Sadaļas Sadaļas

«Citādais» izglītībā: cilvēkiem ar invaliditāti jācīnās arī par tālākizglītību

Pēc obligātās izglītības ieguves cilvēkiem ar speciālām vajadzībām ir maz izvēles iespēju, kur skoloties tālāk. Var mācīties speciālajās profesionālajās skolās, kur iegūst mazkvalificētu un reizēm arī novecojušu amatu, bet tur nodrošina vajadzībām piemērotus apstākļus. Vai arī var iet tādu pašu ceļu, kā visi citi sabiedrībā, taču atceroties, ka vides pieejamība un cits nepieciešamais atbalsts visdrīzāk būs jānodrošina pašiem. Ar kādām grūtībām saskaras cilvēki ar speciālām vajadzībām, kuri vēlas attīstīties un būt pilntiesīgi sabiedrības locekļi, „nesēžot” uz sociālajiem pabalstiem?

ĪSUMĀ:

«Citādais» izglītībā: cilvēkiem ar invaliditāti jācīnās arī par tālākizglītībuLinda Spundiņa

“Baiba pielāgojas augstskolas noteikumiem, nevis augstskola pielāgojas Baibas vajadzībām. Un Baiba vēl par to samaksā,” situāciju raksturo studentes Baibas Elksnes mamma Aiga Jegorova. 
Latvijas Radio pirms sešiem gadiem Jēkabpils Valsts ģimnāzijā sarunājās ar Baibu, kurai sešpadsmit gados asinsvadu pataloģijas dēļ plīsa asinsvads galvā, un viņai nācās dzīvi sākt no jauna. Baiba mācījās elpot, rīt, atvērt acis, runāt, piecelties un tad spert soļus. Pilnībā visas maņas neatguva, jo ir neatgriezeniski bojājumi redzes centra smadzenēs. Baiba slikti redz, kā arī viņai ir grūtības skaidri runāt un gaita nav tik raita. 

Baiba Elksne un viņas mamma Aiga Jegorova

Bet par spīti grūtībām pēc izlaista viena mācību gada jauniete atgriezās tajā pašā skolā un sākumā par sola biedreni ņēma savu mammu, kurai atkal nācās mācīties 11. klasē. Viegli nebija. Mamma Aiga atceras, ka meita caur asarām lēni sasniedza vienu mērķi pēc otra. Vēl pirms insulta Baiba sapņoja, ka nākotnē būs antropoloģe. To viņa tolaik teica arī intervijā radio, būdama 12. klases skolniece.

“Man ir doma sākumā [mācīties] Latvijas Universitātē parasto antropoloģiju. Pēc tam Stradiņos medicīnisko [antropoloģiju]. Tālāk redzēs, kas un kā. Pirmie desmit gadi ir izplānoti,” viņa apņēmīgi sacīja pirms sešiem gadiem.

Augstākā izglītība – vien retajam

Nu jau Baibai ir 25 gadi. Latvijas Radio ar viņu un mammu sazinās video zvanā. Abas sasveicinās, jo nav sen tikušās. Baiba dzīvo Jēkabpilī, bet Aiga – Jelgavā.

Ģimnāziju Baiba absolvēja ļoti labi. Pati gan ir nedaudz pieticīgāka.

“Atceries, Baiba, tev skolas direktors pienāca gaitenī klāt, uzsita pa plecu un teica, ka tu esi malacis. Lai arī viņa bija atbrīvota no eksāmenu kārtošanas, domājot par to, ka viņa grib studēt antropoloģiju, tad viņa kārtoja eksāmenu angļu valodā. Un tu kārtoji eksāmenu vēsturē?” sarunu iesāk mamma Aiga.

“Latviešu valodā,” precizē Baiba.

“Tu nokārtoji īstenībā ar procentuālo vērtējumu pat par dažu labu klasesbiedru augstāk,” ar lepnumu saka mamma.

“Nu, varēja jau arī labāk,” pieticīgi piebilst meita.

Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Baiba vēlējās īstenot savu sapni par antropoloģijas studijām, taču bija sarežģījumi ar iestāšanos, tāpēc viņa sāka studēt jurisprudenci biznesa augstskolā „Turība”. Pēc pāris gadu mācībām Baiba nolēma atgriezties pie sapņa un nu jau pusotru gadu studē kultūras un sociālo antropoloģiju Latvijas Universitātē.

Baiba Elksne un viņas mamma Aiga Jegorova

Studēt nav viegli, jo Baiba tekstus nelasa, bet gan ar programmas palīdzību tos klausās.

Viņa stāsta, ka daži pasniedzēji ir ļoti atsaucīgi, bet ne visi. Lai programma spētu mācību tekstu nolasīt Baibai, pasniedzējiem jāsagatavo  materiāli “.pdf” formātā.

“Ir lektori, kuriem visi materiāli ir atbilstošā formātā, bet ir materiāli, kuru diemžēl nav. Es jau sēžu pašā priekšā. Mani kursabiedri zina, ka priekšā vienai vietai man ir jābūt,” stāsta Baiba.

Uz jautājumu, vai eksāmenos Baibai pasniedzēji dod papildu laiku, ņemot vērā, ka viņa tekstu nespēj lasīt, bet gan klausās, kas ir ilgāks process, viņa atbild noliedzoši. Baiba uzskata, ka augstskola nav pielāgota cilvēkiem ar speciālām vajadzībām.

“Kaut kam tās ir pielāgotas, bet nav līdz galam, jo nav paredzējuši to dažādību,” viņa secina.

Šobrīd Baiba ir pusgadu garā akadēmiskajā pārtraukumā, jo visus šos gadus, domājot par fizisko veselību, viņa piemirsa par psiholoģisko. Jaunietei ir depresija. Taču viņa cer jau rudenī atgriezties universitātē un ir pārliecināta, ka ar bakalaura grādu mācības nebeigsies, jo grib studēt arī maģistrantūrā. Mamma Aiga stāsta, ka Baibas trumpis ir viņas intelektuālās spējas. Jauniete apguvusi arī korejiešu valodu, tāpēc zina, ka darbu atradīs.

Pieejama skola ir vecāku sasniegums

“Es gribu baudīt vecumdienas. Es esmu cīnījusies ar visu ko savos spēka gados, un man gribas, lai bērns iegūst profesiju un, cik vien var, atdalās no mums. Arī lai viņš ir finansiāli neatkarīgs savā dzīvē. Man liekas, ka laba profesija nav vispār apspriežama lieta. Un cilvēkam jābūt brīvai izvēlei izvēlēties skolu,” saka divpadsmitgadīgās Katrīnas Rozes Krūmiņas mamma Jana. 

Katrīna Roze Krūmiņa un viņas mamma Jana

Meita mācās tikai piektajā klasē, taču vecāki jau pirms gada sāka domāt par profesionālās izglītības iespējām. Katrīnai ir kustību traucējumi – meitene pārvietojas ratiņkrēslā. Kā saka Jana, meitai ar smagu cīņu izkarota vieta vispārizglītojošajā skolā, kurā uzbūvēts lifts. Katrīna skolā mācās jau vairākus gadus, bet lifts tikai nesen sāka pilnvērtīgi strādāt. Tāpēc jau savlaicīgi jādomā par vides pieejamību jaunajā mācību iestādē.

“Sāku interesēties par profesionālajām skolām, kurās, kā izrādījās, par tādu vides pieejamību vispār nav runa,”

atceras mamma Jana. “Un arī likums neko daudz par to nerunā. Kā es sapratu, ka tā ir mūsu ģimenes personīgā atbildība – uzsākt šo cīņu, un arī atbildība pret bērnu par to bērna nākamo profesiju.”

Vides pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nodrošina vien pāris profesionālās skolas. Galvenokārt tās, kas paredzētas tieši šiem cilvēkiem. 

“Mūsu valstī ir SIVA [Sociālās integrācijas valsts aģentūra], kur tad visus tā arī aizsūta. Ja tu esi invalīds, tad tev ir zīmogs un tev ir jāmācās tur,” secina Jana.

SIVA jeb Sociālās integrācijas valsts aģentūra ir valsts iestāde, kas cilvēkiem ar invaliditāti nodrošina iekļaušanos sabiedrībā un darba tirgū. Apgūstamās profesijas pēc pamatizglītības ir dažādas, piemēram, informācijas ievadīšanas operators, pavāra palīgs, veļas mazgātājs, dārzkopis un citas. Ir vēl neformālās izglītības prasmju programmas. Tur sagatavo sētniekus, preču krāvējus un marķētājus, sveču lējējus, garderobistus un citus mazkvalificētus darbiniekus. 

Katrīnas mamma Jana neredz meitu kādā no speciālajām skolām, tāpēc nolēmusi – ja mācību iestāde nevar pielāgoties meitas vajadzībām, tad ģimene pielāgos skolu. Vecāki plāno palīdzēt noskatītajā profesionālajā skolā ieviest liftu.

Katrīna Roze Krūmiņa

“Es redzu, ka arhitektoniski un tehniski tajā skolā, kā es saku, var „iedzīt” liftu, tad es eju uz to skolu un runāju,” saka Jana. “Man liekas, ka tā ir baigā neizdarība, ja mums ir iekļaujošā izglītība – labi, tas bērns pabeigs, daļa pabeigs to vidusskolu. Un ko tālāk? Viss!

Protams, manā draugu lokā šobrīd ir daudz šādu bērnu ar fizisku nevarēšanu, bet garīgi un intelektuāli viņi ir pilnīgi adekvāti. Viņi varētu doties uz darba tirgu, pelnīt. Aizvien vairāk liekas, ka viss tiek darīts, lai viņi kļūtu par tādiem patērētājiem.”

Taču Jana atzīst, ka tālākai cīņai sāk trūkt spēka. “Bet man jau arī nav, kur atkāpties. Igauņu skola ir ar deviņu klašu izglītību. Tas nozīmē, ka pēc devītās klases viņa man paliks, tā teikt, uz ielas. Kur es viņu likšu?” viņa retoriski jautā.

Šobrīd Jana pēc neveiksmīga pirmā mēģinājuma ir atsākusi sarunas ar profesionālo skolu par lifta izveidi. Viņasprāt, cilvēkiem jābūt brīvai izvēlei, kur mācīties, nevis jāskolojas tur, kur to piedāvā.

Apmaksāts darbs ir privilēģija

Viduskurzemes pamatskolā – attīstības centrā Pelčos skolēni ar speciālām vajadzībām pēc absolvēšanas var turpināt tur izglītoties, apgūstot kādu no četrām profesijām.

“Koksnes materiālu apstrādātāji un virtuves strādnieki ir tās divas profesijas, kas visvairāk tiek mācītas,” stāsta skolas direktore Ināra Oļena.

“Un mājkalpotāju profesija ir pietiekoši izplatīta visās speciālajās izglītības iestādēs. Jā, tie ir vienkārši pienākumi, bet kādam ir jādara arī tie darbiņi.”

Direktore norāda, ka svarīgākais ir jauniešus ar garīgās attīstības traucējumiem vispār iekļaut darba tirgū, un šobrīd arī uzņēmēju attieksme ir mainījusies. Darba devēji kļūst arvien atvērtāki un gaida skolas absolventus.

“Tad, kad ir iegūta šī izglītība, mēs neatstājam tā, ka viņš paliek tikai kopā ar savu ģimeni, bet parūpējamies, ka ir jau sasaiste ar darba tirgu. Un konkrēti – mums ir noslēgti līgumi ar uzņēmējiem Kuldīgas novadā, kur skolēni jau mācību laikā vienu nedēļu mācās un divas nedēļas atrodas konkrētā uzņēmumā,” turpina direktore.

Varētu secināt, ka speciālajās profesionālajās skolās domā par vides pieejamību un kaut minimālām iespējām iekļauties darba tirgū. Tomēr apgūstamie amati ir ļoti vienkārši un šķiet, ka piemēroti vairāk muižkungu laikiem, kad vajadzēja mājkalpotājas un virtuves strādniekus, nevis mūsdienām.

Un cilvēkiem ar invaliditāti vai nu jāsamierinās ar tām tālākizglītības programmām, kas paredzētas viņu vajadzībām, vai arī jāiet sarežģītais ceļš – jāpielāgojas skolai. Tomēr ne visiem ir spēks un zināšanas, lai ietu šo grūto ceļu. Veiksmes stāsti, kas dzirdēti, ir tikai atsevišķi izņēmumi, bet tā nav vienota sistēma.

Izglītības ministrijā rausta plecus.

Kad Latvijas Radio vaicā par profesionālo izglītību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, pretī saņemts vien speciālo skolu saraksts, bet plašākus komentārus neizdodas iegūt.

Savukārt jautājumā par tālākizglītību un iekļaušanos darba tirgū aicina runāt ar struktūrvienību, kurā projekta ietvaros piedāvā mācības nodarbinātajiem no 25 gadu vecuma, nodrošinot surdotulku un asistentu. Bet arī tas ir viens no izņēmumiem. 

Šķiet, ka politikas veidotāji vien samierinās, ka valstī ir speciālās profesionālās izglītības iestādes. Bet ar to vien nepietiek.

Cilvēki ar invaliditāti ir dažādi, nevis citādi. Ir jādomā par to, ka šo cilvēku vajadzības atšķirsies, tāpēc nepieciešams atšķirīgs atbalsts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt