Sadaļas Sadaļas

Britu politologs: Lavrovs un Krievija apspēlē Eiropas Savienību. Atkal

Krievijas diplomātija ir daudz mērķtiecīgāka un tālredzīgāka salīdzinājumā ar Eiropas Savienības (ES) diplomātiju. Atšķirībā no ES “Kremlim ir plāns – nekad nenovirzīties no kursa, nekad nepiekāpties (un Krievijas ārpolitikā pēdējos divdesmit gados piekāpšanos nav arī bijis), nekad neatzīt kļūdas un mērķtiecīgi censties panākt, lai Krievija saglabātu visas privilēģijas, kādas bija Padomju Savienībai,” uzskata britu politologs.

“Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nu jau 17 gadus tin ap pirkstu vairākumu savu kolēģu no citām valstīm. Viņš to var darīt bez īpašas piepūles. Lai gan jau sen klīst baumas, ka viņš grib atstāt amatu, taču acīmredzot viņa boss uzskata, ka Lavrovs tik labi dara savu darbu, (…) ka neļauj viņam aiziet,” uzskata Lielbritānijas domnīcas “Chatham House” programmas “Krievija – Eirāzija” direktors Džeimss NiksijsPublikācijā “Chatham House” portālā viņš komentē neseno Lavrova paziņojumu par iespējamo attiecību saraušanu ar ES.

“Visnesenāk pazemojums tika sagādāts ES ārējās un drošības politikas augstajam pārstāvim. Žuzeps Borels ieradās Krievijā, lai noskaidrotu, vai Maskava ir ieinteresēta ciešākās attiecībās ar ES. Laika ziņā vizīte sakrita ar visrepresīvāko protestu apspiešanu šajā gadsimtā Krievijā. ES pārstāvis sev par pārsteigumu (lai gan neviens cits, izņemot viņu, nebija pārsteigts), uzzināja, ka Maskava [ciešākās attiecībās] nav ieinteresēta,” ironizē Niksijs.

Viņš atgādina, ka saistībā ar Borela vizīti Krievijas ĀM bija sagatavojusi videomateriālus par “policijas brutalitāti pret protestētājiem ES valstīs”.

Vizītes laikā tika dots vēl viens trieciens, izraidot no Krievijas trīs Eiropas Savienības valstu diplomātus. Tomēr Niksija pieļauj, ka, iespējams, Borels gūs mierinājumu, apzinoties, ka viņš nebūt nav pirmais, kurš “atklājis, ka pārspīlētam pašnovērtējumam un kļūdainam priekšstatam par savu kompetenci nav lielāks svars kā pieredzei, kas gūta gadsimtiem ilgās attiecībās ar Krieviju”, kā šo epizodi komentējis cits pazīstams “Chatham House” līdzstrādnieks Kīrs Džailzs.

Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers ir vēl viens Rietumu politiķis, kurš pašlaik īsteno prokrievisku politiku, – pēc savas gribas vai naivuma dēļ. Šteinmeiers atbalsta Krievijas gāzesvada “Nord Stream 2” būvniecību, šādu nostāju pamatojot, ka “enerģētika ir viens no pēdējiem tiltiem starp Krieviju un Eiropu”. Taču, pēc Niksija domām, šim projektam nav cita ekonomiskā pamatojuma kā vien finansiālais ieguvums Kremlim un vairākiem tuvākajiem Krievijas prezidenta Vladimira Putina līdzgaitniekiem.

Šteinmeiers pastiprināja spiedienu, paziņojot, ka Vācija ir parādā “Nord Stream 2” Krievijai nacistu zvērību dēļ un ka ir “plašāks konteksts”. Skaidrs, ka Ukraina, kuras pozīcijas pēc gāzesvada uzbūvēšanas tiks vājinātas, pēc definīcijas nav daļa no šī konteksta, norāda eksperts. (LSM.lv jau rakstīja par ASV strādājoša Lielbritānijas analītiķa reakciju uz Šteinmeiera taktiku – ASV, iespējams, laiks mainīt galveno partneri Eiropā.)

“Kā rāda prakse, vairākumam Austrumeiropas valstu ārlietu ministru ir daudz labāka izpratne par Krieviju nekā tiem, kuri atrodas tālāk uz Rietumiem, – pirmām kārtām tāpēc, ka Austrumeiropā zina, ka labāk nelikt likmi uz tiem, kuriem nav pietiekamas pieredzes attiecībās ar Krieviju,” raksta Niksijs.

Tomēr Austrumeiropas valstīm trūkst autoritātes un ietekmes. “Chatham House” eksperts uzskata, ka būtu ļoti labi, ja visas augsta ranga oficiālās personas, kas ierodas Maskavā, saprastu, ka, izņemot neatliekamās sarunas par ieroču kontroli, nav citu iespēju sadarboties ar pretinieku, kura rīcība rāda, ka viņš dod priekšroku vardarbībai un graujošai darbībai, nevis mierīgai sadarbībai.

Lavrova meistarība un Ahilleja papēdis

“Nepārsteidz, ka šajā ziņā Lavrovam neviens nelīdzinās. Turklāt Lavrovam aiz muguras ir daudzi mācību un argumentu noslīpēšanas gadi – Kremlim ir plāns, un tas dara viņam godu. Šis plāns paredz nekad nenovirzīties no kursa, nekad nepiekāpties (un pēdējos divdesmit gados Krievijas ārpolitikā piekāpšanos nav arī bijis), nekad neatzīt kļūdas vai gūtās mācības un mērķtiecīgi censties panākt, lai Krievija XXI gadsimtā saglabātu visas starptautiskās privilēģijas, kādas bija Padomju Savienībai XX gadsimtā,” norāda Niksijs.

Tomēr, turpina autors, par spīti visai meistarībai un pieredzei, Lavrovam ir viena vājā vieta: “Izrādās, ka gandrīz viss, ko viņš saka, nav taisnība… Pieredzējušam un kompetentam partnerim šajā ziņā paveras iespēja dot pretsparu.”

Niksijs min atbilstošus piemērus. Piemēram, ja Lavrovs apgalvo, ka Eiropā policistu attieksme pret politisku iemeslu dēļ protestējošajiem ir tāda pati kā Krievijā, to var atspēkot un pamatot ar neapgāžamiem detalizētiem pierādījumiem. Ja viņš paziņo par iejaukšanos Krievijas iekšējās lietās, tad līdz ar atgādinājumiem par saistībām, kādas Krievija uzņēmusies Eiropas Padomes ietvaros un saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, jānorāda, ka “mūsu iekšējās lietas” vairs nav pieņemams aizstāvības arguments XXI gadsimta Eiropā un tam, ka Krievija turpina pārkāpt saistības, būs nopietnas sekas.

Taču tieši šajā ziņā Eiropas diplomātu politika piedzīvo vēl vienu izgāšanos. Viņi ne tikai negrib – vai arī nespēj – atbildēt uz Lavrova diplomātisko žonglēšanu, viņi arī negrib – vai nespēj – rīkoties izlēmīgi. Atšķirībā no viņiem Krievijas iedzīvotāji ir pilnībā gatavi rīkoties un to uzskatāmi demonstrējuši ar sēriju drosmīgu (lai gan neapdomīgu un nosodījuma vērtu) soļu visā pēcpadomju periodā, atgādina eksperts.

“Tāpēc, kad Lavrovs draud saraut saites ar Eiropu, rūpīgi jāapdomā, ko tas nozīmē. Šie draudi liks Eiropas politiķiem nervozēt, un līdz ar to Krievija var saņemt, ko grib, – bez nepieciešamības izpildīt draudus. Kremlis būs gatavs izraidīt ne tikai diplomātus, bet arī žurnālistus, kā arī, iespējams, uzņēmējus un studentus, un būs gatavs paciest diskomfortu un neērtības, kādas tiks sagādātas Krievijai.

ES un tās sabiedrotie tam acīmredzami nav gatavi, tāpēc vismaz īstermiņa perspektīvā Krievija atkal uzvarēs.

ES pasākumi [pret Krieviju] ir konstruēti tā, lai nenodarītu sev lielāku kaitējumu nekā Krievijai, lai gan patiesībā šie pasākumi Maskavai daudz nekaitēs. Būtībā ES nonāk savas gļēvulības spīlēs, nodrebot tikai no domas par iedarbīgiem pasākumiem pret Krieviju, kuriem var būt sekas arī Eiropai, un padodas, ja ir pirmās pazīmes par Maskavas sapīkumu.

ES dod priekšroku tam, lai attiecībās ar Maskavu būtu pēc iespējas mazāk nepatikšanu, cerībā, ka problēma atrisināsies pati no sevis, ka Putins aizies drīzāk agrāk, nekā vēlāk, un ka pēc tam viss būs daudz labāk. Taču tas viss ir maz ticams, jo tik ilgi, kamēr Eiropas politiķi jauc cerību ar stratēģiju, Krievija turpinās kaitēt, bet uz Maskavu sūtītās miera misijas atgriezīsies mājās kājstarpēs iežmiegtām astēm un Krievija turpinās apspēlēt ES, rezumē “Chatham House” analītiķis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt