Bulgārijas politologs: Septiņas lietas, ko mums ir iemācījis Covid-19

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Globālā krīze, ko izraisījusi koronavīrusa pandēmija, joprojām uzņem apgriezienus, un šobrīd nav iespējams prognozēt, kad un kā tā beigsies, kādas būs tās sekas un cik ļoti būs mainījusies pasaule, kad pandēmija būs beigusies. Tomēr jau tagad redzams, kā šī krīze atšķiras no iepriekšējām un ko tā mums var iemācīt, spriež pazīstamais bulgāru politologs Ivans Krastevs.

Ivans Krastevs

Bulgāru politiskais analītiķis, starptautisko tiesību eksperts. Liberālo stratēģiju centra (Sofija) valdes priekšsēdētājs un Humanitāro zinātņu institūta (IWM, Vīne) zinātniskais līdzstrādnieks. Viens no analītiskā centra The European Council on Foreign Relations (Eirpoas starptautisko attiecību padome) dibinātājiem. Pasniedzis Centrāleiropas Universitātē Budapeštā un Ņujorkas Universitātes Remarka institūtā. Vairāku ģeopolitikai veltītu grāmatu autors, tiek plaši publicēts pasaules zinātniskajos izdevumos.

Savus vērojumus un prognozes Krastevs ir apkopojis rakstā, kas publicēts Eiropas starptautisko attiecību padomes mājaslapā.

Pirmā mācība: "lielās varas" atgriešanās

Covid-19 pandēmija var novest pie situācijas, kurā pieaugs valsts iejaukšanās pilsoņu dzīvēs. Pēc bankas "Lehman Brothers" kraha daudzi novērotāji pauda, ka krīzē cietusī ticība tirgum novedīs pie lielākas ticības valdībai. Piemēram, 1929. gadā, kad sākās lielā depresija, tauta pieprasīja no valdības noteiktu rīcību, kurai būtu jākoriģē kļūmes tirgus darbībā. Savukārt 20. gadsimta 70. gados viss bija gluži pretēji, cilvēki bija vīlušies, jo valsts iejaucās ekonomikā un tādēļ atgriezās ticība tirgum. 2008.-2009. gada krīzes paradokss izpaudās apstāklī, ka neuzticības pieaugums tirgum neradīja pieprasījumu pēc lielākas tirgus kontroles no valsts puses. Šobrīd koronavīrusa epidēmija var radīt šādu pieprasījumu pēc "lielās varas" atgriešanās.

Cilvēki šobrīd ir atkarīgi no valsts gan cīņā ar pandēmiju, gan  cīņā, glābjot grimstošo ekonomiku. Valsts efektivitāti šobrīd nosaka tās spēja izmainīt iedzīvotāju ikdienas paradumus.

Otrā mācība: nacionālisms un sociālā atsvešinātība

Covid-19 krīze vēlreiz demonstrē robežu "mistikas" ietekmi un atgriež, kā arī nostiprina nacionālo valstu nozīmi Eiropas Savienībā. Jau tagad redzama robežu slēgšana, un faktiski katras Eiropas valsts valdība fokusējas uz saviem cilvēkiem.

Citos apstākļos Eiropas valstu slimnīcās nekad nešķirotu pacientus pēc to pilsonības. Šajā krīzē, visticamāk, medicīnas pakalpojumu sniegšana tiks prioritāri sniegta saviem pilsoņiem, uzskata Krastevs, piebilstot, ka viņš nedomā imigrantus, bet gan tieši eiropiešus ar citu Eiropas Savienības valstu pasēm. Attiecīgi koronavīruss pastiprinās nacionālismu, bet ne etnisko nacionālismu.

Lai izdzīvotu, valdības ceļ ne tikai "sienas" starp valstīm, bet arī starp cilvēkiem, jo vislielākā iespēja inficēties ir to vidū, kas tiekas visbiežāk. Vislielāko risku rada nevis svešie, bet savējie.

Trešā mācība: atgriežas ekspertīze un profesionālisms

Finanšu un bēgļu krīzes laikā 2015. gadā publiskajā telpā devalvēja ekspertīzes vērtību. Pēc Krasteva domām, tas palīdzēja gūt ietekmi daudziem populistiem, tomēr Covid-19 šo tendenci reversēs.

Lielākā daļa pilsoņu šobrīd, kad uz spēles ir viņu dzīvība, atgūst ticību ekspertiem un zinātnei. Jau tagad redzams, kā aug to profesionāļu autoritāte, kas vada cīņu pret vīrusa epidēmiju.

Ceturtā mācība: autoritārisms?

Diemžēl Covid-19 izplatība var padarīt krietni pievilcīgāku "big data" autoritārisma modeli, kuru šobrīd īsteno Ķīna. Protams, var vainot Ķīnas līderus sistēmas "caurspīdīguma" trūkumā, kā dēļ reakcija uz epidēmijas izplatību bija tik novēlota. Tomēr pati reakcija kā tāda, tās efektivitāte un Ķīnas valsts spēja kontrolēt iedzīvotāju pārvietošanos un uzvedību bija tiešām iespaidīga.

Un šajos krīzes apstākļos cilvēki vienmēr salīdzina savas valdības efektivitāti ar citām valdībām. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja dienā, kad krīze beigsies, Ķīna izskatīsies kā uzvarētāja, bet ASV kā zaudētāja. Te gan autors atzīst, ka šis punkts joprojām ir atvērts brīvai interpretācijai.

Piektā mācība: krīzes menedžments un tā nianses

Visas iepriekšējās krīzes, sākot ar ekonomiku un beidzot ar teroristiem un bēgļiem, ir iemācījušas valdībām, ka masu panika ir to lielākais ienaidnieks. Jo, ja pēc teroristu uzbrukuma cilvēki mainītu savus ieradumus un sāktu mēnešiem ilgi sēdēt mājās, terors savu mērķi būtu panācis.

Tas pats bija spēkā 2008. un 2009. gadā: pēkšņa uzvedības maiņa tikai palielinātu finanšu krīzes cenu. Attiecīgi līderu vēstījums sabiedrībai bija "esiet mierīgi", "dzīve turpinās", "nepievērsiet uzmanību riskam" un "nepārspīlējiet".

Šobrīd valdībām nākas iedzīvotājiem teikt pretējo, nākas likt sēdēt mājās, mainīt ieradumus. Un šai gadījumā valdības veiksme ir ļoti atkarīga no tās spējas cilvēkus pārbiedēt, tādējādi liekot precīzi sekot instrukcijām.

"Tikai bez panikas" ir nepareizs vēstījums Covid-19 krīzes laikā. Lai ierobežotu pandēmiju, panikai ir jābūt. Un cilvēkiem ir kardināli jāmaina savs dzīvesveids.

Sestā mācība: paaudžu konflikts

Covid-19 krīze atstās ļoti dziļu iespaidu paaudžu attiecībās. Jau debatēs par klimata izmaiņām un to risku jaunā paaudze ļoti spēcīgi kritizē vecāko paaudzi, apvainojot savtīgumā un nespējā domāt par nākotni nopietni.

Koronavīruss šo dinamiku apgriež kājām gaisā: tagad ievainojama ir vecākā paaudze, kuru apdraud jaunāko paaudžu acīmredzamā nevēlēšanās izmainīt savu dzīvesveidu.

Šis starppaaudžu konflikts var intensificēties, ja krīze ieilgs.

Septītā mācība: vīruss vai ekonomika

Pienāks brīdis, kad valdībām būs jāizvēlas starp vīrusa ierobežošanu, maksājot par to ar ekonomikas sagrāvi, vai ekonomikas glābšanu, maksājot par to ar lielāku upuru skaitu.

Ir pārāk agri spekulēt par Covid-19 krīzes politiskajām sekām. Jebkurā gadījumā šī krīze ir apstiprinājusi antiglobālistu bailes: slēgtas lidostas un pašizolējušies cilvēki ir globalizācijas nulles punkts. Tomēr, lai cik tas nebūtu paradoksāli, jaunā antiglobālistu kustība var vājināt populistu politiskos spēlētājus, kuri apstākļos, kad viņiem ir izrādījusies taisnība, nespēj piedāvāt risinājumu.

Tāpat Covid-19 krīze dramatiski pārveido Eiropas Savienības rīcību visu citu bijušo krīžu kontekstā. Fiskālā disciplīna vairs nav ekonomiskā mantra pat Berlīnē, un šobrīd neeksistē Eiropas valdība, kas būtu gatava atvērt robežas bēgļiem.

Atliek vien noraudzīties, kā tieši krīze ietekmēs Eiropas projekta nākotni. Tomēr ir skaidrs, ka koronavīruss liks izvērtēt dažus pamata pieņēmumus, uz kuriem Eiropas Savienība šobrīd balstās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti