Daži etnosi ir «mazāk inteliģenti kopš dzimšanas»? Ko Latvijas iedzīvotāji domā cits par citu

“Tādi mēs esam, diemžēl. Tāpēc šie pētījumi ir interesanti – ne pārāk glīto mūsu kolektīvo viepli tie parāda publiski,” saka SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš, komentējot par starpkultūru stereotipiem un aizspriedumiem Latvijā veiktā pētījuma atsevišķus rezultātus. Piemēram, apmēram trešdaļa (29%) aptaujāto Latvijas iedzīvotāju – lai arī mazākums, tomēr būtisks – uzskata, ka dažu etnisko grupu vai rasu cilvēki ir mazāk inteliģenti kopš dzimšanas. Kā to var izskaidrot?

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētījums ”Starpkultūru stereotipi un aizspriedumi Latvijā”(.pdf),  kura gaitā sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS aptaujāja vairāk nekā 1000 Latvijas iedzīvotāju, tika veikts pagājušā gada vasarā. Autori – Mārtiņš Kaprāns, Inta Mieriņa un Andris Saulītis – ar SKDS starpniecību uzdeva Latvijas iedzīvotājiem detalizētus jautājumus par viņu attieksmi pret dažādām nacionālajām un kultūras grupām. Rezultāti – dažkārt negaidīti, bet nereti arī neglaimojoši – nesen publicēti institūta interneta vietnē.

Esmu latvietis vai я русский. Jā, tas ir svarīgi

Kā norāda pētījuma autori (11. lpp.), identificēšanās ar noteiktu tautību vēl neliecina par aizspriedumainu attieksmi pret citām tautībām vai kultūrām. Taču nozīme vai svars, kādu cilvēki piešķir tautībai, jau ļauj ieraudzīt šīs identitātes kategorijas strukturējošo lomu.

Spriežot pēc aptaujām, etnocentrisms (priekšroka savai etniskajai grupai, kad tā tiek uzskatīta par standartu un “pasaules centru”, caur kura prizmu tiek vērtētas pārējās dzīves parādības, kultūras, tradīcijas – S.P.) vairāk raksturīgs latviešiem nekā krieviem, rezumē autori. Lūk, kā tas izskatās.

Cik svarīgi Jums ir tas, ka esat savas tautības pārstāvis?

Latvijas iedzīvotāju aptauja rāda, ka lielākā daļa respondentu (66%) piešķir lielu nozīmi tam, ka viņi ir savas tautības pārstāvji (1. attēls). Tas liecina, ka etniskā piederība ir visnotaļ svarīga identitātes mēraukla Latvijas sabiedrībā. Tiesa, latviešu īpatsvars (73%), kas piederību savai tautībai uzskata par svarīgu, ir būtiski augstāks nekā krievu īpatsvars (58%). Tas nozīmē, ka etnocentrisms ir raksturīgāks latviešiem nekā krieviem. Sociāldemogrāfiskie dati parāda, ka etnocentrismu ar lielāku varbūtību var sastapt starp cilvēkiem ar augstāko izglītību. Proti, 74% jeb trīs no četriem respondentiem ar augstāko izglītību ir norādījuši, ka viņi piešķir lielu vai ļoti lielu nozīmi etniskajai piederībai.

Jūsuprāt, cik daudz par cilvēku ļauj spriest viņa tautība?

Vairāk nekā 80% respondentu, kuri uzskata, ka tautība ļauj spriest par cilvēku, piešķir arī lielu nozīmi savai tautībai. “Tātad pastāv augsta varbūtība, ka Latvijas iedzīvotāji, kas etniskajai piederībai ierāda būtisko vietu savā identitātes koncepcijā, arī priekšstatus par saviem līdzcilvēkiem, īpaši citu tautību pārstāvjiem, veido saistībā ar viņu tautību,” norāda autori.

Lai gan būtisks skaits aptaujāto atbalstīja viedokli, ka cilvēka tautība lielā mērā ļauj spriest par viņu pašu, diskusijās fokusgrupās (gan krievu, gan latviešu) kategoriski viedokļi par šo tēmu kopumā neizskanēja. Gluži pretēji, dominēja atbildes, ka ir svarīgas cilvēka individuālās īpašības, norāda autori. Vai tas nozīmē, ka (šajā gadījumā fokusgrupas dalībnieki) spriedumus par cilvēku pēc viņa piederības grupai uzskata par “slideniem” vai pat tādiem, kas sabiedrībā netiek atbalstīti?

“Fokusgrupas nav reprezentatīvs instruments,” skaidro SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš. ”Tajās pārstāvēti ļoti nedaudzu cilvēku viedokļi, to, kuri tajās uzaicināti. Turklāt cilvēks ir sociāls dzīvnieks. Pat ja grupā gadīsies kāds ar fašistiskiem uzskatiem, kas neieredz ebrejus, bet viņš jutīs, ka ir starp liberāliem intelektuāļiem, viņš vienkārši neteiks, ko patiesībā domā. Tas būs aptaujās internetā, kur cilvēks jūtas anonīms, kur reāli atklāsies, ko viņš domā. Bet, kad tas pats jāpasaka acīs, viss nav tik atklāti.”

Krievi (latvieši, romi, afrikāņi…) ir vienkārši “mazāk inteliģenti kopš dzimšanas”?

No nacionālās (paš)identifikācijas autori pāriet pie jautājumiem, kuri, pēc viņu domām, jau ir šovinisma un rasisma avoti. 

“Dažu rasu vai etnisko grupu pārstāvji vienkārši piedzimst mazāk inteliģenti nekā citi.” Šim apgalvojumam nepiekrīt vairākums aptaujāto – 60%. Taču piekrīt lai arī mazākums, bet visai būtisks – 29% visu respondentu, turklāt latviešiem šī daļa ir lielāka, norāda autori.

Reakcija uz apgalvojumu “Dažu rasu vai etnisko grupu pārstāvji vienkārši piedzimst mazāk inteliģenti nekā citi 

“Varbūt šie cilvēki skatās, ka mums pašiem diez ko labi neiet ar valsts pārvaldi, un tā spriež par sevi?” ironizē Arnis Kaktiņš. Un, skumji iesmejoties, piebilst: “Tādi mēs esam diemžēl. Tāpēc šie pētījumi ir interesanti – ne pārāk glīto mūsu kolektīvo viepli tie parāda publiski. Mēs neesam īpaši toleranti. Būtiska daļa cilvēku dzīvo ar lielākiem vai mazākiem aizspriedumiem. Un, manā vērtējumā, mūsu kolektīvais vieplis ir neglītāks, nekā šķiet mums pašiem.”

Atbildot uz citu jautājumu – par to, vai dažas kultūras ir daudz pārākas par citām, – šādu viedokli atbalstīja 34% aptaujāto. Starp citu, šajā gadījumā ir acīmredzama gandrīz vienprātība starp krieviem un latviešiem (attiecīgi 34% un 33%). Turklāt starp aptaujātajiem krieviem 56%, bet starp latviešiem 59% uzskata, ka visas kultūras ir līdzvērtīgas. Kā norāda autori, latvieši biežāk nekā krievi vai citas etniskās grupas mēdz stereotipizēt citus pēc etniskās pazīmes. 

Šie dati var šķist kaut kādā mērā negaidīti. Parasti, ja vietējā publiskajā diskursā tiek pieminēts šovinisms, gandrīz vienmēr tas būs lielkrievu šovinisms (piemēram, šeit). Taču aptaujās mēs redzam pavisam citu ainu.

“Latvieši ir cietēji, bāreņu tauta. Bet kāds gan bāreņu tautai var būt šovinisms, pareizi?” smejas Kaktiņš un paskaidro – daļai latviešu piemīt nepamatota augstprātība pret citām etniskajām grupām. “Es neteiktu, ka šovinisms starp latviešiem ir ļoti izplatīts, man šķiet, ka tas izpaužas ļoti situatīvi. Taču šī aptauja parāda, ka tādi neglīti elementi ir, lai gan man būtu patīkamāk, ja tie nebūtu tik izteikti. No otras puses, neskatoties uz nacionālismu un šovinismu, neskatoties uz šīm dīvainajām atbildēm, uz ielas mēs ne īpaši redzam kaut kādas acīmredzamas problēmas, nacionālistiski šovinistiskas nokrāsas konfliktus. Drīzāk tās būs kaut kādas rupjības izpausmes, ja kāds tev uzkāpis uz kājas. Toties mēs to ļoti bieži redzam internetā, sociālajos tīklos, kur cilvēki jūt savu anonimitāti. Tomēr interneta komentāri mums neļauj izjust to, cik šī parādība ir izplatīta. Cik zināms no pētījumiem, internetā kaut ko komentē salīdzinoši neliels procents iedzīvotāju, un šie komentāri neraksturo vairākuma viedokli.”

Krieviem ir daudz siltāka attieksme pret latviešiem nekā latviešiem pret krieviem

Starp krieviem un latviešiem nav negatīvu jūtu, norāda pētījuma autori, un, spriežot pēc pētījumā izmantotā “sajūtu termometra”, “vidēji” tas tā ir (24.-26.lpp.) Tomēr krieviem pret latviešiem ir daudz siltāka attieksme nekā latviešiem pret krieviem.

Aptaujā respondentiem tika lūgts novērtēt savas izjūtas attiecībā pret kultūras grupu, izmantojot “sajūtu termometru”, kas aptver pirmatnējo attieksmi skalā no 0 (ļoti aukstas jeb negatīvas jūtas) līdz 100 (ļoti siltas jeb pozitīvas jūtas). Rezultātā izrādījās, ka latviešu un krievu savstarpējās jūtas ir siltas, turklāt krieviem tās ir būtiski siltākas.

Krievu izjūtas pret latviešiem un latviešu izjūtas pret krieviem

Salīdzinājumam: pret savas grupas pārstāvjiem gan krieviem, gan latviešiem ir vienlīdzīgi silta attieksme – 87 punkti. Interesanti, ka apmēram puse respondentu katrā grupā savu attieksmi pret “etniski savējiem” novērtēja ar lielāko iespējamo punktu skaitu – 100.

Autoru interpretācijā 49 un mazāk punktu nozīmē negatīvu jeb aukstu attieksmi pret kādu grupu, bet 25 un mazāk – ļoti negatīvu attieksmi. Kāds ir latviešu un krievu īpatsvars, kuriem vienam pret otru ir negatīva vai ļoti negatīva attieksme? Lūk, kā tas izskatās.

Negatīva vai ļoti negatīva attieksme

Latviešu vidējā attieksme pret ebrejiem (kurus politiskajā diskursā vairākas reizes gadā, kad tiek atzīmēti ar holokaustu saistītie datumi, sauc par “savējiem” un “mūsējiem”), ir tik tikko silta, tikai nedaudz iesniedzoties termometra skalas pozitīvajā daļā (52). Krievu attieksmei pret ebrejiem rādījums termometra skalā ir nedaudz augstāks (60).

Spriežot pēc aptaujas, to daļa, kuri novērtējuši savas izjūtas pret ebrejiem kā vēsas, tātad negatīvas, latviešu vidū ir lielāka. Taču arī starp krievvalodīgajiem tā ir būtiska.

Negatīva attieksme pret ebrejiem

Tomēr krievvalodīgajiem arī ir būtiski lielāks to īpatsvars, kuriem ir ļoti pozitīva attieksme pret ebrejiem (diapazonā no 75 līdz 100 punktiem).

Pozitīva attieksme pret ebrejiem

Starp citu, tas nemaz neizskatās tik slikti uz Latvijas iedzīvotāju attieksmes pret stratēģiskajiem sabiedrotajiem amerikāņiem fona. Tā arī ir tik tikko silta.

Attieksme pret amerikāņiem

Bet tagad to salīdzināsim ar attieksmi pret dažām citām Latvijā dzīvojošajām minoritātēm:

Attieksme pret romiem 

Attieksme pret musulmaņiem

Draudzīgie un nelojālie krievi

Izplatītie grupu stereotipi (tostarp negatīvas nokrāsas) kļūst redzami, kad respondentiem tiek iedots nacionālo grupu saraksts un lūgts atbildēt, kuras no tām atbilst konkrētajam izteikumam (28.lpp., 70. lpp.).

“Viņi ir nelojāli Latvijas valstij” – 27% aptaujāto, kuriem dzimtā un saziņas valoda ģimenē ir latviešu, piekrita, ka šis apgalvojums attiecībā uz krieviem ir pamatots. Viņu acīs krievi ir otrā nelojālākā grupa (biežāk tika nosaukti tikai musulmaņi – 35%). Ukraiņus par nelojāliem atzina 9% latviešu, ebrejus – 10%, romus – 15%, bet latviešus jeb paši sevi – 1%.  Vēl 16% uzskatīja, ka šim izteikumam neatbilst neviena grupa, bet 26% bija grūtības atbildēt.

Kad uz to pašu jautājumu tika lūgti atbildēt krievvalodīgie, nelojalitāti pēc piederības grupai nenoteica gandrīz divas trešdaļas aptaujāto (29% par nelojālu nenosauca nevienu grupu, bet 34% bija grūtības atbildēt). Savukārt krievu un latviešu respondentiem bija līdzīgs tas, ka par visnelojālāko grupu gan vieni gan otri uzskatīja musulmaņus (tiesa, krievu vidū šāda viedokļa atbalstītāju ir daudz mazāk – 23%). Visbeidzot, no respondentiem krieviem 5% par nelojālu atzina paši savu grupu.

Negatīvie stereotipi par citām grupām vairāk izplatīti starp latviešiem nekā starp krieviem (sk. pētījuma 19. un 20. tabulu). Vienlaikus tas ne vienmēr korelē ar “sajūtu termometra” rādījumiem.

Piemēram, par nelojāliem krievus kā grupu uzskata 27% latviešu, turklāt negatīva attieksme pret krieviem (pēc termometra datiem) ir 11% latviešu. Iznāk nedaudz paradoksāli – no tiem latviešiem, kuri krievus uzskata par nelojāliem, vairāk nekā pusei pret viņiem ir pozitīvas emocijas.

Vai Latvija ir viena no labākajām valstīm pasaulē? Kā nu kuram

Pētījuma autori norādījuši, ka, neskatoties uz visu starpnacionālās politiskās darba kārtības starp krieviem un latviešiem sarežģītību, aptaujas liecina, ka nav redzamas nopietnas problēmas viņu starpā. Pārspīlējot: par spīti izglītības krievu valodā būtiskai samazināšanai, “krievu” partijām atvēlētajai “nepieskaramo” lomai jebkuras koalīcijas veidošanā un etniski uzlādētajām diskusijām 9. maijā, tikai 1% krievu ir negatīva attieksme pret latviešiem.

Taču ir viena jautājumu grupa, kur savstarpējā saistība ar politisko diskursu ir, mazākais, iespējama.

Kardinālas atšķirības starp latviešiem un krievvalodīgajiem redzamas patriotisma izpausmēs un Latvijas vērtējumā, norāda autori. (15. lpp.)

Latvija – viena no labākajām valstīm pasaulē

Tāpat latvieši visbiežāk (59%) izjūt izteiktu lepnumu, kad domā par Latviju, kamēr cittautieši tam visbiežāk ne piekrīt, ne nepiekrīt. 

Par Latvijas tautu un pamatnāciju

Domājot par piederību Latvijas tautai un simboliskajām robežām, kas kādu padara par daļu no Latvijas tautas, fokusgrupu diskusijās visbiežāk tiek uzsvērtas latviešu valodas zināšanas un Latvijas kultūras pieņemšana. Šāds skatījums priekšplānā izvirza Latvijas tautu kā vienojošā kultūrā, nevis noteiktā etniskajā identitātē balstītu kategoriju, secina autori. Un tūlīt pat piebilst: “Tiesa, politisko simpātiju gaismā var pamanīt būtiskas atšķirības.”  

Latviešu fokusgrupas dalībnieki uzsver nacionālo jeb latviešu kā etniskās grupas interešu prioritāti, izvēloties, par kuru partiju balsot Saeimas vēlēšanās. Kā piemērs tiek minēts fokusgrupas dalībnieka viedoklis – viņš uzskata, ka izvēlei “jābūt par labu pamatnācijai”. Krievvalodīgo vidū politiskā attieksme ir fragmentētāka, un reljefāk parādās centieni izvairīties no politiskajiem spēkiem, kas akcentē etniskos jautājumus, secina autori.

Par prezidentu krievu un znotu ebreju

Vai jūs pieņemtu krievu, latvieti, ebreju, afrikāni, romu (vai kādas citas tautības pārstāvi) kā savu kolēģi? Bet kā draugu? Un kā jūsu pieaugušā bērna laulāto? Kā Valsts prezidentu? Vienkārši kaimiņu?

Vien 13% latviešu aptaujā norādījuši, ka viņiem nav iebildumu, ja prezidents vai bērna laulātais būtu jebkuras kultūras grupas pārstāvis (arī roms, afrikānis, musulmanis, ķīnietis vai kāds cits). Starp mazākumtautībām (galvenokārt krieviem) pret jebkuras kultūras grupas pārstāvi kā prezidentu vai bērna laulāto arī neiebilst mazākums, taču būtiskāks – 22%.

Krievu kā vīru meitai vai krievieti kā sievu dēlam nav gatavi pieņemt 12% latviešu, latvieti šajā pašā lomā – 4% krievu. Ebreju vai ebrejieti – 28% latviešu un 12% krievu. Bet kā Latvijas prezidentu būtisks mazākums latviešu (39%) nav gatavi redzēt ne krievu, ne ebreju, savukārt no krieviem prezidentu ebreju nav gatavi pieņemt 17%, bet krievu (tātad paši sevi) – 9% (pret prezidentu latvieti noskaņoti 0,5% krievu un 1,2% latviešu).

“Diemžēl tā ir – attiecībā pret ebrejiem mūsu sabiedrībā ir vairāk aizspriedumainības un stereotipu nekā attiecībā pret krieviem, ukraiņiem vai baltkrieviem. Diemžēl,” saka Kaktiņš.

Par asimilāciju. Katrs sestais krievs – par, katrs ceturtais – šaubās?

Aptaujas gaitā respondenti tika aicināti piekrist vai nepiekrist šādam apgalvojumam: “Ir labāk, ja mazākumtautības atsakās no savām paražām un tradīcijām, tā vietā pieņemot vietējās” (“vietējās” – tā teikts aptaujas anketā).

Te daļēji negaidīti sagrupējās krievu respondentu atbildes – jo pētījuma autoru interpretācijā šajā gadījumā runa ir par attieksmi pret asimilāciju un “dominējošās grupas kultūras pieņemšanu”. Nepiekrīt vai pilnībā nepiekrīt atteikties no savām un pārņemt vietējās tradīcijas 56%. Piekrīt un pilnībā piekrīt – 16%, tātad katrs sestais. Bet atlikušie 28% nevarēja atbildēt ne jā, ne nē (41. lpp.) Un tas ir diezgan dīvaini. Kāpēc?

Pagājušā gada jūlijā-septembrī, tātad vienlaikus ar šo pētījumu, SKDS cita liela projekta ietvaros aptaujāja tos Latvijas iedzīvotājus, kuriem krievu ir vai nu dzimtā valoda, vai arī ikdienas saziņas valoda ģimenē.

Viens no rezultātiem, kas tolaik pārsteidza ekspertus, bija šāds – neskatoties uz ilggadējo politiku, kas paredz mazākumtautību skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā, lielais vairākums aptaujāto – 88% – sacīja, ka uzskata par svarīgu iespēju iegūt skolas izglītību dzimtajā valodā. Tikai 6% teica, ka neuzskata vai drīzāk neuzskata to par svarīgu. Pārsteidzoši izrādījās tas, ka atbildēs nebija būtiskas atšķirības starp paaudzēm, tātad tas izrādījās svarīgi arī jauniešiem.

Un vēl – 84% respondentu toreiz paziņoja, ka krievvalodīgā kultūras telpa viņiem ir galvenā (jautājumam tika pievienots paskaidrojums – “jūs dodat priekšroku grāmatu lasīšanai, filmu skatīšanai, saziņai internetā krievu valodā”). Un arī nebija būtiskas atšķirības starp paaudzēm. Arī tas pārsteidza ekspertus, kuri gaidīja, ka jaunieši vairāk pāries latviešu vai angļu valodas telpā.

Tātad – divu vienā laikā veiktu SKDS aptauju rezultāti savstarpēji nav pārāk līdzīgi.

Atgriežoties pie Kaprāna, Mieriņas un Saulīša pētījuma – interesanti, vai krievu respondentu atbildes viņu pētījumā būtu tādas pašas (ar lielu grupu bez noteikta viedokļa jautājumā par to, vai vēlams atteikties no savām tradīcijām), ja anketā būtu precīzi pateikts, ka runa ir par to, ka būtu jāatsakās viņiem pašiem un tieši no savas kultūras identitātes un savas dzimtās valodas (ja jau reiz runa ir par asimilāciju), bet ne par nenosauktu mazākumtautību (varbūt “afrikāņu” vai ķīniešu?) atteikšanos no abstraktām “tradīcijām”.

“Tas ir tas, ko sauc par “velns slēpjas detaļās”,” paskaidro Arnis Kaktiņš. “Ļoti svarīgi, kā noformulēts jautājums, kā katrs to varēja saprast un ko varēja safantazēt. Pat jēgas ziņā viens un tas pats jautājums, uzdots ar dažādiem formulējumiem, manā praksē ir devis pilnīgi dažādus atbilžu procentus. Ja mēs gribam noskaidrot patiesību – bet patiesība parasti ir ļoti sarežģīta – nav pietiekami uzdot tikai vienu jautājumu. Vajag uzdot daudz jautājumu.”

Pēc Kaktiņa domām, pilnīgi iespējams, ka starp respondentiem krieviem bija tādi, kuri, atbildot uz jautājumu par nepieciešamību mazākumtautībām pieņemt vietējo kultūru un atteikties no savām tradīcijām, par “vietējo kultūru” uzskatīja savu, bet ar mazākumtautībām saprata piemēram, afrikāņu migrantus.  “Iespējams, bija krievi, kuri šajā aptaujā sevi neidentificēja kā mazākumtautību. Pieļauju, ka kaut kur Talsos divi krievi var justies kā mazākumtautība, bet Rīgā… Akadēmiski – jā, it kā ir mazākumtautība, bet ikdienas dzīvē to, ka ir mazākumtautības pārstāvji, cilvēki var pat neizjust.”

Turklāt starp aptaujātajiem latviešiem atbildēs vērojama viedokļu polarizācija – viens būtisks mazākums (27%), autoru izpratnē, ir par mazākumtautību asimilāciju. Cits mazākums, nedaudz lielāks (34%), ir pret. Bet vislielākā latviešu respondentu grupa (39%) ir tie, kuri nespēja atbildēt ne jā, ne nē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt