Darbaspēka eksports – kā Ziemeļkoreja apiet sankcijas

Līdzšinējie Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) centieni panākt Ziemeļkorejas kodolprogrammas likvidēšanu ar sankciju palīdzību nespēj pilnībā izskaust vienu no galvenajiem veidiem, kā Ziemeļkoreja pelna lielu daļu no savas ārzemju valūtas, tas ir, lētā darbaspēka eksportu. Par šādas shēmas esamību reizēm tiek rakstīts presē, tomēr retāk tiek apskatīts, kā tas ietekmē pašus strādniekus un kā tieši šī shēma darbojas.

Ričards Muižnieks

Ričards Muižnieks ir LSM.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas "Status Quo" autors.

Rubrikā analizē starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt, kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

Īsumā:

  • Ziemeļkoreja atradusi veidu, kā apiet starptautisko sankciju ietekmi uz tās iespējām iegūt ārzemju valūtu. Un ir apšaubāms, ka vēl drakoniskākas sankcijas spēs pārtraukt šo praksi.
  • Strādnieki tiek izmantoti primāri Krievijā un Ķīnā, tomēr viņi ir sastopami virknē valstu, tostarp Eiropas Savienības dalībvalstīs.
  • Strādnieki bieži vien dzīvo nožēlojamos apstākļos, tomēr tie tā kā tā parasti ir labāki par tiem, kādi sagaida viņus Ziemeļkorejā.
  • Lai arī līdzekļi, kas tiek iegūti no šī darbaspēka eksporta, izmantoti arī Ziemeļkorejas bruņošanās vajadzībām un elites bagātināšanai, sankcijas visvairāk kaitēs pašiem strādniekiem.

Kā šis darbaspēka eksports strādā?

Ņemot vērā daudzās starptautiskās sankcijas, tostarp ierobežojumus eksportam uz ārvalstīm, kuri tiek piemēroti Ziemeļkorejai, sākotnēji var šķist, ka valstij varētu būt nopietnas problēmas iegūt ārzemju valūtu. Tomēr kā daļēju problēmas risinājumu Ziemeļkoreja izmanto lētā darbaspēka eksportu. Aptuveni 100 000 - 200 000 ziemeļkorejiešu tiek nodarbināti ārzemēs. Šis skaitlis ir pieaudzis no sākotnējiem 60 000, kāds bija 2012.gadā.

Lielākā daļa no šiem strādniekiem darbu atrod Ķīnā vai Krievijā. Aptuveni 80% no strādnieku algas nonāk Ziemeļkorejas rokās, tomēr arī atlikušie 20% ir ievērojami vairāk, nekā strādnieki parasti varētu cerēt nopelnīt, atgriežoties atpakaļ mājās. Sistēmas rezultātā Phenjana iekasē vienu līdz divus miljardus ASV dolāru gadā.

ASV kopš 2017.gada augusta gan ir ieviesušas sankcijas pret visiem uzņēmumiem un indivīdiem, kas nodarbina Ziemeļkorejas pilsoņus, tomēr, ņemot vērā, ka liela daļa no šiem uzņēmumiem to dara slepeni, šī lēmuma ietekme ir visai apšaubāma. Arī ANO Drošības padomes 2017.gada decembrī pieņemtā rezolūcija nr. 2397 paredz, ka visiem ziemeļkorejiešu strādniekiem jātiek repatriētiem atpakaļ uz Ziemeļkoreju. Tomēr, tā kā nav skaidrs, cik tieši cilvēku ir nodarbināti šajās valstīs, pastāv šaubas par šīs rezolūcijas reālo efektivitāti.

Kurās valstīs tiek izmantoti Ziemeļkorejas strādnieki?

Kā minēts, lielākā daļa Ziemeļkorejas strādnieku primāri nonāk vai nu Ķīnā, vai Krievijā. Ķīnā ziemeļkorejieši pamatā tiek nodarbināti celtniecībā, fabrikās un restorānos, savukārt Krievijā viņi sākotnēji tika izmantoti mežsaimniecībā, tomēr tagad nodarbināti dažādās citās jomās.

Tomēr šīs divas nav vienīgās valstis, kas nodarbina ziemeļkorejiešus, jo vēl nesen viņi bija sastopami pat tādās valstīs kā Polija, kur aptuveni 500 ziemeļkorejieši tika nodarbināti kuģu būvētavās. Tāpat ievērojams skaits ziemeļkorejiešu strādnieku līdz šim koncentrējas Tuvajos Austrumos, kur strādāja celtniecībā. Tomēr gan Katara, gan Kuveita ir paziņojušas, ka repatriēs savā teritorijā strādājošos ziemeļkorejiešus.

Vairākos gadījumos Ziemeļkorejas strādnieku atrašanās darba spēka eksporta valstīs pat nav bijusi zināma nedz konkrētās teritorijas valdībai, nedz sabiedrībai. Piemēram, pēc Kima Čenuna brāļa slepkavības Malaizijas valdība no valsts izraidīja 1000 strādniekus no Ziemeļkorejas, par kuru atrašanos valstī reti kurš bija informēts. Arī Malaizijā lielākā daļa strādnieku tika nodarbināti celtniecībā, kā arī ogļu raktuvēs.

Strādnieku dzīves apstākļi

ASV valsts departaments ir izteicies, ka Ziemeļkorejas strādnieku dzīves apstākļi Krievijā ir pielīdzināmi vergu darbam. Tomēr šiem cilvēkiem tā arī ir iespējā nopelnīt ievērojami vairāk, nekā viņi varētu cerēt saņemt mājās. Pat atrēķinot to daļu, ko iekasē valsts, Ziemeļkorejas strādnieku alga svārstās starp 150-300 dolāriem mēnesī, kas ir divreiz vairāk, nekā viņi pelnītu Ziemeļkorejā.

Pēc trīs gadiem, kas pavadīti Krievijā, strādnieks var atgriezties ar 6 000 dolāru iekrājumu. Šī nauda bieži tiek ieguldīta, lai atvērtu mazu kiosku vai veikaliņu. Mazais uzņēmums ļauj strādnieka ģimenei nodrošināt ievērojami labākus dzīves apstākļus, un

darbs ārzemēs ir viens no retajiem veidiem, kā vidējais ziemeļkorejietis spēj sakrāt pietiekami lielu kapitālu, lai šādu soli spertu.

Strādnieki ir arī visai pieprasīti - Ķīnā ziemeļkorejieši tiek uzskatīti par disciplinētiem, strādīgiem, un viņiem nav iespējas pieteikt streiku, neraugoties uz ievērojami mazāku atalgojumu nekā vietējiem iedzīvotājiem. Arī Krievijā ziemeļkorejieši ieguvuši visai labu reputāciju, it īpaši Vladivostokā. Kāda mājaslapa slavē korejiešu strādniekus kā „smagi strādājošus un paklausīgus. Viņi neņem ilgus pārtraukumus un pīppauzes un neizvairās no pienākumu pildīšanas”. Kāds cits celtniecības priekšnieks ir izteicies, ka „ziemeļkorejieši strādā absurdi ilgas stundas bez sūdzībām. Viņi zvana jau sešos no rīta, lai prasītu, kas jākrāso, pat ja es pats viņiem neesmu neko uzdevis. Viņi arī neņem brīvdienas”.

Strādnieki, kuri strādā celtniecībā, dzīvo ievērojami labākos dzīves apstākļos nekā tie, kuri strādā mežsaimniecībā, kur apstākļi tiešām mēdz līdzināties verdzībai. Ziemeļkoreja ir arī palielinājusi Krievijā strādājošo  konfiscējamās naudas apjomu. Tas tiek primāri skaidrots ar rubļa vērtības kritumu. Ņemot vērā, ka Ziemeļkoreja ir ieinteresēta apmainīt šos rubļus pret dolāriem, tā vienkārši atņem strādniekiem vairāk naudas. Lai strādnieki nemēģinātu aizbēgt, viņi ir spiesti dzīvot pārpildītās kopmītnēs ārpus pilsētas un viņiem liegts kontaktēties ar ārzemniekiem ārpus darba.

Ziemeļkorejiešu darbaspēks tika izmantots arī Pasaules kausa futbolā stadiona celtniecībā Sanktpēterburgā (ir ziņas, ka vismaz viens strādnieks celtniecības laikā mira).

Starptautiskā spiediena efektivitāte

Lai arī ANO rezolūcija nr. 2397 paredz ziemeļkorejiešu repatriēšanu, apšaubāms, ka tā kādā veidā spēs mainīt situāciju, it īpaši pašiem strādniekiem. Pirmkārt, par spīti sankcijām, Krievijā un Ķīnā shēma turpina darboties. Ķīnā pat tikuši atvērti jauni ziemeļkorejiešu restorāni, kuri pēc būtības ir Ziemeļkorejas uzņēmumi Ķīnā, kurus apkalpo ziemeļkorejiešu personāls. Arī ziemeļkorejiešu darbaspēka labā reputācija padara iespēju izmantot šo darbaspēku par visai pievilcīgu.

No otras puses,  Ziemeļkorejas režīmam tas ir viens no veidiem, kā iegūt ārzemju valūtu,

kas saskaņā ar ziemeļkorejiešu pārbēdzēja un bijušā diplomāta Tē Jongho (Thae Yong-ho) vārdiem tiek izmantota, lai nodrošināta Kimu ģimenes luksusa dzīves stilu, finansētu armiju un kodolprogrammu. Ir saprotams, kādēļ Rietumi cenšas ierobežot Ziemeļkorejas spēju šādi pelnīt naudu, tomēr šīm sankcijām, šķiet, būs maza ietekme, it īpaši ņemot vērā, ka ASV - galvenajai pret Ziemeļkoreju vērsto sankciju atbalstītājai - ir sarežģītas attiecības gan ar  Ķīnu, gan Krieviju.

Pat pēc darbaspēka eksporta pārtraukšanas tieši strādnieki būs tie, kas cietīs visvairāk,

jo, nonākot atpakaļ Ziemeļkorejā, viņi, ļoti iespējams, sastapsies ar vēl neciešamākiem darba apstākļiem un par savu darbu saņems ievērojami mazāku atalgojumu. 

Darbaspēka eksporta nākotne

Liekas, ka tuvākajā nākotnē šī shēma turpinās eksistēt, jo to ir salīdzinoši grūti izsekot. Lai arī kā to necenstos ASV un ANO, raugoties no objektīva skatpunkta – tas ir neiespējami un pat bezjēdzīgi. It īpaši tālab, ka valstis, kas uzņem strādniekus, to vēlas piesegt. Krievija un Ķīna ar lēta darbaspēka palīdzību apdara vairākus melnos darbus savās teritorijās.

Tādēļ ir visai utopiski cerēt, ka tās šo praksi pārtrauks vai kā mainīs, sevišķi ņemot vērā visai vēsās attiecības ar ASV.

Tādēļ šķiet, ka cīņa pret šo praksi nespēs to pilnībā likvidēt, jo visas iesaistītās puses ir ieinteresētas. Uzņēmējvalstis iegūst lētāku darbaspēku, Ziemeļkoreja iegūst ārzemju valūtu, un strādnieki nopelna vairāk naudas, nekā viņi varētu cerēt nopelnīt Ziemeļkorejā.

Valstis, kas strādniekus uzņem, formāli piekrīt, ka vajadzētu ar problēmu cīnīties, bet bieži vien pašas šo problēmu piesedz.

  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti