Sadaļas Sadaļas

Britu eksperts: Ja «Nord Stream 2» ir Vācijas grēku izpirkšana par Otro pasaules karu, tad ASV, iespējams, jāmaina galvenais partneris Eiropā

Vācija enerģētikā ir aizvien vairāk atkarīga no Krievijas, un jaunajai ASV administrācijai drīz var būt vajadzīgs jauns, uzticamāks galvenais sabiedrotais Atlantijas okeāna otrā krastā, kas aizstātu Berlīni, uzskata britu vēsturnieks.

Diskusijās par Krievijas gāzesvada “Nord Stream 2” būvniecību lielu rezonansi izraisīja Vācijas prezidenta Franka Valtera Šteinmeiera argumenti ar atsauci uz Otro pasaules karu. Nesenā intervijā laikrakstam “Rheinische Post” Šteinmeiers nosauca attiecības enerģētikas jomā “gandrīz vai par pēdējo tiltu starp Krieviju un Eiropu” un norādīja, ka “tiltu nojaukšana nav spēka pazīme”.

Turklāt, pēc Vācijas prezidenta teiktā, vāciešiem šajā jautājumā ir vēl viena dimensija. “Mēs atskatāmies uz mūsu attiecību ar Krieviju notikumiem bagāto vēsturi. Bijuši auglīgas sadarbības periodi, taču bijuši arī šausmīgas asinsizliešanas laiki. 2021. gada 22. jūnijā apritēs 80 gadu kopš Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Par kara upuriem kļuva vairāk nekā 20 miljoni padomju cilvēku.

Tas nekādi neattaisno pašreizējo Krievijas politiku, bet mums nevajag izlaist no acīm plašāko kontekstu. Jā, mēs dzīvojam tagadnē, un mūsu attiecībās ir sarežģījumi. Tomēr pirms šīs tagadnes bija pagātne, bet vēlāk būs nākotne,” savu nostāju paskaidroja Šteinmeiers.

Tiek lēsts, ka pa “Nord Stream 2” no Krievijas ik gadu tiks piegādāti 55 miljardi kubikmetru gāzes uz Vāciju un tālāk uz Centrāleiropu.

Kad gāzesvads būs pabeigts un nodots ekspluatācijā, Ukraina zaudēs ienākumus, kurus pašlaik gūst par Krievijas gāzes tranzītu uz Eiropu, bet tas ir apmēram miljards eiro gadā, atgādina britu vēsturnieks, ASV Stenforda universitātes Hūvera institūta viespētnieks Endrjū Robertss.

Franka Valtera Šteinmeiera paziņojums izraisīja asu Kijevas reakciju. Pēc Ukrainas vēstnieka Vācijā Andrija Meļņika teiktā, Vācijas prezidents “ciniski izmantoja vēstures argumentus, lai attaisnotu “Nord Stream 2”, kurš jau tagad rada tiešus jaunus draudus, ka būs jauna karstā fāze Krievijas agresijai, kas nebeidzas ne dienu, ne nakti nu jau septiņus gadus un rada neizsakāmas ciešanas un sāpes Ukrainā”.

Intervijā informācijas aģentūrai “Ukrinform” Meļņiks sacīja, ka Vācijas prezidenta vārdi Ukrainā izraisījuši patiesu pārsteigumu un īstu šoku, jo, pēc viņa domām, “tādējādi Vācija atbalsta Krievijas propagandas desmitgadēm uzspiesto naratīvu, ka Vācijai esot jāuzņemas vēsturiskā atbildība un tikai Krievijas priekšā jāizpērk sava vaina par nacistiskās okupācijas barbariskajiem noziegumiem”, un tas ir “absolūti nepieļaujams vēstures izkropļojums un tiešā necieņa pret milzīgajiem upuriem, kādi bija citām tautām”, tostarp arī ukraiņu tautai, kura Otrajā pasaules karā cieta kolosālus zaudējumus.

Varšavas reakcija bija mazāk asa, bet arī negatīva. “Piekrītu [Vācijas] prezidentam, ka pēckara parādi nav samaksāti, taču “Nord Stream 2” nav kompensācija.

Šī darbība aiz Eiropas Savienības muguras veicinās Krievijas agresīvo politiku, palielinās Eiropas atkarību un kaitēs ekonomikai un drošībai,” tviterī ierakstīja Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis. Iepriekš vairāki augsta ranga Polijas politiķi, tostarp bijušais aizsardzības ministrs Radoslavs Sikorskis, šos gāzes projektus salīdzinājuši ar Molotova-Ribentropa paktu.

“Augsta ranga Eiropas politiķi un diplomāti neapspriestu ārkārtīgi jutīgās un sāpīgās vēsturiskās analoģijas, līdzīgas šai, ja “Nord Stream 2” nebūtu kļuvis par tik monumentālu jauno ģeopolitisko faktoru Eiropas politikā.

Sekas būs milzīgas, tostarp arī Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras visiem spēkiem centās traucēt “Nord Stream 2” būvniecībai, taču, šķiet, cietušas neveiksmi.

Tā kā Vācija enerģētikā kļūst aizvien atkarīgāka no Krievijas, [prezidenta Džo] Baidena administrācijai drīzumā varētu būt vajadzīgs uzticamāks galvenais sabiedrotais Atlantijas okeāna otrā krastā Vācijas vietā.

Iespējams, tā būs valsts, kas nesen atstājusi Eiropas Savienību un tādējādi atguvusi kontroli pār savu likteni. ASV pat var izvēlēties partneri, kurš ar to bija vienā pusē konfliktā, kuru pastāvīgi turpina pieminēt šie centrāleiropieši,” dod mājienu Hūvera institūta eksperts. (Otrā pasaules kara laikā antihitleriskajā koalīcijā no lielajām Eiropas valstīm bija Lielbritānija, Francija, Polija un PSRS. — Rus.lsm.lv. piezīme.)

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt