi, varbūt nevēlas pārāk ātri pārmesties un nostāties 100% alianses pusē," vērtēja Bērziņa.
"Jā, mēs redzam, "Leopardus" atļauj [piegādāt], kaut kādi ieguldījumi būs, bet ar Vāciju vienmēr problēma ir tā, ka retorika var būt ļoti skaista – re, tagad ir ēras maiņa –, bet realitātē, kā sasparot tautu, kā pamodināt aizmigušu armiju, lai tā uzskata, ka varbūt pašreizējā gadsimtā ir loma arī militārai varai, tas ir ārkārtīgi sarežģīti," viņa skaidroja.
Lai gan Vācijai puslīdz izdevies nokāpt no Krievijas gāzes atkarības, vēl jau pastāv otra problēma – lielā Ķīnas nozīme Vācijas eksportā.
"Ja mēs skatāmies uz Vācijas eksporta tirgiem, tad Ķīnai ir ārkārtīgi liela loma, īpaši dažiem ārkārtīgi svarīgiem politiskiem uzņēmumiem.
Ja Ķīna tagad metīsies arvien vairāk Krievijas pusē, ja Vācija varēja plus mīnus izturēt jauno ēru bez Krievijas, tad jautājums ir, vai Vācija varētu tikpat stingri savu nostāju noteikt arī pret Ķīnu," sprieda Bērziņa.
"Ja Ķīna tagad atklās sevi daudz vairāk Krievijas pusē, gluži vienkārši Vācija vēl nav gatava ekonomiski to pieņemt, un tas varētu būt ārkārtīgi sarežģīti visai aliansei," viņa vērtēja.
Realitātē Vācija negrib savu ekonomiku un politiku veidot gan bez Krievijas gāzes, gan bez Ķīnas eksporta. Lai gan to piespiež darīt pārējās Eiropas lielvaras un ASV, Vācija vēl īsti nav izdomājusi, kā to īstenot sev izdevīgā veidā, līdz ar to ēras maiņa notiek un notiks lēnām.
"Tas nozīmē, ka no Vācijas vienmēr vairāk sagaida, nekā Vācija ir ar mieru dot, un Vācija vienmēr lēnāk rīkojas, nekā mēs visi to vēlētos. Īpaši Ukrainas jautājumā," secināja Bērziņa.
Krievijas statuss Āfrikā
24. februārī ANO Ģenerālās asamblejas balsojumā pārliecinošs valstu vairākums pieprasīja Krievijai nekavējoties izvest savu karaspēku no Ukrainas, kā arī aicināja uz taisnīgu, ilgstošu mieru – "par" bija 141 valsts, atturējās 32, "pret" balsoja septiņas.
"Svarīgi ir, kuras valstis, kam ir ārkārtīgi arī labas attiecības ar Eiropu un Ameriku, atturējās šajā balsojumā. Jāpaskatās, piemēram, uz Dienvidāfriku. Dienvidāfrikā ir milzīgi ieguldījumi no ASV, bet Dienvidāfrika, pirmkārt, atturējās un, otrkārt, pēdējās nedēļas laikā sāka mācības ar Ķīnu un Krieviju Indijas okeānā, militārās mācības," stāstīja Bērziņa.
"Tas nudien neparāda atturēšanos, bet tādu stratēģisku nostāju šajā brīdī ļoti tādā prokrieviskā virzienā," viņa uzsvēra.
Līdz ar to joprojām aktuāls jautājums ir par Krievijas ietekmi un nozīmi daudzās Āfrikas valstīs.
"Daudzām Āfrikas valstīm ir ļoti grūti saprast, kā Krievija varētu būt imperiālistiska vara, ja Krievija, tolaik PSRS, bija tā valsts, kas atbalstīja Āfrikas valstis cīņā pret Eiropas koloniālajām varām.
Tātad pret Lielbritāniju, pret Franciju – tās bija lielās, ļaunās, nospiedošās valstis, pret kurām bija jācīnās, un Maskava toreiz palīdzēja," skaidroja Bērziņa.
"Tie ieguldījumi, ko Maskava toreiz veica, šobrīd ļoti atmaksājas. Un ir grūti, cik es saprotu, Āfrikā un citur pasaulē izskaidrot, ka Krievija varētu būt agresors, ka Krievija varētu nospiest mazākas valstis, jo Krievijas loma šajās valstīs agrāk bija ārkārtīgi atšķirīga," secina Bērziņa.
