Dienvidaustrumāzija – vai «Daīš» jaunās mājas?

Lai arī par Daīš radīto apdraudējumu pierasts dzirdēt Tuvo Austrumu vai Eiropas lielāko valstu kontekstā, jānorāda, ka kopš 2014. gada 29. jūnija, kad šī grupējuma līderi deklarēja kalifātu, Daīš darbība ir izplatījusies arī ārpus Tuvo Austrumu robežām un nu apdraud Dienvidaustrumāzijas stabilitāti. Ne velti ASV, Apvienotā karaliste, Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande un citas valstis brīdina savus pilsoņus par terorisma draudiem, dodoties uz vienu no pievilcīgākajiem reģiona galamērķiem – Filipīnām. Daīš klātbūtne rada būtiskas problēmas un var negatīvi ietekmēt šo ekonomiski plaukstošo pasaules daļu.

Daīš centieni izveidot Dienvidaustrumāzijas reģionam nozīmīgu ideoloģisko un militārās darbības bāzi vērojami jau kopš 2014. gada, taču īpaši atklāti tie kļuva 2016. gada jūnijā, kad Daīš publicēja video, kurā filipīnietis, indonēzietis un malaizietis arābu valodā aicināja islāmticīgos uz cīņu Sīrijā vai Filipīnās, sakot:

"Ja jūs nevarat doties uz turieni [Sīriju], tad pievienojieties mums un dodieties uz Filipīnām."

Šim aicinājumam sekojuši jau vairāki simti Dienvidaustrumāzijas iedzīvotāju, kā arī ārvalstu cīnītāji no Eiropas un Amerikas Savienotajām Valstīm. Reģiona novērotāji secina, ka, piemēram, Centrālāzijā dzīvojošās turku izcelsmes islāmticīgās minorātes pārstāvji – uiguri, kuri nespēj nokļūt Sīrijā, lai pievienotos Daīš Tuvajos Austrumos, izvēlas doties uz Indonēziju. Tādējādi

Dienvidaustrumāzija tiek padarīta par vienu no Daīš kaujas laukiem, ko vislabāk ilustrē grupējuma pieaugošā aktivitāte Filipīnās.

Filipīnas – Daīš topošā bāze Dienvidaustrumāzijā

Filipīnām piederošais Mindanao reģions, kurā vērojama reģionā lielākā teroristu aktivitāte, ir daļa no teritorijas, kas sevī ietver arī Malaizijai piederošo Sabahas teritoriju un Indonēzijai piederošo Sulavesi salu. Šie zināmā mērā novārtā atstātie apgabali ir ilgstoši atvieglojuši nemiernieku kustību pāri robežām un nu ir kļuvuši par bāzi kā cilvēku kontrabandai, tā nelegālai ieroču tirdzniecībai. Jānorāda, ka ekstrēmistu aktivitāte tieši šajās teritorijās nav nejauša. Tā ir saistīta ar faktu, ka lai arī vairāk nekā 90% Filipīnu iedzīvotāji ir kristieši, Mindanao reģionā mīt aptuveni četri miljoni islāmticīgo, no kuriem radikālākie jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem uzstājuši uz lielāku reģiona politisko un ekonomisko autonomiju. Cīņa par to nav iztikusi bez vardarbīgām sadursmēm, cilvēku upuriem un terorisma pieauguma, atstājot vairākus Mindanao reģionus nemiernieku pārvaldībā, no kuriem lielākais un ietekmīgākais nemiernieku grupējums – Moro Islāma atbrīvošanas fronte ir Daīš šī brīža sabiedroto – Abu Sayyaf grupas (ASG) priekštecis.  

Sākotnēji Daīš kaujinieki nonāca Filipīnām piederošā Sulu arhipelāga salās Mindanao dienvidrietumu daļā ar ASG palīdzību, kura bija viena no pirmajām kaujinieku grupām reģionā, kas paudusi uzticību Daīš. Kopš 2014. gada starp vairākām kaujinieku grupām Filipīnās norisinājās diskusijas par uzticības izteikšanu kalifāta līderim. 2015. gadā grupas panāca vienošanos par pārstāvju padomes Ahlus Shura izveidi, ieceļot Isnilonu Totoni Hapilonu par Daīš Filipīnu grupas līderi. Savukārt 2016. gada janvārī, tika paziņots par četru Filipīnu kaujinieku bataljonu apvienošanu un kopīgu lojalitātes paušanu kalifātam Hapilona vadībā. Iespējams, cerībā, ka tas palīdzēs raisīt interesi par Daīš reģionālo mērķi – cīņu par pilnīgu Mindanao atdalīšanos no Filipīnām.

Lai arī Filipīnu drošības spēki mēģina rast veidus, ar kuru palīdzību uzsākt cīņu pret Daīš lojālajām grupām, ko ilustrē to nesenākā sadursme Filipīnām piederošajā Basilanas salā, šie mēģinājumi lielākoties ir neveiksmīgi.

Nespēja nomierināt organizāciju, kas ilgstoši netika uzskatīta par nopietnu draudu, rada jautājumus par Filipīnu armijas profesionalitāti. Tāpat – par būtisku šķērsli pretterorisma operāciju rīkošanai uzskatāma Filipīnu armijā valdošā korupcija.

Saskaņā ar starptautisko organizāciju pētījumiem, ASV laika posmā no 2002. gada līdz 2013. gadam cīņai pret ASG ir sniegusi militāro palīdzību Filipīnām 441 miljona dolāru apmērā. Taču nemiernieku grupējums ir kļuvis tikai spēcīgāks un teroristu uzbrukumu skaits nav mazinājies.

Lai arī tiek pieņemts, ka Filipīnu bruņotajiem spēkiem pārņemot kontroli Sulu arhipelāgā un Mindanao, Daīš strauji zaudētu ietekmi reģionā, jānorāda, ka šāda scenārija attīstība ir maz ticama reģiona politiskās situācijas dēļ. Piemēram, Filipīnu kaimiņvalstī Indonēzijā šobrīd ir 22 kaujinieku grupas, kuras ir paudušas lojalitāti kalifātam. Pie tam, saskaņā ar Indonēzijas likumdošanu tādas aktivitātes kā līdzekļu piesaiste Daīš propagandas izplatīšanai, ārvalstu kaujinieku vervēšanai un bruņojuma iegādei nav kriminalizētas. Indonēzijā legāla ir arī Daīš demonstrāciju un sanāksmju rīkošana ar attiecīgo atribūtiku, piemēram, Daīš karogu. Kamēr teroristu grupējumu darbības netiek kriminalizētas, tikmēr

var skaidri apgalvot, ka arī Indonēzijai piederošas teritorijas drīzumā var piemeklēt Mindanao liktenis – kļūšana par teroristu bāzi. 

Kā cīnīties ar Daīš radītajiem draudiem reģionam?

Tā kā Āzijas un Klusā okeāna reģions piedzīvo izaugsmi, visām reģiona valdībām par prioritāru drošības jomā būtu jāizvirza ar Daīš saistīto grupējumu sakaušana. Pagaidām tikai dažas no reģiona valstīm ir izrādījušas interesi par koalīciju veidošanu nemiernieku tīklu iznīcināšanai. Tomēr

tikai sadarbojoties ar Indonēziju, Pakistānu, Ķīnu, Japānu un citām reģiona valstīm, ir iespējams izvairīties no Daīš izdevīgās Dienvidaustrumāzijas destabilizācijas.

Lai arī Filipīnu, Indonēzijas, Malaizijas un Singapūras drošības iestādes veic regulāru informācijas apmaiņu un tiek veikti stingrāki robežkontroles pasākumi, ir skaidrs, ka ar to vien nav pietiekami.

Cīņā pret Daīš ideju izplatību un pieaugošo kaujinieku skaitu, kuri dodas uz Dienvidaustrumāziju, reģiona valstīm nepieciešams apvienot finansiālos un cilvēkresursus, izstrādājot kopīgu rīcības plānu, kas ietvertu pretterorisma izlūkošanas operāciju paplašināšanu, izmeklēšanas un taktisko vienību klātbūtnes pastiprināšanu, tiesiskā regulējuma izveidi preventīvos nolūkos un nemiernieku grupējumu kriminalizēšanu. Tāpat nepieciešams arī izveidot jaunas speciālistu vienības cīņai pret Daīš darbībām kibertelpā.

Tas ir īpaši būtiski, jo neskatoties uz to, ka aptuveni 90% no Daīš tiešsaistes plašsaziņas līdzekļiem ir veidoti arābu valodā runājošai mērķauditorijai, grupu atbalstītāji Āzijā ir radījuši tiešsaistes saziņas platformas vietējās valodās, kuru mērķis ir vervēt, radikalizēt un apbruņot reģiona jūtīgākās islāmticīgās minoritātes. Kā piemēru var minēt desmitgadēm ilgi apspiesto rohingu minoritāti Mjanmā.

Malajiešu, urdu un citās reģiona vietējās valodās Daīš ideju piekritēji veicina naida un reliģijas interpretācijas izplatību politisko mērķu sasniegšanai.

Tieši propaganda ir uzskatāma par spēcīgāko ieroci Daīš arsenālā, lai nodibinātu kalifāta satelītu Filipīnās.

Lielākā daļa no šīm saziņas platformām ir izvietota uz serveriem ASV un Eiropā, līdz ar to, Āzijas reģiona valstis nesteidzas panākt šo platformu darbības pārtraukšanu. Vadības prasmju, gribas, resursu un vienotas stratēģijas trūkuma dēļ, šādām tiešsaistes platformām būs arvien lielāka loma Daīš darbības nodrošināšanā un fanātisko ideju izplatībā, paplašinot gan virtuālo, gan fizisko ietekmes sfēru kā Dienvidaustrumāzijā, tā citviet pasaulē.