ĪSUMĀ:
- Latvijā ir piemēri, kad ieroči izsniegti nestabiliem cilvēkiem; par viņu problēmām arī neviens nav ziņojis.
- Pašaizsardzībai ieroci var iegūt, nokārtojot eksāmenu; šaušanas prasmes nav jāpierāda.
- Policijā uzskata, ka eksāmenā var spriest, vai cilvēks prot apieties ar ieroci.
- Šautuvēs piedāvā sagatavot kursiem tā, lai eksāmenu varētu nokārtot.
- Policija uzrauga ieroču turētājus, bet fiziski nevar ik gadu pārbaudīt viņu dzīvesvietas.
- Medniece norāda, ka Latvijā ieroču uzraudzība ir ļoti stingra.
- Latvijas Radio pārbauda, ka iziet medicīnas pārbaudi ieroča iegūšanai ir viegli.
- Mediķiem īsti nav jānes atbildība par to, ka atļāvuši kādam nēsāt ieroci.
Ieroči nestabilu cilvēku rokās
Pirms nepilna gada Zosu purvā, Madonas novadā, apmēram pusstundu pēc pusdienlaika atskanēja šāvieni. Kad pēc pāris stundām, ap pulksten 16, kūdras izstrādes vietā ieradās darba vadītājs, viņš ekskavatorā un traktorā atrada divu vīriešu līķus. Nozieguma vietā vēl bija pamests kurpju pāris. Iespējams, slepkavas. Un čaulītes, kuras liecināja, ka šauts ar medību ieročiem.
Policija trauksmi sacēla trijos iecirkņos – Cēsīs, Alūksnē un Madonā. Uz ceļiem izveidoja "slazdus" – policistu posteņus, kuru uzdevums bija pārbaudīt braucošās automašīnas. Cilvēki ziņoja, ka ap nozieguma pastrādāšanas laiku no purva izbraucis auto. Bija zināma krāsa un aptuvenā marka.
Šoreiz gan nostrādāja nevis "slazdi", bet drons, kurš spēkratu pamanīja no augšas. Trīs stundas pēc izsaukuma policija bija atradusi iespējamo šāvēju.
Bijušais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis atceras, ka aizturēšanas brīdī šāvējs atradās automašīnā guļošs kā zombijs. 62 gadus vecais Pēteris (viņa vārds ir mainīts) bija strādājis Zosu purvā, bet tika atlaists disciplīnas pārkāpumu un dzeršanas dēļ. Pēteris nogalināja savus kolēģus ar medību ieročiem, kas viņam piederēja.
Izmeklēšana noskaidroja, ka vīrietis dusmās par atlaišanu noziegumu plānojis apmēram gadu.
Kā briestošo nelaimi neviens nebija pamanījis? Ķuzis norāda, ka policijas redzeslokā Pēteris nav bijis. To, ka likumīgo ieroču īpašnieks sirgst ar alkohola atkarību, policija uzzināja tikai pēc nozieguma. Arī aizturēšanas brīdī vīrietis bija reibumā. Analīzes uzrādīja vairāk nekā trīs promiles. Ķuzis gan saka, nav zināms, vai vīrietis šāvis reibumā vai dzēris jau pēc pastrādātā. Automašīnā policisti atrada abus šāvēja ieročus – medību karabīni un bisi.
Ne ģimene, ne mednieku klubs nebija ziņojuši, ka ieroču īpašnieks ir alkoholiķis. Mednieku kluba vadītājs Aivars Stradiņš uzsver, ka par alkohola problēmām nav zinājis.
"Mums nekas tāds neliecināja. Medībās viņš nāca skaidrā un, ja viņš tur mājās kaut ko kādreiz lietoja, tad es to nemāku komentēt, es ar viņu kopā nedzīvoju. (..) Nu kā jūs pateiksiet, ka ir problēmas? Ja cilvēks kādreiz ielieto alkoholu, jūs teiksiet, ka viņam ir problēmas ar šaujamieročiem? Alkoholu tāpēc ražo, lai viņu lietotu. Tā mēra sajūta.
Nu, neviens nebija viņu redzējis pārdzērušos vai ko tādu.
Tad jau varēsim pievilkt visus pie tā zvana, ka tas, kurš veikalā pērk alkoholu, ir potenciāls slepkava," uzsver Stradiņš.
Viņš uzskata – nav nozīmes tam, ka noziegumu pastrādājis ieroču īpašnieks: "Ja viņš bija tam nobriedis, viņš aizietu, es nezinu, nodurtu ar nazi. Nebūtu nazis, viņš to ar plikām rokām izdarītu, tas nav atkarīgs no tā. Viņš ar mašīnu uzbrauktu. Ja cilvēks ir sajucis prātā."
Likums neliek dzērājiem atņemt nažus, taču ieročus atļaujas gan. Pētera atraitnei Vidzemes pusē ir ģimenes ārstes privātprakse. Viņa gan sarunā ar Latvijas Radio vairākas reizes atvainojas, ka nespēj komentēt notikušo un pārtrauc sarunu: "Ziniet, es šajā jautājumā neko tādu īpaši jums nekomentēšu. Man nav beigusies trauksme un stress sakarā ar šo. Tas ir ļoti sāpīgi, un es neesmu gatava par to runāt pašlaik. Psiholoģiski es esmu ļoti nomākta, un atvainojiet, lūdzu.""
Veselības pārbaudi ieroču atļaujas iegūšanai Pēteris izgājis Madonā, medicīniskajā komisijā. Ģimenē viss esot bijis kārtībā. Ķuzis norāda, ka līdzcilvēki nav ziņojuši par alkohola problēmām. Arī mediķi, pie kuriem vīrietis gājis, lai "kodētos" jeb izārstētos no alkoholisma, policijai nav ziņojuši. Likums šādos gadījumos liek mediķiem ziņot par ieroču īpašniekiem.
Veselības ministrijā skaidro, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem narkologam vai psihiatram speciālā datu bāzē ir jāreģistrē pacients, kurš atnācis ārstēt atkarību vai psihisku saslimšanu. Tajā brīdī, kad ieroča īpašnieks dosies uz medicīnisko pārbaudi, ārsts redzēs, ka viņš ir iekļauts šajā sarakstā un atļauju neizsniegs vai liks pacientu rūpīgāk pārbaudīt. Taču starpposmā starp pārbaudēm šīs ziņas var arī nenākt gaismā. Madonas gadījumā savu lomu varēja nospēlēt mazas pilsētas faktors – uz dakteres vīru, iespējams, skatījās caur pirkstiem.
Dienu pēc aizturēšanas, pēc pratināšanas, kurā šāvējs detalizēti aprakstījis policijai notikumus purvā, viņš īslaicīgās aizturēšanas kamerā pakārās. Par viņa pašnāvību tiesas priekšā stāsies policists. Bet pats kriminālprocess par dubultslepkavību purvā šogad ir izbeigts. Lietas būtība ir tāda, ka vainīgais ir miris un nav kam stāties tiesas priekšā. Lēmumam gan vēl jāstājas spēkā. To var pārsūdzēt radinieki vai prokuratūra.
Kopš šaušanas kūdras purvā ir bijuši vēl citi gadījumi, kad ieroču īpašnieks pastrādā noziegumu. Janvāra sākumā Rīgā pie biroju ēkas notika viena šāda slepkavība. Kāds vīrietis piebrauca pie biroju ēkas Kandavas ielā. Koridorā izsauca vienu no darbiniekiem un parādu radīto konfliktu nolēma risināt, izšaujot viņā visu "Walter" tipa pistoles aptveri. Tad vīrietis ieroci pārlādēja un nošāvās pats.
Pirms gada septembrī tiesas priekšā stājās sieviete, kura ar savu legālo ieroci bija nošāvusi citu sievieti. Nogalināto piecus gadus pirms nozieguma apsūdzētā bija iepazinusi kādos kursos. Policija noskaidrojusi, ka sieviete jutās vientuļa un cerēja izveidot attiecības ar upuri. Vairākus gadus simpātiju izsekoja sociālajos tīklos. Tad uzzināja viņas dzīvesvietu. Sagaidījusi upuri pie mājas, šāvēja raidīja trīs mērķtiecīgus šāvienus. Mirusī par vajātājas eksistenci un viņas simpātijām nemaz nezināja. Ne policijai, ne mediķiem nebija informācijas par sievietes garīgās veselības problēmām.
Latvijā pašlaik ir reģistrēti 32 279 šaujamieroču īpašnieki.
Lielākā daļa ir mednieki, gandrīz 9000 cilvēku to pieprasījuši pašaizsardzībai. Vēl tos izsniedz sportam un darba vajadzībām. No tiem 25 408 ir mednieki, pašaizsardzībai ieroči ir 8878 cilvēkiem, vēl 231 cilvēkiem ieroči ir sportam. Statistika par darba ieročiem, piemēram, policistiem vai apsargiem, nav pieejama. Savukārt zināms, ka ieroču nēsāšanas atļauja ir 9575 cilvēkiem, bet 24942 var ieročus glabāt.
Eksāmens ieroča iegūšanai bez prasmes šaut
Atļauju iegūšana medību un pašaizsardzības ieročiem atšķiras. Medniekiem tā ir sarežģītāka. Sākumā Meža dienestā jāsaņem mednieka apliecība. Viņi Meža dienestā kārto eksāmenu, arī praktiskajā šaušanā ar vītņstobra ieročiem. Jāizpilda vēl vairākas prasības.
"Jābūt pirmās palīdzības kursiem izietiem, attiecīgi medicīnas komisijai, jābūt deklarētai dzīvesvietai, jāiekārto glabāšanas vieta, attiecīgi seifs vai skapis, kas atbilst, un tad vēršaties ar iesniegumu, norādot ko jūs vēlaties iegādāties, kādu ieroci," stāsta Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Atļauju sistēmas nodaļas priekšnieks Arnis Čurkste.
Bet, ja ieroci grib, ir jānokārto eksāmens, ieroču kvalifikācijas un tad attiecīgi visi pārējie dokumenti.
Eksāmenu ieroču kārotājiem pašaizsardzības nolūkos pieņem Valsts policija. Principā ir jāzina ieroču aprites likums. Eksāmenā jāatbild uz apmēram 45 jautājumiem. Piemēram, jāzina šaujamieroču izmantošanas un pielietošanas kārtība un nosacījumi. Jāzina, kā pareizi ieroci un munīciju glabāt, kādos gadījumos ieroča pielietošana atbrīvo no kriminālatbildības. Ir arī praktiskā daļa, kur jāzina, kā izjaukt un salikt ieroci.
Katra paša ziņā ir iemācīties šaut, pirms ierocis ir iegūts.
Nav kā auto kursos, kur pirms autovadītāja apliecības izsniegšanas pārliecinās gan par ceļu satiksmes noteikumu zināšanām, gan to, vai cilvēks māk braukt, likumu ievērojot. Čurkste uzskata, ka, eksāmenu kārtojot, redz, vai cilvēks māk rīkoties ar ieroci.
To, cik eksāmens ir grūts, policists neņemas spriest. Tas ir atkarīgs no katra kārtotāja individuāli, bet tā neesot pastaiga parkā. Taču nav jābūt īpašam iemeslam, lai dotos ieroča atļauju kārtot. Policijā stāsta, ka mūsdienās populārs ir šaušanas sports. Bet arī pašaizsardzībai cilvēki izvēlas ieroci.
"Cits grib savu īpašumu aizsardzībai, cits ir komersants, kurš pārvadā naudas līdzekļus vai ko, citam darba pienākumi prasa, apsargi, inkasatori, nevis darbs nodrošina, bet ir prasība, ka pašam jābūt savam ierocim," stāsta policists.
Kā tas īsti notiek praksē? Uz policiju iet kārtot eksāmenu var tad, kad ir izieta medicīniskā komisija, pirmās palīdzības kursi, cilvēks ir drošs, ka zina likumus un māk ieroci izjaukt un sagatavot šaušanai. Kursus par 130 eiro piedāvā šautuvēs. Tur stāsta, ka sākumā jāizlasa likumi, kuri regulē ieroču apriti. Tad klātienē būs kursi nelielā grupā.
Kursos iedod video, kur var apskatīt arī to, kā ar ieroci darboties. Taču notiek arī nodarbības šautuvē. Policijā eksāmens jākārto ar Gloka vai Makarova tipa ieroča maketu. Šos pašus ieročus izmantos arī apmācībā šautuvē.
Par ieroču atļauju izsniegšanu atbildīgais Čurkste stāsta, ka policija arī pārbauda, vai ieroča atļaujas kārotājs nav iepriekš tiesāts vai arī nav kādi citi apstākļi, kas par viņu zināmi drošības iestādēm un kas liegtu nēsāt un glabāt šaujamieroci.
Kad policija atļauju izsniegusi, tā ieroča īpašnieku arī uzmana. Vismaz uz papīra. Vēl pirms atļaujas izsniegšanas pārbauda, vai mājoklis ir attiecīgi iekārtots ieroča glabāšanai.
Likums saka, ka vismaz vienu reizi gadā ieroča īpašnieks policistiem ir jāapmeklē, bet tas fiziski nav iespējams. Monitorings par pārkāpumiem gan esot nepārtraukts. Piemēram, dienā, kad Latvijas Radio dodas uz policiju, pie tās durvīm ir bijušais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Viņš ieradies Gaujas ielā 15 nodot savus ieročus. Kalnmeiers ir mednieks, kurš īsi pēc amata atstāšanas kļuva par aizdomās turēto kriminālprocesā. Tāpēc viņam līdz procesa atrisinājumam ieroči jānodod policijā.
Žurnāla "Medības" galvenā redaktore Linda Dombrovska mednieka apliecību ieguva pirms vairāk nekā 20 gadiem. Viņa zina stāstīt, ka Latvijā ieroču aprite ir stingrāka nekā citās Eiropas valstīs. Kad pirms laika stājās spēkā jauna Eiropas Savienības direktīva, kura paģērē veselības pārbaudes ieroču īpašniekiem, poļi bijuši šokā. Viņi uzskatīja, ka tā ir pārlieku liela iejaukšanās privātajā dzīvē. Latvijā medicīniskā komisija ieroču iegūšanai ir bijusi vienmēr.
"Ja man jau ir viens ierocis, es vēlos iegādāties vēl vienu, tad man ir jāiet uz policiju, jāraksta iesniegums, jāsamaksā valsts nodeva. Viņi veic pārbaudi, inspektors nāk uz mājam, pārbauda kārtējo reizi, katru gadu pārbauda, vai mans seifs ir ar tikpat biezām sienām un atrodas joprojām pieskrūvēts. Vēlreiz jāiet uz policiju saņemt šo atļauju. Es aizbraucu uz veikalu, iegādājos ieroci un ar šo ieroci braucu vēl vienreiz, trešo reizi uz Valsts policiju.
Nu tas process man liekas ir mazliet par garu," stāsta Dombrovska.
Lietuvā atļauju vēl vienam ierocim varot saņemt elektroniski.
Latvijā nosacījumi ir stingri, uzskata medniece. Seifam jābūt pieskrūvētam un noslēptam tā, lai nekrīt acīs. Tā atslēgas var glabāties tikai pie ieroča īpašnieka. Ja policists pārbaudē pajautās mājiniekiem, kur ir seifa atslēgas, un tās iedos sieva, māte vai kāds cits, būs sods, saka Dombrovska. Pēc viņas teiktā, pārbaudes notiek bieži.
Veselības pārbaude –bez izaicinājumiem
Vēl viena pārbaude, kas jāiziet, ir medicīniskā. Tajā pārbauda redzi, dzirdi, refleksus. Noskaidro, vai cilvēkam nav kādu atkarību, saslimšanu, kas liegtu darboties ar ieroci. Piemēram, cukura diabēts ir viena no kaitēm, kuras dēļ var liegt ieroča atļauju. Veselības ministrijas Ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāja Sanita Janka skaidro: "Piemēram, pacientam var sākties, kad ir zems cukura līmenis asinīs, hipoglikēmija, šiem pacientiem tad parādās tādi psihiski traucējumi, viņi var kļūt dezorientēti. Tā var būt arī kaut kādu medikamentu lietošana. Tas var būt augsts asinsspiediens."
Medicīniskā pārbaude ieroča iegūšanai esot stingrāka nekā autovadītājiem. Latvijas Radio žurnāliste piesakās iziet medicīnas komisiju. To tagad var izdarīt vienviet Veselības centrā 4. Reģistratūrā iedod trīs testus. Viens ir par alkohola lietošanas paradumiem, otrs – par psihisko veselību. Vēl viens – par citām saslimšanām. Testi kaut kur jāaizpilda.
Jautājumi ir dažādi. Piemēram, cik bieži pēdējā gada laikā nav varēts pārtraukt dzeršanu vai bijusi nepieciešamība no rīta "salāpīties". Psihisko traucējumu identifikācijas testā jāatbild, cik bieži zūd izpratne par atrašanās vietu, laiku un telpu. Vai dusmās rīkojas agresīvi un bijis pašnāvības mēģinājums? Un tamlīdzīgi. Savukārt veselības pārbaudes kartē jāatzīmē, vai ir kādas saslimšanas, piemēram, epilepsija.
Tad ar aizpildītajiem testiem jādodas stāvēt rindā pie ārstiem. Pirmais ir psihiatrs narkologs. Ārsts paņem aizpildītās lapiņas un uzdod jautājumus, kāpēc ierocis vajadzīgs.
Uz jautājumu, cik bieži ir pārliecība, ka piemīt neparastas spējas vai liela vara, žurnāliste intereses pēc atbildējusi, ka "vienu reizi mēnesī vai retāk". Psihiatrs pārjautā, kas ar to domāts. Atbilde, ka ar to domātas darba spējas, nevis prasme pārvietot priekšmetus, psihiatru apmierina un ar to mūsu saruna beidzas. Ārsts uzspiež akceptējošu zīmogu.
Tālāk seko vizīte kabinetā, kurā pārbauda refleksus, redzi un dzirdi. Un viss. Tad jāiet pie citas dakteres, kura paraksta papīrus, ļaujot žurnālistei saņemt atļauju. Vēl tikai jāatnes divas fotogrāfijas.
Žurnāliste ir vīlusies, jo domāja, ka pirmajā reizē ieroča atļaujas iegūšanai medicīniskā pārbaude būs stingrāka.
Medniece Dombrovska pievienojas – jā, tagad, kad pārbaudi var iziet vienuviet, ir nedaudz konveijera sajūta:
"Tagad es piekrītu, ka tas ir pārvērsts drīzāk kā naudas konveijers Veselības centram 4. Te ir jāatrod līdzsvars. Jo mēs zinām, ka ir vajadzīgs nenormāli ilgs laiks, lai atklātu dziļas mentālas problēmas un lai tas otrām kārtām nepārvēršas par neizpildāmu, vājprātīgu sistēmu," saka medniece.
Viņas pieredzē medicīniskajā komisijā bijušas dažādas situācijas. "Tās sarunas, kuras man ir iepriekš bijušas, braucot uz Tvaika ielu, bija, es teikšu, stipri pazemojoši un briesmīgi. Tajā Veselības centrā 4 tas ir stipri vienkāršāk. Samaksā par pakalpojumu.
Manā pieredzē es esmu gan rotījusi rokas augšā, gan sarunas ir bijušās tādas: "Jūs lietojat alkoholu? – Nē, nelietoju? – Nemaz nelietojat? – Nē, nelietoju. – Jaungadā? – Nē. – Kad jūs pēdējo reizi lietojāt alkoholu? – Nē, es nelietoju alkoholu!
– Jums ir problēmas ģimenē? – Nē, man nav problēmu ģimenē." Man ir bijušas šādas sarunas un ne reizi vien," stāsta Dombrovska. Reiz kādam viņas paziņam, neprecētam vīrietim, ārsts prasījis– vai viņš ir brīvs, jo ienīst sievietes?
Latvijas Radio jautā Veselības ministrijas ierēdnei Sanitai Jankai, vai mediķiem ir kāda atbildība par to, ka devuši zaļo gaismu ieroča atļaujai cilvēkam, kurš kaut ko sastrādā.
"Ja cilvēks sastrādā, tad ir šī ārpuskārtas pārbaude, kur veic ārstu komisija, kur jau ir vairāki speciālisti. Tad, ja iestājas krimināllieta vai kaut kas tāds, tad jau to vērtē tiesa, arī Veselības inspekcija, cik pamatoti vai nepamatoti ir šī izziņa, atļauja izdota," norāda Janka.
Pēdējos trijos gados iesniegumi par nepamatotu ieroču atļaujas izsniegšanu Veselības inspekcijā nav saņemti. Ir bijis viens iesniegums par to, ka ārsts it kā nepamatoti nav iedevis ieroču nēsāšanas atļauju. Tātad praksē neviens ārsts nav saukts pie atbildības, ka, piemēram, dzērājam devis atļauju lietot ieroci.
Neviens arī netaisās pārbaudīt, kāpēc tā dota Madonas slepkavam.
Izrādās, arī ģimenes ārsts var iedot pozitīvu atzinumu. "Bet ar nosacījumu, ka šis pacients ir bijis reģistrēts pie ģimenes ārsta ne mazāk par sešiem mēnešiem. Tas nozīmē, ka kaut kādu laika periodu viņš šo pacientu jau zina. Bet, ja ārstam ir aizdomas, ka pacientam varētu būt šī saslimšana vai kāda atkarība, tad viņš ir tiesīgs nosūtīt pie narkologa vai psihiatra, kuri pacientu padziļinātāk izmeklē," stāsta ministrijas pārstāve.
Veselības ministrijai nav datu, cik bieži atļaujas izsniedz ģimenes ārsti, cik – speciālā komisija. Veselības pārbaude ir maksas pakalpojums, līdz ar to ministrijai nav arī informācijas, cik bieži ir gadījumi, kad mediķi liedz tikt pie ieroča.
Policijā par ieroču izsniegšanu atbildīgais Čurkste neņemas spriest par to, cik nopietni pārbaudes veic mediķi. Nav viņa kompetence. Viņš saka, ka policija diezgan regulāri anulē atļaujas. Cik, datu nav.
Arī policija skatās, kas pie viņiem vēršas pēc atļaujām. Neesot arī tā, ka līdzcilvēki neziņo.
"Vai nu medicīnas iestāde paziņo, ka personai ir iestājušās pretindikācijas ieroču turēšanai. Uz visiem tiem tiek reaģēts, un cilvēki arī raksta sūdzības, teiksim, ģimenes locekļi informē, tad tiek veiktas darbības, pārbaudes, izvērtēts.
Ja ir kaut kādas aizdomas, tad atļaujas tiek anulētas," stāsta policijas pārstāvis.
Pārkāpuma gadījumā, alkohols, huligānisms, nepakļaušanās – zaudē atļauju.
Medniece Dombrovska nekad nav ziņojusi par kādu ieroča īpašnieku. Ar bezatbildīgu kolēģi neesot saskārusies. Mednieki zinot, ka vaļības var beigties ar ieroča atņemšanu.
Tomēr katram blakus neizstāvēsi. Medniece uzskata, ka šādos traģiskos gadījumos tomēr ir jāprasa atbildība arī no ārstiem.
Taču arī pēc vairākām traģēdijām aizlāpīt robus sistēmā neviens negrasās.
