"Strādāt firmā," tā veselības aprūpes sistēmā strādājošie ikdienā sauc situācijas, kad kāds no kolēģiem paralēli darbam stacionārā vai pacientu ambulatorai pieņemšanai piestrādā kādā no daudzajām kompānijām, kas nodarbojas ar medikamentu, medicīnisko ierīču, medicīnas preču vai pat uztura bagātinātāju virzīšanu Latvijas tirgū.
- "Drēbi" zina vislabāk
- "Spēle" abās pusēs - "nesmuki", taču aizvien sastopama
- Kāds kardiologs, kāda ārste, kāda medmāsa...
- Slimnīcas klusē vai atzīst nespēju kontrolēt
Orientējas nozarē un pārzina terminoloģiju
Darba tirgū šos cilvēkus dēvē par medicīniskajiem pārstāvjiem. "Viņš izstāsta gan pētījumu, gan zinātnisko pusi, izstāsta ieguvumus, reizēm salīdzina, ar ko viņi ir labāki vai sliktāki par konkurentiem," norāda Laura Lāce no kompānijas "Pharmanet". "Šādā veidā ārsts uzzina vairāk par šo te medikamentu, tādā ziņā šīs ziņas tiek pienestas ārstam klāt, noliktas uz galda ar bukletu. Protams, vēl viena doma šim pārstāvim ir, ka viņš veicina šī produkta noietu," norāda Lāce.
Viņa stāsta, ka medicīniskajiem pārstāvjiem dzīve rit uz riteņiem. "Viņu dzīve paiet poliklīniku un ārstu prakšu uzgaidāmajās telpās. Daļu no šī gaidīšanas laika viņš komunicē ar šiem te apkārtējiem cilvēkiem un tad, kad viņš tiek pie šī ārsta, tā jau ir lietišķa saruna par produkciju, par terapijas nozari," saka Lāce.
Medicīnisko pārstāvju pienākumu izklāsts lielā mērā izskaidro, kādēļ medicīnas industrija dod priekšroku darbiniekiem, kam ir medicīniskā izglītība un, iespējams, arī pieredze, strādājot veselības aprūpes nozarē. Lāce saka, ka medicīniskie pārstāvji mēdzot nākt arī no biologu un ķīmiķu vidus, taču visbiežāk – no mediķu un farmaceitu vidus.
"Ir arī jāorientējas nozarē vismaz tik lielā mērā, ka cilvēks pārzina tos produktus, kurus viņš pārstāv un ka viņš pārzina medicīnisko terminoloģiju.
Ja cilvēks, kurš ir līdz šim pārdevis konfektes, saņem jautājumu par padziļinātu tēmu, viņš vienkārši apjūk un neprot atbildēt. Tādā veidā šis cilvēks zaudē cieņu ārsta acīs un parāda savu neprofesionalitāti," norāda Lāce.
Neētiski, taču pacientiem reizēm labi
Kamēr šie cilvēki, kuru tiešais uzdevums ir veicināt pavisam konkrētu medikamentu, medicīnas iekārtu vai medicīnas preču noietu, ir tikai medicīnas pārstāvji, nekādas ētiskas dabas problēmas šajā nodarbē nav saskatāmas.
Taču, ja šis darbs tiek savienots ar praktizējoša ārsta darbu, veidojas visai neviennozīmīgi vērtējama situācija.
"Ja viņš vēl strādā tajā nozarē, kuras zāles viņš izplata, tad tas ir absolūts interešu konflikts, jo viņš tomēr strādā valsts iestādē un, protams, apzināti vai neapzināti izvēlas to produktu, kuru viņš ir apguvis un kurš viņam ir tuvāks," pauž Lāce.
Par interešu konfliktus veicinošu faktoru var uzskatīt arī medicīnisko pārstāvju darba samaksas veidošanas principu. "Fiksētā daļa ir kaut kāds konkrēts cipars, par kuru šis cilvēks ir vienojies ar uzņēmuma vadītāju jau sākotnēji, parakstot līgumu. Un tad, kā nu kurā uzņēmumā, citur ir gada, citur ir ceturkšņa bonuss. Uzņēmums iepazīstas ar rezultātiem un, vadoties no tiem novērtē, cik katrs cilvēks ir ieguldījis savu darbu. Līdz ar to viņš attiecīgi tiek prēmēts par to, ko viņš ir izdarījis," saka Lāce.
Pie atziņas, ka medicīnas pārstāvju darba savienošana ar ārsta darbu rada augsni interešu konfliktiem, nonākuši arī farmācijas industrijas lielie spēlētāji.
