Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kā «Mēness aptiekas» tiek pie kārotās vietas Stradiņa slimnīcā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

«Mēness aptieku» tīkls pārņem Madonu un virkni citu pilsētu

Aptieka slēgta. Kur Ciblas iedzīvotāji meklē zāles?

Ciblas dzīve bez aptiekas: zāles no Krievijas vai autoveikala

Baltu ķieģeļu vienstāvu māju rotā vienkārša plāksnīte "Ciblas aptieka". Uz tās durvīm maza balta lapiņa rokrakstā vēstī – "Slēgts". Par to, ka aptieka nestrādā, liecina arī sasnigušais sniegs, kurā nav redzamas neviena nācēja pēdas. Ciblānieši pie zālēm tiek, pērkot tās autoveikalā vai arī aptiekās tuvējās pilsētās, arī Krievijā.

Jaunieši pamet novadu, iedzīvotāji noveco

Ciblas novada vienīgā aptieka tika slēgta pērn novembra beigās pēc 30 gadu darba. Iedzīvotājiem nācies rast dažādus citus veidus, kā iegūt zāles. Tagad līdz tuvākajai aptiekai Ludzā iedzīvotājiem jāmēro desmit un dažam pat 30 kilometrus garš ceļš.

No Rīgas Ciblas novads ir gandrīz četru stundu brauciena attālumā. Tas atrodas Latgalē pie Krievijas robežas. Novada piecos pagastos iedzīvotāju kļūst aizvien mazāk. To skaits pēdējo gadu laikā no 3500 sarucis līdz nepilniem 3000.

"Mums ir, - es nezinu, vai mēs trešajā vietā, kaut kur trijniekā esam mēs, - mums ir pēc vecuma struktūras ļoti, ļoti daudz iedzīvotāju, kuriem ir 70, 80, 90 un vairāk gadu," novada domes priekšsēdētājs Juris Dombrovskis atklāj skumjo statistiku.

Pērn Ciblas  novadā piedzima nedaudz vairāk par 20 bērniem un trīsreiz vairāk cilvēku nomira. Novadā ir vidusskola, pamatskola un divi bērnudārzi. Taču jaunieši pamet šo vietu, iedzīvotāji noveco, un katrs ceturtais novadā ir bez darba.

Nesokas arī ar veselības aprūpes pieejamību  

Lai arī novada ģerbonī ir pakavs, ko tradicionāli saista ar laimi, ar veselības aprūpes pieejamību Ciblas novadā nesokas. Ciblā par to nosmaida: pieraduši bez daudz kā iztikt.

Arī nesenajā Pasaules Bankas pētījumā Cibla ir izcelta – kartē tā norādīta kā viens no baltajiem laukumiem – retajiem novadiem, kurā pastāvīgi nav pieejams ģimenes ārsts.

Lai gan Ciblā ir trīs ģimenes ārstu prakses, taču ir vietas, uz kurām ģimenes ārsts atbrauc reizi vai divas mēnesī.

"Viņiem ir Ludzā tā pirmā prakse, un tad viņiem ir otrā prakse, kad viņiem izbraukums, tad viņi tur kādu pusdienu ir pēc nepieciešamības – trīs, četras varbūt vairāk stundas atbrauc noteiktos pieņemšanas laikos. Pārējo laiku mums darbojas šie feldšerīši vai ģimenes ārstu palīgi," stāsta Dombrovskis.

Kā Ciblas iedzīvotāji iegūst zāles, ja novadā vairs nav nevienas aptiekas? Iespējas ir vairākas. Izrādās, ir arī kāda iedzīvotāja, kas cilvēkus nesatiek pat nedēļu, taču arī viņa atradusi veidu, kā tikt pie zālēm.

Pirmās palīdzības zāles – feldšeru vecmāšu punktā

Ja veselība ir ļoti pasliktinājusies, pirmās nepieciešamības zāles var iegūt feldšeru vecmāšu punktā. Tādi Ciblas novada piecos pagastos ir četri, agrāk gan bija pieci – katrā pagastā.

Feldšeri jeb ģimenes ārsta palīgu Zoju Policāni Latvijas Radio satiek feldšeru punktā Ciblas pagastā. Viņa ir atbildīga arī par attālāku – Līdumnieku pagastu, kas stiepjas gar Krievijas robežu. Ir gadījumi, kad izlīdzēts arī ar pirmās nepieciešamības zālēm.

"Citu reizi atskrien pie manis. Es iedodu, kas pie manis ir. Pirmās palīdzības, jā, un špricējamais galvenais. Pie manis ampulas  ir vairāk," saka Policāne.

Kopš tuvumā vairs nav aptiekas, iedzīvotājiem kļuvis grūtāk.

"Nu, viņi tagad nāk, es rakstu receptes. Tad viņi brauc uz Ludzu un pērk. Bet, ja braucu uz Līdumniekiem, es pati aizbraucu uz aptieku, sapērku tur kādas zāles, kuras pieprasa, un aizvedu viņiem. Nu ko tu darīsi? Vajag palīdzēt cilvēkiem. Bet aptieka mums ļoti, ļoti vajadzīga, tāpēc ka cilvēku te daudz, kāds no Līdumniekiem brauca arī," stāsta feldšere.

Tā kā ģimenes ārsts Ciblas pagastā ierodas divreiz mēnesī, feldšere lielā mērā viņu aizvieto.

Izrādās, dienā, kad Latvijas Radio apmeklē Ciblu, jau līdz pusdivpadsmitiem pie feldšeres Zojas Policānes bijuši apmēram 20 pacienti. Piemēram, trīs bērnudārza audzēkņi no rīta.

Ne skolā, ne bērnudārzā savas medmāsas nav, tāpēc pie feldšeres nāk ar visdažādākajām sūdzībām.

"Ar visu! Te skola mums un bērnudārzs, te bērniņus vajag apskatīt, temperatūru pamērīt, kuru reizi galva sāp, kuru reizi vēl kaut kādas vainas ir," saka Policāne.

Kamēr Latvijas Radio sarunājas ar feldšeri, atnāk vēl divi cilvēki. Olga atnākusi, jo sāp kāja. Ir otrā bērna gaidībās, un mājās saslimis bērns. Arī tagad viņai vajadzīgas zāles, taču aptiekas Ciblā vairs nav.

"Slikti, ka nav. Man mazs bērns, vēl būs bērns. Vajag tagad braukt uz pilsētu. Uz pilsētu arī vajag naudu... no rīta piecelties, bērniņu ar kādu atstāt, ja slims," stāsta Olga.

Pēc zālēm autobusā uz Ludzu

Ja nav pirmā nepieciešamība, ir otra iespēja – pēc zālēm uz tuvāko aptieku Ludzā var braukt, piemēram, ar autobusu. Tā dara Leonīda, turklāt zāles vēl atved arī draudzenēm.

"Nu, man ir grupa, un vispār es zāles uz receptes saņemu. Man jau tā būtu, bet tagad ir vecenītes draudzenītes: "Tu brauksi uz Ludzu? Atved zālītes man." Nu, kur viņas - ne aizbraukt, ne aiziet var. Vedu, braucu, pasaka, kādas zālītes jāved. Ļoti trūkst [aptiekas], it sevišķi veciem, vecākiem cilvēkiem, kuri paši nevar aizbraukt," atzīst Leonīda.

Leonīdai vajadzīgais autobuss kursējot četras reizes nedēļā. Ap astoņiem rītā izbrauc uz Ludzu un divos dienā atpakaļ.

Ja dodas tikai pēc zālēm, Ludzā sanāk pavadīt pusi dienas. Tas prasot gan laiku, gan naudu. 

"Nu, jā, nav ko vairs darīt. (..) Ļoti labi, ja šeit būtu aptieka," spriež sieviete.

Ciblāniešiem, kuriem ir mašīna, ir vieglāk. Viņi pēc vajadzības atved medikamentus kaimiņiem vai arī aizved kaimiņus izņemt recepšu zāles.

Pēc zālēm uz Krieviju

Blontu pagasta iedzīvotāja Irina pēc zālēm brauc uz Krieviju – uz Sebežu vai arī diennakts aptieku blakus robežai.

Irina stāsta, ka uz Krieviju nebraucot pārāk bieži – reizes desmit gadā. Ar savu mašīnu viņa dodas pie radiniekiem un arī apkopt ģimenes kapus Krievijā.

"Es arī pērku zāles Krievijā. Dažas. Bet citas vienalga ir lētākas šeit. Sirds zālēm šeit ir 75% atlaide. Es mēģināju tur nopirkt, bet Krievijā maksāja divus eiro, bet šeit 44 centus. Latvijā pat četras reizes lētāk nekā Krievijā," teica Irina.

Taču citas zāles Krievijā esot trīs un piecas reizes lētākas. Tur varot nopirkt arī tādas zāles, kuru pie mums nav.

Turklāt Krievijā atsevišķos gadījumos bez receptēm varot nopirkt tās zāles, kuras Latvijā izsniedz tikai uz receptēm.

"Kad es sāku braukt uz turieni, mani uzreiz brīdināja, ka, ja ved no Krievijas receptes zāles, receptei jābūt līdzi. Uz robežas pārbauda, un bez receptes pāri robežai šādas zāles nelaidīs," atzīst Irina.

Steidzamā gadījumā Irina brauc uz aptieku Ludzā, kas viņai ir pat tuvāka, nekā bija Ciblas aptieka.

Pašvaldībā stāsta, ka ir arī iedzīvotāji, kas pērk zāles internetā.

Autoveikala darbinieks kā palīgs iegūt zāles

Šis ir mazāk tradicionāls zāļu iegūšanas veids, kuru atradusi Vaseļina Vatamane, kura cilvēkus neredz pat nedēļu.

Vaseļina Kļečņiku ciemā ir vienīgā iedzīvotāja. Kad lūdzam Līdumnieku pagasta iedzīvotājiem parādīt kādu viensētu, visi norāda uz viņas māju pusi. Koka māja, kas kādreiz bija zilā krāsā, izskatu mainījusi. Cauri spiežas vecā – pelēkā krāsa.

Pagalmā iznāk sieviete, pēc izskata aptuveni 55 gadus veca, taču izrādās, ka pirms pāris dienām sieviete nosvinējusi 70 gadu jubileju. Ķiršu krāsas džemperī un līdzīgas krāsas iesietiem matiem, brūnās biksēs un melnā sporta jakā. Nesagaida, kamēr iepazīstinām ar sevi, bet uzreiz aicina mājās, jo suņa riešanas dēļ neko nedzirdot.

Mājās uz galda rožu pušķis, uz malkas krāsns vārās makaroni. Noceļot makaronu katlu, Vaseļina uzreiz atrunājas, ka tādā katlā ēdiens neesot viņai, bet sunim.

Pati ir ukrainiete, bet šeit nonāca, jo ieprecējās. Vaseļinas vīrs ir miris, un jau ilgu laiku viņa dzīvo viena. Izslēdz televizoru, piesēžas klāt pie galda un tikai tad ļauj iepazīstināt ar sevi un izstāstīt, kāpēc atbraucām. Sieviete izstāsta, ka agrāk turējuši govi, zirgu, cūkas. Taču viena vairs nevarējusi uzturēt saimniecību.

"Tagad ir tikai suns un kaķis. Visa mana saimniecība. Bet tāpat jau viss pie velna brūk. Tur tādas būves... Vēl labi, ka jumts virs galvas sveiks un negāžas. Citādāk jau tur šķūnis iebruka, kūts arī. Nu, manai dzīvei pietiks," saka Vaseļina.

Gadās, ka Vaseļina pat veselu nedēļu apkārtnē neredz nevienu cilvēku. Ja mēs nebūtu atbraukušas, vēl vairākas dienas neredzētu. Te ir tik kluss, ka pat vjetnamieši viņas pusē robežu nešķērso, viņa pasmejas. Ja satiktu vjetnamiešus, būtu kādu izvēlējusies un atstājusi dzīvot pie sevis.

"Kad vīrs nomira, tad šajā ciemā es paliku viena. Ziniet, es domāju, ka es šeit prātā sajukšu. Tik garlaicīgi bija. Es veselām naktīm gulēju ar ieslēgtu gaismu. Neslēdzu ārā – baidījos," atzina sieviete.

Reizi nedēļā pie Vaseļinas mājas piebrauc autoveikals. Tur varot nopirkt ēdienu un pirmās nepieciešamības preces.

Zāles pastāvīgi vajadzīgas neesot. Taču, ja rodas vajadzība, arī tās telefoniski varot palūgt, lai atved autoveikals. Tas esot glābiņš.

Vaseļina ir maznodrošinātā, saņem nelielu pensiju. Pie viņas reizi vai divas mēnesī iebraucot arī sociālā darbiniece, kas atved pārtikas pakas un varot atvest arī zāles. Tāpat ir arī kādreizējais vīra draugs, kurš nekad neatsaka un varot palīdzēt.

"Es viņam varu piezvanīt, ja man steidzami vajag kaut ko, piemēram, zāles vai ko citu. Viņš atved. Viņam ir sava mašīna," teica Vaseļina.

Turklāt šis ģimenes draugs arī neņemot atlīdzību par zālēm. "Nu, jā, ja kādas tabletes vajag, tad viņš man visu atved, arī par to var pateikt paldies, jo tagad visas zāles dārgas un turklāt - kur es tās ņemšu?"

Kāpēc slēdza Ciblas aptieku?

Kāpēc tad slēdza Ciblas aptieku un kāpēc vietā nav jaunas? Kā stāsta bijusī Ciblas aptiekas vadītāja Ināra Švede, galus varēja savilkt, taču aptiekāre 30 gadus strādājusi bez atvaļinājuma.

"Aizgāju pensijā, tomēr 65 gadi, tas nav maz un licence beidzās. Ja man to visu aparatūru pirkt no jauna, es nevaru atļauties tik dārgu visu sapirkt. Labi, es vēl piecus gadus nostrādātu, nu, vairāk es nenostrādātu tomēr. 65 – tas jau daudz ir. Tāpēc es to slēdzu," klāsta Švede.

Turklāt drīzumā būtu jāiepērk arī jauni kases aparāti un jāsāk izmantot e-veselības sistēma. Tas būtu saistīts ar izdevumiem.

"Varbūt arī 1000 [eiro izmaksātu], bet es neinteresējos. Man licence beidzās, es biju izdomājusi, ka es līdz tam gadam nostrādāšu, līdz 2016. Es jau agrāk biju izdomājusi, ka man negribas vairāk strādāt. Negribas. Gribas atpūsties. Bišķiņ veltīt sev laiku," atzīst Švede.

Tomēr aptiekas vadītāja arī centusies atrast farmaceitu, kurš varētu strādāt Ciblā.

"Nav, tāpēc es kolēģiem prasīju - varbūt nāciet uz Ciblu strādāt, bet katrs saka, ka nē. Mums jaunie speciālisti uz laukiem nenāk strādāt."

Lielie tīkli nav ieinteresēti atvērt aptieku

Arī lielie aptieku tīkli neizklausās ieinteresēti doties uz Ciblu, par vienu no iemesliem minot speciālistu trūkumu.

Blakus esošajā Ludzā ir piecas aptiekas, no kurām lielākā daļa – trīs – ir "Mēness aptiekas". Farmaceita darbību Ciblā nevarot nodrošināt, saka holdinga "RePharm", kurā ir arī "Sentor Farm aptiekas" – plašāk zināmas kā "Mēness aptiekas" –, vadītājs Dins Šmits.

Par kadru trūkumu runā arī "Eiroaptiekas" valdes priekšsēdētājs Ivars Nelsons. "Un šajā gadījumā, protams, uzņēmējdarbība ir, lai apmierinātu kādas iedzīvotāju vēlmes, bet tajā pašā laikā uzņēmējdarbībai ir savi nosacījumi, kas ietver rentabilitāti, lai cik tas skarbi neskanētu."

Risinājums varētu būt pašvaldības atbalsts, taču vismaz šobrīd arī pašvaldība neredz iespēju iesaistīties.

Tā kā novadā ikdienā nav pieejams ģimenes ārsts, pašvaldība daudz līdzekļu ieguldot feldšera punktu uzturēšanā. Turklāt novadā nav arī izteikta centra, norāda novada domes priekšsēdētājs Juris Dombrovskis.

Ir vēl citi risinājumi, par kuriem Latvijā gan pagaidām daudz nerunā. Piemēram, mobilās aptiekas, kas nozīmē tālākajās vietās pievest zāles ar mašīnu.

Šādas aptiekas, iespējams, būtu kā glābiņš tālākajos un nomaļajos reģionos palikušajiem iedzīvotājiem.

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti