25 gadus pēc Latvijas iedzīvotāju sadalīšanas pilsoņos un nepilsoņos valstī ar nepilsoņa pasi joprojām turpina dzīvot 250 000 cilvēku, savukārt naturalizācijas kārtībā pilsonībā uzņemti gandrīz 150 000 cilvēku. Turklāt pēdējos gados naturalizācijas temps kļuvis gausāks, ko saista ar integrācijas problēmām. Tikmēr eksperti norāda, ka pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā nevaram atļauties sašķeltu sabiedrību.
Pirms 25 gadiem 15.oktobrī atjaunotās Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma vēsturisku lēmumu – piešķirt pilsonību tikai tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas bija Latvijas pilsoņi starpkaru periodā un viņu pēcnācējiem. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju kļuva par nepilsoņiem.
- Jevgēņijs un Svetlana naturalizējās tikai pensijas vecumā
- Pilsonība okupantiem nebija jādod, saka Juris Bojārs
- Naturalizācija sākās četrus gadus pēc neatkarības atgūšanas
- Bez "naturalizācijas logiem" integrācija būtu labāka
- Pēdējos gados pilsonības iegūšanas temps sabremzējies
- Līdz ar Krievijas un Rietumu attiecību saspīlējumu Latvija vairs nevar atļauties sašķeltu sabiedrību
Jevgēņijs un Svetlana naturalizējās tikai pensijas vecumā
Pensionāri Jevgēņijs un Svetlana tikko kļuvuši par Latvijas pilsoņiem, kaut gan šeit dzīvo gandrīz visu mūžu. Pensionāru pāris stāsta, ka ikdienā trūkstot cilvēku, ar ko runāt latviski, jo paši latvieši izvēlas sarunāties krievu valodā.
"Kad jaunākais dēls aizpildīja anketu darbā, viņam pajautāja, kāpēc vecāki ir nepilsoņi. Tad es vīram teicu, ka mums vajag aiziet un nokārtot. Mēs dzīvojām, dzīvojām, jau pensionāri. Varēja arī tā dzīvot. Bet kaut kā gribējās, lai bērniem nebūtu par mums kauns.
Tas nav praktisku iemeslu dēļ. Jebkurā gadījumā tas ir ļoti patīkami - justies kā pilnvērtīgs pilsonis," atzīst Svetlana.
Jevgēņijs stāsta, ka piedalījies 1991.gada tautas aptaujā par Latvijas neatkarību, un balsojis "par". Tā bija pēdējā reize, kad Jevgēņijs varēja izmantot balsstiesības. Pusgadu vēlāk Augstākā padome lēma, ka pilsonība Padomju Latvijā iebraukušajiem imigrantiem nepienāksies.
Juris Bojārs: Pilsonība okupantiem nebija jādod
"Pilsonības institūts ir ārkārtīgi sarežģīts un niansēts, un tur jāzina daudz tautu vēsture. Pirmkārt, pilsonība ir absolūti politizēts institūts," saka Augstākās padomes deputāts un vēlāk sociāldemokrātu līderis Juris Bojārs.
Viņš uzsver, ka deviņdesmito gadu sākumā visiem piešķirt pilsonību nevarēja: "Vietējiem krieviski runājošajiem šķita, ka viņiem pienākas pilsonība, ka visiem bija jādod. Tā, atjaunoja Latvijas neatkarību, visiem jādod pilsonība.
Pilnīgi murgi, jo okupantiem nebija jādod pilsonība, un te palika desmitiem tūkstošu krievu virsnieku ģimenes ar bērniem, mazbērniem, vecmāmiņām, visu pārējo, un tā viņi te nosēdās."
Tomēr Bojārs atzīst, pieļautas arī kļūdas. Pirmkārt, aiz "pilsonības borta" palika latviešu kolonisti Krievijā, kas savā etniskajā dzimtenē atgriezās pēc Otrā pasaules kara. "Situācija bija pilnīgi muļķīga. Mums bija Augstākās padomes, kas balsoja par neatkarību, priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš. Viņš bija latviešu kolonistu dēls. Krastiņam nepienācās pilsonība. Neskatoties uz to, viņam izrakstīja pasi tāpēc, ka viņš bija Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks, pārejas Augstākās padomes. Kas bija ne visai godīgi, bet kā tad tā, priekšsēdētāja vietnieks un bez pilsonības. Nu tad fiksi jāizraksta viņam pase," atceras Bojārs.
Svarīgs bija arī valsts nepārtrauktības princips. Mērķis bija atjaunot 1918.gadā proklamētās Latvijas Republikas neatkarību, un pilsonības piešķiršana visiem okupācijas laika imigrantiem šo doktrīnu lauztu. Turklāt Latvijai tolaik bija ļoti svarīga starptautiskā atzīšana.
"Bija pilnīgi skaidrs un saprotams jautājums par šīs republikas atzīšanu, par suverenitātes atzīšanu. Tas saskanēja arī ar ASV neatzīšanas politiku, kas neatzina iepriekšējās Latvijas Republikas likvidāciju un okupācijas. Pirmais tomēr bija skaidrs starptautisks aspekts. Mums nebija tur pa jaunu jāieņem, jācīnās par savu vietu starptautiskajā arēnā un kaut kādā veidā viņa jānostiprina, kas bija ļoti svarīgi. Tajā laikā tomēr starptautiskā atzīšana bija ļoti būtiska iepretim zināmam haosam, kas bija Krievijas pusē," skaidro Latvijas Tautas frontes deputāts, vēlāk "Latvijas ceļa" Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs.
Vai vēlētāju muļķošana?
Tomēr Latvijas Tautas fronte, kuru 1991.gadā Augstākajā padomē pārstāvēja gan Juris Bojārs, gan Andrejs Panteļējevs, savā priekšvēlēšanu programmā bija ierakstījusi slaveno punktu 2.5: "LTF iestājas par to, ka pilsonību iegūst pastāvīgie Latvijas iedzīvotāji, kuri deklarē savu vēlēšanos iegūt Latvijas pilsonību un nepārprotami saista savu likteni ar Latvijas valsti".
Vai tā neizrādījās vēlētāju muļķošana? "Daļēji ir un daļēji nav. Es neteiktu, ka tā bija tāda apzināta krāpšana, bet tad, kad notika Augstākās padomes vēlēšanas, toreiz bija vēlēšanas no vēlēšanu apgabaliem, un bija tās tikšanās ar vēlētājiem. Individuāli katrs deputāts savā apgabalā cīnījās par savu ievēlēšanu. Tajā skaitā staigāja pa mājām, pa dzīvokļiem, tā tālāk. Es domāju, bija arī deputātu kandidāti, kuri savās sarunās ar krieviski runājošiem cilvēkiem zināmā mērā solīja vai teica, ka, jā, varētu Latvijā būt arī nulles variants, ka mēs pilsonību piešķiram visiem.
Es pats, godīgi pateikšu, atsevišķos gadījumos runāju arī [par pilsonību visiem], bet es nekad nebiju runājis par automātisku pilsonību.
Es biju runājis par to, ka Latvijas Republikas pilsonību atbilstoši likumiem varēs iegūt visi šeit dzīvojošie, kas daļēji notika, daļēji nenotika. Kā kurš to interpretē," stāsta Andrejs Panteļējevs.
Naturalizācija sākās četrus gadus pēc neatkarības atgūšanas
Pēc Augstākās padomes lēmuma pilsonību piešķirt tikai pirmās Latvijas Republikas pilsoņiem un viņu pēctečiem neskaidrs tiesiskais statuss kļuva 700 000 jeb aptuveni trešdaļas Latvijas iedzīvotāju. Tikai 1995.gadā, jau tuvu 5. Saeimas pilnvaru beigām, deputāti beidzot pieņēma likumu "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības."
Tajā pašā gadā sākās naturalizācijas process – četrus gadus pēc neatkarības atgūšanas.
"Manuprāt, tā bija lielākā kļūda, ka pagāja vairāki gadi. Šie cilvēki, kas palika bez pilsonības, viņi bija neziņā par savu nākotni."
Tā norāda Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece Svetlana Djačkova. Viņa arī uzsver, ka pirmie naturalizācijas noteikumi bija ļoti strikti. Pilsonības likumā bija tā saucamie "naturalizācijas logi" – noteiktas nepilsoņu grupas, kuras var iegūt Latvijas pilsonību konkrētā gadā. Vispirms jaunieši un Latvijā dzimušie, bet vēlāk vecākie un Latvijā iebraukušie.
"Mēs atceramies tā saucamos naturalizācijas logus un arī aizliegumu bērniem nepilsoņiem iegūt pilsonību. Tiem bērniem, kas jau piedzima pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, viņiem nebija tiesības automātiski vai pēc vecāku lūguma iegūt Latvijas pilsonību.
Nepilsoņu integrācijas process sākās pārāk vēlu, un tas lielā mērā veicināja atsvešināšanos un lēno naturalizācijas gaitu," norāda Djačkova.
Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā līdz 1998.gadam ieguva tikai 15 000 cilvēku.
Bez "naturalizācijas logiem" integrācija būtu labāka
Tagad atskatoties, Andrejs Panteļējevs vērtē, ka "naturalizācijas logi" nebija vajadzīgi: "Es toreiz jau pārstāvēju liberālāko spārnu, līdz ar to principā es uzskatu, ka sākotnēji tam likumam varbūt vajadzēja būt liberālākam. Ja mēs to būtu padarījuši liberālāku, varbūt integrācijas process būtu noritējis labāk, nekā tas noritējis realitātē, jo mēs daļēji daļu iedzīvotāju atgrūdām. Tā ir taisnība. Tas ir mans personīgs viedoklis, ko es nevaru pateikt, ka tas ir kaut kāds objektīvs vai absolūts. Bija tā, kā bija. Notika tā, kā notika. Es būtu pieņēmis liberālāku likumu."
Tikai pēc "naturalizācijas logu" atcelšanas, kam bija vajadzīgs referendums, pilsonības gribētāju skaits pieauga, taču "pīķi" tas sasniedza līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.
No 2003. līdz 2005.gadam naturalizējās aptuveni 62 000 cilvēku.
"Cilvēkiem Latvijas pilsonība asociējās ar lielākām iespējām savā dzīvē, proti, viņi to saistīja ar iespējām Eiropā karjerā, izglītībā un tā tālāk. Tieši jaunie cilvēki bija visvairāk motivēti iegūt Latvijas pilsonību," skaidro Svetlana Djačkova.
Pilsonības iegūšanas temps sabremzējies
Pēdējos gados gan naturalizācijas temps ir sabremzējies. Pērn pilsonībā uzņemts mazāk nekā tūkstotis cilvēku, lai gan nepilsoņu skaits ir aptuveni 250 000.
Pēc valsts pasūtījuma aģentūra SKDS pirms diviem gadiem veica pētījumu par mazākumtautību piederības sajūtu Latvijai. Tajā nepilsoņiem arī tika uzdots jautājums, vai nākamā gada laikā plānots iegūt pilsonību. Tikai katrs desmitais atbildēja ar skaidru "jā".
"Jautājums bija, kāpēc jūs negribat pilsonību, un tās atbildes bija ļoti zīmīgas un raksturīgas, kur vislielākais procents, katrs trešais teica, ka man jau to īsti nevajag. Es dzīvoju tā, kā es dzīvoju. Man tāpat ir labi. Un tad vēl bija liels procents, katrs ceturtais, kas teica, ka es esmu par vecu, ko ta man vairs tas," stāsta SKDS direktors Arnis Kaktiņš.
Lēno naturalizāciju saista ar integrācijas kļūdām
Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs uzskata, ka lēnais naturalizācijas process norāda uz kļūdām integrācijā. Viņš gan uzsver, ka pie vainas nav likumi vai izstrādātās programmas, bet gan politiķi, kas ar saviem izteikumiem šķeļ sabiedrību un sēj aizdomas par nelatviešiem.
"Ja cilvēkam, kas gribētu tapt par pilsoni, publiski regulāri tiek piedāvāta ideja, ka šie tomēr ir tādi nesaprotami, neizskaidrojami cilvēki, ka var pastāvēt šaubas par viņu lojalitāti, un
[ja] mēs visi sāksim spēlēties ar lojalitāti, kas ir bīstami, tad nav brīnums, ka cilvēki uzskata, ka viņiem īstenībā negribētos iesaistīties šādā pilsoņu kopienā.
Jo tajā viņi sastaptu to pašu vēstījumu par tādu marginalizāciju, ko viņi dzird tāpat pirms tam," Hanovs.
Hanovs ir pārliecināts, ka politiķi atražo izolētas sabiedrības grupas, jo politiskie spēki tikai tā spēj saglabāt savu ietekmi. Profesors gaida dienu, kad politiķi pasludinās iekļaujošu sabiedrību par vienu no prioritātēm. Tas nozīmētu, ka latviešu kultūras un vēstures telpā atrastos vieta arī cittautiešiem.
"Tā ir mana vīzija un sapnis, lai latvieši spētu iekļaut savā traumā citus, bet tiem citiem ir ļoti daudz ar sevi jāstrādā.
Viņiem ir jāsaprot latviešu kolektīvās sāpes un traumas, kuras ir ļoti ilgstošas un smagas. Viņiem ir jāsaprot, ka tas nosaka arī politisko kultūru. Arī viņiem ir jāsaprot politiskā kultūra. Arī viņiem ir jāspēj piedot. Viņiem ir jāsaprot, ka nepilsonība nav sazvērestība un ļaunais plāns – tā ir trauma un emocijas. Bet tagad tam ir pienācis laiks mainīties. Mums ir jāiet tālāk," norāda profesors.
Latvija vairs nevar atļauties sašķeltību
Sabiedrības sašķeltība bieži tiek minēta kā viens no Latvijas galvenajiem drošības riskiem. Latvijas Radio aptaujātie eksperti ir vienisprātis, ka daļa nepilsoņu Latviju nekad pilnībā neatzīs par savu valsti, taču valstij būtu jākoncentrējas uz jauniešu un bērnu naturalizāciju. Latvijā dzīvo aptuveni 7000 nepilngadīgo nepilsoņu.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis šogad savā paspārnē izveidoja Sabiedrības saliedētības darba grupu, kas gatavo ziņojumu ar rekomendācijām, kā vienot Latvijas iedzīvotājus. Grupas vadītāja Liesma Ose norāda, ka darbs jau esot pabeigts, tomēr rezultātus vēl neatklāj. To darīšot pats Vējonis paziņojumā novembra sākumā.
Maijā medijos parādījās ziņas, ka Simtgades padomē, kurā darbojas Vējonis un bijušie Latvijas prezidenti, apsvērti dažādi pretimnākšanas varianti nepilsoņiem, ieskaitot automātisku pilsonības piešķiršanu visiem neatkarīgajā Latvijā dzimušajiem bērniem, vai arī pat izbeigt nepilsoņu statusu kā tādu. Pēc tam gan prezidents no šādas idejas sevi distancējis, sakot, ka masveida naturalizācija neesot pareizais risinājums.
Tomēr virziens ir skaidrs – līdz ar Krievijas un Rietumu attiecību saspīlējumu Latvija vairs nevar atļauties sašķeltu sabiedrību.
Ar esošo statusu jūtas komfortabli
Līdzīgi intervijā Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" norāda žurnālists Igors Vatoļins – kopš Krimas aneksijas nepilsoņu jautājums Latvijā ir pārvērties par drošības jautājumu. Nepilsoņu institūts var kļūt par ieganstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina propagandai, lai parādītu Krievijā un pasaulē, ka Latvijā tiekot pārkāptas krievvalodīgo tiesības.
Žurnālista skatījumā gan nepilsoņi Latvijā jūtas diezgan komfortabli. Dažiem šī statusa saglabāšana ir pragmatisks jautājums, jo ir izdevīgi ceļot bez vīzas Šengena zonā un Krievijā. Esot arī diezgan daudz cilvēku, kuri sajūt savu morālo pārākumu, uzskata Vatoļins, sakot: "Viņi ir iekapsulējušies savā pārliecībā. Cik tā ir pareiza vai nepareiza, ir cits jautājums."
Arī Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētāja biedrs Andrejs Judins ("Vienotība") pārliecināts, ka nepilsoņi Latvijā dzīvo komforta zonā. Attiecībā uz naturalizācijas noteikumiem Latvijā nav pamata domāt par kādiem uzlabojumiem, jo ir izveidota sistēma un tā funkcionē. Tajā pašā laikā Judins pauž pārsteigumu par to, ka ik gadu nepilsoņu pulkam tiek pievienoti arī jaundzimušie bērni.