"Bija korporācijas ētiskie apsvērumi, bija lielā regulācija, ka tā nedrīkst būt," saka bijušais Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Dins Šmits stāsta, kurš pirms darba "Stradiņos" vadīja "GlaxoSmithKline Latvia". "Nedrīkst būt tā, ka drīkst būt ārsta izglītība, bet nedrīkst būt praktizējošs ārsts un vienlaikus arī pārstāvis. Līdz ar to mūsu gadījumā tas beidzās, un es domāju, ka lielai daļai ražotāju tie likumi bija diezgan līdzīgi. Nu, nebija tā, ka mēs bijām ļoti unikāli. Tas, ko es zinu, ka vienlaikus darbu savienošana bija medicīnas māsām un pārstāvjiem," norāda Šmits.
Viņaprāt, medicīnisko pārstāvju kopumā ir kļuvis mazāk, taču pilnībā izzudusi prakse šo darbu apvienot ar ārsta vai medmāsas darbu, visticamāk, neesot.
Šmits, kurš tagad ir holdinga "Repharm" ģenerāldirektors, sliecas domāt, ka ārsti, kas medicīniskā pārstāvja darbu savieno ar praktizējoša mediķa darbu, biežāk sadarbojas nevis ar farmācijas kompānijām, bet gan ar medicīnas preču vai iekārtu ražotājiem.
"Virknē specialitāšu, piemēram, vēnu ķirurģijā, ir kaut kādas medicīnas ierīces vai speciālās lietas, kas ir vajadzīgas," pauž Šmits. "Tad, ja es pacientu izoperēju un viņam vēl vajag zeķes, saiti, kaut kādu priekšmetu, un es pats viņam viņu pārdodu. Vai nu es, vai mans mazais veikaliņš. Vai tieši fiziski pats ārsts to dara, tas ir cits jautājums. Varbūt ārstam ir ieteikums, ka tā lieta, kas pacientam jālieto, būs pieejama tieši tur," piezīmē "Repharm" ģenerāldirektors.
Pēc Šmita domām, no pacienta viedokļa šāda prakse nebūt nav peļama, jo slimniekam nav jālauza galva par to, kur iegādāties nepieciešamos palīglīdzekļus.
"Alternatīva ir, ka ārsts saka: "Mēs strādājam ar šo rehabilitācijas klīniku, ar šo medicīnas preču pārdevēju. Tā ir jūsu izvēle, mēs zinām, ka tā ierīce der, mēs viņu rekomendējam." Netieši ārsts uzņemas atbildību par turpmāko, ne tikai: "es sagriezu, sašuvu…". Kā jebkuru lietu, šo modeli, ko es aprakstu, var izmantot labos nolūkos. Var izmantot arī sliktos," stāsta Šmits.
Izvēlas palikt ēnā
Un tomēr – cik tad izplatīta ir medicīnisko pārstāvju darba savienošana ar praktizējoša mediķa darbu. To noskaidrot izrādās sarežģīti, jo medicīnisko pārstāvju vārdi publiski nav pieejami.
Farmācijas kompānijas "Grindex" pārstāve Laila Kļaviņa uz Latvijas Radio jautājumu par kompānijas praksi norādīja, ka visi desmit "Grindex" medicīniskie pārstāvji strādā pilnu slodzi. Ja kāds no viņiem vēlētos šo darbu apvienot ar darbu veselības aprūpē, par to tiktu lemts individuāli.
Arī Starptautisko Inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas izpilddirektore Agnese Korbe stāstīja, ka savulaik asociācijā ietilpstošās farmācijas kompānijas patiešām nodarbinājušas medicīniskos pārstāvjus, kas vienlaikus strādājuši par ārstiem vai medicīnas māsām, taču tagad šāda prakse vairs netiekot piekopta. Tas gan attiecoties tikai uz asociācijas biedriem, par citām farmācijas kompānijām viņai ziņu neesot.
Izpētot tikai dažu medicīnas industrijā strādājošu kompāniju atbalstītu mediķu profesionālo organizāciju organizētu konferenču programmas dažu medicīnisko pārstāvju vārdus tomēr izdodas iegūt. Salīdzinot tos ar Ārstniecību personas reģistrā apkopoto informāciju, atklājas vairākas sakritības – kāds ārsts kardiologs uzstājies konferencē kā farmācijas kompānijas medicīniskās pārstāvis, kāda ārste – kā medicīnas ierīču tirgotāja pārstāve, bet kāda medmāsa, pārstāvot farmācijas kompāniju, stāstījusi par uztura bagātinātāju izmantošanu. Protams, ar industriju saistīti var būt ne tikai mediķi.
Tā, piemēram, kādā pirms nepilniem diviem gadiem notikušā Latvijas Māsu biedrības organizētā konferencē kā kompānijas "AB Medical" pārstāvis piedalījies Gints Cīrulis. Viņš tikai pirms aptuveni divām nedēļām atstāja Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Medicīnas iekārtu un IT daļas vadītāja darbu.
"Būtu jāvērtē medicīnas iestādes vadībai, vai šajā gadījumā nav interešu konflikts. Būtu ļoti svarīgi, lai šīs iestādes – slimnīcas vai poliklīnikas – vadība zinātu, ka ārstam ir šāds blakus darbs un viņi izvērtētu, vai tas nerada interešu konfliktu," norāda Latvijas Universitātes docente, biedrības "Veselības projekti Latvijai" valdes locekle Signe Mežinska.
"Tas būtu ļoti svarīgs punkts. Tas, ka ārsti apvieno vairākus darbus…diez vai mēs to varam pārmest pašreizējā finansējuma apstākļos. Tā ir iestādes atbildība – izvērtēt, vai šis blakusdarbs rada kaut kādus konkrētus riskus," pauž Mežinska.
Slimnīcām netīkams temats
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anita Slokenberga Latvijas Radio lūgumam sniegt interviju, lai pastāstītu, kā slimnīca risina jautājumu par mediķu blakusdarbiem, atteica. Sarunai piekrīt Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle Arta Biruma. "Koplīgumā mums ir ielikts punkts, ka slimnīca var prasīt saskaņojumu.
Reālā situācija ir tāda, ka darba apjoms, visas uzskaites lietas un cilvēku apjoms, kas mums to dara, ir nepietiekošs, lai mēs šo visu kontrolētu.
Reālā situācija ir atkarīga no tiešo vadītāju atbildības un godaprāta, vai šie ārsti savieno šo te darbu ar citu, vai nē," komentē Biruma, norādot, ka,
saskaņā ar viņas rīcībā esošo informāciju, "Stradiņu" mediķi darbu slimnīcā lielākoties savieno ar darbu privātās klīnikās, augstskolās un pētījumos.
Ņemot vērā, ka "Stradiņos" strādā vairāk nekā 3000 cilvēku, izslēgt iespēju, ka ir mediķi, kas vienlaikus darbojas arī kā medicīniskie pārstāvji, neesot iespējams. "Es nevaru aizliegt tam cilvēkam kaut kur citur strādāt, jo es nevaru viņam samaksāt šeit tik daudz, lai viņš varētu iztikt. Man, kārtojot kopējo sistēmu slimnīcā, ir jāskatās, kā šeit uzlabot apstākļus un spēt samaksāt vairāk, lai viņš pats gribētu atteikties no tā blakusdarba," saka Biruma.
Neraugoties uz sistēmu, kas ļautu uzzināt par visiem gadījumiem, kad darbs slimnīcā tiek savienots ar citiem darbiem, tostarp, iespējams, arī ar darbu medicīnas industrijā, Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā interešu konflikta iespējamība šādās situācijās nav īpaši liela.
"Tiešām mēs neesam šo aspektu īpaši pētījuši, jo no slimnīcu risku viedokļa mēs tur nesaskatām būtisku risku, jo zāļu iepirkumi un ierīču iepirkumi neiet caur ārstiem, bet gan caur aptieku vai medicīnas tehnoloģiju daļu. Pat, ja kāds izplata zāles, mēs tomēr iepērkam aktīvo vielu, nevis konkrētu farmaceitisko nosaukumu," stāsta Biruma.
Latvijas Radio Ziņu dienesta pētījums "Farmācijas neredzamā vara" atklāja vairākus gadījumus, kad ārsti, izmantojot farmācijas kompāniju naudu, devušies uz konferencēm ārzemēs.
Pēc Birumas teiktā, Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca plāno izstrādāt Ētikas kodeksa grozījumus.
"Mums ir tuvākajā laikā plānots atjaunot Ētikas kodeksu tieši ņemot vērā šo farmācijas firmu interesi apmaksāt mediķu komandējumus un konferences. Šos jautājumus mēs gribam detalizētāk atrunāt Ētikas kodeksā," saka Biruma.
Viņa pauž, ka tajā būs skaidrāk pateikts, "kuros gadījumos, ko ārsts drīkst, ko nedrīkst, kas ir jāsaskaņo augstākā līmenī".
Šie grozījumi tad attiektos uz visa veida mediķu sadarbību kā ar farmācijas kompānijām, tā arī ar citiem medicīnas industrijas spēlētājiem. Tādu Latvijā ir gana daudz, kamēr speciālistu skaits ir ierobežots. Tādēļ nav brīnums, ka starp veselības aprūpes nozari un medicīnas industriju pastāv gan redzamas, gan neredzamas saites. Svarīgākais šajā gadījumā ir nodrošināt, lai šīs saiknes neietekmē mediķu lēmumus un nekļūst par traucēkli, izvēloties efektīvāko terapiju pacientu ārstēšanai.
