ĪSUMĀ:
- Uzņēmējs norāda uz problēmu: Latvijā netrūkst karjeru, kur nelegāli iegūst minerālmateriālus.
- Uzņēmējs: To piesedz ar atļauju dīķu rakšanai. Turklāt bedri aizber ar būvgružiem.
- Latvijas Radio, pēc sludinājumiem apzvanot piegādātājus, pārliecinājās – lielākā daļa gatavi izvest būvgružus.
- Uzņēmējs smej: Latvijā lētāk ir izrakt karjeru bez atļaujas un tad to legalizēt, samaksājot sodu.
- Vides dienestā atzina – lai legāli saņemt atļauju iegūt izrakteņus, vajadzīgs krietns laiks.
- Bez atļaujas iegūto gan apliek ar desmitkāršu nodokli. Taču tas notiek reti.
- Bet kontrole ir izkaisīta starp institūcijām, kuras īsti nesadarbojas.
- Vides dienests aicina iedzīvotājus ziņot un cer uz labāku sadarbību ar vietvaru būvvaldēm.
- VVD meklē jaunus risinājumus - satelīta attēlu robotizētu salīdzināšanu un ziņas no pasūtītājiem.
- Nozare un uzraugi: "Rail Baltica" būvniecība radīs sastrēgumu minerālmateriālu ieguvē.
- Plāno izmaiņas Zemes dzīļu likumā un būvniecības atkritumu jomā.
Dīķu rakšana – tikai piesegs
"Strādāja pa nakti: Mēs braucam uz savu karjeru no rīta strādāt, šie brauc uz mājām. Mēs braucam vakarā no karjera, šie brauc uz darbu. Viņi strādāja pa nakti, jo tas bija pilnīgi nelegāli," stāstīja Jegors Golubevs, uzņēmuma "Schwenk Latvija" valdes loceklis.
Lietainā piektdienā kopā ar Jegoru Golubevu Latvijas Radio apbraukāja Tukuma, Mārupes un Sauriešu apkārtni. Tur ir daudz vietu, kur rok vai jau ir izraktas Latvijas zemes bagātības – smilts, grants, dolomīts.
Un daudzi no šiem karjeriem ir nelegāli vai piesedzas ar atļauju dīķu rakšanai, ziņo "Atvērtie faili".
Tāds ir arī Tukuma pievārtē. "Tur tālāk, tajā teritorijā, ūdens ir tikai šinī galā, tur vienkārši ir tādi vaļņi, kaudzes un viss, zaķi tur dzīvo kaut kādi. Šeit viss materiāls ir izrakts, te var redzēt, līdz mežam. Te viss, te materiāla vairs nav. Zeme arī vairs nav izmantojama," zināja stāstīts Golubevs.
Viņa pārstāvētais uzņēmums "Schwenk Latvija" ir liels spēlētājs būvmateriālu tirgū. Tam pieder betona un cementa ražotnes, arī karjeri, kuros iegūst izejvielas būvmateriālu ražošanai. "Schwenk Latvija" ir daļa no starptautiska uzņēmuma, un, kā saka Golubevs, bizness ir pilnīgi balts jeb legāls. Tāpēc to uztrauc negodīgā konkurence, ko rada karjeru pelēkais bizness.
"Ļoti svarīgi saprast visiem, ka mēs runājam par neatjaunojamajiem resursiem," uzsvēra Golubevs.
Latvijas zemes dzīles ir bagātas ar minerālmateriāliem. Ja gribam tos izrakt, atvērt karjeru, tad būtu jāievēro noteikta birokrātiska procedūra un jāsaņem atļauja. Bet tā prasa laiku un naudu.
Golubevs minēja ekstrēmu piemēru – kādā objektā "Schwenk" rakšanas iespēju gaidījis padsmit gadus. Tā bijusi vēl padomju laikā apstiprināta krātuve, tomēr dokumentu sagatavošana bija ilga. Piemēram, bija vajadzīgs detālplānojums, jo teritorijai cauri ies "Rail Baltica" dzelzceļa līnija. Nācies arī tiesāties, jo pret raktuvi bijuši iedzīvotāji. Taču viņš nevaino iedzīvotājus, kuri agrāk, iespējams, saskārušies ar negodprātīgiem racējiem, kas saceļ putekļus, izbraukā ceļus un pēc sevis atstāj degradētu vidi.
Apstājoties ceļmalā Tukuma pusē, Jegors rāda kartes, kurās vajadzētu parādīties informācijai par darbiem, kas saistīti ar karjeriem vai dīķiem: "Mēs esam pretī šajā vietā, ko mēs redzam. Var redzēt, ka tas ir karjers, ieguve notiek, izrakts materiāls, stāv pārstrādes līnija, izskatās, ka karjers. Bet mums nav datu, ka šeit ir atradne, mums nav datu, ka šeit būtu būvatļauja."
Piebraucamais ceļš atduras pret vārtiem, uz kuriem ir zīme, ka nepiederošiem iebraukt aizliegts. Teritorijā redzama tehnika, bet cilvēkus nemana.
"Pie mums sastopami visa veida pārkāpumi ikdienā. Mums joprojām ir sastopami pilnībā nelegāli karjeri. Tātad tās ir vietas, kur tiek rakts materiāls brutāli bez atļaujas, bez saskaņošanas, bez noteikumiem, bez rekultivācijas. Vienkārši bedre zemē, kur iegūst materiālu un ved ārā. Un tur ir interesanta apakšproblēma, tā saucamie zivju dīķi," piebilda Golubevs.
Proti, daudzi apgalvo, ka raks nevis karjeru, bet dīķi. Tam dabūt atļauju ir krietni vienkāršāk – pietiek ar vietējās būvvaldes atļauju, un, atšķirībā no karjera, nav nekādas Valsts vides dienesta kontroles.
"Realitātē tas nav nekāds dīķis. Kas būs pēc tam, nevienu neinteresē, bieži vien nekāds dīķis arī nav. Es parādīšu piemērus. Galvenais mērķis ir iegūt minerālmateriālus, pārstrādāt, pārdot. Vienkārši viņiem ir īpašums, tur ir kaut kāds materiāls. Rokam, mazgājam, pārstrādājam, tirgojam tālāk. Šīs atļaujas visu laiku padara stingrākas, samazina dīķu iespējamo izmēru. Bet tas process kā bija, tā ir," atklāja Golubevs.
VVD un būvvaldes "futbolē" problēmu
Jegors parādīja vienu šādu dīķi. Ja kāds sūdzas par šo maskēto atradni, tad Vides dienests saka, ka tā nav viņu problēma, un sūta uz būvvaldi, jo pēc dokumentiem tas ir būvobjekts nevis atradne. Savukārt būvvalde atbild, ka minerālmateriālu ieguve ir Vides dienesta rūpe. "Un tā situācija velkas gadiem," viņš piebilda.
Jegors zina vēl vienu kliedzošu piemēru Mārupē, pašā Pierīgā. Tur sāka rakt dīķi, dabūja būvatļauju. Kādā brīdī reģistrēja atradni. Bet pats dīķis izauga līdz 50 hektāriem.
"Puse būs zivju ganību dīķi, otra puse tur būs ūdenssporta dīķis. Un smilts ieguve. Bet viss tas iet zem karoga, ka tā ir būvniecība. 50 hektāru," pastāstīja Golubevs.
Mārupes novada mājaslapā lasāms, ka zemes īpašumā "Lagūnas" aptuveni 50 hektāru kopplatībā bez dīķu izveides vēl iegūs derīgo materiālu, kuru pārdos neapstrādātu. Dome tikai šopavasar lēmusi, ka īpašniekam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.
Latvijas Radio devās pie vēl kāda cita dīķa. "10 gadu laikā, kas te notiek. No tā gala viņi to sāka rakt, un tas brauca uz šo pusi. Te, kur mēs stāvam, arī viss ir izraksts. Šeit viss ir beidzies, būvatļauja beigusies. Tas ir dīķis? Es retoriski varu pajautāt," smejas Jegors, "ziņojām mēs par to reizes piecas. Te ir tā situācija, kur VVD sūta mūs pie būvvaldes, būvvalde mūs sūta pie VVD. Futbolē viens pie otra. Vēl, kas ir svarīgi, te apakšā, kur mēs stāvam, te ir būvgruži. Gan te, gan tajā galā. Reāli te viss ir izrakts, tikai daļēji aizbērts ar būvgružiem."
Bedri aizber ar būvgružiem?
Un te izgaismojas vēl viena problēma.
Būvniecības atkritumi ir labs veids, kā piesegt nelegālu minerālmateriālu ieguvi.
"Skaidrs, ja bedre ir izrakta, tad kaut kādā brīdī var kāds atnākt, to bedri izmērīt un uzdot jautājumu, kur ir tas, kas tur bija pirms tam. Ja mēs vedam vietā būvgružus, tad nav ko mērīt. No vienas puses, mēs izstrādājam resursu, no otras puses, mēs aizberam ar citu resursu. Rezultātā ir bilde, kur nav kur piesieties, tur bija taisns laukums un ir taisns laukums. Šī problēma stāv blakus vienmēr, kad mēs runājam par nelegālu ieguvi," atklāja Golubevs.
Latvijas Radio apskatīja vietu, kas jau pāris gadus ir pamesta. Teritorija aizaugusi, pauguraina un degradēta. Cik daudz ir tādu vietu, kur nav veikta obligātā rekultivācija jeb vietas sakopšana, nav zināms.
"Tagad ir nākamais, arī interesants piemērs. Kādi 2–3 vecie karjeri, un te jau ir pašvaldības zeme. Tur ir gan rakts materiāls, gan būvgruži tiek vesti. Tika ziņots par to līdz ministra līmenim. Te stāvēja ļoti skaista, milzīga šīfera kaudze. Tagad to sadrupināja un apraka," zināja stāstīt Golubevs.
Nešķiroti būvgruži, pēc likuma, ir jāsūta uz pārstrādi. Pārstrādes laukumam ir jābūt sertifikātam ar ietekmes uz vidi novērtējumu un atļauju šķirot būvgružus.
"Karjerā šķirot būvgružus ir aizliegts. Šķirot būvgružus drīkst tikai speciālā laukumā – cietais segums, ūdens savākšanas, attīrīšanas sistēma un tā tālāk," pastāstīja Golubevs. Tur tos sašķiro, atlasa tādus, kas nepiesārņo vidi.
"Tas pats betons, asfalts, tur kaut kādi akmeņi, koksne, vēl kaut kas, ko teorētiski karjerā apglabāt var. Bet ir viena nianse – mēs karjeru izstrādājam, izņemot ārā materiālu un atskaitāmies par izrakto materiālu. Un, ja mēs tajā vietā iepildām kaut ko citu, mums tas ir obligāti jāreģistrē. Jāatskaitās un par to visu jāsamaksā dabas resursa nodoklis. Mēs maksājam dabas resursa nodokli par izstrādāto materiālu un par aprakto materiālu," norādīja uzņēmuma "Schwenk Latvija" pārstāvis.
Gatavi arī izvest būvgružus
To, ka gružus sola izvest teju katrs minerālmateriālu piegādātājs, labi redzams sludinājumu portālā "ss.lv". "Tur gandrīz katrs sludinājums, kur rakstīts "vedam smiltis, šķembas", aiz komata – izvedam būvgružus. Tā ir laba, optimizēta sistēma, kad viņi turp atved materiālu, izber, viņiem iemet iekšā kaut kādus atkritumus un viņi aizved uz to pašu bedri, aizber ciet. Pa tukšo neviens nebrauc, ļoti efektīvi," pastāstīja Golubevs.
Jegors norādīja, ka vedēji nemaksā ne par ieguvi, ne uzglabāšanu, ne nodokļus. Un šī optimizēšana pēc tam nav arī pārbaudāma.
Latvijas Radio ielūkojās sludinājumu portālā un apzvanīja vairākus būvmateriālu piegādātājus, sakot, ka vēlas nopirkt materiālu drenāžai – olīšus.
Žurnāliste: Mums pie viena vajadzētu arī izvest būvgružus. To varētu?
Pakalpojuma sniedzējs: Būvgružus, jā. Ar mazo mašīnu mēs varam atvest kaut kur 4 kubus oļus un 8 kubus savākt būvgružus. Līdz 4–5 tonnām.
Žurnāliste: Tas nekas, ka nav šķiroti?
Pakalpojuma sniedzējs: Nekas, vienkārši metam iekšā un viss.
Turpinājumā vēl viena saruna.
Žurnāliste: Sakiet, lūdzu, jums sludinājumā tas nav teiks, bet varbūt izvedat arī būvgružus? Mums te apkārt būvniecība notiek.
Pakalpojuma sniedzējs: Tas, kas grimst, to var paņemt.
Žurnāliste: Ko nozīmē, tas kas grimst?
Pakalpojuma sniedzējs: Nu tas ir akmens, šķembas, smiltis, betons kaut kāds. To mēs varam iebērt kādā bedrē.
Tikai divi no 10 sazvanītajiem sacīja, ka būvgružus neved. Un tas ir saprotams, kāpēc gruži karjeru izstrādātājiem ir pieprasīts papildu bizness. Viņi par izvešanu prasa samaksāt tikai ceļa izdevumus. Ja to dara oficiālie atkritumu savācēji, tad cenas ir krietni augstākas. Piemēram, jaukto būvgružu izvešana Cēsu un Valmieras apkārtnē maksā nedaudz virs 50 eiro par kubikmetru. Bet, ja jāsavāc azbestu saturošs materiāls, piemēram, šīferis – teju 200 eiro par tonnu.
Cik daudz aiziet garām valsts makam?
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra dati rāda, ka 2019. gadā valstī kopumā izrakti 8,3 miljoni kubikmetru minerālmateriālu. Protams, "dīķi" un pārējie neoficiālie karjeri šajā statistikā nav iekļauti.
Komentēja Jegors Golubevs: Šis apjoms, par ko ir atskaite, ir izrakts no zemes dzīlēm, un ar to kaut kas noticis. Bet nākamais jautājums, par kādu pārdošanas apjomu viņi ir atskaitījušies. Un tādas informācijas nav. VID to informāciju nedod, bet tas, ko mēs varam novērot tirgū, liecina par to, ka pat uzņēmumi, kuri atskaitās par materiālu ieguvi, viņi tālāk nereģistrē pārdošanu.
Tālāk pārdošana notiek bez pavadzīmēm, čekiem un visu pārējo. To var absolūti redzēt pēc tā, kas tirgū notiek."
Valsts ieņēmumu dienestā (VID) ir dati, ka derīgo izrakteņu ieguvi deklarējuši 218 uzņēmumi. 2019. gadā valsts budžetā tie samaksājuši 152 miljonus eiro, bet precīzus datus par pārdošanas apjomiem VID patiesi nevarot sniegt.
Dabas resursu nodoklis Latvijā īstenībā ir salīdzinoši zems – 36 centi par kubikmetru. Kaimiņos Lietuvā un Igaunijā tas ir attiecīgi divi un trīs eiro.
Tomēr nelegālie karjeri – dīķu racēji – ir ieguvēji. Piemēram, par 1000 kubikmetru viltus dīķi dabas resursu nodoklī valsts un pašvaldību budžetam garām aiziet 360 eiro, bet "ietaupījums" uz atkritumu apglabāšanu šādā dīķī ir ap 100 000 eiro. Tātad, var pieņemt, ka valsts makam garām aiziet miljoni, secina Latvijas Radio.
Lētāk samaksāt sodu, nekā iegūt atļauju?
"Zivju dīķiem ir tā, kā ir," pauda Valsts vides dienesta (VVD) Zemes dzīļu pārvaldības daļas vadītāja vietnieks Andris Junkurs.
VVD pārstāvis atzina, ka legālā procedūra derīgo izrakteņu ieguvei ir sarežģīta un tas veicina pelēkās zonas rašanos. "Tur ir gan laiks, gan resursi, gan nervu šūnas, lai izpētītu, kas tur atrodas," sacīja Junkurs.
Lai legāli atvērtu karjeru, jāiziet, lūk, šāds ceļš:
- Pirmā iestāde ir Valsts ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra. Tā reģistrē atradni, pēc ģeoloģiskās izpētes apstiprina krājumu, proti, pasaka, ka tur ir materiāls, piemēram, dolomīts un to var iegūt.
- Nākamais procesa dalībnieks ir pašvaldība. Tā izsniedz izstrādes un rekultivācijas nosacījumus, proti, pasaka, kā vietai jāizskatās pēc materiālu ieguves. Labi apsaimniekota teritorija būs tad, ja tur ierīkos, piemēram, dekoratīvu dīķi vai moto trasi. Ir gadījumi, kur zemes platību pat pārvērš par lauksaimniecības zemi.
- Ja atradne ir liela vai tajā ir pamatieži, piemēram, dolomīts, kaļķakmens, tad vēl ir vajadzīga licence, un to izsniedz Valsts vides dienests. Šādu karjeru gan nav daudz.
- Kad šīs procedūras izietas, var sākt karjera izstrādi.
"Šādu projektu izstrāde prasa laiku. Ir jābūt zināmai rezervei tam uzņēmumam. Tad, kad tu beidzot vari iegūt tos derīgos izrakteņus, tad tev ir vajadzīgs klients, un tas klients tev bija pirms gada, kad tu izdomāji iegūt derīgos izrakteņus. Šie, kas cenšas zem dīķu aizsega atrisināt ātri, neteikšu lielu, bet pietiekama apjoma ieguvi, viņi var šo klientu apmierināt, piedāvājot tuvākajā laikā šos derīgos izrakteņus. Nu, diemžēl mums ir tāda situācija, ka atbilstoši būvnormatīviem dīķa rakšana ir diezgan vienkāršs būvobjekts," skaidroja Junkurs no Vides dienesta.
Jegors Golubevs no "Schwenk Latvija" smejas, ka Latvijā lētāk ir izrakt karjeru bez atļaujas un tad to legalizēt, samaksājot sodu. Sods par zemes dzīļu izmantošanu, neievērojot ieguves prasības, nav liels. Maksimums, ko var piemērot uzņēmumiem, ir 1400 eiro, fiziskām personām – divreiz mazāk. Peļņa, pārdodot izrakto, ir krietni lielāka.
Junkurs piekrita, ka sods ir smieklīgs: "Bet ir vēl viena lieta. Ja mēs konstatējam, ka ir iegūts bez atļaujas, tad tas apjoms tiek aplikts ar desmitkāršu nodokli. Ja nodoklis ir 0,36 eiro par kubu un viņam tur ir, teiksim, 10 000 kubu, tad tas sanāk 3600 eiro."
Taču tas notiek reti. Pērn papildu likme piemērota sešos gadījumos, un šādā veidā iekasēti 46 tūkstoši eiro. Biežāk racējiem piemēro vieglāko sodu, abus – nekad.
Kopumā pērn nozarē fiksēti apmēram 90 pārkāpumi, lielākā daļa no tām ir administratīvās lietas par zemes dzīļu izmantošanas nosacījumu neievērošanu. Taču Junkurs piebilda, ka cilvēki sodiem bieži nepiekrīt, piesaista advokātus un vēršas tiesā.
Kontrole nav efektīva
Tomēr Latvijas Radio secina, ka kontrole nav efektīva un izkaisīta starp vairākām institūcijām, kuras īsti nesadarbojas. Vai dīķis tiešām ir dīķis, tas būtu jāuzmana pašvaldību būvvaldēm, bet karjeri ir Valsts vides dienesta atbildībā. "Mēs pieslēdzamies tikai tad, kad derīgo izrakteņu ieguvējs vai būvnieks ir nolēmis, ka viņš vēlas realizēt derīgos izrakteņus ārpus šī objekta, tātad saimnieciskajā apritē," norādīja Junkurs no Vides dienesta.
Turklāt likums atļauj materiālus bez jebkādām atļaujām iegūt savai lietošanai pushektāra platībā līdz divu metru dziļumam un izmantot to savā zemes gabalā. Piemēram, izrakt olīšus un izveidot taciņas. Vai tas tā tiešām ir, paliek uz racēju sirdsapziņas.
Valsts vides dienesta uzzina tikai par tiem, kuri paši prasa dabas resursu lietošanas atļauju. To izsniedz uz noteiktu limitu.
"Tad, kad viņš ir saņēmis šādu atļauju, tad mēs viņu varam kontrolēt, jo tad beidzot viņš ir nonācis mūsu kontroles lokā. Līdz tam viņš ir tikai būvobjekts, un viņu kontrolē būvvalde," skaidroja Junkurs.
Viņš piekrita, ka problēmas ir un vajadzētu būt labākai sadarbībai ar citiem dienestiem. Piemēram, VID, kuram ir tiesības veikt kontrolpirkumus. "Mēs varam noķert uz vietas, bet, ja nezinām, ka tur ir dīķis, tas ir būvvaldes ziņā, tad mēs varam tikai reaģēt uz informāciju," skaidroja Vides dienesta pārstāvis.
Dabas noziegumu pierādīšanai nepieciešami pierādījumi, un Junkurs piebilda – pierādīšanas process ir sarežģīts. Uz vietas var nebūt liecību nelegālai darbībai.
"Bet mums ir vairākas lietas, kur ir platību pārkāpumi, kur ir neatbilstības iecerei. Ir arī tādi gadījumi, kur dīķis nekad nevar būt, jo tur ūdens nav, mēs esam tādus pieķēruši un sodījuši. Mēs esam arī pieķēruši un sodījuši par to, ka faktiski blakus atradnei iegūti derīgie izrakteņi zem dīķa aizsega. Nevar teikt, ka kalna galā, bet blakus atradnei 4–5 metru dziļumā ir bijusi ieguve, un tur ūdens nav, tad blakus tur arī nav ūdens, bet tiek veikta ieguve. Viss it kā likumīgi, bet viņš ir ieguvis uzreiz, sākot no atradnēm, kā vālējis, viņš cerēja piebērt to, mēs paspējām pieķert, jo bijām pārbaudē pašā atradnē. Nebūtu tas pie atradnes, būtu kaut kur mežiņā, nebūtu ieraudzījuši. Nu, šādi gadījumi ir," pastāstīja Junkurs.
Tāpēc Vides dienestā aicina iedzīvotājus ziņot, ja viņi mana ko aizdomīgu.
Sadarbība ar būvvaldēm un LVĢMC
Vēl Vides dienesta pārstāvis cer uz pašvaldību reformu un intensīvāku sadarbību ar vietvaru būvvaldēm, kurām varētu būt informācija par būvatļaujām, ko izmanto derīgo izrakteņu ieguvei.
"Gribētos ātrāk uzzināt par tādu iespējamo būvniecību, jo akceptētā atļauja ir piecus gadus derīga. Kurā brīdi sāk rakt, pat tad, ja zinām, ka ir šī būvatļauja saņemta, mēs to nevaram zināt. Mums ir pāri par 100 novadiem, un, cik ir daudz to būvniecības lietu, tas nav iespējams to monitorēt. To zina būvvaldes, kur daudz ir saistības ar derīgajiem izrakteņiem," norādīja Junkurs.
Tiesa, Vides dienests varētu izmantot citas iestādes – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) – publiski pieejamās datu bāzes. Tās glabā informāciju arī par dīķu racējiem, kuri ir interesējušies par derīgajiem izrakteņiem savos īpašumos, jo vērsties šajā centrā un aplūkot valsts ģeoloģijas fondu var jebkurš.
Arī LVĢMC Ģeoloģijas nodaļas vadītāja Māra Brūne atzina, ka nelegālās ieguves vietas ir problēma: "Savā pusē esam konstatējuši, ka komersants veic darbības ārpus ģeoloģiskās dokumentācijas termiņa. Ir daudz dokumentu, kas palīdz kontroles veikšanai. Mēs vērtējam konkrēto atradņu datus, redzam, ka tur kaut kas ir tā, kā nevajadzētu būt, un informējam VVD, sniedzam datus. Mums nav informācijas par atļaujām, tāpēc mēs neesam droši, cik nelegālas ir tās darbības. Informējam VVD, ka mums ir bažas par kāda objekta legālo izmantošanu."
Dažreiz arī pats Vides dienests centram prasa datus par ieguvi.
VVD meklē jaunus risinājumus
Andris Junkurs pastāstīja, ka Vides dienests tagad sācis meklēt partneri monitoringa programmai. Runa varētu būt par satelīta attēlu robotizētu salīdzināšanu noteiktos laika posmos, lai varētu laikus fiksēt izmaiņas uz zemes virsmas. Ja satelīta attēlos ir izmaiņas reljefā vai ir mainījies krāsojums, tas var norādīt uz rakšanas darbiem, un Vides dienests tad varētu redzēt, kur braukt pārbaudēs.
Uzņēmējs Jegors Golubevs gan šādām izmaiņām jau seko līdzi ar "Google maps" palīdzību. Vides dienests atkal uzskata – viņi tā nevar, pārāk mazi resursi. "Tas ir sākts, ar to mēs šogad esam sākuši nodarboties, jo tā dīķa problēma mums jau ilgu laiku rada nervozitāti," piebilda Junkurs.
Vides uzraugi gribētu arī sadarboties ar pasūtītājiem. Ja viņiem piedāvā aizdomīgi lētu materiālu no karjera, tas ir signāls.
Piemēram, valsts AS "Latvijas Valsts ceļi" jau pirms laika ir ieviesuši savu kontroli. Uzņēmumā atzīst, ka neuzticas pārdevēju uzrādītajiem sertifikātiem, tāpēc piegādāto materiālu pārbauda paši. Tas ir arī labs veids, kā izvairīties no bieži vien nekvalitatīvās nelegālo karjeru preces. Līdzīga prakse ir "Latvijas valsts mežiem", kuriem gan ir arī savi karjeri.
Paredz sastrēgumu minerālmateriālu ieguvē
Fiktīvo karjeru materiāla kvalitāte citu iemeslu dēļ uztrauc arī legālo karjeru izstrādātājus. "Kāpēc mums kā ražotajiem, kas dara visu pilnīgi likumīgi un ar visiem dokumentiem, nepatīk? Tāpēc, ka mūs ļoti bieži izmanto, lai piesegtu tās visas darbības. Notiek tā, ir kaut kāds būvobjekts, arī valsts būvobjekts, infrastruktūra kaut kāda, mums prasa – varat atvest trīs kravas ar materiāliem. Jā, protams. Vedam, dodam pavadzīmes līdzi, dodam atbilstības deklarācijas. Tad viņi saka: viss, paldies, vairāk nevajag. Tālāk tur tiek piegādāts 1000 tonnas materiāla no kaut kādas tādas bedres un pa virsu tiek uzlikts mūsu atbilstības sertifikāts. Ja gadījumā ir kaut kādas problēmas, pie mums nāk un saka – jūs tur esat veduši, ir problēmas," skaidroja Jegors Golubevs.
It kā ar pašreizējām karjeru problēmām nebūtu gana, sagaidāms, ka tās vēl vairāk saasinās "Rail Baltica" projekts. Kā saka Andris Junkurs no Vides dienesta, "Rail Baltica" būvniecība radīs sastrēgumu minerālmateriālu ieguvē.
"Būs lielāks pieprasījums, meklēs visu, kas ir tuvāk, lai ieekonomētu uz transportu. Gan jau atradīsies kāds, kurš piedāvā no dīķiem. Laikus jāatrod, kā ar to cīnīties," sacīja Junkurs.
Pētījums par minerālmateriālu piegādi "Rail Baltica" dzelzceļa līnijas būvniecībai rāda, ka kopumā smilts, grants un dolomīta patēriņš sasniegs 22 miljonus kubikmetru, bet otrajā un trešajā būvniecības gadā – ap 7 miljoniem kubikmetru ik gadu.
Šobrīd vidēji gadā legāli izrok ap 9 miljoniem kubikmetru. Tātad "Rail Baltica" projektam vajadzēs vairāk materiālu nekā pašlaik izrok vesela gada laikā. Pētījums apliecina, ka rezerves Latvijā ir pietiekamas, taču "Schwenk Latvija" valdes loceklis Jegors Golubevs šaubās, ka oficiālie ražotāji ir spējīgi palielināt ieguvi un pārstrādi tik strauji un tādā mērogā. Turklāt tuvākajā laikā sāks būvēt Ķekavas apvedceļu, kuram tāpat vajadzēs materiālu.
Māra Brūne no Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra pamanījusi, ka cilvēku interese ir augusi jau tagad: "Mēs paši divu gadu periodā esam ievērojuši, ka, piemēram, dolomīta izpētes kļūst vairāk. Tas nozīmē, ka paši ieguvēji organizē procesus, lai apzinātu tuvumā esošās teritorijas, vai nav kāda jauna atradne. Ir kāds zemes īpašnieks, kurš gribētu īpašumu pārdot, un viņi varētu turpināt šo ieguvi. Interese par atsevišķajiem derīgajiem izrakteņiem varētu būt lielāka dotajā brīdi. Dolomīta izpētes ir vairāk kļuvušas."
Nozarē cer, ka situāciju palīdzēs mainīt jaunais Zemes dzīļu likums. Tajā Valsts vides dienestam karjeru izstrādes procesā paredzēta lielāka loma. Piemēram, Vides dienests nevis pašvaldība izsniegs atļauju rakšanai un pats arī kontrolēs tajā notiekošo. Jaunais likums gan vēl ir pieņemšanas procesā un varētu stāties spēkā pēc gada.
Izmaiņas iecerētas arī būvniecības atkritumu jomā. Piemēram, atkritumus ļaus šķirot jau būvlaukumā, neprasot ierīkot speciālus laukumus. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc cilvēki meklēja nelegālus ceļus, kā no būvgružiem atbrīvoties.
Taču Latvijas Radio arī secina, ka bez sarežģītajām likumu procedūrām karjeru pelēko zonu vairo arī grūti sajūtamā interese to novērst. Vismaz tad, kad pašvaldībai un Valsts vides dienestam pasaka priekšā, ka konkrētā vietā, maskējoties aiz dīķa, rok un pārdod smiltis, nevajadzētu būt nepārvaramiem šķēršļiem sanākt kopā un vienoties, kurš un kā rīkosies jau tagad. Ja vien to vēlas.
