Visticamāk, investors, kurš solījis "iedot" Lielvārdes novada pašvaldībai vismaz 200 miljonus eiro, bijis fiktīvs, vēsta Latvijas Televīzijas raidījums "De facto". Raidījums izpētījis, ka šī darījuma "idejas autors", iespējams, meklējams Indijā, kur samērā izplatītas ir dažādas krāpniecības shēmas.
200 miljonu eiro ieguldījums no nezināma investora "Riverside HK Limited", kas, iespējams, reģistrēts Lihtenšteinā un kuru pārstāv kāds Stīvens Jantze (Steven Jantze) – šāds dokuments nedēļas sākumā nonāca Lielvārdes novada domes deputātu rīcībā. Neveiklā angļu valodā uzrakstīto papīru parakstījusi tikai viena puse - tobrīd vēl Lielvārdes novada mērs Jānis Āboliņš. Turklāt ar šādu "papīru" Āboliņš pagājušajā nedēļā bija devies uz Valsts kasi, lai saņemtu valsts galvojumu iespējamam darījumam.
Turpmākie notikumi risinājās strauji. Otrdienas rītā domē ieradās pārstāvji no Valsts kases, Finanšu ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM). Pēc īsas sarunas ar pašvaldību pārraugošās ministrijas pārstāvjiem, Āboliņš paziņoja par atkāpšanos no amata. Ja viņš to nebūtu darījis pats, visticamāk, to rosinātu ministrijas pārstāvji. ,,Šajā gadījumā ir grūti nosaukt kādu likumu, ko bijušais priekšsēdētājs nav pārkāpis. Likums par pašvaldībām, kas regulē priekšsēdētāja un domes darbu, priekšsēdētāja un domes attiecības. Ir citi likumi, kas runā par pašvaldības budžetiem, kā tie veidojas, kādā veidā pašvaldībām ir tiesības aizņemties naudu," norāda VARAM Pašvaldību departamenta direktors Aivars Draudiņš.
Āboliņš cenšas skaidrot, ka 200 miljoni eiro nebūtu bijis aizdevums, bet gan kā "depozīts" pašvaldības kontos. Papildu šim finansējumam dome saņemtu vēl vairāk, ko jau varētu ieguldīt infrastruktūras objektos. Pēc gada būtu jāatdod tikai sākotnēji saņemtie 200 miljoni eiro. Taču šī shēma izklausās neticama. Tikpat ļoti kā "potenciālais investors", kura pilnais nosaukums esot "Riverside Hong Kong".
Dažādos Āboliņa tikai vienpusēji parakstītajos dokumentos minēta atšķirīga šī uzņēmuma adrese. Te norādīts, ka tas atrodas kādā biroju ēkā Lihtenšteinā, citur – Ķīnas apdrošināšanas kompānijas birojā Honkongā. Galu galā izrādoties, ka šis "fonds" vēl neesot izveidots. Tādēļ tā pārstāvis Stīvens Jantze darbojoties zem uzņēmuma PCNA S.A karoga. Taču arī tā eksistence ir apšaubāma. Tā nosaukums atrodams vienā no reģistriem, kas apkopo datus par dažādiem uzņēmumiem. Taču atšķirībā no citiem, nekas neliecina, ka tas tiešām darbotos. Uzrādītie tālruņa numuri neeksistē, tāpat rakstīts, ka PCNA S.A atrodas Šveicē, savukārt Āboliņa papīros parādās gan Lihtenšteina, gan ASV. ,,Viņi šobrīd nedarbojas Latvijā. Darbojas kompānijas, kas izvērtē šo informāciju. Uz šo brīdi, "Google" "iemetot" šo kompāniju, neatradīsim, bet mēs varam atrast kompāniju, kas pārstāv viņus," skaidro Āboliņš.
Visticamāk, ka šajā gadījumā vārds "kompānija" jāuztver kā trīs cilvēku "nereģistrēta apvienība". Šajā "kompānijā" ir Jānis Čakstiņš, Silvija Greste un Uldis Laurinovičs.
,,Viņi ir pilnvaroti pārstāvji un es esmu vietējais konsultants," norāda Čakstiņš. Viszināmākā no trijotnes ir Silvija Greste. Viņa agrāk darbojusies virknē uzņēmēju atbalsta biedrību. Savukārt viņas vadītājai nu jau likvidētajai poligrāfijas firmai ,,S&G" savulaik pārmeta, iespējams, nelikumīgi saņemtu Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu. Uldis Laurinovičs pirms pieciem gadiem medijos lepojās ar plāniem uzbūvēt Latvijā pirmo saules bateriju ražotni, pirmajā posmā investējot ap 17 miljoniem eiro. Taču projekta īstenošana esot bijusi nekvalitatīva un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra vienpusēji līgumu lauza. "De facto" pamanīja Gresti un Laurinoviču ierodamies uz tikšanos ar Āboliņu. Taču pēc īsās sarunas abi ēku nekavējoties pameta, turklāt kameras priekšā noliedza, ka viņiem būtu kāda saistība ar "Riverside" un 200 miljonus eiro vērto darījumu. Āboliņš viņu rīcību skaidro: ,,Viņi nevēlas kompānijai "Riverside" nodarīt kaut kādu kaitējumu, jo uz šo brīdi tas viss tiek pavērsts, ka nav iespējams vispār šādus te līdzekļus saņemt."
Rodas iespaids, ka "investoru meklētāji" patiešām noticējuši iespējamam labdarim no ārzemēm. Taču "De facto" ieguva tālruņa numuru, ko Stīvens Jantze norādījis vienā no saviem e-pastiem Āboliņam. Tam gan nav uzrādīts valsts kods, taču "De facto" noskaidroja, ka šāds tālruņa numurs reģistrēts Indijā, Āndhra Pradēša štatā (Andhra Pradesh) valsts dienvidos. Taču neviens uz "De facto" zvaniem tā arī neatbildēja. Tomēr viens no konsultantu trijotnes – Čakstiņš - joprojām turpina noliegt, ka investors varētu būt fiktīvs un viņš būtu noticējis mēstulei - līdzīgai, kādu daļa cilvēku saņem par it kā mantojumā atstātiem miljoniem kaut kur trešajās pasaules valstīs. Tajā pašā laikā virkne pētījumu atspoguļo līdzīgus gadījumus Indijā, kur no lētticīgiem uzņēmējiem izkrāpta nauda.
Turklāt pat gadījumā, ja finansējums būtu reāls, pašvaldībai ir jāievēro noteikta procedūra tā saņemšanai. Tāpat būtu jāapzinās savas spējas atmaksāt aizdevumu. Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietniece Jolanta Plūme norāda, ka ,,gadījumā, kurā pašvaldības budžets, kas nepārsniedz 10 miljonus; tā summa, par ko mēs runājam, tā ir nepaceļama. Ja pašvaldība mēģinātu šo summu atmaksāt, tai šo saistību izpilde būtu jāveic vairāk nekā 100 gadu, bet katrā gadījumā līdz tam nevar nonākt".
