ĪSUMĀ:
- Ar likumu nepietiek, lai bērni ar īpašām vajadzībām mācītos kopā ar citiem.
- Bērniem trūkst asistentu, kas varētu palīdzēt mācībās, tāpēc viņi nonāk speciālajās skolās.
- Speciālajā skolā Pelčos uzskata, ka Latvija nav gatava iekļaujošai izglītībai.
- Bērnu asistentiem trūkst izglītības iespēju.
- Arī atalgojums asistentiem nav motivējošs.
"Var skatīties stundu sarakstā – it kā vieglas stundas, bet tas nenozīmē, ka būs viegla diena," saka asistente Rasa Šterna, kura skolā strādā sešus gadus. Katra skolas diena ir pārbaudījums arī viņai, ne tikai bērnam, kuram Rasa palīdz. Nereti pats asistents jūtas kā citādais izglītībā, kuram vēlreiz jāsēžas skolas solā, jāiet uz sporta stundām un pusdienu starpbrīžos jānes ēdiena paplāte – jābūt bērna līdzgaitniekam mācībās.
Lai īstenotu iekļaujošo izglītību, šāds cilvēks ir ļoti nepieciešams. Taču atbalsta plecu ir grūti rast, jo atalgojums nemotivē. Asistentus nekur arī speciāli neapmāca, tāpēc par bērna solabiedru nereti kļūst viņa mamma. Citi vecāki, nespējot atrast labu asistentu, lemj bērnu skolot speciālajā izglītības iestādē, jo tur viss nepieciešamais ir vienuviet.
Ar likumu vien nepietiek
Vineta Grigāne-Drande ir trīs bērnu mamma. Vidējam puikam Jēkabam ir astoņi gadi un invaliditāte, kas prasa īpašu kopšanu un plašu ikdienas atbalstu. "Bet viņš visādi citādi ir ļoti foršs puika – dzīvespriecīgs, jauks, intelektuāli pietiekami labi attīstīts. Viņam patīk būt sabiedrībā," saka Vineta.
Pirmklasnieks mācās speciālajā skolā. Tā bijusi smaga izšķiršanās. "No vienas puses, mēs apzināmies to, ka mēs varējām Jēkabam uzrakstīt iesniegumu jebkurā, kaut vai tepat Imantas mikrorajona skolā, un teikt, ka jums šis bērns ir jāņem, jo pēc likuma tas tā ir. Bet no otras puses, mēs ļoti ātri sapratām, ka primāri šajā lēmumā mums ir jāvadās no mūsu bērna interesēm, nevis no mūsu kā vecāku ambīcijām," uzsver Jēkaba mamma.
"Ja viņam nav apmācīta asistenta, ja viņam nav apmācīta pedagoga, ja viņam nav iespējas būt kaut kur vienam pašam izolēti, – tajā brīdī, kad viņam ir nepieciešams papildu atbalsts kādas tēmas apguvei, tur nekāda integrācija nenotiks. Nekad."
Latvijā pašlaik ir 44 speciālās skolas. Bērnu tajās nav daudz – vidēji 103 skolēni katrā. Ņemot vērā, ka šiem bērniem ir nepieciešams daudzskaitlīgs speciālistu atbalsts, valstij nav izdevīgi šādas skolas uzturēt, tādēļ pēdējo gadu laikā tās reorganizē par vispārizglītojošajām, un tad iestādes ir pašvaldības paspārnē.
Ja skola īsteno speciālo programmu, tad par katru bērnu šajā programmā pienākas papildu finansējums. To rēķina pēc atšķirīga koeficienta. Lielākoties koeficients ir 2, kas nozīmē, ka skola par konkrēto bērnu saņem divreiz lielāku finansējumu. Tas dod aptuveni trīs papildstundas nedēļā atbalsta personāla piesaistei. Lielākais koeficients ir 5, un tas nozīmē aptuveni deviņas papildstundas nedēļā. Savukārt telpu piemērotība ir pašvaldības atbildība, jo tā ir iestādes dibinātāja un uzturētāja.
Speciālajās skolās visu nepieciešamo finansē par savu naudu. Bet, ja skolēnus iekļauj parastajās skolās, ir paredzēts individuālais asistenta pakalpojums. Tāpēc finansiālo apsvērumu dēļ pašvaldībām ērtāk ir bērnus ar speciālām vajadzībām novirzīt speciālajās skolās.
Latvija un iekļaujošā izglītība
Viduskurzemes pamatskola Pelčos ir speciālā skola un arī attīstības centrs bērniem, kuri parastajās skolās vietu nerod. Mācību iestādes direktore Ināra Oļena stāsta, ka skola strādā ar bērnu, nevis diagnozi. Viņa uzskata, ka Latvija iekļaujošajai izglītībai nav gatava. Varot nosaukt tikai kādas trīs skolas, kas veiksmīgi īsteno integrāciju, tāpēc joprojām nepieciešamas speciālās skolas.
"Kamēr skolotāji pirmsskolā vai sākumskolā neizmainīs savu attieksmi un dažas mācību metodes, mēs netiksim uz iekļaujošo izglītību veiksmīgi," pārliecināta ir Viduskurzemes pamatskolas direktore. "Diemžēl dažreiz tās sauc par "krāsotāju brigādēm" – ja vienkārši skolēns slikti uzvedas, tad viņu ieliek stūrī un viņš vienkārši nodarbojas ar krāsojamo grāmatu izkrāsošanu. Tas nav normāli."
Ināra Oļena ir tā sauktās ABA terapijas speciāliste. Tajā viņa analizē cilvēka uzvedību un veidus, kā to mainīt, lai palīdzētu iejusties vidē. Uzvedības analīzi visbiežāk pielieto cilvēkiem ar autismu un citiem attīstības traucējumiem. Tāpēc Oļena tic, ka visus bērnus var iekļaut parastajās skolās, ir tikai jāzina, kā strādāt, lai viņiem būtu interesanti. Tad arī var novērst uzvedības problēmas. Direktore cer, ka tālā nākotnē Latvija varēs atteikties no speciālajām skolām.
"Tā ir nākotne, uz kuru jāiet. Viennozīmīgi. Bet tagad pateikt, ka mums Latvijā ir iekļaujošā izglītība, – tas ir pāragri," secina Oļena.
Aicinājums, nevis darbs
Rasa Šterna par asistenti kļuva tāpēc, ka viņu uzrunāja paziņas, lūdzot palīdzēt viņu dēlam.
"Sākums arī man bija ļoti stresains, ļoti smags," atceras Rasa, "jo viens bija tas, ka es pati biju bez pieredzes šādos pienākumos, bet otrs bija tas, ka arī visā tajā gan ielēkt, gan saprast, gan reaģēt – tas bija viss tāds komplekss.
Varētu teikt, ka tā vairs nav, bet pirmajos gados krīze bija apmēram divreiz mēnesī."
Krīze atspoguļojās bērna uzvedībā, piemēram, mūzikas stundā: ja bija kāda skaņa, kas nepatika, viņš skrēja ārā no klases, un bija jāskrien līdzi. Tagad Rasa iemācījusies ar krīzēm tikt galā, taču norāda, ka būtu noderējuši kādi kursi, kur šīs prasmes apgūt, kur paskaidrotu, kā atbalstīt bērnu.
Par izglītības nepieciešamību runā arī asistente Sigita Skujiņa. Viņa strādā trīs ģimenēs un iemaņas guvusi tikai pašmācības ceļā. Tas prasījis ilgu laiku.
"Tas, kas manā pieredzē bija "feils" [izgāšanās, kļūda – red.], ka es strādāju ar bērniem, esot ļoti labā fiziskā formā, man nekad nav bijušas nekādas veselības problēmas. Un tad, pēc diviem gadiem, man pēkšņi sabruka mugura. Es dabūju divas starpskriemeļu disku trūces, es burtiski paliku guļot gultā. Izrādījās, ka iemesls pavisam vienkāršs, – es nebiju šos bērnus pareizi cilājusi," stāsta Sigita.
Pēc Labklājības ministrijas (LM) sniegtās informācijas, asistentiem nav noteiktas obligātās zināšanu prasības, bet ir vēlama iepriekšēja pieredze saskarsmē ar cilvēkiem ar invaliditāti.
"Ja mēs izvirzām šobrīd ļoti sarežģītas prasības ar nepieciešamo izglītību, tad mēs varam nonākt situācijā, ka Latvijas iedzīvotāju pārklājuma un speciālistu pieejamības ziņā mums ir prasības, kādam ir jābūt šim speciālistam, taču viņu nav. Jo darba tirgus un speciālistu pieejamība, īpaši reģionos, ir tāda, kāda ir," saka LM pārstāve Evija Celmiņa.
No vecākiem dzirdēti gadījumi, ka bērnudārzā bijuši tādi asistenti, kuriem pašiem paticis krāsot un spēlēties ar bērnu rotaļlietām, bet nevis darīt to, ko vajag. Ministrija nākotnē plāno pilnveidot asistenta amata prasības, tad arī varētu uzskaitīt konkrētās nepieciešamās iemaņas, kas šim cilvēkam jāapgūst.
Pašlaik ar asistentu izglītošanu strādā vien pāris iestādes un nodarbības ilgst dažas dienas. Bet valstī nav vienotas sistēmas. Nodarbinātības valsts aģentūra pērn mēģināja nokomplektēt apmācāmo grupu, taču tas neizdevās, jo, iespējams, tas nesasniedza "dzirdīgas ausis". LM pārstāve Celmiņa teic, ka problēma ar asistentu apmācībām ir apjausta.
"Darba kārtībā tas, ka tur ir kaut kas jādara savādāk, jā, tas ir, bet risinājumi pagaidām nav skaidri nolemti," viņa atzīst.
Taču asistentu izglītošanas jautājums nav galvenais iemesls, kāpēc šos cilvēkus grūti atrast.
Trīs eiro stundā "uz rokas"
Latvijā asistenta pakalpojumus iedala divās grupās – asistenti pašvaldībā un asistenti skolā. Gan vienu, gan otru bērni ar invaliditāti var saņemt no piecu līdz 18 gadu vecumam. Ierēdņi uzskata, ka jaunāki bērni ir vecāku aprūpē, tāpēc tiem asistentus neapmaksā.
Kad bērns sāk mācīties parastajā skolā un viņam ir nepieciešams asistents, vecāki raksta iesniegumu skolas vadībai. Tad izglītības iestāde slēdz līgumu ar asistentu. Taču tas vispirms ir jāatrod. Vai nu skola caur sludinājumu meklē darbinieku, bet bieži nesekmīgi, vai arī – un tā notiek visbiežāk – vecāki paši atrod asistentu paziņu lokā. Bet arī tas ne vienmēr ir veiksmīgi. Latvijas Radio uzrunātās asistentes stāsta, ka šo darbu uztver kā aicinājumu, jo atalgojums ir nepietiekams.
"Būtībā šo darbu nav iespējams darīt, iztiekot tikai no tā, jo atalgojums ir tik nemotivējošs.
Tie, kas grib nopelnīt algu, es domāju, ka šeit nestrādā," saka Rasa Šterna.
Asistenta atalgojums pašlaik ir 3,70 eiro stundā jeb aptuveni trīs eiro "uz rokas". Jūlijā ir gaidāmas izmaiņas – stundas likmi cels līdz 4,50 eiro, kas pēc nodokļu nomaksas ir aptuveni 3,60 eiro stundā.
Līdz šim asistentam pašvaldībā maksāja par tik stundām, cik viņš spēja pierādīt. Bija jāiesniedz čeki un apliecinājumi par apmeklētajām vietām, kas ir milzīgs birokrātiskais slogs. Jūlijā gaidāmās pārmaiņas paredz, ka asistentam šie pierādījumi vairs nebūs jāvāc, jo noteikts, ka mēnesī viņi saņems algu par 80 nostrādātajām stundām jeb 360 eiro pirms nodokļiem. Taču arī par šādu atalgojumu ne visi būs ar mieru strādāt, tāpēc visdrīzāk situācija nemainīsies – vecāki asistentam joprojām piemaksās no savas kabatas.
Vēl no 1. jūlija paplašinās nepieciešamo atbalstu – klāt nāks pavadoņa pakalpojums bērniem, kuri neklasificējas asistenta palīdzībai. Tie ir bērni, kuriem nav vajadzīga īpaša kopšana, taču viņu speciālajām vajadzībām šāds pavadonis ir nepieciešams.
Astoņus gadus vecā Jēkaba mamma Vineta Grigāne-Drande joprojām nav atmetusi cerību, ka dēls varētu mācīties arī parastajā skolā, taču ne šobrīd, kad līdz galam nav sakārtota iekļaujošā izglītība.
"Es būtu ļoti gribējusi, lai Jēkabs aiziet uz parastu skolu," viņa saka.
"Es šādu variantu vēl arvien neizslēdzu. Varbūt pienāks brīdis, kad mēs sapratīsim, ka tā ir, piemēram, kāda privātā izglītības iestāde ar asistentu, bet te ir atkal jautājums – ja man kā vecākam tas maksā daudzus simtus eiro, arī mums ir kapacitātes robežas. Jo nosegt visu ar savu finansējumu, tas ir ļoti, ļoti sarežģīti."
Un sarežģījumi ir ne tikai pamatizglītības posmā. Kad šie bērni, pateicoties vecāku neatlaidībai, absolvējuši skolu, ir jādomā arī par tālāko izglītību, lai cilvēki ar speciālām vajadzībām spētu atrast sev vietu darba tirgū un būtu pilntiesīgi sabiedrības locekļi.
