ĪSUMĀ:
- Pēc pozitīvajiem diplomātiskajiem centieniem Turcija 12. oktobrī paziņoja par jaunu seismisko pētījumu uzsākšanu apstrīdētajos Vidusjūras ūdeņos;
- Rezultātā Grieķija atteikusies virzīt sarunas un Turcija izpelnījusies nosodījumu;
- Par spīti saspīlētajai situācija, ES retorikā pret Turciju ir remdena, piedāvājot pozitīvas atlīdzības, ja tiks izpildīti viņu nosacījumi;
- Piedāvātā starptautiskā konference atļautu Turcijai izmantot ES valstu sašķeltību un argumentēt konflikta plašāko kontekstu;
- Konflikta par pieeju izrakteņiem Vidusjūrā satiekas vairākas reģionālās varas intereses;
- Ankara spriež: lai tiktu uzklausīta, tai savas intereses starptautiskajā vidē ir jāuzspiež ar varu un aktīvu rīcību;
- Neveiksmīgā ES-Turcijas politika, kas Eiropas pozitīvu rīcību stimulē ar Ankarai izdevīgiem piedāvājumiem, bieži vien netiek izpildīta, radot pretēju rezultātu;
- Arī draudīga ES politika nav atbilde, tikai veicina Turcijas politiku, kā rāda pēdējo mēnešu notikumi;
- Turcijas nozīmīgā loma konfliktos Sīrijā, Lībijā norāda uz valsts nozīmi arī savienības valstīm.
Kas notiek šobrīd?
Vēl 8. oktobrī, Bratislavā notiekošās starptautiskās konferences aizkulišu ietvaros, Turcijas ārlietu ministrs Mevluts Čavušoglu (Mevlut Cavusoglu) tikās ar Grieķijas ārlietu ministru Niku Dendiju (Nikos Dendidas). Īsas tikšanās laikā abi vienojās nospraust datumu, lai uzsāktu sarunas. Taču pirmdien, 12. oktobrī, Turcijas kara flotes pārstāvji paziņoja, ka Turcijas seismisko pētījumu kuģis "Oruc Reis" atgriezīsies apstrīdētajos Vidusjūras ūdeņos, lai veiktu seismiskos pētījumus laika periodā no 12. līdz 22. oktobrim. Septembrī tas bija atgriezies ostā, pēc tam kad attīstījās diplomātiskās sarunas starp konfliktā iesaistītajām pusēm.
Turcija uzsvēra, ka "Oruc Reis" veic izpēti zonā uz dienvidiem no Grieķijai piederošās Kastelorizo (Kastellorizo) salas, kas ir daļa no tā, ko Ankara uzskata par Turcijas kontinentālo šelfu, atrodoties vien 2 kilometrus (km) no Turcijas Vidusjūras krasta. Vienlaicīgi Turcija uzsver, ka sala atrodas 600 km no kontinentālās Grieķijas, un arī tuvākā Grieķijas sala – Roda sala – ir 100 km attālumā.
Pēc Turcijas paziņojuma par jaunu seismisko pētījumu atsākšanu Grieķijas ārlietu ministrs Nikos Dendija paziņoja, ka Grieķija vairs sarunās neiesaistīsies, norādot, ka Turcija nevar tikt uzskatīta par uzticamu sarunu biedru. Turcijas lēmums izraisījis arī sašutuma vilni starp citiem starptautiskajiem partneriem. Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss (Heiko Maas) atcēla Ankarā plānoto vizīti vien pāris stundas pēc Turcijas paziņojuma. Māss saglabājis plānotās vizītes uz Atēnām un Nikosiju, nosaucot Turcijas darbību par provokāciju. Arī Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo (Mike Pompeo) izteicis kritiku, nosaucot Turcijas rīcību par centieniem vienpusēji radīt spriedzi reģionā un sarežģīt diplomātisko sarunu atsākšanos.
Kāds ir diplomātiskais konteksts?
Eiropas Savienības (ES) valstu līderu samitā 1. un 2. oktobrī, dienas kārtībā atkal bija nonākusi situācija Vidusjūras austrumos un konflikts starp Grieķiju/Kipru un Turciju. Kipra, kas apsūdz Turciju starptautisko tiesību pārkāpumos naftas un gāzes atradņu izpētē Vidusjūras austrumos, iepriekš iesaldēja ES sankciju plānu pret Baltkrievijas amatpersonām, argumentējot lēmumu ar līdzīgu ES sankciju piemērošanas trūkumu Turcijai. Tomēr par spīti ķīlnieku politikas piemērošanai ES valstu līderi samita ietvaros sankcijas nepiemēroja, kā arī atturējās no izteikti stingras retorikas. Konfliktu risināšanā ES jau izsenis izmantojusi "burkāna un pātagas" pieeju, dodot priekšroku tieši burkāniem, proti, atlīdzībām, ne sodiem. Arī šoreiz secinājumos minēts, ka, ja Turcija savas darbības pārtrauks, tiks aizsākts pozitīvs darbības režīms, kura ietvaros tiktu veicināti tādi starpvalstu sadarbības aspekti kā tirdzniecība, cilvēku savstarpējie kontakti un nepārtraukta sadarbība migrācijas jautājumos.
Taču vislielākā uzvara Turcijai ir tieši piedāvātā starptautiskā konference kuras ietvaros tiktu risināta situācija Vidusjūrā. Šāds formāts – pretstatā divpusējām sarunām – Turcijai ir daudz izdevīgāks Eiropas Savienības valstu sašķeltības rezultātā. Izmantojot draudzīgākās divpusējās attiecības ar dažām no ES valstīm, Turcija varētu konferences ietvaros iegūt sev tīkamāku rezultātu, kā arī argumentēt konflikta plašāko kontekstu.
Kādēļ tas ir svarīgi?
Šīs nedēļas notikumi Vidusjūrā ir tikai viens no kavēkļiem starptautiskajās cerībās attīstīt diplomātiskos kanālus un atrast risinājumu starp konfliktējošajām pusēm. Starptautiskās konferences organizēšana un /vai divpusējās sarunas nav automātiska biļete konflikta ātram atrisinājumam. Jautājums nav tikai par teritoriālajiem ūdeņiem un pieeju gāzes un naftas izpētei – Vidusjūras austrumu daļa ir arī teritorija, kurā caur reģionālajiem konfliktiem satiekas vairākas konfliktējošas puses un to intereses.
Uz to norāda 2019. gadā izveidotais Vidusjūras reģiona austrumu daļas gāzes forums, kura izveides mērķis bija apspriest Vidusjūras austrumu daļas attīstību starp Kipru, Ēģipti, Grieķiju, Jordāniju, Izraēlu, Itāliju un Palestīnas pašpārvaldi, neiekļaujot Turciju, kurai ir garāka Vidusjūras robeža. Ankara iztrūkstošo uzaicinājumu uztvēra kā draudus noliegt tās augošo reģionālo pozīciju un intereses. Atliek vien ieskatīties Turcijas retorikā, lai noprastu, ka Turcijas pieredze Ankaras vadošās politikas veidotāju aprindās radījusi sajūtu, ka, lai tā tiktu uzklausīta, Turcijai savas intereses starptautiskajā vidē ir jāuzspiež ar varu un aktīvu rīcību.
Eiropas Savienības centieni noliegt Turcijas darbības vai veicināt aktīvās politikas pārtraukšanu nav veiksmīgi. Vācijas vadītā ES–Turcijas politika, kas Eiropai pozitīvu rīcību stimulē ar Turcijai izdevīgiem piedāvājumiem, jau iepriekš izrādījusies ne visai veiksmīga. Pieredze, tajā skaitā arī 2016. gadā parakstītais bēgļu plāns jeb atbalsta mehānismi rāda, ka ES sašķeltības rezultātā nespēj vienoties par solījumu izpildi. Šie notikumi no Ankaras skatu punkta ir pierādījuši, ka viss apsolītais netiks izpildīts, kamēr dažādu ģeopolitisko redzējumu dēļ Eiropas valstis turpinās būt neieinteresētas Ankaras drošības bažās, piemēram, Sīrijā. Tā rezultātā gan ES kā savienība, kuras dalībvalstis ir ierautas šajā konfliktā un kuru tiešās intereses tām ir jāpārstāv, gan ES valstis arī individuāli nav piemērotas mediatora lomai šajā konfliktā.
Kaut arī situācija pēdējās dienās ir saasinājusies, Vidusjūras austrumu sāgā tā nav pirmā reize. Ankaras augošā, neatlaidīgā rīcībpolitika liecina par tās pozīciju uz pasaules skatuves. Kā rāda pēdējo mēnešu notikumi, valsts nozīmes dēļ ES interesēs nav sankcijas, kamēr draudi izrādījušies tikai veicinām Turcijas ārpolitiku. Turcijas nozīmīgā loma konfliktos Sīrijā, Lībijā un citur uz Eiropas Savienības robežām norāda, ka ES turpinās pret Turciju vērst remdenu retoriku un iepriekš izmantotās neveiksmīgās taktikas.
