Covid-19 pandēmijas nacionālisms un jaunas globalizācijas sākums

Covid-19 pandēmija ir nopietnākais izaicinājums, ar kādu modernajai pasaulei ir nācies saskarties. Iepriekšējos mēnešos, vīrusam šķērsojot robežas, tas ir izplatījies pa visām pasaules valstīm. Neskatoties uz Pasaules Veselības organizācijas un Eiropas Savienības aicinājumiem uz lielāku valstu vienotību un sadarbību cīņā ar globālo pandēmiju, Covid-19 un no tā izrietošās ekonomiskās un veselības sekas ir likušas valstīm rīkoties savtīgāk. Arvien vairāk ir novērojams nacionālisma ideju pieaugums un pēdējo desmitgažu globalizācijas koncepta paātrināta iziršana. Pie tam pandēmija ir pavērusi iespējas jau vēsturiski pastāvošām valstu problēmām nonākt atklātībā.

ĪSUMĀ:

  • Globālā Covid-19 pandēmija var kalpot kā sākuma punkts jaunam starptautiskās sistēmas laikmetam, kam būs raksturīgs ekonomikas protekcionisms, nacionālisms un starptautisko organizāciju nozīmes samazinājums.
  • Ķīna cenšas sevi pasniegt kā koronavīrusa pārvarēšanas veiksmes stāstu, tajā pašā laikā nosodot starptautisku kritiku, kas vērsta Pekinas virzienā.
  • ASV jau pirms krīzes ieņemtais nacionālisma kurss un “America first” politika pandēmijas apstākļos ir rezultējusies pret Ķīnu vērstas retorikas stiprināšanā.
  • Indijā pandēmija rezultējusies ar musulmaņu diskrimināciju, savukārt Ungārijā ārkārtas situācija ir ļāvusi vadošajam režīmam nostiprināt varu.
  • Eiropas Savienības rīcība krīzes situācijā rada pamatotas bažas par Eiropas valstu nacionālistisko tendenču pieaugumu.

Jaunas globālās sistēmas posms

Eiropā un Austrumāzijā varētu šķist, ka sliktākais ir jau aiz muguras, taču citur pasaulē, piemēram, Latīņamerikā, koronavīrusa pandēmija tikai sāk pieņemties spēkos. Vairākums valstu ir pieņēmušas stingrus pandēmijas ierobežošanas pasākumus, slēdzot robežas, apturot uzņēmumu darbību un ieviešot stingrus sociālās distancēšanās pasākumus.

Jau pirms globālās Covid-19 pandēmijas pastāvošā pasaules multilaterālā kārtība sastapa būtiskus izaicinājumus. Bija novērojami dažādu starptautisko spēlētāju mēģinājumi cīnīties pret politiskās un ekonomiskās un tirdzniecības vides liberalizāciju. Daudzi liela mēroga tirdzniecības konflikti, ASV un Lielbritānijas centieni mazināt savu dalību starptautiskās organizācijās un nacionālisma tendenču izplatības palielinājums jau kādu laiku ir signalizējuši par idealizētās starptautiskās sadarbības sistēmas vājināšanos.

“Eirāzijas Grupas” pētnieks Roberts Kaplans uzskata, ka “koronavīruss ir vēsturiska robeža starp globalizācijas pirmo un otro posmu”.

Pirmais posms, pēc Aukstā kara beigām, tiek raksturots kā optimisma fāze — brīvās tirdzniecības stiprināšana, kustības un kulturālo robežu mazināšana un rietumu pasaulei raksturīgo demokrātisko režīmu veidošana. Savukārt otrais posms (pesimisma) ir raksturīgs ar pretējo — tirdzniecības konfliktiem un ekonomiskā protekcionisma izplatību, robežu stiprināšanu un autokrātu režīmu izplatības pieaugumu.

Populistiska un nacionālistiska retorika starptautiski kļūst arvien vairāk sastopama. Tādās valstīs kā ASV, Brazīlijā, Indijā, Ungārijā un Japānā pie varas atrodas politiskie spēki, kuri piekopj šādu retoriku ne tikai iekšēju jautājumu risināšanā, bet arī ārpolitikas darbībā.

Jau pirms globālās pandēmijas bija vērojamas valstu tendences virzīties prom no multilaterālās starptautiskās kārtības ietvariem, veidojot dažādus pasaules lielvaru valstu blokus. Neskaitot ASV un Ķīnu, arī tādas valstis kā Indija, Krievija un Turcija aktīvi iesaistās centienos piepildīt savas ģeopolitiskās ambīcijas. Pandēmijas rezultātā starptautiskām organizācijām, zaudējot valstu uzticību, draud kustība šādā virzienā. Turklāt daudzpusējās organizācijas ir izpelnījušās kritiku par novēlotu un neskaidru rīcību. Kā tiešs piemērs kalpo asa PVO kritika pārsvarā no ASV administrācijas puses, kas rezultējusies arī Donalda Trampa paziņojumā par Vašingtonas izstāšanos no šīs ANO paspārnē esošās organizācijas.

Vašingtonas un Pekinas koronavīrusa vēstījuma “karstais kartupelis”

ASV un Ķīnas attiecības arī pirms globālās pandēmijas bija sarežģītas — tirdzniecības “karš”, ģeopolitiskā situācija Austrumāzijā, kā arī Vašingtonas centieni nepieļaut “Huawei” 5G infrastruktūras izmantošanu sabiedroto valstu telekomunikāciju tīklos. Jau pirms koronavīrusa krīzes Pekina izaicināja Vašingtonas globālo ekonomisko un politisko hegemoniju dažādos pasaules reģionos, piemēram, Āfrikā un Arktikā.

Āfrikas gadījumā, 2017. gadā Kīna atklāja pirmo aizjūras bāzi Austrumāfrikas valstī Džibuti — tikai pārdesmit kilometru attālumā no ASV lielākās militārās bāzes šajā kontinentā.

Arktikas gadījumā, Vašingtona ir noraidījusi Pekinas centienus nostādīt sevi kā ziemeļu reģionam piederošu valsti ar visām tās ilgtermiņa ambīcijām reģionā.

Covid-19 tika pirmo reizi atklāts Ķīnā, Uhaņas pilsētā, un pastāv pamatotas aizdomas, ka vietējās amatpersonas jau novembrī bija konstatējušas jauno koronavīrusu un, situācijai pasliktinoties, centās apslāpēt pirmos trauksmes cēlājus šajā pilsētā.

Kopš tā laika Ķīna ir centusies savu rīcību pārvērst veiksmes stāstā, tādā veidā parādot pasaulei savas ekonomiskās un politiskās sistēmas priekšrocības.

Oficiālā valsts retorikā arī arvien vairāk sāk parādīties apgalvojumi, ka vīruss nemaz nav sācies Uhaņas dzīvnieku tirgū, bet gan ir sācies Itālijā, vai bijis ASV izveidots bioloģisks ierocis, kas atvests uz Ķīnu.

Valsts vadība ir pastāvīgi noraidījusi jebkādu kritiku, kas vērsta tās virzienā, pat radot zemas intensitātes tirdzniecības konflikta situāciju ar Austrāliju pēc tās ārlietu ministres Marisas Peinas atbalsta starptautiskas izmeklēšanas veikšanai saistībā ar vīrusa izcelsmi. Centieni kontrolēt pandēmijas cēloņu vēstījumu ir bijuši veiksmīgi, it īpaši pēc tam, kad Eiropas valstis un ASV šī pandēmija skāra smagāk.

Ksenofobija nav izpaudusies tikai valsts administrācijas un politikas līmeņos. Ķīnas sabiedrībā ārzemnieki, piemēram, melnādaini cilvēki ir saskārušies ar izteiktu diskrimināciju, līdzīgi kā Āzijas izcelsmes cilvēki citur pasaulē.

ASV ir viena no tām valstīm: krīzes laikā, kad valsts prezidentam būtu jābūt par vienojošu sabiedrisku figūru, situāciju nav uzlabojusi Trampa asā retorika, nodēvējot Covid-19 par “Ķīnas vīrusu”. Viņš pandēmiju ir nodēvējis par briesmīgāku notikumu kā 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumi  vai 1941. gada uzbrukumu Pērlhārborai. Protams, dzīvību ir zaudējis ārkārtīgi liels skaits amerikāņu, taču ASV administrācijas paziņojumos ir jūtama Ķīnas kā uzbrucēja izcelšana, vairākkārtēji uzsverot Ķīnas lomu radītajā krīzes situācijā un norādot, ka pandēmiju varēja apstādināt jau Ķīnā.

“Amerika pirmā (“America first”)” ideoloģija izpaudās arī ASV centieni nosargāt ekskluzīvas nacionālās tiesības uz nākotnes vakcīnām. Vācijas amatpersonas ir ziņojušas par ASV centieniem pārliecināt Vācijā atrodošos uzņēmumu, kas strādā pie vakcīnas izstrādes, pārcelt izpēti uz Ameriku, savukārt, Francijā plašu skandālu izraisīja farmācijas giganta “Sanofi” paziņojums, ka ASV būtu pirmā izstrādātās vakcīnas saņēmēja, jo investēja projekta izstrādes sākuma stadijā.

Arī citu medicīnisko preču iegūšanā amerikāņi tiek apsūdzēti pārāk agresīvā pieejā, konfiscējot Berlīnes policijas jau nopirktus respiratoru sūtījumus no Taizemes, vai apturot lidmašīnas, pilnas ar medicīnas precēm, pirms izlidošanas uz Franciju, lai skaidrā naudā pārpirktu jau iegādātas preces.

Tajā pašā laikā, Vašingtona ir apturējusi medicīnisko respiratoru eksportu uz ārvalstīm, kas ir īpaši satraucis Kanādu.

“Korona džihāds” un autokrātiskās varas stiprināšana

Globālās pandēmijas rezultātā arī citās valstīs vērojama nacionālistisku tendenču uzliesmojums. Jau pirms “Covid-19” Indijas politiskā situācija nebija stabila. Pie varas jau vairākus gadus atrodas premjerministra Narendra Modi pārstāvētā Indijas Tautas partija, kam raksturīgs hindu nacionālistisks politikas virziens.

Vēsturiski sekulāra Indijas politiskā vide tiek nomainīta uz hindu dominējošu sistēmu.

2019. gadā Kašmiras reģiona autonomijas izbeigšana, kā arī plašus protestus izraisošais pilsonības likums norāda uz centralizētu un plašu vairāk nekā 200 miljonu Indijas musulmaņu diskrimināciju.

Turklāt viņi tiek vainoti arī vīrusa izplatība Indijā. Kā pamats kalpo martā notikusī musulmaņu misionāru konference, kuras laikā ar vīrusu saslima liels skaits tās dalībnieku. Oficiālas valsts amatpersonas ir izmantojušas tādu retoriku kā “Korona džihāds” un “Cilvēku bumbas”, kā rezultātā ir notikuši pret musulmaņiem vērsti uzbrukumi. Piemēram, Pendžābas štatā sikhu tempļi ir pārraidījuši skaļruņos aicinājumus neiegādāties piena vai citus pārtikas produktus no musulmaņu tirgotājiem, jo tie tiekot tīšām inficēti ar vīrusu.

Indijas Islāma centra vadītājs Kalids Rašīds norāda  - “ja oficiālās preses relīzēs jaunus vīrusa gadījumus sasaista ar personu reliģisko piederību, tas rada lielu sabiedrības plaisu”.

Mediju lomas jautājums var tikt apspriests ne tikai Indijas, bet arī Ungārijas gadījumā. Šīs valsts gadījumā pie varas esošā premjerministra Viktora Orbāna nacionālkonservatīva “Fidesz” partija virzīja un parlamentā pieņēma likumu, kas būtiski paplašināja premjera varu.

Viņam tika dotas pilnvaras paildzināt valsts ārkārtas stāvokli bez parlamenta apstiprināšanas, kā arī paredzēja brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem par “viltus ziņu” izplatīšanu saistībā ar vīrusa situāciju valstī.

Dažādas starptautiskās organizācijas un Ungārijas opozīcijas partijas ir kritizējušas pieņemto likumu, uzsverot premjerministra centienus stiprināt savu vienpersonisko varu, kā arī valdības spēju apklusināt tai nepatīkamu kritiku un ierobežot preses brīvību, izmantojot “viltus ziņu” argumentu.

Arī vīrusa izplatībā premjerministrs ir vainojis migrāciju, apgalvojot, ka “slimību valstī ieveduši galvenokārt ārzemnieki”. Maijā,  Orbāns vietnē “Facebook” publicēja vēsturisko un daudz lielāko Ungārijas teritorijas karti, tādā veidā izraisot plašu kritiku no kaimiņvalstīm.

Eiropas Savienības nespēja reaģēt

“Covid-19” pandēmija ir kļuvusi par lielu izaicinājumu Eiropas Savienībai. Krīzes sākumā valstis noslēdzās un nepaļāvās uz Savienības aicinājumiem neslēgt robežas. Eiropas Komisijas priekšsēdētajā Urzula fon der Leina aicināja ES valstīm strādāt kopā, nevis norobežoties vienai no otras.

Lēna Savienības reakcija uz pandēmiju un tās seku mazināšanu, it īpaši ekonomisko atbalsta pasākumu īstenošanā, var likt dalībvalstīm saprast, ka grūtos brīžos, katra valsts ir par sevi.

Kā piemērs kalpo ilgās diskusijas un nespēja vienoties par tā dēvēto “koronavīrusa obligāciju” ieviešanu. Gan Itālijas, gan Spānijas premjerministri ir norādījuši, ka lēna un neizlēmīga ES reakciju uz pandēmijas situāciju, būtiski iedragā Savienības reputāciju un rada apstākļus nacionālistisko instinktu augšanai.

Savukārt Vācijas iekšlietu ministrs Horsts Sīhofers ir izteicies, ka “koronavīruss vairs nav tikai veselības krīze, bet arī nacionālās drošības jautājums”.

Virkne Eiropas valstu, tajā skaitā arī Vācija, kas cieta no ASV centieniem sagādāt sev nepieciešamās medicīnas preces, aizliedza medicīnas aizsargekipējuma eksportu uz ārvalstīm, izraisot diplomātisku strīdu ar kaimiņvalstīm — Austriju un Šveici par tam pārredzēto piegāžu atcelšanu. Arī ES kopumā ir būtiski ierobežojusi medicīnas ekipējuma eksportu ārpus bloka.

Nākotnes starptautiskās sistēmas veidošanas faktori

Apskatot globalizācijas tuvāko nākotni, daudz kas ir atkarīgs no vairākiem būtiskiem faktoriem. Pirmkārt, vai pasauli piemeklēs otrais pandēmijas vilnis, kas atkārtoti slēgs visas robežas un ieviesīs ārkārtas stāvokļus valstīs, kas, iespējams, būs vēl striktāki nekā līdzšinējie pasākumi. Otrkārt, ES spēja efektīvi nodrošināt ekonomiku atgūšanās atbalsta instrumentus dalībvalstīm, it īpaši, Dienvideiropai, kuru līdzšinēja pandēmija ir skārusi smagāk, un no kuram ir sadzirdama skaļāka ES rīcībspējas kritika. Treškārt, plānotās ASV prezidenta vēlēšanas novembrī, no kurām ir atkarīgs, vai sekos vēl četri gadi līdzšinējās Trampa politikas turpinājums, kas ir bijusi raksturīga ar centieniem mazināt ASV dalību starptautiskajās organizācijās un multilaterālajā sistēmā.

Globālā pandēmijas situācija ir radījusi priekšstatu, ka multilaterāla un globalizēta pasaules sistēma var darboties tikai ārpus krīzes apstākļos. Taču gadījumos, kad izveidojas starptautiskas situācijas līdzīgas globālai pandēmijai, par šādu daudzpusējo sistēmu var aizmirst.

Vīrusa izplatības apmēriem mazinoties daudz kur pasaulē, tuvākie mēneši var izrādīties izšķiroši nākotnes starptautiskās sistēmas veidošanā. Pavisam iespējama ir globalizācijas kļūšana par “Covid-19” pandēmijas galveno ilgtermiņa upuri.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti