"Bizness aktīvāk piedāvātu šo iespēju, ja pieprasījums būtu lielāks. Bet pagaidām tas ir ļoti neliels," saka Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins.
Pēc asociācijas datiem, vairāk nekā 99% visa veselības apdrošināšanas tirgus Latvijā veido korporatīvie līgumi, kad darba devējs nodrošina polises darbiniekiem (kā arī kā maksas "ekstru" – viņu radiniekiem). To Latvijas iedzīvotāju skaits, kas to dara paši un par savu naudu, ir niecīgs – apmēram divarpus līdz trīs tūkstoši, saka Abāšins.
Kas piedāvā šo pakalpojumu
Ar individuālajiem veselības apdrošināšanas klientiem strādā tikai trīs Latvijas apdrošinātāji – ERGO, "If apdrošināšana" un "Compensa Life". Bizness nav liels: šī tirgus līderim "If apdrošināšana" ir apmēram 1,5 tūkstoši šādu klientu, ERGO – apmēram 150, savukārt "Compensa Life" ir apmēram simt klientu.
Reklāmas kampaņu par šo tēmu arī nav, lai gan visas trīs kompānijas šo produktu piedāvā jau ne mazāk kā desmit gadu. Viens no iemesliem – apdrošinātāju piesardzīgā attieksme, ko var izskaidrot ar vēsturisko pieredzi.
Par ko jau iepriekš tur aizdomās klientu
Kad vēl bija "dzīvs" uzņēmums "Rīgas slimokase" (RSK), cilvēks varēja šodien nopirkt polisi, bet rīt sākt ārstēties slimnīcā, un viņa izdevumus sedza apdrošināšana, saka Abāšins.
"Cilvēks ir laimīgs, bet kompānijai ir zaudējumi. Tāpēc es uzskatu, ka tas nebija bizness, bet sociālais instruments. Cilvēki bija pieradināti, ka tā var. Taču tagad bizness, protams, nepārdod tādu polisi – šodien nopērc, bet rīt operācija.
Mērķis ir "noķert" to klientu segmentu, kuri par savu veselību domā ilgtermiņā un pērk pakalpojumu ar domu, kādā brīdī tas var noderēt. Tā taču ir jebkuras apdrošināšanas būtība," spriež Abāšins.
Visas trīs kompānijas darbojas pēc līdzīga principa – pirmajā laikā polise sedz salīdzinoši nelielu daļu ārstēšanas izdevumu, tomēr ar laiku šis segums kļūst aizvien lielāks.
"Tas ir tieši tādēļ, lai neskrietu šurp tie klienti, kuri rīt gatavojas sākt ārstēties stacionārā. Lai "Rīgas slimokases" stāsts neatkārtotos. Kad pakalpojumu pērk korporatīvais klients savam kolektīvam, šādā gadījumā jau darbojas matemātika, vidējais aritmētiskais – kāds slimo daudz, kāds gandrīz nekad, un ir varbūtības teorija. Bet, ja es kā privātpersona eju pēc polises pats, mani sākumā izpētīs no galvas līdz kājām un lūgs aizpildīt detalizētu anketu par visām slimībām. Tas ir piesardzīgs produkts, tāpēc arī pieprasījums pēc tā no iedzīvotāju puses arī ir diezgan piesardzīgs," saka asociācijas vadītājs.
Pamācošais stāsts par "Rīgas slimokasi"
Akciju sabiedrība "Rīgas slimokase" (vēlāk pārdēvēta par "RSK Apdrošināšanas AS") bija viens no veselības apdrošināšanas nozares pionieriem. Uzņēmums strādāja no 1994. līdz 2010. gadam un piederēja Rīgas pašvaldībai.
Kompānija līdz 2006. gadam piedāvāja tikai veselības apdrošināšanu (vēlāk pakalpojumu spektrs tika paplašināts) un bija tirgū vienīgais spēlētājs, kas aktīvi piedāvāja šo pakalpojumu iedzīvotājiem tieši individuālā kārtībā. Klients varēja nopirkt apdrošināšanas polisi (turklāt ne obligāti uz gadu – bija arī polises uz mēnesi) tieši poliklīnikas vai slimnīcas kasē, tieši pirms vizītes pie ārsta.
Nereti arī ārsti sūtīja pacientus pēc RSK polises, ja redzēja, ka gaidāmi izdevumi par operāciju, ārstēšanu u.c.
2009. gadā, kad kompānijai bija vairāk nekā 70 tūkstoši klientu, Rīgas dome atzina, ka RSK ir nopietnas finansiālas problēmas, kuras neprasmīgas saimniekošanas dēļ krājušās daudzus gadus. Politiķi RSK vadību turēja aizdomās par nekompetenci un korupciju. Tika apspriesti turpmākās rīcības varianti – privatizēt šo pašvaldības biznesu vai saglabāt to, ieguldot uzņēmuma kapitālā 1,2 miljonus latu. 2010. gadā, kad valdīja krīze, tika nolemts: likvidēt.
"RSK mācības" nozare apguva un iegaumēja, uz tām sarunās ar Rus.lsm.lv atsaucās visi nozares pārstāvji. Tomēr aizsardzības metodes pret klientiem, kuri neizbēgami radīs zaudējumus, kompānijām ir dažādas. Piemēram, ERGO un "Compensa Life", kā teica arī Abāšins, klientu detalizēti iztaujā par veselību. Savukārt "If apdrošināšana" tā nedara.
"If apdrošināšana". Kāpēc nav jautājumu par veselību
"Ar to mēs atšķiramies no citiem: klientam jānorāda tikai vārds un uzvārds, personas kods un tālruņa numurs," stāsta "If apdrošināšana" personīgo risku apdrošināšanas produktu vadītāja Nellija Baliko. "Būtībā mēs izvērtējam tikai klienta vecumu un valsts statistiku pa vecuma grupām – kāda tajās ir iespējamība saslimt ar virkni slimību. Nekādas piekļuves konkrētā cilvēka medicīniskajai informācijai mums nav, lai gan klienti mums bieži saka – "paskatieties par manu veselību e-veselībā". Nē, par to nevar būt ne runas!"
Pirmajā gadā kompānijas polise sedz 50% no ārstniecības izdevumiem. "If apdrošināšana" piedāvā četrgadīgu programmu, un ar katru gadu segums pieaug par 10 procentpunktiem (limita 3000 eiro gadā ietvaros). Kompensējamo medicīnisko pakalpojumu spektrs ar katru nākamo gadu nemainās, tāpat kā ārstu specialitāšu saraksts, un ir vienāds ar to, kas tiek nodrošināts korporatīvajiem klientiem. Atšķiras tikai kompensācijas procents.
"Otrajā gadā mēs piedāvājam segt 60% izdevumu par vizītēm pie ārstiem, trešajā gadā – 70% (tomēr ne simtprocentīgi). Bet arī 50% nav maz – ja vizīte pie ārsta maksā 35 eiro, bet pats maksā 18 eiro, tā ir jūtama ekonomija. Klients trešajā ceturtajā apkalpošanas gadā var izvēlēties arī lētāku programmu, tāpat kā pirmajā gadā, ja redz, ka viņam vairāk nevajag," saka Nellija Baliko.
"If apdrošināšana" polises vidējā cena pirmajā gadā ir apmēram 200 eiro, taču var sasniegt arī 500 eiro, ja klients grib paplašināt apmaksājamo pakalpojumu sarakstu, piemēram, iekļaujot ārstēšanu stacionārā.
Gadās arī akcijas piedāvājumi – tiem viszemākā cena ir 112 eiro. Salīdzinājumam – darba devēji, kas apdrošina savu kolektīvu veselību tajā pašā "If apdrošināšana", par vienu darbinieku maksā no 90 eiro (minimālā pamatpolise) līdz 700 eiro (šajā gadījumā cenā ir iekļauta gan stomatoloģija, gan psihoterapija).
"Compensa Life". Tikko esmu sadauzījis mašīnu, apdrošiniet to, lūdzu
"Jā, tā arī var darīt, [novērtēt polises vērtību] pēc vidējiem statistikas datiem," konkurentu pieeju komentē "Compensa Life" Latvijas filiāles vadītājs Viktors Gustsons. "Taču, ja netiek novērtēta veselība un slimības, tad arī segums nebūs tik plašs. Mēs uzskatām, ka plašāks segums par samērīgu cenu ir labāks."
"Compensa Life" apdrošināšanas programma ir trīsgadīga, ar pakāpenisku polises līmeņa paaugstināšanu: "Pirmajā gadā piedāvājam, ja tā var teikt, "pārbaudījuma versiju", lai mēs saprastu, kas tas ir par klientu. Otrajā gadā programma paplašinās, bet trešajā gadā tā jau ir ļoti pamatīga."
"Šajā produktā vislielākais risks ir antiselekcija, kad mēs piesaistām tos klientus, kuriem jau ir problēmas [ar veselību].
Ņemsim to pašu stāstu par "Rīgas slimokasi". Es šajā tirgū strādāju jau trīsdesmit gadu un zinu – antiselekcijas riski ["Rīgas slimokasē"] netika pareizi aprēķināti. Un tirgus to atceras līdz šim. Tāpēc tā dalībniekiem šim privātpersonu segmentam ir piesardzīga pieeja. Taču samazināt šo riska faktoru ir ļoti sarežģīti. Salīdziet ar automobiļu apdrošināšanu KASKO. Pieņemsim, cilvēks atnāks un pateiks: "Esmu sadauzījis mašīnu, tagad gribu to apdrošināt." Skaidrs, ka tas ir absurds. Taču tas, ka mašīna ir sasista, ir redzams uzreiz, bet problēmas ar veselību – nav, un to pat ne vienmēr [vispār] iespējams pārbaudīt. Tāpēc kompānijas pirmajā gadā parasti dod visvienkāršāko polisi, un nosacījumi tiek uzlaboti pakāpeniski."
Kaut ko nenorādot, aizpildot anketu, klients ne vienmēr blēdās. Iespējams, viņam radušās aizdomas, ka ar viņa veselību kaut kas īsti nav kārtībā, taču kas īsti, viņš vēl nezina. "Toties, kad cilvēks ir vesels, viņš par apdrošināšanu parasti neaizdomājas. Tāpēc šis pakalpojums bieži piesaista cilvēkus, kuriem jau ir problēmas. Domāju, ka tas ir iemesls, kāpēc apdrošinātāji nevēlas to pārāk aktīvi reklamēt un plaši piedāvāt," spriež Gustsons.
Daudzās "vecās" Eiropas valstīs, tajā pašā Vācijā, privātpersonu veselības apdrošināšana ir pats par sevi saprotams pasākums, stāsta "Compensa Life" filiāles vadītājs: "Tur katrs iedzīvotājs maksā ikmēneša maksu, diezgan lielu, gadā iznāk trīs līdz pieci tūkstoši eiro. Toties viņš ir pilnvērtīgi aizsargāts. Savukārt mūsu gadījumā tikai trešajā klienta apkalpošanas gadā apdrošinātājs vairāk vai mazāk zina, kādi ir riski, cik biežas un smagas ir problēmas. Galu galā cena var būt diezgan augsta, bet vidējais [Latvijas] strādājošais nevarēs sev nopirkt tādu polisi, kas simtprocentīgi apmaksātu visus ar veselību saistītos scenārijus. Piemēram, ķirurģiska operācija par piectūkstoš eiro – ja iekļautu apdrošināšanā visus tamlīdzīgos riskus, tā maksātu ļoti dārgi."
Tādēļ arī ir kompromisi starp cenu un produkta saturu: "Piemēram, pirmajā gadā mums ir speciālistu ambulatoro pakalpojumu [izmaksu] segšanas limits 500 eiro, stacionāro – 1500 eiro (līdz 300 eiro par katru gadījumu), stomatoloģija – 150 eiro (un apdrošinātājs apmaksā tikai pusi). Tas maksā 169 eiro – diezgan lēti, taču segums ir diezgan šaurs. Par plašāku – 199 eiro. Trešajā gadā spektrs ir jau būtiski plašāks – taču arī polise var maksāt 200–300 eiro, dažkārt arī 400, bet visdārgākās ir arī par 750–1500 eiro."
Taču, ja polisi pērk darba devējs, visbiežāk tas par vienu darbinieku maksās vidēji lētāk nekā cilvēks, kurš analoģisku produktu pērk pats, un tas ir tieši antiselekcijas riska dēļ, skaidro Gustsons.
Sākumā individuālais klients aizpilda anketu, atbild uz detalizētiem jautājumiem par veselību (tostarp vecāku veselību, lai novērtētu pārmantoto slimību risku), cik lielā mērā viņš par to zina: "Piemēram, vai kādam no vecākiem bijis paaugstināts asinsspiediens. Jo ģenētika vēsta, ka tādas problēmas ar zināmu iespējamību var būt bērniem. Ja ir konkrētas slimības – kā un kad ārstētas, pie kāda ārsta, viņa adrese – mēs pārbaudām, kas tieši bijis."
Ja klients slēpis slimību, lai apdrošināšanas kompānija apmaksātu tās ārstēšanu, ir risks, ka mānīšanās tiks atklāta un kompensācija tiks atteikta: "Kā man stāstīja kolēģi no Vācijas, tur daudzi maldina, un reakcija uz to ir stingra – ne tikai tiek anulēta polise, tu nākotnē ne pie viena nevarēsi apdrošināties.
Un, ja tādam cilvēkam būs vajadzīga nopietna ārstēšana, bet Vācijā tas var nozīmēt rēķinus par desmitiem tūkstošiem eiro, būs nopietnas problēmas."
Latvijas tirgū tāda līmeņa stāstu, visticamāk, nav bijis, lai gan mazākā mērogā kaut kas tāds ir gadījies: "Piemēram, cilvēkam ir muguras trauma, vajadzīga operācija. Ārsts ir gatavs to veikt pēc sešiem mēnešiem un ieteic slimniekam – jūs nevienam par to nesakiet, nopērciet polisi, lai pašam nebūtu jāmaksā. Mums bija tāds stāsts. Taču līdzīgu gadījumu nav tik daudz, lai mēs to uzskatītu par lielu problēmu," stāsta Gustsons.
ERGO. Nopērk polisi, bet jau pēc desmit dienām – slimnīcā
ERGO gadā saņem 700–800 pieteikumu no interesentiem. Tomēr galu galā noslēgto līgumu skaits ir apmēram 350.
"Vairākumam to, kuri interesējas, jau ir kādas slimības. Viņi cer, ka visi viņu ārstēšanas izdevumi tiks apmaksāti. Taču mēs uzreiz paskaidrojam – polise domāta tikai tām slimībām, kuras vēl nav atklātas, taču var rasties nākotnē. Un tad daudzi saprot – tas nav tas, ko viņi gribējuši," saka ERGO veselības un dzīvības apdrošināšanas departamentu direktors Baltijā Gints Konrads.
ERGO prakse ir tāda – klients aizpilda anketu par veselību, to izpēta ārsts, nepieciešamības gadījumā sazinās ar pretendentu un precizē nianses. "Ja cilvēkam ir paaugstināts asinsspiediens, tas nenozīmē, ka visu, kas ar to saistīts, mēs neapmaksāsim. Spiediens – tas ir pārāk vispārīgs apraksts. Taču diezgan bieži cilvēkam jau ir noteikta konkrēta diagnoze, ir hroniska slimība, un tad, jā, mēs sakām, ka izdevumi saistībā ar šo diagnozi netiks kompensēti," skaidro Konrads.
Individuālajiem klientiem ERGO ir divi produktu veidi – "Priora" un "Priora plus" (otrajā ir paaugstināts seguma procents virknei pakalpojumu, tostarp stomatoloģijā). Minimālās cenas attiecīgi ir 132,48 eiro un 294,6 eiro.
Ja anketā redzams, ka veselības stāvoklis nav pārāk labs un ir diezgan daudz slimību, cena pieaug.
Piemēram, ja cilvēks ir hronisks smēķētājs, polises cena palielinās par 50 līdz 70 eiro.
Gradācijas, kad ar katru nākamo sadarbības gadu tiek palielināts polises segums, ERGO nav. "Mēs ļoti uzmanīgi izpētām klienta sniegto informāciju par viņa veselību, paradumiem un, balstoties tajā, veidojam savu cenu un piedāvājumu. Protams, riski ir, tostarp cilvēks var mums kaut ko neatklāt. Vai arī var būt pārpratumi. Taču vairākums ir diezgan apzinīgi," norāda Konrads.
Taču gadās arī krāpšana: "Mēdz būt, ka cilvēks kaut ko noslēpis, bet pēc tam apdrošinātājam, saņemot pirmos rēķinus par ārstēšanu, var rasties jautājums – bet vai tāda slimība varēja rasties tādā formā tik pēkšņi?
Piemēram, kāds saņēmis polisi, bet pēc desmit dienām paziņo, ka viņam jāārstējas slimnīcā. Maz ticams, ka šī nepieciešamība kļuvusi skaidra šajās desmit dienās, parasti tomēr pirms slimnīcas ir ilgstoša ārstēšanas priekšvēsture. Tad mēs pārbaudām, vai tas tā ir vai nav. Tādu gadījumu nav daudz, līdz trim mēnesī (iznāk, ka visu patiesību nesaka līdz 10% klientu – S.P.). Dažiem ir šī "Rīgas slimokases" laiku domāšana, kad pakalpojums tika pirkts tieši poliklīnikā vai slimnīcā".
Gadījumu, kad kompānija apmaksājusi klienta ārstniecības izdevumus, bet pēc tam atprasa klientam naudu, ERGO praksē nav bijis. "Mēs saņemam pieteikumu atlīdzināt izdevumus, un, ja mums ir šaubas par to, vai tas ir korekts, pirms maksāt, mēs pārbaudām," skaidro Konrads.
Ne tikai psiholoģija. Kāpēc reti kurš pērk polisi sev pats
Ar laiku individuālā veselības apdrošināšana Latvijā var kļūt par masu parādību, taču process būs ilgs, uzskata asociācijas vadītājs Jānis Abāšins.
Attīstība bremzējas vairāku iemeslu dēļ. Pirmais – pēdējos gados valsts aizvien labāk finansē "savu" medicīnu. Otrais – darba devēji joprojām ir noskaņoti motivēt savus darbiniekus un rūpēties par viņu veselību, un apdrošina strādājošo un maksātspējīgo iedzīvotāju būtisku daļu. "Taču, ja arvien vairāk cilvēku būs nodarbināti individuāli un nebūs piesaistīti vienam uzņēmumam, bet strādās divās trijās vietās, dažādos projektos, tad pieprasījums pieaugs. Tomēr tas vienalga būs lēni. Es drīzāk ticētu, ka pēc trim gadiem individuālo polišu skaits pie mums būs pieaudzis no diviem līdz trim tūkstošiem, bet ne eksponenciāli," prognozē Abāšins.
VIP APDROŠINĀŠANA
Vai Latvijā var nopirkt “miljonāra polisi”, lai ārstētos “Charite”
“Compensa Life”, Viktors Gustsons: “Mēs to nepiedāvājam, izdevumus apmaksājam tikai Latvijas teritorijā. Taču ir Eiropas kompānijas, franču, kuras strādā ar Latvijas individuālajiem klientiem jau apmēram divdesmit gadu. Tādas polises maksā vairākus tūkstošus eiro. Un ir pat uzņēmumi, kas tās pērk.”
ERGO, Gints Konrads: “Mēs apmaksājam izdevumus Baltijā. Ar izdevumu segšanu visā Eiropas teritorijā varianti ir, taču ļoti ierobežoti. Savulaik tādus pakalpojumus piedāvājām arī mēs – sākumā nevis savus, bet mūsu grupas kompāniju produktus. Tie maksāja apmēram divus līdz piecus tūkstošus eiro gadā. Limiti bija vai nu lieli, vai arī to vispār nebija. Taču sapratām, ka nav jēgas, klientu nebija vairāk par pieciem.”
“If”, Ilma Svekre: “Mums individuālajiem klientiem tiek segti izdevumi tikai Latvijā. Dažas juridiskās personas lūdz Baltiju, un mēs tām to piedāvājam. Taču visa Eiropa – tur ir citi apmaksas nosacījumi, kā arī ļoti sarežģīta produkta administrēšana. Mums nav tādas pieredzes.”
"Lielāko daļu ārstniecības pakalpojumu būtībā var saņemt no valsts – jā, dažkārt jāgaida rindā, tomēr saņemt var," piekrīt Gints Konrads no ERGO. "Un vēl psiholoģija – parasti salīdzinoši vesels cilvēks domā – man tas nebūs vajadzīgs. Tāda ir mūsu domāšana – apdrošināt mašīnu vai dzīvokli ir daudz svarīgāk, bet sevi – kā iznāks. Mūsu cilvēks sāk par to domāt, kad jau ir diagnoze. Ja veselības aprūpes sistēma kādā brīdī nevarēs piedāvāt visu servisu, cilvēki sāks interesēties par polises pirkšanu. Taču domāju, ka pagaidām tādu priekšnoteikumu nav."
Attiecībā par bezmaksas medicīnu ne visam piekrīt "If apdrošināšana" personu atlīdzību daļas vadītāja Ilma Svekre: "Daudzi mūsu klienti arī domā, ka mūsu valstī valsts medicīna ir bez maksas, taču bez maksas nekā nav. Ja klients ārstējas slimnīcā, viņš tomēr maksā desmit eiro dienā. Ja slimnīcā pavada desmit dienas – tie ir 100 eiro. Datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse – tie ir vēl apmēram 30 eiro (bez nosūtījuma var būt vēl piecas līdz desmit reizes dārgāk – S.P.). Un pēc tam vēl jāiet pie ārsta, jāveic procedūras… Mēs to visu parasti izskaidrojam, ja klients jautā, kāpēc apdrošināšana ir tik dārga. Tāda ir cilvēku psiholoģija – klients uztver šo pakalpojumu nevis kā "aizsardzību pret neplānoto", bet kā maciņu plānotajiem izdevumiem.
Es strādāju nodaļā, kas saņem pirmos zvanus no interesentiem, un ļoti bieži skan šāds teksts – rīt man ir operācija, man sāp zobs, sāp mugura, man jau rīt vajag polisi, cik tas maksā, vai tas vispār atmaksāsies?"
Latvijā daudzi vispār nav lietas kursā, ka šis pakalpojums iedzīvotājiem ir pieejams individuālā kārtībā, jo tas praktiski netiek reklamēts. Šajā ziņā ir divējāda situācija, saka Viktors Gustsons no "Compensa Life": "Pastiprināti reklamēt – tas nozīmē izdevumus. Turklāt veselības apdrošināšana ir viens no sarežģītākajiem produktiem, to ir diezgan grūti administrēt tā, lai tas būtu rentabls. Pieļauju, ka tostarp arī tādēļ [nozarei] nav lielas intereses piesaistīt iedzīvotājus individuāli, jo peļņa ir salīdzinoši neliela."
Produkts būs pieprasītāks, augot ekonomikai, pieļauj Gustsons. Tostarp arī uz to bijušo uzņēmumu darbinieku rēķina, kuriem agrāk bijusi kolektīva apdrošināšana: "Viņi bez tās jau jūtas neaizsargāti, viņi pie tās ir pieraduši, un galu galā maksā paši. Tādu cilvēku ar katru gadu ir aizvien vairāk, tāda tendence ir visā Baltijā." Taču pagaidām kolektīvie līgumi – gan ar privāto biznesu, gan ar valsts sektoru – iespējams, aptver lielāko daļu to iedzīvotāju, kuriem tas ir interesanti, uzskata "Compensa Life" pārstāvis.
"Pats segments ir diezgan ierobežots – cilvēku, kuriem nav korporatīvās apdrošināšanas, nav nemaz tik daudz," domā arī Nellija Baliko no "If apdrošināšana". Turklāt viņa pievērš uzmanību produkta īpatnībām – ja darba devēji apdrošina savus darbiniekus plašāk, tad individuālajiem klientiem ir citi noteikumi: "Tas arī samazina interesi konkrēti tiem, par kuru veselību agrāk rūpējās viņu darba devējs. Turklāt tas nav pats lētākais produkts.
Daudzi, uzzinot cenu, saprot, ka nevar to atļauties.
Kāds, iespējams gaida, ka produkts maksās vairākus desmitus eiro, taču cena parasti ir vairāk nekā simt eiro un augstāka, un tas arī ir saistīts ar cenām par ārstniecības pakalpojumiem."
