Jau pēc pāris dienām būs pašvaldību vēlēšanas, bet dažādās Latvijas malās iedzīvotāji cīnās ar tām pašām problēmām, secina Latvijas Radio, tiekoties ar dažādu novadu cilvēkiem.
Piemēram, no Alūksnes 300 kilometrus tālajā Saldū kāda sieviete atzīst: "Nu, pagrūti, ja man ir darbs, kādam no ģimenes nav darba. Iztiekam. Prom vēl negribam braukt!" Pāris stundu brauciena attālumā no Saldus, Neretā, runā līdzīgi. "Nav. To gan nav," par darbavietām saka kāda sieviete. "Tādēļ visi dodas uz Rīgu," viņa atzīst.
Darba vietas. Algas. Cilvēku aizceļošana. Šķiet, var sajaukt – kurā pašvaldībā saruna notiek, jo cilvēku cerības un problēmas ir tik līdzīgas. Arī daudzie dati par dzīvi pašvaldībās atklāj kontrastus – ir vairākas pašvaldības, kur dzīve kūsā, un daudzas jo daudzas, kur aiz bēdīgiem statistikas datiem var nojaust visai skarbo pašvaldības iedzīvotāju ikdienu.
- Eksperts: Nav otras valsts Eiropā ar tik neloģisku administratīvo iedalījumu kā Latvija
- Profesore: Pašvaldību saimniekošana ir neefektīva; Jaunsleinis tam iebilst
- Daudzviet pašvaldība ir lielākais darba devējs; nodokļus vietvara maksā pati sev
- Jo tālāk no Rīgas, jo grūtāk cīnīties par investora piesaisti
- Eksperte: Arvien vairāk šķiet, ka nākotnē laukos varēs dzīvot tikai bagāti cilvēki
- Daļu problēmu reģionos var atrisināt jauns administratīvs iedalījums, bet daļu tikai racionāli, nevis emocionāli pieņemti lēmumi
90% pašvaldību nav finansiāli pašpietiekamas
Par neloģisku pašvaldību dalījumu dēvē ekonomģeogrāfs, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenais redaktors un dibinātājs Jānis Turlajs.
"Pilnīgi neloģisks. Latvijas iedalījums pēc 2008. gada reformas… es nezinu otru Eiropas valsti, kur būtu kaut kas tik nesaprotams," viņš saka.
"Man liekas, pat muižu laikos, kad muižnieki zemi kārtīs nospēlēja, nebija tik neloģiski. Man liekas, ir līdzīgi – tu brauc cauri vienam novadam, iebrauc citā, tad atgriezies pirmajā novadā. Es nesaku, ka visas pašvaldības ir neloģiskas, bet viena liela daļa ir nepamatotas un to nevar pēc plānošanas principiem pamatot," stāsta ekonomģeogrāfs.
Problēma esot arī iedzīvotāju skaita atšķirības teritorijās. Vienā tas var būt 1500, otrā – daudz lielākas.
Iedzīvotāju skaita atšķirības ir iespaidīgas. Pat ignorējot Rīgu, iedzīvotāju skaits mazākajā novadā – Baltinavā – ir tikai 1,2 % no iedzīvotāju skaita Daugavpilī. Pēc Pilsonības un migrācijas dienesta datiem, 36 no 119 Latvijas pašvaldībām ir mazāk par 4000 iedzīvotājiem.
"Pats bēdīgākais, ka 90 % pašvaldību nav pašpietiekamas un pārtiek no dotācijām," uzsver Turlajs.
Ja pašvaldību pašpietiekamību mēra naudā – tad 90 % Latvijas pašvaldību saņem finansējumu no izlīdzināšanas fonda. Tajā iemaksā tikai 11 pašvaldības, saņēmēja statusā – 108. Iemaksātāji ir pašvaldības ap Rīgu, pati Rīga un Ventspils. Saņēmēji – visi pārējie. Attiecīgi – Zemgalē, Latgalē un Vidzemē visas pašvaldības saņem finansējumu no izlīdzināšanas fonda.
"Ja skatāmies to visu kopā, tas neko labu par valsts pārvaldi neliecina," norāda Turlajs.
Pierīgā viss plaukst, pierobežā - nīkst
Tieši pašvaldību skaits un izmērs bieži vien tiek kritizēts.
Pašvaldību esot par daudz, tās ir pārāk mazas, neefektīvas.
To, ka pašvaldību, šķiet, ir par daudz, atzīst arī Modrīte Pelše – Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore.
"Šobrīd es domāju, ka tas ir nedaudz par daudz. Bet tā kļūda jau bija pašā sākumā, reformu realizējot. Vajadzēja iet to ceļu, ko gāja Lietuva, veidojot pašvaldības katra rajona teritorijā," saka Pelše.
Atšķirīgs viedoklis ir otrai pusei. Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs Andris jaunsleinis, kas pats ir pašvaldības deputāts un arī kandidē vēl šajās vēlēšanās, saka – skaits neko nenozīmējot. "Par daudzumu, mazumu – mani uzskati ir, ka ne jau skaitlis nosaka. Ir valstis, kur ir daudz un mazas pašvaldības un strādā veiksmīgi, un ir lielas pašvaldības, kas strādā tikpat veiksmīgi. Galvenais ir cilvēki," atsaka Jaunsleinis.
Tomēr izmēram ir nozīme. Mazās Latvijas pašvaldības, cenšoties būt labākas par kaimiņiem, no vienas puses - iegulda attīstībā.
No otras puses – reizēm iztērē lietām, kuras nevar atļauties un kuras varbūt pat nevajag, teic Pelše.
"Katrs cenšas, lai būtu labāk. Un šeit varbūt arī traucē tas, ka pašvaldības ir pārāk mazas un mēs reizēm sakām – "Re, aizslēdza skolu, kur bija ieguldīti Eiropas Savienības līdzekļi". Kāpēc tad ieguldīja? Jo mazā pašvaldība arī centās būt tikpat laba, kā kaimiņu pašvaldība. Kļūda bija pašā saknē – ka teritorija bija pārāk maza un pārāk cerīgi domāja, ka būs tie bērni. Šobrīd viņu vienkārši nav," stāsta Pelše.
Šīs plānošanas un pārvaldīšanas problēmas iedzīvotājiem bieži paliek tādas tīri teorētiskas. Iedzīvotājiem ikdienā daudz svarīgākas šķiet darba vietas, ekonomiskā attīstība. Daiga Kiopa, "Lursoft" valdes locekle, stāsta – viņi ir analizējuši ekonomisko dzīvi Latvijas novados un secinājumi tā īsti nepārsteidz
"Latvija iedalās tādā Pierīgas reģionā, kur viss zeļ plaukst un attīstās. Savukārt pierobežas reģioni ir ar tādu lejupslīdes tendenci," saka Kiopa.
Mērīts ir aktīvo uzņēmumu skaits "Uz 1000 iedzīvotājiem, jo tas ir labākais rādītājs. Tad viennozīmīgi pirmajā vietā ir Rīga, kur ir 158 aktīvi uzņēmumi uz 1000 iedzīvotājiem, bet šajā pašvaldībā ir daudz mazo uzņēmumu," norāda Kiopa. "Otrajā vietā, kas ir pārsteigums, ir Durbes novads. Tur ir maz iedzīvotāju un daudz uzņēmumu. Trešajā vietā, kas gan nav pārsteigums, ir Mārupes novads," stāsta "Lursoft" valdes locekle.
Uzņēmumu Durbē esot daudz, bet tie neradot daudz darbavietu, skaidro Kiopa.
Novados strādājošie uzņēmumi nereti ir parādā valstij
Arī Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda – apmēram ceturtajā daļā pašvaldību nav strādājošo, kuru darbavietas būtu lielajos uzņēmumos.
Vēl dramatiskāka aina paveras, ja ieskatās, cik no pašvaldībā nodarbinātajiem strādā pašā pašvaldībā vai tās uzņēmumos.
Baltinavā gandrīz 60% no visām novada darbavietām ir pašvaldībā. Gandrīz 50% novadu pašvaldībās strādā vismaz katrs ceturtais strādājošais
Turlajs uzskata, ka šāda situācija ir problēma – jo tas nozīmē, ka pašvaldību uztur pašas pašvaldības maksātie nodokļi.
"Protams, pārvalde ir vajadzīga un cilvēkiem ir jāsaņem cienīgs atalgojums," norāda Turlajs. "Bet ir jautājums, cik mēs lielu šo pārvaldi varam atļauties uzturēt? Ja darba vietas asociējas tikai ar publisko sektoru, tas ir ļoti bēdīgi. Jo ir jābūt primārajam sektoram, kas ģenerē nodokļu naudu, lai šis publiskais sektors varētu vispār eksistēt," saka ekonomģeogrāfs.
Vēl viens signāls par pašvaldībā esošo uzņēmumu veselīgumu ir to nodokļu parādi. To pētījusi Daiga Kiopa.
"Tas, kas bija pārsteigums – piemēram, Viļakas novadā katrs piektais aktīvais uzņēmums ir parādā valstij nodokļus. Tas liecina, ka acīmredzot te nav veselīga uzņēmējdarbības vide,"
saka Kiopa. "Nez vai šāds uzņēmums ir labs sadarbības partneris. Otrajā vietā šajā negatīvajā topā ir Aknīstes novads, kur gandrīz katrs astotais ir parādā valstij. Tad ir Ciblas novads, Krustpils novads, Rucavas novads," norāda "Lursoft" valdes locekle.
Pat, ja ilgi gaidītais investors parādās, vietējie mēdz to aizbaidīt
Daudzviet gan priekšvēlēšanu programmas, gan iedzīvotāju mutēs izskan vārds investors: vietējais vai ārzemju. Cerība ir vienkārša – uzņēmējs radīs darbavietas iedzīvotājiem, varbūt apsaimniekos kādu šobrīd pamestu ēku, augs pašvaldības nodokļu ienākumi.
Tādēļ investori bieži vien var rēķināties – par to labvēlību pašvaldības pat cīnīsies, teic Kiopa. "Mēs redzam tādu diezgan sīvu konkurenci pašvaldību vidū – kurš atvilinās investoru. Ir piemēri Mārupes, Ķekavas novadā. Rezultāti ir acīmredzami," norāda Kiopa.
"Ja cīnās Mārupe, Ādaži un Rīga par investoru, tad Durbei un Baltinavai nav īsti cerību.
To jau neslēpj analītiķi. Man grūti iedomāties, ko attālie novadi vispār varētu solīt saistībā ar uzņēmējdarbības vidi, tur jābūt īpaši aktīviem, kreatīviem, jāatrod īpašas pieejas," viņa secina.
Pašvaldībām tālāk no Rīgas ir vēl viens šķērslis, ko ir grūti pārvarēt – nav darbaspēka, it īpaši kvalificēta, ko potenciālajiem investoriem piedāvāt.
Bet, kā teic Pelše – pat ja investoru izdevies atrast, bieži vien no cerētās attīstības nekas nesanāk.
"Tad, kad pēkšņi ir uzradies kāds investors, ilgu gadu pūliņu rezultātā, ko tad iedzīvotāji bieži saka? Mēs negribam šādu uzņēmumu! Mums būs troksnis, putekļi smakas," atzīst Pelše.
Bieži piesauktais tūrisms arī nav tas, kas viens pats nodrošinās pašvaldības attīstību. "Nav jau teritorija kā zooloģiskais dārzs, kur brauks tūristi apskatīt skaistākās vietas un skaistākos dzīvniekus," ironizē Pelše.
Iedzīvotāju skaits aug tikai Pierīgā
Tikmēr Centrālās statistikas pārvaldes vadītāja Anna Žīgure atzīst, ka no 1990. gada Latvija ir zaudējusi gandrīz 30% iedzīvotāju. Tikai deviņos no 110 novadiem iedzīvotāju skaits pieaudzis.
Salīdzinājumā ar 2011. gadu iedzīvotāju skaits pieaudzis Pierīgas novados, bet visstraujāk samazinājies Latgales dienviddaļā un Strenču novadā.
Cēloņu netrūkst – negatīvs dabiskais pieaugums, emigrācija, migrācija. Īpaši smagi demogrāfijas izmaiņas skar tieši pašvaldības tālāk no attīstības centriem.
"Katra pašvaldība saka, ka viņai ļoti izdevīga ģeogrāfiskā vieta, bet iedzīvotāji pārvietojas uz lielākiem centriem. Vai mēs gribām vai ne, apdzīvojuma struktūra mainās. Kur tad pazūd tie iedzīvotāji visskaudrāk? Viņi pazūd no lauku teritorijām," pauž Pelše.
Profesore atceras – pirms vairākiem gadiem dzirdējusi izteicienu, ka pienāks laiks, kad Latvijā dzīvos tikai bagātie cilvēki. "Tā pirmā reakcija bija – kā tad tā, kāpēc bagātie? Bet tagad es arvien vairāk piekrītu, ka Latvijas laukos dzīvos tikai bagātie, kas varēs atļauties personīgo transportu, lai aizvestu bērnus uz pulciņu un pārvest viņus mājās," norāda profesore.
Divu ātrumu Latvija
Izaicinājumu saraksts pašvaldībām ir garš un, šķiet, daļēji arī pašu radīts: Latvijā un it īpaši laukos iedzīvotāju skaits rūk, tie pārceļas no laukiem uz pilsētām, daudzos novados ekonomiskā aktivitāte ir zema, uzņēmējdarbības vide – ne pārāk labvēlīga, pašvaldības lielākoties nespēj pašas sevi uzturēt. Bieži vien pašvaldība ir arī lielākais darbadevējs novadā, kas maksā nodokļus pati sev.
Pelše atzīst, ka viņai ir sajūta - var runāt par Latviju kā divu ātrumu valsti.
Ir Rīga un citas lielās pašvaldības, un nelielās pašvaldības nav pie lielajiem attīstības centriem. "Varbūt šo netaisnību var labot policentriskā attīstība, uz kuru ejam un kā tiek īstenota reģionālā politika Latvijā. Tas jau arī rāda, ka pašvaldību ir par daudz. Ja pašvaldības teritorija būs plašāka un piesaistīta pie pilsētām, tas iekļausies daudz harmoniskāk kopējā teritorijā," atzīst Pelše.
Par 29 attīstības centriem tiek runāts, un eksperti piekrīt – tas varētu risināt vismaz daļu problēmu.
Bet tas, vai šie centri tiešām nostrādās un vai no sadarbības taps lielākas, spēcīgākas pašvaldības, pateikt nevar. Jo - kā piekrīt visi, ar kuriem runāts, gatavojot šo materiālu – pašvaldību apvienošanās, sadarbība un pat ikdienišķi lēmumi bieži vien nav vis racionālas, bet gan emocionālas izvēles pamatoti.
