Bulgāru analītiķis: Covid-19 pandēmija nav nostiprinājusi autoritārisma pozīcijas

Šā gada pavasarī Ķīnas valdībai izdevās tikt galā ar Covid-19 pirmo vilni diezgan ātri, un tas kļuva īpaši acīmredzams, kad pandēmijas epicentrs pārvietojās uz Eiropu un ASV. Saistībā ar to daudzi komentētāji pieļāva, ka tik nopietna ārkārtējā situācija izraisīs cilvēku iecietības pret brīvības ierobežošanu pieaugumu un autoritāru līderu popularitātes kāpumu. Tomēr šis pieņēmums pagaidām nepiepildās.

“Pašreizējā krīzē cilvēki pastāvīgi salīdzina savu un citu valdību rīcības efektivitāti. Ķīnas vadības spēja kontrolēt cilvēku pārvietošanos un izturēšanos bija iespaidīga. Tāpēc koronavīruss var paaugstināt Ķīnas valdības īstenotās digitālā autoritārisma politikas pievilcīgumu,” tā gandrīz pirms pusgada prognozēja Bulgārijas politologs Ivans Krastevs. Viņš ir starptautisko attiecību speciālists, Bulgārijas domnīcas “Liberālo stratēģiju centrs” valdes priekšsēdētājs, starptautiskās domnīcas ”Eiropas Ārējo attiecību padome” (The European Council on Foreign Relations, ECFR) padomes loceklis.

Astoņus mēnešus pēc pandēmijas sākuma, analizējot reakciju uz Covid-19 ASV, Brazīlijā, Krievijā un Baltkrievijā, Krastevs nonāk pie secinājuma, ka krīze nav nostiprinājusi šo valstu līderu pozīcijas. “Tika uzskatīts, ka ar pandēmiju labāk tikt galā ar “dzelzs rokas” metodi. Vēl jo vairāk, autoritārie valstu vadītāji – no Trampa līdz Lukašenko – saprot, ka šī nav krīze, kuru viņi var izmantot sev par labu,” uzsver Krastevs komentārā, kas publicēts ECFR portālā.

Černobiļas ēnā

“Manas paaudzes Austrumeiropas iedzīvotājam sekot pašreizējiem protestiem Baltkrievijā ir tas pats, kas pārlapot vecu fotoalbumu,” raksta 55 gadus vecais Krastevs. “Streikojošo strādnieku fotogrāfijas atsauc atmiņā notikumus Gdaņskas kuģu būvētavā un kustību “Solidaritāte” 80. gados. Maskavas dilemma, vai piedāvāt prezidenta Aleksandra Lukašenko režīmam “draudzīgu” palīdzību, atsauc atmiņā Čehoslovākiju 1968. gadā, kad padomju spēki iegāja tās galvaspilsētā, lai apspiestu “Prāgas pavasari”. Bet Rietumu satriecošā nespēja atbalstīt pilsonisko sabiedrību Baltkrievijā kliedzoši atgādina par 1989. gadu – gan ne Austrumeiropā, bet Ķīnā. Rodas jautājums, vai Lukašenko atkārtos Tjaņaņmeņas laukuma traģēdiju.”

Policijas vienības protestētāju savaldīšanai Baltkrievijā. 2020. gada 13. septembris.

Baltkrievijas notikumu kontekstā politologs atceras ne tikai savas jaunības protesta kustības, bet arī avāriju Černobiļas atomelektrostacijā Ukrainā. Viņš raksta, ka 34 gadus pēc briesmīgākās kodolkatastrofas cilvēces vēsturē “Baltkrievijas pilsoņi ir sapratuši – viņu valstī nekas nav mainījies, un pār viņiem valda tie, kuri gatavi upurēt savu tautu, lai slēptu režīma pagrimumu”.

Šopavasar, kad visā Eiropā tika ieviesti stingri koronavīrusa izplatības ierobežošanas pasākumi, Lukašenko pavēstīja valsts iedzīvotājiem, ka nav pamata no kaut kā baidīties.

Pēc viņa vārdiem, labākais, ko viņi varētu darīt, ir ignorēt globālo histēriju. Doties uz stadioniem un atbalstīt savus iecienītos futbola klubus. Daudzi tā arī rīkojās. Daudzi inficējās ar koronavīrusu un nomira. Var tikai iedomāties, cik Baltkrievijas iedzīvotāju izietu ielās, ja nebūtu Covid-19.  Taču ir acīmredzams, ka valdības nejēdzīgā reakcija uz pandēmiju kļuvusi par pagrieziena punktu, norāda politologs.

Demokrātiskā imunitāte

Protestiem Baltkrievijā jāliek mums pārdomāt saistību starp pandēmiju un autoritārismu, uzskata Krastevs. Vai sabiedrības tiek inficētas ar autoritārās pārvaldes vīrusu vai, gluži otrādi, nostiprinās demokrātiskā imunitāte?

Sākoties pandēmijai, izskanēja bažas, ka šāda ārkārtējā situācija veselības aprūpē liks cilvēkiem piekrist brīvības ierobežošanai apmaiņā pret drošību. Pandēmija paaugstinājusi iecietību pret uzraudzību un pulcēšanās ierobežojumiem.  Taču dažās rietumvalstīs, piemēram, ASV un Vācijā, notiek protesta akcijas pret ierobežojumiem, tostarp pret obligātu aizsargmasku valkāšanu, norāda politologs.

Tomēr pandēmija ir mazinājusi autoritāru valstu vadītāju ietekmi.

Tādu līderu kā Aleksandrs Lukašenko Baltkrievijā, Vladimirs Putins Krievijā, Žairs Bolsonaru Brazīlijā un Donalds Tramps ASV reakcija bija nevis izmantot ārkārtējo situāciju, lai palielinātu savu varu, bet gan censties mazināt iespaidu, ka pandēmija ir ļoti nopietna problēma.

Izvēles krīze

“Kāpēc autoritārie līderi, kuriem krīze parasti ir ziedu laiks un kuri savā politikā labi prot izmantot bailes, nevēlas likt lietā šo iespēju? Kāpēc šķiet, ka viņi ienīst krīzi, lai gan viņiem par to būtu jāpriecājas? Atbilde ir vienkārša – autoritārajiem līderiem patīk tikai krīzes, kuras ir radījuši viņi paši. Viņiem ir vajadzīgi ienaidnieki, kurus sakaut, nevis problēmas, kuras risināt. No visām brīvībām autoritārajiem līderiem visvairāk patīk brīvība izvēlēties, uz kurām krīzēm reaģēt. Šī iespēja ļauj viņiem radīt iespaidu par Dievam līdzīgu varu,” raksta Krastevs.

Baltkrievijas "OMON" vienība arestē protesta dalībnieci. 2020. gada 13. septembris.

Analītiķis min piemērus, kā Covid-19 ietekmē krīzes stratēģijas. Pirms koronavīrusa Krievijā Vladimirs Putins varēja “atrisināt” vienu krīzi, uzmanības centrā izvirzot citu. Viņš tika galā ar savas popularitātes kritumu pēc 2011.-2012. gada protestu kustības, dramatiski anektējot Krimu. Savulaik Tramps paziņoja, ka migrantu karavānas no Meksikas ir lielākais drauds viņa valstij,  un ignorēja draudus, kurus civilizācijai rada klimata pārmaiņas. Koronavīrusa laikā tas vairs nav iespējams.

Pašlaik ir tikai viena krīze – pandēmija. Un valdības tiek vērtētas pēc tā, kā tās ar šo krīzi tiek galā.

Autoritāriem valstu vadītājiem nepatīk ārkārtējas situācijas, kurās viņiem jāreaģē, izmantojot standarta noteikumus, nevis meklējot īpašus risinājumus pēc saviem ieskatiem. Pandēmiju visefektīvāk ierobežo pavisam vienkārša rīcība – fiziska distancēšanās, pašizolācija, roku mazgāšana. Līdera “drosmīgie un ģeniālie” risinājumi te nelīdz. Noteikumu ievērošana nav tas pats, kas rīkojumu izpildīšana, norāda autors. 

Atteikšanās valkāt maskas grauj autoritāti

Vēl lielāks drauds autoritārajām elitēm Covid-19 laikmetā ir tas, ka tām nav priekšrocības, kāda ir visiem demokrātiskajiem līderiem, kuri politiski izdzīvos pat tad, ja radīs iespaidu, ka ir vāji. “Iedomājieties, ka Putins liek visiem Krievijas pilsoņiem valkāt maskas, bet puse no viņiem izvēlas to nedarīt. Demokrātiskam līderim tā būtu vienkārši neveikla situācija. Autoritāram līderim tas ir tiešs izaicinājums viņa varai,” savu redzējumu apraksta bulgāru politologs.

Problēmas autoritārisma atbalstītājiem rada arī slimības globālā izplatība. Cilvēki var salīdzināt savas valdības rīcību ar citu valdību rīcību.

Veiksme vai izgāšanās centienos mazināt saslimstības līmeni ir kritērijs, pēc kura tiek vērtēta savas valsts valdības rīcība salīdzinājumā ar citām, tādējādi radot papildu spiedienu uz autoritārajiem līderiem, kuriem iepriekš izdevās sevi pasargāt no sabiedrības kritikas, norāda Krastevs.

“Šajā kontekstā Covid-19 ir kļuvis nāvīgi bīstams tādiem autoritāriem līderiem kā Lukašenko Baltkrievijā. Joprojām ir iespējams, ka pacients izdzīvos, ja tas atradīsies mākslīgi izraisītā komā Putina intensīvās aprūpes palātā. Tomēr ir skaidrs, ka koronavīruss šādiem autoritāriem līderiem ir lāsts, nevis svētība.

1986. gadā Černobiļas traģēdija lika Padomju Savienības tautai saskatīt realitāti, kuru slēpa padomju propaganda – komunistu sistēma nebija visspēcīga. Īstenībā tā pat nebija kompetenta. Režīms noturējās vēl tikai dažus gadus,” rezumē Krastevs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti